Kalendārs

Lembergs: vajag balsot par tiem, kas vismazāk sola, bet ir darītāji (Diena 27.08.2018.)

Valdība strādā diezgan autonomi, es esmu skaidri definējis, ka tā ir Kučinska valdība, tā nav Lemberga valdība – intervijā Romānam Meļņikam akcentē Zaļo un Zemnieku savienībā ietilpstošās partijas Latvijai un Ventspilij valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs

Šī gada oktobrī paredzētās Saeimas vēlēšanas ir pēc ļoti daudziem gadiem pirmās, kad neesat pieteikts kā ZZS premjera amata kandidāts. Sajūta, it kā ar to noslēdzas tāda kā politiska ēra.
Es pie tā tik ļoti nepiedomāju.
Bet jā, ja paskatās vēsturiski, no 2006. gada biju ZZS premjera amata kandidāts.
Taču šobrīd ZZS ir reāls premjers, kas pārstāv Liepājas partiju, līdz ar to būtu neloģiski, ja pēkšņi mani nominētu šim amatam. Es šajā sakarībā gribu pateikt: ir dažādas lugas sarakstītas par kaut kādām sarunām, bet jāsaprot, ka tu nevari iet uz reālu Saeimas balsojumu kā premjera kandidāts, ja, pirmkārt, tev nav balsu (tas nekas, ka koalīcijai teorētiski ir balsis, – tas nenozīmē, ka konkrētai personai ir tās balsis, kā šajā gadījumā man). Un, otrkārt, strādāt tā, lai izpatiktu, es neprotu.
Tas vairākums, kas ir bijis jebkurai koalīcijai, tajā skaitā arī pēdējai, ir tāds, ka tā ir laipošanas koalīcija, un tas man nepatīk.
Netiksiet uz televīzijas debatēm, kur aicina partiju virzītos premjera amata kandidātus.
(Smejas.) Jā, netikšu gan, man būs brīvāks vakars.
Kā ir nostrādājusi šī valdība?

Pēc Emša valdības šī ir tikai otrā reize, kad ZZS pārstāvis ir premjers.
Valdība strādā, es teiktu, diezgan autonomi. Es esmu skaidri definējis, ka tā ir Kučinska valdība, tā nav Lemberga valdība. Ir jautājumi, kuros es esmu izteicis savu viedokli, tajā skaitā arī kritisku, ir gana daudz gadījumu, kad ir manā viedoklī ieklausījušies, ir gadījumi, kad tas tā nav bijis. Bet es uzskatu par savu pilsonisko pienākumu paust savu viedokli, kad to uzskatu par vajadzīgu.
Kad, piemēram?

Piemēram, es neatbalstīju pieeju, ka bērniem pirmajā klasē būtu jāsāk iet jau no sešu gadu vecuma. Es jautāju:
kāds tam pamatojums? Man atbildēja: lai vidusskolu beigtu 18 gadu vecumā. Bet šāda mērķa sasniegšanai taču var būt arī vairāki citi risinājumi, ne tikai šis viens, tos tad arī vajag piedāvāt ar attiecīgu analīzi un pamatojumu, lai varētu pieņemt lēmumu. Nevis pārlikt skolā iešanu par gadu ātrāk un to, ko kādreiz pirmskolā apguva piecgadīgie un sešgadīgie, likt vienā gadā apgūt piecgadīgajiem.
Stahanoviešu pieeja!

