Kalendārs

Lembergs: partijām atšķirīgas intereses (13.12.2018.)

Ar Zaļo un zemnieku savienībā ietilpstošās partijas Latvijai un Ventspilij priekšsēdētāju Aivaru Lembergu sarunājas Romāns Meļņiks

Pēc telefona zvana signāla noprotams, ka esat kaut kur tālu ārzemēs. Vai tas nozīmē, ka esat tālu arī no valdības tapšanas sarunām?

Jā. Tālu gan esmu. Un sarunās nepiedalos. Protams, sekoju visam līdzi, es nevaru nesekot, jo manis vadītā partija ir vecākā Latvijā pēc Latvijas zemnieku savienības un Latvijas zaļās partijas, nākamgad Latvijai un Ventspilij būs 25 gadi. Es vienmēr esmu politikā darbojies kā politiskas partijas vadītājs. Man un manis vadītajai partijai ir tādas pašas tiesības kā citiem, bet nez kāpēc tie jaunie zaļknābji uzskata, ka viņiem ir lielākas tiesības nekā tiem, kas darbojas jau gadsimta ceturksni.

Tā jau tāda klasiska tēvu un dēlu problēma, ko pat literatūras klasiķi aprakstījuši, – jaunā paaudze priekšgājējus nesaprot, uzskata, ka paši gudrāki un visādā ziņā labāki, pārāki. Visas jaunās partijas nākušas ar iepriekšējo noliegumu. Viņiem pateikts: «Soli!» un tā viņi tagad visi sola tādas pilnīgās utopijas, līdz kādām pat franču sociālisti utopisti nebija aizdomājušies. Tas nav nekas jauns – populisms un utopijas vienmēr iet blakus roku rokā. Tikai sliktākais tas, ka tiek vazāti aiz deguna vēlētāji, kuri lētticīgi tic populismam un utopismam.

Taču, valdību veidojot, tās vecās partijas tā kā paiet malā, visu laiku pat mudina, lai tieši jaunās ņem premjera amatu.

Pirmkārt, jāskatās, ko vērtējam par jaunu vai vecu. Nosacīti jauna ir Jaunā konservatīvā partija (JKP), bet tās līderis Bordāns politikā ir 25 gadus – viņš 1994. gadā bija 5. Saeimas deputāts no Latvijas ceļa. Viņu gan vēlāk tauta izsvilpa vēlēšanās, bet vienalga viņu nevar uzskatīt par jaunu politikā. Pretendenti uz ministru vietām, protams, jauni, tie ir specdienestu pārstāvji Strīķe un Jurašs, kuri, būdami amatos, pildīja politisko pasūtījumu ar ne visiem pieejamiem noteikumiem. Tas, ka viņi kā specdienesta darbinieki pildīja pasūtījumus, ir normāli, bet slikti ir tas, ka tie nosacījumi nav pieejami visiem. Tas ir negodīgi. Tagad viņi meklē vainīgo pie tā, ka viņi to barotavu zaudēja. Protams, šādā situācijā nepaskatīties manā virzienā… Es pat apvainotos, ja es nebūtu starp pretendentiem uz vainīgā lomu. Loģiski, ka arī mani vaino.

Ja skatāmies citus, – Kaimiņš ir jau otrā sasaukuma Saeimas deputāts, tātad arī nekāds jaunais nav. Viņam apkārt esošie cilvēki, protams, bijuši daudz tālāk no politikas.

Attīstībai/Par! – tie ir, tā teikt, jau ar iesirmu bārdu, uzacīm un deniņiem politiskajā darbībā.

Pārējie, protams, ir pieredzējuši. Bet es jau neuzskatu, ka pieredze kaut kādā jomā ir kas slikts. Diez vai kāds grib iet pie galīgi zaļa ārsta, diez vai kāds skrietu uz operu, kur dziedātu konservatorijas pirmā kursa studenti, diez vai kāds grib lidot ar lidmašīnu, pie kuras stūres ir eksāmenu nenokārtojis pilots.

Tagad divu pirmoreiz Saeimā ievēlēto partiju pārstāvju mēģinājumi veidot valdību izgāzušies, skati tiek vērsti veco partiju virzienā. Zīle atteicies, Kariņš tā kā domā. Varētu būt, ka valdības vadība tiek uzticēta partijai, kas Saeimā pārstāvēta ar vismazāko balsu skaitu?

Neviens nevar aizliegt Valsts prezidentam arī Kariņu nosaukt, un veidot valdību viņš neapšaubāmi var. Bet, lai kas sanāktu, jāņem vērā, kādi ir partiju mērķi. Bordānu, Strīķi, Jurašu un arī Kaimiņu vieno daļēji vienādi salatēti – lai tiktu pie Ziemassvētku dāvanām, viņiem liek skaitīt sala-tēta nodiktētus dzejoļus.

Runājat par naudas devējiem, sponsoriem?

