Kalendārs

Aivars Lembergs: Jo ilgāk Vējonis vilks garumā, jo sliktāk valstij (Neatkarīgā Rīta Avīze 30.10.2018.)

Saruna ar Ventspils domes priekšsēdētāju, partijas Latvijai un Ventspilij līderi Aivaru Lembergu par Saeimas vēlēšanu rezultātiem, valdošās koalīcijas un it īpaši ZZS vājo rezultātu iemesliem, par Valsts prezidenta lomu koalīcijas sarunu izvešanai no strupceļa un atsevišķu premjera kandidātu izredzēm kļūt par valdības vadītāju.

– Vai Saeimas vēlēšanu rezultāti jums bija pārsteigums?

– Nē. Tie nebija pārsteigums. Ja man būtu jāatbild uz šo jautājumu maijā, tad mana prognoze valdošajai koalīcijai būtu labvēlīgāka, bet, jo tuvāk nāca vēlēšanas, jo tā kļuva mazāk optimistiska. Tas attiecas gan uz koalīciju kopumā, gan uz ZZS. Pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām jau sāku bažīties, vai ZZS pārvarēs 5% barjeru. Ja vēlēšanas būtu decembrī, tad rezultāts būtu vēl sliktāks.

– Rezultāti ir tādi, kādi ir. Kā tos vērtēt no valsts turpmākās attīstības viedokļa?

– Prakse ir patiesības kritērijs. Pirmais, kas jāanalizē, ko kurš ir solījis. Ko no solītā var izpildīt, varbūt var izpildīt, un ko nekad un nemūžam. Ja paskatāmies uz jauno komunistu partiju, ko sauc arī par Jauno konservatīvo partiju, tad tur ir sasolīti zelta kalni un upes pilnas vīna ar visu prieka māju. Bezmaksas. Tā ir klaja vēlētāju mānīšana, un līdz ar to viņiem vajag kaut kā iziet no situācijas. Tas nozīmē, ka viņu darbība būs vismazāk loģiska no valsts un tautas interešu viedokļa. Ne jau no viņu personisko interešu viedokļa.

– Vai tad solījumu nepildīšana kādreiz ir bijusi problēma? Arī tagad pateiks, ka tas, kas bija pirms vēlēšanām, ir viens, bet tagad visu sākam no baltas lapas. Atcerēsies tos solījumus, kurus gribēs atcerēties, bet tos, kurus negribēs, pat nepieminēs. Piemēram, Artuss Kaimiņš tagad runā jau pavisam citā tonī nekā to darīja pirms vēlēšanām.

– Viņš tagad ir partijas vadītājs. Viņš vairs nav Suņu būdas (Kaimiņa savulaik vadīta radio pārraide – B. L.) vadītājs. Tā ir liela atšķirība. Ir ļoti grūti vērtēt cilvēkus, politiķus, pirms nav iziets pārbaudījums ar varu. Saeimā tagad būs ļoti daudzi politiķi, kuri nekad mūžā nav pārbaudīti ar varu, ar naudu. Līdz ar to vērtējums var būt tikai pēc tam. Kopējais vēlēšanu rezultāts nevieš lielu optimismu, jo man ir sajūta, ka viena daļa no šiem politiķiem nav apzinājušies to, ka viņi atbild par turpat divu miljonu cilvēku tagadni un nākotni. Būt pie varas – tā ir milzīga atbildība. Tie ir daudz, daudz kreņķu ik dienas. Pa brīdim ir arī kāda laba ziņa, bet tā noslīkst ikdienas kreņķos, rūpēs un problēmās.

– Šo vēlēšanu lielākie neveiksminieki ir ZZS. Formāli visvairāk mandātu zaudēja Vienotība, bet viņus vajāja neveiksmes jau pirms gada, tāpēc viņi var priecāties kaut par iekļūšanu Saeimā. ZZS bija varas partija laikā, kad valsts piedzīvoja stabilu ekonomikas uzplaukumu. Ar ko izskaidrojami tik vāji rezultāti?

– Par to var daudz komentēt, bet ir divi fakti, kas liek aizdomāties. Cita lieta, ka aizdomāties vienmēr vajag laikus. Pēc kaujas visi gudri. ZZS reitings, socioloģiskais vērtējums pirms kampaņas sākuma bija – 15%. Septembrī, kad notika pēdējā aptauja – 9%. Kritums seši procentpunkti. Kāpēc? Tāda krituma nebija nevienam. Bija kritums arī Saskaņai, taču ne tik dramatisks. Otrs fakts. No 2002. gada ZZS pirms publiskajām debatēm vienmēr ir bijuši tie paši 9-10%. Ja neskaita valsts apvērsuma gadu – 2011. gada vēlēšanas, tad vienmēr gala rezultātā atbalsts pieauga par 9-10 procentpunktiem. Bija 9%, pieauga līdz 19%; bija 10%, pieauga līdz 20%. Tagad pirms debatēm bija 9% un tā arī palika. Klāt pielikts – nulle. Tie ir divi aspekti, uz kuriem vajag sniegt atbildi.

