Kalendārs

Par politiskām un sociālekonomiskām aktualitātēm manā intervijā Radio Baltkom (14.12.2017.)

Abiks Elkins, raidījuma vadītājs: “Labvakar, cienījamie radioklausītāji! Turpinām darbu tiešajā ēterā. Kā jau mēs ziņojām, pie mums studijā ir Ventspils mērs Aivars Lembergs. Labvakar!”
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labvakar!”
A.Elkins: “Sen pie mums neesat bijis. Es zinu, ka, lūk, Ventspils droši vien attīstās katru dienu. Tiem, kas vēl nav bijuši šai pilsētā, ir īstais laiks tur doties, jo vairāk tādēļ, ka ziemā Ventspils droši vien ir tikpat skaista, cik vasarā. Un ne tikai notiek rekonstrukcija, lūk, mēs par to runājām līdz raidījuma sākumam, bet arī ēkas tiek celtas no nulles – mūzikas skola, vai ne? Un es domāju, ka ļoti daudzi gaida šo brīdi, varbūt arī ar šo mēs sāksim sarunu par pilsētu, bet pēc tam parunāsim arī par politiku.”
A.Lembergs: “Jā. Nu, patiesam, Jums taisnība. Jā, tikai šī gada sākumā mums sākās Mūzikas vidusskolas ēkas celtniecība un mūzikas skolas, tās ir kopā. Tur mācīsies 500 audzēkņi. Un šajā ēkā atradīsies arī koncertzāle, lūk, un vēl viena tāda neliela zāle. Šobrīd jau ir redzamas jumta aprises un pēc mēneša, diviem šī ēka jau būs zem jumta. Mēs gājām… mēs gājām nedaudz citu ceļu kā citi, kas būvēja koncertzāles, mēs akcentu likām uz to, lai tur būtu mācību iestāde un koncertzāle kā papildinājums tam. Tas ir ievērojami lētāk, rēķinot, ka mēs it kā nošaujam divus zaķus. Un ekspluatācija, ja, – 75% ir mūzikas skolai un tikai 25% ir koncertzālei. Tā kā, nu, manuprāt, tāds labs risinājums. Es varu teikt, ka mēs ilgi strādājām – desmit gadus pie paša projekta, savas idejas. Tas ir kopā ar Lielo laukumu, kas jau ir pilnībā gatavs. Tur ir tā lielā strūklaka, kura ieguva zelta godalgas gan Itālijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs, gan Latvijā, vēl ārvalstīs, vai ne. Lūk, un es teikšu tā, ka es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijā ir būvnieki, kuri to var uzbūvēt. Es tā, lūk, atceros, ja tas būtu padomju laikā, tad to celtu ilgi – gadus desmit. Un kvalitāte būtu bezcerīga, nebūtu iespējams tādu uzbūvēt, arī projektu tādu neizveidotu. Tā kā paldies Dievam šajā ziņā Latvija ir veikusi kolosālu soli pretī attīstībai un tādas visdrosmīgākās idejas var īstenot dzīvē, par ko es priecājos. Un 19.gadā mēs… jau līdz pavasarim šī ēka tiks nodota, pēc tam četrus mēnešus montēs ērģeles. Bet tās nav elektroniskās ērģeles, tās ir dzīvai mūzikai…”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “…tās jau Vācijā tiek būvētas. Tā pati firma, kura būvēja Hamburgas koncertzālei, kuru nodeva nemaz ne tik sen.”
A.Elkins: “Pasaules līmenī.”
A.Lembergs: “Jā, tādu Baltijā, nekur Baltijā nav tādu ērģeļu. Mūs par to ļoti kritizēja, ko mēs, ko mēs, Ventspils, atļaujamies, ka Rīgā nav, bet Ventspilī būs. Es domāju, ka rīdziniekiem tāda, tāda pieeja, nu, protams, ka ne visiem, īpaši radioklausītājiem tā nav, nu, lūk, tur Nacionālās operas vadītājs, tur daži komponisti – kā tā, Ventspilī būs, bet Rīgā nav? Tātad, ja Rīgā nav, tad arī Ventspilij nav tiesību uz ko tādu. Nu, šis, šis projekts… Tas ir uz simtgadīgs. Mūsu jau ilgu, ilgu laiku nebūs, par mums visi sen jau būs aizmirsuši, bet šī, šī, šī, šī kultūras pils, tā strādās.”