Tāpat neatbalstīju mazākumtautību skolu likvidāciju.
Es uzskatu, ka humanitāros jautājumos nedrīkst pieņemt administratīvus lēmumus, kas vērsti pret kaut kādu (šajā gadījumā etnisko) grupu. Tas nav tālredzīgi, un tas nav gudri. Ar administratīviem lēmumiem nerisina nacionālos jautājumus, drīzāk tikai tos sarežģī. Es paliku šajā jautājumā zaudētājos, ZZS manu viedokli neatbalstīja, pieņēma nacionāli radikālu nostāju.
Tas pats attiecas arī uz finanšu ministru – nevar būt divi finanšu ministri, var būt tikai viens.
Kučinskis ZZS pārstāv Liepājas partiju, viņa neatkarība no jums saprotama, taču ar finanšu ministri ir citādāk – viņa nāk no jūsu vadītās partijas.
Jā, jā, bet valdības dzīve ir tik dinamiska, ka nav pat iespējams tā darboties, ka katru dienu kāds kaut ko ar kādu skaņotu. Tas ir pirmkārt.
Bet, otrkārt, ir atšķirīgi cilvēki, atšķirīgi stili pieejā. Man ir tuvs un saprotams tāds stils, ka jebkuram jautājumam jābūt detalizēti sagatavotam.
Katram jautājumam nepieciešama detalizēta, skrupuloza, kompleksa sistēmveida analīze par esošo situāciju, ieteikumi uzlabojumiem un prognoze, kā tā strādās – ar kādiem rezultātiem – pēc pārmaiņām. Diemžēl es redzu, ka mūsu laikā ir iezagusies tāda pieeja, ka iztiek bez šādas sagatavošanās.
Nosauciet kādu piemēru.
Es oficiāli uzrakstīju vēstuli ZZS, un tad ZZS uzrakstīja valdībai: lūdzu iedodiet dokumentu, kas saucas Vispārējās izglītības reforma. Analīze par esošo situāciju, priekšlikumi un prognoze, kāds jāsasniedz rezultāts pa gadiem, lai to var kontrolēt.
Nav tāda dokumenta…
Tā nav vienīgā reforma, kuras pamatā nav šāda dokumenta vai, kā uzņēmēji saka, biznesa plāna.
Nevienā reformā tāda nav!

Vienalga, vai tas ir finansēs vai izglītībā, vai medicīnā, – nekur nav. Šobrīd ir iegājies tāds stils (un tas ir mantots jau no Dombrovska valdībām un arī ne tikai no tām) – nevis uzrakstīt bakalaura, maģistra vai doktora darbu un to aizstāvēt ar prezentāciju, bet gan nākt ar prezentāciju, bet bez bakalaura, maģistra vai doktora darba.
Nav seguma tam, ko prezentē…
Tās ir tās lielākās atšķirības pieejā.
Es arī domāju, ka Latvijas šābrīža politikā ir par daudz sociālisma. Tagad, kad gatavo budžetu, par ko ir runas?
Kā papildu 1,1 miljardu tērēt.
Pie tā jau zināmā mērā vainīga Finanšu ministrija, kas reklamē lielisko IKP pieaugumu.
Loģiski, ka labumu prasītāji sastājas rindā, kad ir papildu nauda.
Jautājums tikai – kam tērē?
Cik no tās iztērētās naudas un kad ar uzviju atgriezīsies nacionālā kopprodukta veidā, tautas labklājības veidā, budžeta ieņēmumu veidā?

Paprasiet, cik no tā 1,1 miljarda atvēlēts šim mērķim ar prognozi – ja tagad iztērēs 10 miljonus, tad būs tik, tik, tik…
Tādu aprēķinu nav. Ir pat trakāk – ja runājam, piemēram, par veselības apdrošināšanu, tad kuri būs tie, kas paliks aiz svītras, kāda ir tā sabiedrības daļa, kāds ir tās sociāli ekonomiskais, etniskais un citu veidu raksturojums? Nav nevienam tas skaidrs! Ir pieeja: sāksim un tad jau redzēsim.
Tā ir tāda jau iesakņojusies no valdības uz valdību slimība.
Bet es arī saprotu – nopietnu jautājumu jums nākas gatavot gadu, divus, trīs…
demokrātiskā, daudzkrāsainā sabiedrībā vienmēr būs iebildumi, vienmēr būs kaut kas jāskaidro. Daudz vieglāk ir, ja atmet ar roku pārmaiņu detalizētai sagatavošanai, jo nav taču arī laika.
Tagad ir priekšvēlēšanu laiks. Ja tajā vairs neesat tik ļoti iesaistīts, tad varat pavērtēt, kā izskatās no malas.
Daži prognozē, ka būšot visnetīrākā priekšvēlēšanu kauja vēsturē. Piekrītat?
Muļķības! Tās ir pilnīgas muļķības! Es teiktu, ka šobrīd ir vienas no tīrākajām vēlēšanām Latvijas Republikas vēsturē.
2011. gadā bija visnetīrākās – tad, atriebjoties par savu nepārvēlēšanu un lai iegūtu Saeimas spīkera amatu, Zatlers rosināja atlaist Saeimu, kas bija tikko ievēlēta. Tā kampaņa, kāda tad bija, vai tad to var salīdzināt ar tagadējiem šļupstiem? Ar kapusvētkiem, leļļu slīcināšanām, dedzināšanām, politisko izrēķināšanos, kriminālprocesiem, kratīšanām… Tas viss bija politiskais process. Arī 2010. gadā bija speciāli apmaksātas lielas kampaņas pret politiskajiem konkurentiem.
Vienkārši šobrīd politikā ienākusi virkne jaunu politiķu, kurus iepriekšējās kampaņas personīgi neskāra, līdz ar to viņiem liekas, ka līdz viņiem nekas tāds nav bijis. Tas ir vienmēr raksturīgs iesācējiem, ka viņi domā, ka līdz viņiem nekas nav bijis. Bet līdz viņiem ir bijis gan sekss, gan bijuši mūki, ir dzimuši bērni utt. – uz zemes nav nekas tāds, kas neatkārtojas.
Ir virkne jaundibinātu partiju, kuras, cīnoties par uzmanības piesaisti, 5% barjeras pārvarēšanu, skaļi bļauj, ka nākamo valdību veidošot Saskaņa, ZZS un Kaimiņa vadītā partija. Jūsuprāt, tā varētu būt?
Jāsaprot, ka tās ir nesavienojamas lietas.
Kas?