– No jūsu teiktā var spriest, ka citus gadus, kad izšķirošajās priekšvēlēšanu debatēs no ZZS kā premjera kandidāts piedalījās Aivars Lembergs, rezultātā pieaugums bija par 10 procentpunktiem. Savukārt tagad, kad debatēs piedalījās esošais premjerministrs Māris Kučinskis, pieauguma nav nekāda. Vai ar to gribat teikt, ka Kučinskis izgāza kampaņu?

– Par sevi es negribu runāt, bet tas, ka ZZS neprata pareizi rīkoties reālajā situācijā, kad ZZS premjers vada valdību, tas ir neapšaubāmi. Kāpēc neprata un ko neprata, lai vairāk analizē politiskie pretinieki vai arī ZZS mājas kārtībā. Šeit tikai gribu piebilst vienu lietu. Neviens normāls vadītājs nerunā par saviem sasniegumiem. Vadītājam nav sasniegumu. Vadītājam ir tikai neveiksmes. Sasniegumi ir kopā ar visiem. Ja runājam par Latviju, tad uzvaras gūst Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā pilsoņu, kopums, bet neveiksmes gulstas uz vadītājiem. Ja šīs divas lietas sajauc; ja kāds sāk runāt un domāt, ka viņš personīgi ir veiksmes stāsts, tad cilvēku vairākumam tas nav ne pieņemams, ne saprotams. To sauc par zvaigžņu slimību. Tas nozīmē, ka cilvēki neiztur pārbaudījumu ar varu. Piemēram, ja arī Ventspilī ir notikušas kādas pozitīvas pārmaiņas, tad tas ir ventspilnieku nopelns. Jā, es esmu centies tās sekmēt, bet viens pats es nekas neesmu.

– ZZS vēlēšanu kampaņā jūs faktiski nepiedalījāties. Vai tā bija abpusēja vienošanās, lai noņemtu mūžīgos pārmetumus, ka ZZS iet Lemberga pavadā utt., vai arī tā sanāca? Kādas jums veidojās attiecības ar ZZS šajā nozīmīgajā priekšvēlēšanu laikā?

– Sākšu ar to, ka ne Zatlers 2011. gadā, kad bija valsts apvērsums, ne arī kāds cits pēc tam ir spējis nosaukt, ko konkrēti Dombrovska, Straujumas, Kučinska valdības vai attiecīgi 9., 10., 11., 12. Saeima ir lēmušas Lemberga personiskās interesēs. Tādu faktu vienkārši nav. Apgalvojumi par pretējo ir tukša propaganda jeb, kā tagad mēdz teikt – fake ziņa. Tas – pirmkārt. Otrkārt, par manu piedalīšanos. Kādā statusā? Es neesmu deputāta kandidāts. Es neesmu ZZS vadītājs. Es neesmu premjera kandidāts. Mēs esam sadarbības partneri. Tajā pašā laikā neslēpšu, ka daudzi Kučinska valdības pieņemtie lēmumi, manuprāt, ir kļūdaini, nepārdomāti un neizsvērti. Es tos neesmu atbalstījis, un pirmie, kam to esmu teicis, pirms vēl lēmumi pieņemti, ir gan vadības vadītājs, gan ZZS vadība. Runa nav par vienkārši – man nepatīk, bet gan visos jautājumos sniedzot argumentētas, plaši izvērstas prezentācijas. Piemēram, teica, ka samazinās darbaspēka nodokļus. Samazināja to darbaspēka nodokļa daļu, kuru 80% saņem pašvaldības, bet sociālo nodokli (sociālās apdrošināšanas iemaksas) palielināja. Tā ir tāda krāpšanās. Cits piemērs. Uzņēmumu ienākumu nodoklis. 2017. gada beigās ar prezentāciju pierādīju, ka labdarība nevalstiskajam sektoram no uzņēmēju puses būtiski samazināsies. Man teica, ka tā nebūs, ka man nav taisnība. Būs tieši otrādi, būs daudz labāk. Jaunajā nodokļu situācijā ir pagājis pusgads, un ieņēmumi, teiksim, sporta organizācijām ir uz pusi mazāki. Tiek prognozēts, ka gada griezumā tas būs četras reizes mazāk nekā līdz šim. Ne tikai sportam, bet visam nevalstiskajam sektoram. Vēl, piemēram, valdība pieņēma lēmumu uzsākt mācības 1. klasē, sākot no sešu gadu vecuma. Es tam kategoriski iebildu. Ne tāpēc, ka tas būtu slikti vai neiespējami, bet tāpēc, ka jautājums nav sagatavots. Par laimi, parlaments šādu valdības nostāju noraidīja. Diemžēl tādu gadījumu ir daudz, un lielākais trūkums, ko saskatīju, ir tas, ka runā par reformām, bet nav dokumenta, kas apraksta reformas. Dokumenta, kurā analizēta esošā situācija, piedāvātas reformas un prognozēts reformas gaidāmais rezultāts. Tādu dokumentu nav. Pagājušā gada decembrī mēs uzrakstījām vēstuli Ministru kabinetam, lai atsūta dokumentu par izglītības reformu Latvijā. Pagājuši ir desmit mēneši, un līdz šim brīdim neko neesam saņēmuši, jo tāda dokumenta vienkārši nav. Nevar tādas lietas (reformas) darīt emocionāli. Tādas lietas jādara racionāli, mērķtiecīgi ieplānotas un realizētas. Tā ir tā lielā atšķirība, kā mēs darba procesam pieejam Ventspilī un ko diemžēl neredzu valdībā. Tas neattiecas tikai uz Kučinska valdību. Arī citas nebija labākas. Labākajā gadījumā tiek prezentēti slaidi, bet paša aprakstošā dokumenta nav.