A.Elkins: “Lūk, šīs vārds “kultūra” droši vien te ir atslēgvārds. Un es zinu, ja es nekļūdos, ka Ventspils dome, Ventspils pašvaldība seko līdzi tam, lai cilvēkiem Ventspilī nebūtu jābrauc, nezinu, tur uz Rīgu, Liepāju…”
A.Lembergs: “Jā, jā.”
A.Elkins: “…lai viņi varētu apmeklēt izrādes par, lūk, vairāk vai mazāk pieņemamām cenām. Tas tā ir, ja?”
A.Lembergs: “Jā. Es Jums teikšu, ka tātad mums vidējā cena uz izrādi ir pieci eiro, pieci eiro. Biļete maksā no trīs līdz sešiem eiro, vidējā cena – pieci.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Nu, Rīgā par, par desmit, kaut kur ap 15, vai ne. Nerunājot par operu, tur ir pavisam citas cenas. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka mums ir svarīgi, lai zāle būtu pilna, bet nevis tā, ka tur no 600 vietām vai 700 vietām 150 būtu aizņemtas, bet pārējās būtu tukšas tāpēc, ka cilvēki nevar samaksāt, lai šī kultūra būtu pieejama. Vēl jo vairāk, iedomājieties, ja no Ventspils, nu ne tikai no Ventspils, no Daugavpils vai, vai Rēzeknes vai, vai, vai tur no Zilupes jābrauc uz Rīgu. Tas taču, cik maksā ceļš, ir jāpaliek pa nakti. Tātad biļetes vērtībai pievienojas ievērojami lielāki tēriņi. Nu, jā, mēs to… Mums ir speciāla programma. Mēs tam gadā tērējam 30000 eiro.”
A.Elkins: “Nu, tas droši vien ir pareizi, jo, kā saka, cilvēks ne tikai strādā, vai ne?”
A.Lembergs: “Jā, lūk, cik es esmu bijis uz izrādēm, vienmēr, nu praktiski vienmēr ir pilna, pilna zāle. Tas ir lieliski.”
A.Elkins: “Lūk, vēl runājot par Ventspili, mēs zinām, ka tagad pēc valsts budžeta arī pašvaldības pieņem budžetus, izvērtē savas prioritātes. Ja mēs kopumā runājam par Ventspili, lūk, kā Jūs izkārtojāt šīs prioritātes pilsētas attīstībai nākamajam gadam?”
A.Lembergs: “Jūs ziniet, es neatzīstu tādu… tā saucamo prioritāro pieeju. Tāda neeksistē.”
A.Elkins: “Tas ir, bet pārējais jau nav svarīgi.”
A.Lembergs: “Tā ir absolūti muļķīga pieeja, tāpēc ka prioritāte ir cilvēks. Un šī prioritāte nemainās. Bet cilvēks dzīvo konkrētā vidē. Kādam… kāds grasās dzemdēt, viņam skaidrs, kas ir prioritāte.”
A.Elkins: “Skaidrs.”
A.Lembergs: “Kāds, kāds jau ir dzemdējis un bērns jau ir sasniedzis trīs gadus.”
A.Elkins: “Arī saprotama prioritāte.”