Teiksim, Kaimiņš un ZZS.
Sāksim ar to, ka Kaimiņa partija – tas ir Ostaps Benders.
Par Ostapu Benderu esat iesaucis Rūdolfu Meroni.
Jā, Meroni. Jūs paši saprotat, ka ZZS un Meroni – tas neiet kopā.
Tikai jums pret viņu ir naids. Varbūt kādam no ZZS nav?
Tad es to zinātu. Viņš arī neliktu likmi uz publiku, par kuru labi zina, ka viņam nekalpos.
Kaimiņš ar Gobzemu godprātīgi kalpo pasūtījumam, vismaz šajā stadijā pārmest, ka viņi to nedarītu, nevar. Tāpat kā Kaimiņš centās pašvaldību vēlēšanās to izdarīt, Ventspilī gan izpelnījās tikai kādu 1% atbalstu no vēlētājiem, Rīgā mazliet labāk, bet tas nerisina tos jautājumus, kas interesē pasūtītāju.
Savukārt, ja runājam par Strīķi un Jurašu, tad viņi tagad vien legalizējas kā politiķi, kādi bija jau no Loskutova laikiem (lai gan jāsaka, ka KNAB nekad nav bijuši Loskutova vai Vilnīša laiki – tie ir bijuši Strīķes laiki). Strīķe un Jurašs bija pagrīdes politiķi, kuri realizējuši politiskā procesa ietekmēšanu, izmantojot kriminālprocesu un operatīvo darbību. Jūs atceraties, ka atsevišķi žurnālisti zināja, par kuriem politiķiem ir operatīvās lietas, kas ir valsts noslēpums.
Mūsu valstī tas tiek uzskatīts par normālu. Bet kuri tad no valsts noslēpumiem ir jātur slepenībā un kuri nav? Ja viens noslēpums kāda izpratnē nav turams slepenībā, tas nozīmē, ka arī visi pārējie nav drošībā. Kas tad tā par NATO valsti, kura nevar saglabāt savus noslēpumus?! Ja ir slepenas informācijas noplūdes, tātad arī NATO noslēpumus kāds, kuram par to ir interese, tādā pašā veidā var nopirkt? Par valsts noslēpuma saglabāšanu atbildīgs Satversmes aizsardzības birojs (SAB), bet praksē viņi nekad par to nav atbildējuši.
Strīķe ar Jurašu ir neoboļševiki pēc sava pasaules redzējuma.
Nevar taču būt, ka demokrātiskas partijas vienīgais politiskās darbības mērķis ir iznīcināt savus politiskos konkurentus! Tiesa, viņi nav pirmie – kad dibinājās Pilsoniskā savienība, viņi postulēja par savu mērķi iznīcināt Lembergu. Vienotība nāca iznīcināt Lembergu.