– Parasti pēc šādām neveiksmēm nomainās partiju politiskā vadība. Vai, jūsuprāt, ZZS vadoņiem nebūtu jāatkāpjas?

– Partija Latvijai un Ventspilij ar ZZS ir sadarbības partneris uz līguma pamata, un mēs, būdami sadarbības partneri, nekad tieši neiejaucamies un neiejauksimies šajā procesā. Jāvērtē un gala lēmumi jāpieņem ZZS. Tas nozīmē, divām partijām – Zemnieku savienībai un Zaļajai partijai.

– Šobrīd notiek koalīcijas veidošanas sarunas. Kādi iespaidi un iespējamais attīstības scenārijs?

– Jākonstatē fakts, ka nevienam politiskajam spēkam, kurš varētu izvirzīt valdības vadītāju, nav 20 balsis Saeimā, kas ir minimums šādos gadījumos. Lai arī kādam var likties, ka 16 balsis ir ļoti daudz, tas ir tikai 16%. Līdz ar to situācija ir ļoti netipiska, un tāpēc arī Valsts prezidentam vajadzētu pieņemt nestandarta risinājumus. Cerēt, ka trīs vai četri, divi pa sešpadsmit un divi pa trīspadsmit balsīm, savā starpā sanāks un bez lozēšanas, saprātīgi izlems – ziniet, jūsu premjera kandidāts ir vislabākais, un tāpēc mēs trīs sakām, ka mūsējais nav tik labs, ir gana naivi. Es tam neticu. Līdz ar to, pēc manām domām, prezidentam nav ko gaidīt, jāuzņemas iniciatīva un jānosauc premjera kandidāts. Nekas viņam neuzliek pienākumu gaidīt, līdz kāds atnesīs vairākumu Saeimā. Tādas prasības nav. Viņš var nosaukt jebkuru Latvijas Republikas pilsoni, kas sasniedzis 21 gadu un prot lasīt un rakstīt.

– Pagaidām ir nosaukti trīs tā dēvēto jauno partiju izvirzītie kandidāti. Vai starp viņiem ir kāds, kurš reāli var pretendēt uz premjera amatu?