A.Lembergs: “Prioritāte ir skaidra. Tas ir, lai būtu labs bērnudārzs. Pēc tam, kad iet uz skolu, svarīgi, lai būtu skola, ne tikai skola, bet arī interešu pulciņi. Svarīgi, lai tie būtu bezmaksas, pareizi, vai ne? Ja tu ved, ved savu bērnu kaut kur, nu kaut vai uz skolu vai uz bērnudārzu, ir svarīgi, lai varētu tuvu piebraukt, izlaist bērnu un viņš, nešķērsojot ielu, varētu tikt līdz, līdz skolai, lūk. Ja, ja Jūs beidzat augstskolu, Jums prioritāte, protams, ir, lai Jūs atrastu labu, labi apmaksātu darbu. Ja Jums interesē teātris, tad ir svarīgi, lai tas Jums būtu pieejams, vai ne. Un, un, ja Jūs braucat ar sabiedrisko transportu, lai būtu labs autobuss, lai tas būtu komfortabls, lai biļetes cena būtu pieejama. Un tā tālāk, tālāk un tālāk. Tātad tāpēc prioritāte, tā ir… Kamēr Jūs esat vesels, Jums ārstēšana nav prioritāte, pareizi? Nu, kā Jūs esat saslimis, nedod Dievs, nokļuvis stacionārā, tad Jums tas neapšaubāmi kļūst par prioritāru, arī Jūsu tuviniekiem ļoti prioritāri, vai ne? Un, ja, piemēram, uz Stradiņa slimnīcu tātad atbrauc slimnieks no Rīgas un viņam ir nozīmēts, ka viņš uz operāciju, ka viņam, viņam astoņos jābūt uzņemšanā, ja viņš palātā nokļūst 14…”
A.Elkins: “Tad viņam vēl ir ļoti paveicies.”
A.Lembergs: “Jā, jā, tad viņam vēl ir paveicies, pareizi. Es zinu, ka, lūk, ātrā palīdzība atveda vienu sievieti deviņos, viņa palātā tika 18, kad vairs neviena ārsta nebija…”
A.Elkins: “Loģiski.”
A.Lembergs: “…un pēc divām dienām nomira. Lūk, tad kas ir prioritāte? Droši vien, ka dzīvība, vienkārši dzīvība, vai ne? Tā kā prioritātes, tā, tā ir kompleksa vide cilvēka dzīvošanai. Un tāpēc tas viss tā kā liekas kopā no nosacīti atsevišķām sekcijām, ja. Un ir jāredz šī, šī, šī dzīve 360 grādos, pie tam ne tikai vienā plaknē, bet arī laikā un mē… pilnā mērogā.”
A.Elkins: “Jā, lūk, Jūs pieminējāt veselības aprūpi. Es zinu, ka Ventspilī tam tomēr tiek izdalīta īpaša uzmanība, lai pilsētnieki vismaz varētu saņemt, lūk, visu nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Bet valstī šodien pieņemts likums par veselības aprūpes finansēšanu. Lūk, daudzi ar to nav īpaši apmierināti, jo nu neizdevās atrast nekādu citu risinājumu bez tā, ko, lūk, ka tie, kas nemaksā sociālo nodokli, tur iemaksā kaut kādā veidā iemaksas. Tur veido divus grozus – minimālais, maksimālais. Nu, kaut kas, manuprāt, ne pārāk līdz galam izdomāts. Kā Jums šķiet?”
A.Lembergs: “Nu, teiksim tā, tā ir liela saruna. Tik tiešām ir diezgan liels cilvēku skaits, kuriem ir labas algas…nu, drīzāk, ienākumi, nevis algas, bet, piemēram, no ienākumiem netiek maksāts oficiāls nodoklis, vai ne. Un…”
A.Elkins: “Es piekrītu, ka tas ir, maigi sakot, negodīgi pret tiem, kas maksā nodokli.”
A.Lembergs: “Jā, jā, lūk, kas maksā. Un tāpēc meklēt ceļu, lai tomēr vieni maksā ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Tik un būs tā, ka tie, kas nopelna vairāk, vairāk maksās, un attiecīgi kādam par labu to pār.., pārdalīs, bet, es domāju, ka principā pati pieeja ir pareiza. Bet, bet, bet mēs iebildām pret to, kas šo visu sistēmu ieviesīs. Un es nezinu, kāds palika pēdējais lēmums, lūk, tas, tas, ko tur pieņēma. Es atceros, ka pirmajā lasījumā bija, ka ar to nodarbojas Veselības ministrija un viņu struktūra. Mūsu pieeja bija, ka tas ir nepareizi. Ar to ir jānodarbojas tiem pašiem, kas nodarbojas ar sociālo nodokli tāpēc, ka tur ir dati par visiem, kas maksā sociālo nodokli un tad tas papildinātu datu bāzi. Bet viņi izvēlējās veidot divas, divas informācijas sistēmas. Tas, es domāju, nav pareizi, tas ir arī dārgi un nav, nav racionāli, lūk. Nu, dzīve parādīs, cik tas ir veiksmīgi, cik ne, bet tur ir jāizdara ļoti liels darbs, lai tam sagatavotos. Likumu pieņemt ir pats vieglākais.”