Jā, vispirms par Ostapu Benderu jeb Rudolfu Meroni. Tas ir vienojošais. Tagad par atšķirīgo. JKP (Bordāns plus kompānija) skaidri definējuši, ko grib darīt savu sponsoru (un tas attiecas ne tikai uz Meroni) interesēs. Vispirms jau – privatizēt visu Latvijas ostu infrastruktūru. NATO kuģi tad nevarēs brīvi ienākt Latvijas ostās, varēs ieiet tikai, piemēram, krievu kuģi, no tā tad kāds pelnītu naudu. Tad sekotu lielo valsts uzņēmumu privatizācija – Latvijas dzelzceļš, Latvenergo ar visiem augstsprieguma un sadales tīkliem, Latvijas valsts meži. Tas ir viņu mērķis. Tagad tas nenotiek, jo ZZS ir pret to. Jau kopš laikiem, kad politikā bija sociāldemokrāti ar Juri Bojāru, tas ir, pirms 20 gadiem, mēs esam darījuši visu, lai nenotiktu Latvenergo, Latvijas valsts mežu, Latvijas dzelzceļa privatizācija. Bet tagad Bordānam ir skaidri dots signāls, ka ar ZZS nevar iet, jo tie šādu privatizāciju neatbalstīs. Un, otrkārt, viņiem komandā ir tie, kas ir pret ZZS kā tādu. Es nemaz nerunāju par tiem divu un vairāk miljardu solījumiem par super pensijām, super pabalstiem, super zemiem nodokļiem jau rīt uz brokastu laiku, ar ko JKP nāca. Līdz ar to Bordāns saprot, ka viņš savus solījumus izpildīt nevarēs ne sponsoru, ne vēlētāju priekšā un līdz ar to viņam vajag torpedēt jebkuru valdību.

Kaimiņam savukārt ir sponsors oligarhs, kas viņam diktē Ziemassvētku pantiņus. Paies Ziemassvētki, diktēs vasaras saulgriežu pantiņus. Tie ir pret ZZS un arī pret mani, protams.

Tad nu tā ir, ka sponsori šobrīd faktiski politisko dienas kārtību Latvijas Republikas Saeimā.

Jūs to nenosakāt?

Pirmkārt, es nenosaku, otrkārt, neesmu nekāds oligarhs. Oligarhs ir tikai tas, kas nav oficiāls politiķis. Es oficiāli vadu politisko partiju, kura ir pie varas Ventspils pašvaldībā un no kuras vairāki deputāti ir ievēlēti Saeimā.

Tad sanāk, ka šodien vienīgais oligarhs ir Meroni?

Nē, ko jūs. Arī Māris Martinsons, vienalga, process ir pret viņu vai nav. Norvik banka te jāpiemin. Protams, arī Berķis. Vēl daži. Ir lietas, kas viņus vieno, – vispirms jau interese par lielo uzņēmumu privatizāciju, iespējām pelnīt uz valsts rēķina. No latviešiem ietekmīgākais neapšaubāmi ir Martinsons. Es viņam neko nepārmetu, viņš pareizi visu dara, darbojas pa pilnu spektru – viņam ir savi ietekmes aģenti ZZS, nacionāļos, Jaunajā Vienotībā, Attīstībai/ Par!, arī pie jaunajiem komunistiem jeb bordāniešiem un arī pie Kaimiņa. Līdz ar to viņam ir vislielākais ietekmes areāls.

Ja ir tik daudz to ietekmju un interešu, vai šajā Saeimā valdību vispār ir iespējams izveidot?

Šim «kišmišam ar rozīnēm» nāk klāt arī personiskās attiecības. Politiskie zaļknābji atceras katru sliktu vai neprecīzi, nepareizi, aizvainojoši vai aizkaitinoši pateiktu vārdu, ko viņiem paudis kāds politiskais konkurents priekšvēlēšanu laikā. Tie, kas slimo ar šādu ļauna prāta turēšanu, nevar gūt panākumus politikā. Ja es sākšu atcerēties, kurš ko par mani teicis, tad tikai karš vien būs iespējams. Nu, lūk, šāda attieksme, protams, uzliek lielu zīmogu visam šim stāstam. Cerība, es domāju, ir stipri minimāla. Pat ja ko izveidos, tad ne uz ilgu laiku.

ZZS šādos apstākļos izdzīvos?

Redziet, priekšvēlēšanu periodā ZZS politiskā seja bija Māris Kučinskis, kas, protams, asociējas ar Tautas partiju. Tas nebija perspektīvi. ZZS arī saslima ar zvaigžņu slimību, nosauca sevi par čempioniem – ja politikā kāds sevi sauc par čempionu, tad ar to sev rok kapa vietu politiskajā kapu kalniņā. Bet ZZS vēl var mobilizēties. Vai to spēs – skatīsimies.

Laikam būtu jāsāk ar kļūdu atzīšanu un labošanu? Tostarp veselības jomas finansēšanā.

Jā, tas, ka ir ārkārtas situācija neatliekamajā palīdzībā, ārkārtas situācija slimnīcās, nozarē kopumā, kurā tika propagandēts, ka ir milzīgas investīcijas un reformas, diez vai uzskatāms par pareizas politikas sekām. Es jau savulaik aicināju Kučinski, ka papildu resursi, kādus «čempioni» dod medicīnai, jāvelta divos virzienos – mediķu algām, jo bez tā mēs varam palikt bez mediķiem, un rindu mazināšanai, turklāt maksimāli jāizvairās no farmācijas tēriņiem. Diemžēl mani aicinājumi tika ignorēti, tas arī novedis pie šīs jau iepriekš paredzamās krīzes.

Autors: Romāns Meļņiks

Publicēts 13.12.2018

Publicēts lapā: 13.12.2018