– Es domāju, ka ir. Viena lieta ir, ko cilvēki runā pirms vēlēšanām, bet… es nevienu no viņiem neesmu redzējis darbā un labi nepazīstu. Ja neesi ar kādu kopā strādājis, tad spriest par cilvēku īsti nevar. Nevar par cilvēku spriest pēc ārējā izskata vai viņa izteikumiem. Tikai pēc viņa rīcības vai vismaz pēc rīcības motivācijas. Publiskajā telpā pazīstamākais ir Pabriks. Gobzemu vērtēt tikai pēc viņa izteikumiem pirms vēlēšanām arī nebūtu pareizi. Tas būtu vienpusēji. Normālam politiķim viss tas, ko kāds par kādu ir teicis pirms vēlēšanām, ir jānoliek malā. Ja tu visu mūžu atceries, ka kāds par tevi kādreiz kaut ko ir pateicis, tad tu neesi politiķis. Kas attiecas uz Bordānu, tad tur tā lieta ir mazliet smagāka. Jautājums – kas stāv aiz Bordāna, Juraša un Strīķes? Aiz viņiem stāv ļoti spēcīgs oligarhu grupējums, kuru vēlmes un uzdevumus pilda Bordāns & Co. To var labi nolasīt no viņu pieejas lietām. Viņi grib savās rokās koncentrēt specdienestus, lai atbrīvotu biznesa telpu. Politika tur ir blakus produkts. Galvenais ir atbrīvot biznesa telpu un šo telpu pārņemt savu pasūtītāju kontrolē. Viņi saka, ka vajag brīvostu pārvaldes padarīt par kapitālsabiedrībām. Kāpēc? Bez valdības ieceltiem valdes locekļiem tāpat lēmumus nevar pieņemt. Pašvaldību pārstāvji vieni paši neko izlemt nevar. Tātad mērķis ir cits. Mērķis ir privatizēt Latvijas ostas savu sponsoru interesēs. No šāda viedokļa viņu darbība ir loģiska.

– Ja jūs sakāt, ka aiz viņiem stāv oligarhu grupējums, tad par kādiem personāžiem ir runa?

– Šajā gadījumā es tos nosaukšu citreiz. Lai viņi ar savu rīcību vairo pierādījumus maniem apgalvojumiem. Svarīgi ir ne tik daudz tas, kas aiz viņiem stāv, bet svarīgi, ko viņi izdara šo oligarhu interesēs. Viņi ir pirmie, kuri atklājuši savas kārtis, jo viņu naudasmaisiem uz viņiem ir tik liela ietekme, ka viņiem no pirmās dienas jāpilda viņiem dotie uzdevumi.

– Vecā koalīcija, jo īpaši ZZS, pēc vēlēšanām izturas ārkārtīgi bikli un rada iespaidu, ka cenšas par katru cenu izpatikt «jaunajiem uzvarētājiem». Cik tā ir saprātīga taktika?

– Tā ir iespēju došana izpausties jaunajiem un netraucēt viņiem šajā iespējā.

– Jaunā konservatīvā partija ir strikti pateikusi, ka ar ZZS vienā valdībā nebūs, kamēr citas partijas vairāk sliecas uz sešu partiju koalīciju. Kurš iznākums jums šķiet reālāks?

– Tas galvenokārt atkarīgs no prezidenta rīcības. Jo viņš ilgāk vilks garumā, jo sliktāk valstij. Tas ne pie kā laba nenovedīs. Tur it tik daudz jauno vadošo politiķu vai jauno veco vadošo politiķu, kuru rīcību nenosaka viņi paši, bet kuru rīcību nosaka… sauciet par oligarhiem, naudasmaisiem, sponsoriem, vienalga kā. Līdz ar to ar loģiskām saprāta metodēm viņu rīcību prognozēt nav iespējams.

– Gandrīz visas tā sauktās jaunās partijas ir lielā mērā veidotas neilgi pirms vēlēšanām. Šo partiju biedri bieži vien ir ar atšķirīgiem redzējumiem un vāji viens otru pazīst. Kā atceramies no Zatlera Reformu partijas vēstures, šādos veidojumos parādās «olšteina sešnieki» un citi sairuma riski. Kādas ir šo Saeimas vēlēšanu uzvarētājpartiju izredzes saglabāties kā vienotam veselumam?

– Kamēr aiz tā visa būs liela nauda… tā ir laba motivācija tiem, kas grib kaut kur skriet, nekur neskriet. Ja nauda beigsies, tad var sākties tautu staigāšana.

– Vai šogad mums būs jauna valdība?

– Drīzāk būs nekā nebūs.

– Vai tas nozīmē, ka pašreizējā neskaidrība ap koalīcijas aprisēm beigsies strauji ar kādu vienošanos vai sabloķēšanos un tad arī valdība samērā drīz tiks izveidota?

– Ja kāds uzņemas iniciatīvu, tad viņam ir jārunā un jāorganizē visi potenciālie partneri. Ja viņš to nedara tāpēc, ka kļūdās, vai tāpēc, ka negrib, vai tāpēc, ka nav laika, tad tā ir kļūda. Man šobrīd izskatās, ka tie, kas tagad čupojas pa šīm sarunām, šādu kļūdu pieļauj.

Autors: Bens Latkovskis

Publicēts lapā: 30.10.2018

Publicēts lapā: 31.10.2018