A.Elkins: “Jā. Lūk, runājot… Mēs jau ierunājāmies par veselības aprūpi, pāriesim tā tiltiņu uz lielo politiku. Ja es nemaldos, 18., jā, tā ir pirmdiena, Jūs esat uzaicināts uz, lūk, šo slaveno “oligarhu lietas” izmeklēšanas komisiju. Es vispār nesaprotu, kā deputāti tur kaut ko var izmeklēt policijas vai prokuratūras vietā, nav saprotams. Bet vismaz viņiem tur nav garlaicīgi, tur viņi jautri pavada laiku, iedziļinoties dažādās atmiņās par Latvijas vēsturi. Lūk, tomēr ir skaidrs, ka Jūs atnāksiet uz šo te komisijas sēdi. Ko Jūs tur vispār gribētu viņiem pateikt? Ko Jūs gaidāt no šīs komisijas un ko… Kā Jūs vispār vērtējat visu šo stāstu ar šo te “oligarhu lietu”?”
A.Lembergs: “Jā. Nu, jā, tik tiešām tātad 18.decembrī mans laiks, kas tur ir nozīmēts, ir 12:30. tā kā visiem, kam tas interesē, tas tiks translēts tiešajā ēterā, pēc tam varēs redzēt arī ierakstā. Tiesa, tas būs latviešu valodā. Es domāju, ka vairumam latviešu valoda ir saprotama, un tur varēs redzēt oriģinālu. Mana pieeja bija tāda, ka, pat ja mani neaicinās uz šo te komisiju, tad es pieprasīšu, lai mani uzaicina, jo “oligarhu lieta”, tā visa kopumā 11.gadā, ne 9., 9., kad sāka Šlesera noklausīšanos, tā bija virzīta pret mani. Tur Šķēle vispār, vispār nefigurē šajā lietā. Starp citu, materiālos tur nekā nav, tiesa, dažās vietās pieminēts. Viņš pat nebija, nebija persona, kam bija tiesības uz aizstāvību kriminālprocesa ietvaros. Tā kā viņu tur piesēja, lai izveidotu trīsvienību, ja. Un jāsaka, ka līdz 11.gada 25.maijam, 25.maijam, jā, bija viens oligarhs – Lembergs. Bet tur izveidoja, lai tas tā kā izskatās, nu…”
A.Elkins: “Bet aktīvajā politikā atkal jau palika tikai Lembergs.”
A.Lembergs: “Jā, un visa šī te tukšo salmu kulšana ir pret Lembergu, lai viņu kā politiķi noraktu, vai ne. Lūk, nu un, un, lūk, no 11.gada, es jau domāju, ka 16.beidza, lietu slēdza, izbeidza, tiesa, manu daļu slēdz 2015.gadā…”
A.Elkins: “Vēl agrāk.”
A.Lembergs: “Jā.”
A.Elkins: “Par noziedzīga sastāva neesamību.”
A.Lembergs: “Jā, par… tur nekā nebija. Lūk, es analizēšu, pastāstīšu, kā, kā un ko es tur redzu šajā krimināllietā, ar ko maniem advokātiem ir tiesības iepazīties. Lūk, un tagad visa šī te tukšā salmu kulšana, šī komisija, lūk, visas šīs tā saucamās “Rīdzenes sarunas”, kuras krievvalodīgie skatītāji lāga nav dzirdējuši, tās ir virzītas pret Lembergu, jo viņi nevar 20 gadu laikā ar mani tikt galā.”
A.Elkins: “Jūs domājat arī visas krimināllietas un tiesas…”
A.Lembergs: “Gan tiesas…”
A.Elkins: “Melnais PR.”
A.Lembergs: “Jā, atceraties, cik tur kampaņas bijušas? Jau esat aizmirsuši, bet uz katrām vēlēšanām bija speciāla melnā PR kampaņa. Pēdējā bija, lūk, šogad…”
A.Elkins: “Burtiski jūnijā, jā.”
A.Lembergs: “Jā. Atceraties, ja to?”