Strīķe ar Jurašu – iznīcināt Lembergu. Jaunā Vienotība – iznīcināt Lembergu. Viņi visi iedomājas, ka tauta ar tādu domu vien vakarā iet gulēt un mostas no rīta, nesaprotot, ka jebkurai normālai ģimenei dzīves jēga ir bērni un daudzas citas ļoti saprotamas cilvēciskas vērtības. Rūpes par šīm cilvēciskajām vērtībām – tā ir tā politiķa sūtība.
Nevis kā fiziski vai morāli iznīcināt savu politisko pretinieku. Es domāju, ka liela daļa sabiedrības to labi saprot.
Kas attiecas uz Saskaņu, tā pati pateikusi, ka viņa ar ZZS neies. Un, kā Rīgas tramvajā runā…
Ar tramvaju taču nebraucat.
Bet tas iet man garām, es dzirdu, ko runā, – ka Ostaps Benders jeb Meroni nokārtojis parādus, kādi bija Vienotībai, līdz ar to Jaunā Vienotība finansiāli nodrošināta, bet viņi, protams, nevar iet pie sava potenciālā vēlētāja un teikt, ka viņi ies kopā ar Kaimiņu un Saskaņu. Par Kaimiņu – tur viss ir skaidrs. Saskaņai, protams, nekāds Ostaps Benders kā naudas maiss nav vajadzīgs, bet, ja viņiem kāds var iedot nepieciešamo balsu skaitu, lai viņi tiktu no opozīcijas pozīcijā, viņi šādu iespēju, protams, nepalaidīs garām. Tā ka šobrīd tas lielais politiskais stāsts, kāds tiek veidots Latvijā, ir tāds pats, kādu bija gatavs īstenot Zatlers, – valdība bez ZZS. Tas ir 2011. gada variants, tikai salikums savādāks. Atceraties, toreiz Zatlera mērķis bija veidot koalīciju ar Saskaņu, atstājot opozīcijā ZZS, nacionāļus un Vienotību. Viņš tādu uzstādījumu arī deva pirms sava rīkojuma Nr. 2 – ka ZZS jāpadzen no valdības, bet Vienotībai jāiet kopā ar Saskaņu. Nesanāca ne pirms rīkojuma Nr. 2, ne pēc 2011.
gada vēlēšanām. Nu ir tas pats projekts, tikai citi pasūtītāji.
Šajā kontekstā vajadzīgi kaut kādi argumenti, lai mazinātu atbalstu ZZS un, protams, tam jebkurš stāsts der.

Arī par to, ka tieši ZZS varētu iet kopā ar Saskaņu?
Jā. Tādas sarunu pīles var tiražēt tikai politiski angažēti cilvēki vai arī tie, kas absolūti nesaprot, kas ir ZZS vēlētājs.
Ja kaut kas tāds šobrīd sāktu veidoties, ZZS izjuktu.
Tādā gadījumā – kāda varētu būt nākamā valdības koalīcija?
Es domāju, tas mērķis izveidot valdību bez ZZS un Nacionālās apvienības ir gana reāls. Viens otrs ZZS politiķis gan iedomājas, ka pēc vēlēšanām nekas nemainīsies, jau runā par to, kuri der vai neder ministru amatiem, taču man liekas, ka tā ir iedomība, slikta zvaigžņu slimība.
Ik pa brīdim pieminat Meroni. Cik ilgi, jūsuprāt, viņš būs te spējīgs ko ietekmēt?
Kamēr prokurori ņems kukuļus.
Var droši teikt, ka ņem kukuļus?
100%. Tas ir mans viedoklis.
Tāda mērkaķība, kas notiek, bez kukuļošanas nav iespējama.
To zina ģenerālprokurors, virsprokurori, vadošie prokurori. Šobrīd jau dokumentāli ir pierādīts, kā tiek zagts, kā notiek iejaukšanās politikā, bet, ja cilvēki nenovērš acīmredzamus likuma pārkāpumus, tas nozīmē, ka ir kaut kāda cita motivācija.
Bet vai kāds uzrauga prokuratūras darbu? Neviens!
Ģenerālprokurora vara pēc būtības ir neierobežota. Jūs varat iestāties pret ģenerālprokurora prettiesisku rīcību, bet tad arī pierādiet, kur viņš personīgi kādu lēmumu sagatavo un pieņem. Ja sūdzies par kādu prokuroru, pie ģenerālprokurora viss stāsts beidzas.