A.Elkins: “Jā, jā. Bet atkal jau ne īpaši veiksmīga, kā rāda rezultāti.”
A.Lembergs: “Nu, vēlētāju nav nemaz tik viegli apmānīt, ja, nu vismaz ne visus. Lūk, un nekā jauna tajā nav. Un atšķirība ir tajā, ka, jāsaka, ka no šī gada pret mani ļoti mērķtiecīgi propagandu veic valsts televīzija, valsts radio. Tātad par nodokļu maksātāju naudu. Kā raidījums, kā raidījums, Ventspilī nav nekā laba, tikai sliktais, ja.”
A.Elkins: “Nesen es dzirdēju, manuprāt, kaut kur bija sižets, raidījums, kur stāstīja, ka kaut kādi cilvēki no “Latvijas kuģniecības” kaut kādā veidā bija ar Jums saistīti, tagad viņi kaut kur strādā. Es īsti nesapratu, vai tagad strādāt ir aizliegts?”
A.Lembergs: “Nē, galvenais… Lūk, “Latvijas kuģniecība”, ja?”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Tā ir publiskā akcionāru sabiedrība. Tur ir tūkstoši un tūkstoši akcionāru bija.”
A.Elkins: “Bija.”
A.Lembergs: “Tagad tā ir izpirkta, jā.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Bet tūkstoši, tūkstoši. Es biju viens no viņiem. Man, manuprāt, bija 400000 akciju no 200 miljoniem akciju, tātad nekādas reālas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu man tur nebija. Tur vesela virkne… Nu, es biju akcionārs kopā ar daudziem citiem, lūk, un tur, protams…”
A.Elkins: “Bet tas vai tad ir noziegums?”
A.Lembergs: “Kas?”
A.Elkins: “Vai tad tas ir noziegums?”
A.Lembergs: “Nē, protams. Bet tā kā es tur biju akcionārs, tad visi menedžeri, kas tur strādāja, iedomājaties, visi, viņi ar mani ir saistīti.”
A.Elkins: “Pat tad, ja Jūs ar viņiem tikai sasveicinājāties vienreiz dzīvē.”
A.Lembergs: “Pat, ja ne reizi dzīvē neesmu sasveicinājies un viņus nekad dzīvē neesmu redzējis.”
A.Elkins: “Tātad Jūs pat viņus nepazīstat.”
A.Lembergs: “Es pat viņus nepazīstu. Bet tā kā Lembergs tur bija mazs akcionārs, tad viņi uz visu atlikušo dzīvi ar mani ir saistīti, vai ne?”
A.Elkins: “Pat tad, ja Jūs viņus nepazīstat.”
A.Lembergs: “Ja es viņus pat nepazīstu, nenojaušu par viņu eksistenci un, ka viņi tur, tur strādāja, jā. Protams, ka tur bija menedžeri, kurus es personīgi pazinu, bez šaubām, ja. Un, lūk. Un tagad es tur kādu zinu, pat no jaunās vadības. Bet izveidojās tāds kolosāls mīts, ka par noziegumu kļūst jau pazīšanās ar Lembergu, vai ne. Bet, ja, ja es no Rīgas esmu ar kādu pazīstams, tātad es pazīstu visus rīdziniekus, viņi visi ar mani ir saistīti. Un arī Jūs kā žurnālists esat ar mani saistīts. Kāpēc? Tāpēc, ka Jūs man jau ne pirmo reizi uzdodat jautājumus.”
A.Elkins: “Ņemu interviju. Uzdodu jautājumus. Tas jau ir bīstami.”
A.Lembergs: “Jā.”
A.Elkins: “Jā, es redzu, ka ļoti daudz zvanu. Pārtrauksim burtiski uz minūti. Mums ir neliela pauze reklāmai, un pēc tam pieņemsim Jūsu zvanus.”
[…]
A.Elkins: “Jā, vēlreiz, labvakar! Mums studijā Ventspils mērs Aivars Lembergs. Varbūt mēs sāksim, kā es jau solīju, arī no zvana. Labvakar, mēs Jūs klausāmies!”
Zvanītāja: “Esiet sveicināti!”
A.Elkins: “Jā, lūdzu!”
A.Lembergs: “Labvakar!”
Zvanītāja: “Klausījos, no sākuma nesapratu, ieslēdzu pārraidi vēlu, bet pēc tam vispār atpazinu, lūk, tieši pēc tā, kā cilvēks runā, kas tas ir. Un tiešām beigās pateica, ka tas ir le… Lemberga kungs. Mans jautājums ir tāds. Vai Lemberga kungs zina, ka krievi viņu mīl un ciena vairāk nekā latvieši? Tas ir pirmais jautājums. Un, otrkārt, sakiet, lūdzu, Lemberga kungs, es ļoti daudz lasīju, un Jūs esat malacis. Nu, vispār Jūs esat malacis it visā. Viss, ko Jūs sakāt, nav nekā tāda, kam varētu nepiekrist. Jūs esat izcils cilvēks Latvijai, tas ir noteikti. Un Jūs ziniet, visi šie puiši, kuri tur „Rīdzenē” runāja, un viņus noklausījās, viņi arī ir izcili. Kāpēc latvieši nenovērtē savus varoņus? Paldies!”
A.Elkins: “Liels paldies, jā! Nu, lūk, tāda cilvēku reakcija, tāpēc ka…”
A.Lembergs: “Paldies, jā. Nu, Jūs, es Jums pateikšu. Tātad… tik tiešām es sekoju, protams, kā manu darbu vērtē tauta, jo es strādāju, es esmu tautas izv… izvēlēts.”
A.Elkins: “Jūs esat publisks, jā.”
A.Lembergs: “Es esmu publisks, un, lūk, tikko palika jau 29 gadi, 5.decembrī. Tā ka tas, tas man ir ļoti svarīgi, ko domā tauta. Un tas, ka domā labi un tas, ka slikti, un kritiski, nav mazsvarīgi. Lūk tā, ka es zinu gan kādi pēc vecumiem, pēc, pēc, pēc valodas un tā tālāk, pēc ienākumiem, kā, kurš vairāk, kurš pozitīvs, kurš negatīvs. Tas politiķim ir jāzina un, un tajā jāorientējas, un jāņem vērā. Bet tik tiešām pēdējā laikā pozitīvā atzīme krievvalodīgo latviešu, Latvijas iedzīvotāju vidū ir pozitīvāka nekā latviešu. Ar ko tas ir saistīts. Tātad saistīts tas ir ar to, ka pret mani, lūk, jau ilgu laiku, bet īpaši, īpaši 16., īpaši, lūk, 17.gads notiek, un īpaši šajā gadā, kolosāla melnā antireklāma, anti, melnais PR, kā moderni teikt, lai mani diskreditētu un nogalinātu kā politiķi. To ļoti aktīvi mērķtiecīgi uz vēlētāju naudas rēķina dara Valsts radio, Valsts televīzija, kuri pamatā raida latviešu valodā.”
A.Elkins: “Lūk, no šejienes tāda reakcija.”
A.Lembergs: “Un no turienes, un, un…”
A.Elkins: “Vienkārši cilvēki nezina, ja?”
A.Lembergs: “Vienkārši jā, jo informācijas, lūk, vide, nu viņa sēž uz budžeta, ja. Viņa ļoti lielā apjomā ir piepildīta, lūk, ar šo tikai negatīvo informāciju. Mani personīgi, es esmu Ventspilī, un jebkuras ziņas, kuras ir Ventspilī, vai tās ir sliktas, vai viņu vispār nav, jā, lai ko Jūs tur nedarītu. Tas, protams, nav normāli, bet tāda, lūk, ir situācija. Un cilvēks ir cilvēks. Ja viņam katru dienu runā, viņš, viņš, viņš ir nelietis, viņš ir nelietis, viņš ir nelietis, viņš ir nelietis, tad cilvēks sāk šaubīties, lūk, visi tā runā, varbūt arī taisnība.”
A.Elkins: “Pēc tam, pēc tam tik tiešām, lūk, ja pajautātu cilvēkiem varbūt uz ielas, tik tiešām viņiem var rasties tāds iespaids, ka Jūs viens regulējat vispār jebkuru dzīves sfēru Latvijā.”
A.Lembergs: “Jā, jā, nu lūk.”