Esat daudzkārt ticis ievēlēts par pašvaldības vadītāju.
Vai pašreizējās valdības laikā pašvaldībām kļuvusi labāka dzīve?
Kas attiecas uz reģionālo attīstību, diemžēl tas, kas ierakstīts stratēģijā Latvija 2030 un Nacionālajā attīstības plānā par policentrisku attīstību, palicis vien uz papīra – notiek tieši pretējais, proti, ir nevis policentriska valsts attīstība, bet gan monocentriska attīstība. Mērķtiecīga, apzināta.
Man pat brīžiem ir sajūta, ka no Rīgas nāk liels naids pret visu, kas atrodas ārpus Lielrīgas. Attieksme pret reģioniem atplaukst tikai atvaļinājumu laikā, kad vajag kaut kur atpūsties.
Kas par to liecina?
Piemēram, Ekonomikas ministrija tagad virza atbalsta programmu rūpniecisko ēku būvniecībai. Lielākā summa paredzēta pie lidostas Rīga. Tur ir problēma ar rūpnieciskām ēkām, noliktavu ēkām? Tur vajadzīgs valsts atbalsts? Varbūt tomēr tas atbalsts vairāk būtu nepieciešams simts un vairāk kilometru no Rīgas?
Valsts atbalsta tur, kur ir cilvēki, darbaspēks.
Kur nav darbavietu, nebūs arī cilvēku. Ja nebūs cilvēku, nebūs skolu, nebūs medicīnas utt. Tas viss ir saistīts. Uz ko var cerēt, ja atbalsts rūpnieciskai uzņēmējdarbībai ir vienāds Rīgā vai Lielrīgā ar to, kas tiek 250 kilometru no Rīgas Latgalē vai Kurzemē?
Protams, pašvaldību budžetus ļoti negatīvi ietekmē arī Iedzīvotāju ienākuma nodokļa izmaiņas. Nekustamā īpašuma nodoklis, kā zināt, ir iesaldēts. Līdz ar to pašvaldību finanšu situācija būtiski pasliktinās, salīdzinot ar kopējo ekonomisko situāciju un tās izaugsmi, turklāt, ņemot vērā arī inflāciju, to, ka arī jebkura nodokļa pieaugums sit pa pašvaldību budžetu.
Šobrīd valdība ar plašu žestu dod atlaides dāvinājumus nodokļu maksātājiem, bet tas tiek darīts uz pašvaldību budžeta rēķina. Nav jau liela māka uz sveša maka rēķina būt labam salatētim. Ja es paņemu no jūsu maka simtnieku un uzdāvinu to trūkumcietējiem, tad es esmu labais, lai gan varbūt jūs pats labāk varētu izlemt, kam to simtnieku dot, vai ne?
Pašvaldību iebildumus par pašvaldībām atbildīgais ministrs un valdība kopumā neņem vērā?
Pašvaldības, kurās dzīvo visa Latvijas tauta, nav sadarbības partneris valdībai. Visi galvenie jautājumi tiek skatīti Nacionālajā Trīspusējā sadarbības padomē, kur pārstāvēta Latvijas Darba devēju konfederācija, arodbiedrības un valdība.
Skaidrs. Tad pēdējais jautājums.

Par ko jūs vēlēšanās balsosiet, var nojaust.
Būtu interesanti dzirdēt, pēc kādiem kritērijiem jūs ieteiktu savu izvēli izdarīt citiem.
Mutes bajāru ir daudz. Ir par katru deputāta kandidātu jāskatās konkrēti, ko viņš savā dzīvē ir izdarījis. Ja saliek kopā to, ko paveicis, ar to, ko sola, tad jau var vērtēt.
Ja neko dzīvē nav izdarījis, tad lai iet strādāt, izdara. Savukārt, ja ir pats daudz izdarījis un nesola zelta kalnus un upes, pilnas vīna, tā ir pavisam laba zīme – vajag balsot par tiem, kas vismazāk sola, bet ir darītāji.

Aivars Lembergs Ventspils pilsētas pašvaldības vadītājs kopš 1988.
gada 5 Dzimis 1953. gadā Jēkabpilī, 1977. gadā pabeidzis Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti 5 Līdz 1990. gadam bijis PSKP. No 1990. gada līdz 1993. gadam – Augstākās Padomes deputāts, darbojās Latvijas Tautas frontes frakcijā. Viens no tiem deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 5 Kopš 1994. gada ir paša izveidotās partijas Latvijai un Ventspilij valdes priekšsēdētājs Pašvaldības, kurās dzīvo visa Latvijas tauta, nav sadarbības partneris valdībai. Visi galvenie jautājumi tiek skatīti Nacionālajā Trīspusējā sadarbības padomē, kur pārstāvēta Latvijas Darba devēju konfederācija, arodbiedrības un valdība.
Aivars Lembergs Vai arī Rīga izjūt valdības atrautību no pašvaldībām?

Andris Ameriks, domes priekšsēdētāja vietnieks Līdz šim brīdim Latvija nav ratificējusi pašvaldību hartu pilnā apjomā. Eiropas pašvaldību harta nosaka, ka pašvaldībām ir autonomas tiesības lemt par saviem pienākumiem. Pie mums ir noteikts, ka pašvaldībām tiek nekustamā īpašuma nodoklis un 80% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, taču jebkurā brīdī pašvaldības ir pilnīgi atkarīgas no valdības lēmumiem. Katru gadu notiek cīņa, kurā pašvaldības saka, ka tām tiek doti aizvien vairāk pienākumu un tiek uzlikts aizvien lielāks papildu slogs. Vēl jo vairāk Rīgai, kam ir arī galvaspilsētas funkcijas, par ko maksā rīdzinieki, ne jau centrālais budžets. Tā sadarbība, kas reizēm ir vārdos, praksē nav redzama. Katra valdība un arī premjers domā pirmām kārtām par to, kādā veidā nosegt visus tos solījumus, ko viņi ir devuši, un kā nodrošināt attiecīgus nosacījumus budžeta izpildei.
Līdz ar to pilnīgi piekrītu, ka sadarbība starp valdību un pašvaldībām ir nepietiekama: šobrīd valdībai līdz pašvaldībām ir tikpat tālu kā līdz Marsam.

Diemžēl tas, kas ierakstīts stratēģijā Latvija 2030 un Nacionālajā attīstības plānā par policentrisku attīstību, palicis vien uz papīra – notiek tieši pretējais, proti, ir nevis policentriska valsts attīstība, bet gan monocentriska attīstība.
Aivars Lembergs Kādi cēloņi tam, ka valstī īstenota «visi ceļi ved uz Rīgu» politika?
Edgars Zalāns, kādreizējais Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Mēs šobrīd esam tādā stadijā, kad daudz kas no tā, ko varēja darīt, lai attīstība būtu policentriska, vairs nav izdarāms. Zinām, cik daudzi aizbraukuši, cik ļoti noplicinātas lauku teritorijas. Ne velti daudzi, sausi ekonomiski skatoties, operē ar argumentiem par to, ka nav vērts ieguldīt naudu skolās, slimnīcās, kultūras un citās iestādēs, kuras vairs nespēj izmantot cilvēki, jo viņi aizbraukuši.
Taču policentriska attīstība sakņojas nevis īstermiņa aprēķinos, bet gan politiskā vēlmē nevis visu koncentrēt vienuviet, bet gan attīstīt reģionus.

Proti, valstij bija jāspēj pieņemt, ka īstermiņā kaut kādi pasākumi nebūs ekonomiski izdevīgi (jo īstermiņā vispār ekonomiski vislietderīgāk būtu visiem dzīvot Rīgā), taču policentriska attīstība būtu lietderīga un izdevīga ilgtermiņā. Ja tāda attieksme būtu bijusi pirms desmit gadiem, situācija Latvijā, tostarp ekonomiskā, demogrāfiskā, vides ziņā un tā tālāk, šodien būtu daudz labāka, nemaz nerunājot par tālāko nākotni. Tiesa, policentrisku attīstību nav veicinājušas arī pašvaldības, jo lielajām pilsētām ir pilnīgi cits skatījums.

«Man pat brīžiem ir sajūta, ka no Rīgas nāk liels naids pret visu, kas atrodas ārpus Lielrīgas. Attieksme pret reģioniem
atplaukst tikai atvaļinājumu laikā, kad vajag kaut kur atpūsties.»

Autors.Romāns Meļņiks
https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/lembergs-ta-ir-kucinska-valdiba-ta-nav-lemberga-valdiba-14203818

Publicēts lapā: 27.08.2018