A.Elkins: “Visus valdības lēmumus, visu, visu, visu tikai Jūs.”
A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Lūk, piemēram, lūk, ir tāda stabila propaganda, piemēram, lūk, kā mani parāda, ja. Ne tas, ka tur mērs vai tur Olimpiskās komitejas loceklis, tur esmu vairāk nekā 20 gadus.”
A.Elkins: “Par to vispār neviens nerunā. Vēl jo vairāk.”
A.Lembergs: “Vai tur Tranzīta un biznesa asociācijas prezidents un tā tālāk, un tā tālāk Lūk. Bet runā tā, la… latviskie, ja, lūk šie Valsts televīzija un radio – smagos noziegumos apsūdzētais. Nesaka, ka es esmu attaisnots smagos noziegumos. Vispār uzvarēju tiesu, reāli uzvarēju tiesu. To nesaka. Saka tikai šo priekšā stādīšanu, jā. Un, lūk, tas kā mans, mans pienākums.”
A.Elkins: “Lai gan nav nekāda tiesas lēmuma par šo jautājumu.”
A.Lembergs: “Jā. Lai gan nekur un pret nevienu citu to nesaka. Piemēram, ir, ir tāds teātra direktors Rubenis. Viņu pirms atestācijas tiesāja par “oligarhu lietu”, ne oligarhu, “digitālo lietu”, ja.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Viņam vajadzēja it kā, priekšā stādīšanai vajadzēja būt tādai – pirmās instances notiesātais, jā?”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Nē, par viņu tāda nav.”
A.Elkins: “Tāda titula nav.”
A.Lembergs: “Nav nevienam vispār pasaulē, nevienam tādas priekšā stādīšanas nav, tikai man un Latvijā, un Valsts masu medijos, ja. Lūk, un tam, tam, protams, ir savs, savs socioloģiskais rezultāts, un, protams, es, bet ko es varu izdarīt, ja. Viņi, ja, viņi taču kā, viņi mani, par mani runā tikai sliktu. Kad es saku – dodiet man vārdu, lai viņi runā par mani sliktu, bet dodiet man vārdu pateikt, lai es varētu attaisnoties. Tiesā taču ir kā. Ir apsūdzība, ir aizstāvība. Jā, man tiesā tā, man nedod vārdu.”
A.Elkins: “Gribēju Jums kā reiz pajautāt, jā.”
A.Lembergs: “Un masu medijos, Valsts televīzija nedod, ja. Tā, ka… bet es neraudu, tāda ir dzīve, jā. Pagaidām, pagaidām mani nav aprakuši, jā. Lūk, būtu 37.gads, mani jau sen būtu nošāvuši, un viss, un būtu gals, lūk, nedaudz…”
A.Elkins: “Nokavēja.”
A.Lembergs: “Nokavēja, jā.”
A.Elkins: “Lai gan Jūs pat salīdzināja, atcerieties, nesen arī ar Trampu.”
A.Lembergs: “Nu tas, es domāju, ir pietiekami pagodinoši. Tur ir liela individualitāte, un var patikt, nē. Lielumu amerikāņu viņš uzvarēja vēlēšanās. Visiem novēlu tādus panākumus. Tas, tas ir izņēmums. Es varu piekrist viņam un varu nepiekrist, jā, lūk. Tas ir cits jautājums.”
A.Elkins: “Jūs pieminējāt par tranzīt… tranzīta asociāciju, kuru Jūs vadāt.”
A.Lembergs: “No 94.”
A.Elkins: “No 94.gada, starp citu.”
A.Lembergs: “Jā.”
A.Elkins: “Nu šobrīd mēs zinām, ka nav paši vieglākie laiki tranzīta sfērai, lūk, šajā ģeopolitiskajā situācijā, kuru Latvija, lai kā vēlētos, maz var ietekmēt. Bet tomēr vieni saka, ka mēs sabiezinām krāsas, ka vienalga tranzīts, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, bija, ir un būs, jautājums ir tikai par apjomiem. Lūk, kā Jūs šodien to vērtējat?”
A.Lembergs: “Es vērtēju pes… pesimistiski.”
A.Elkins: “Tomēr, ja?”
A.Lembergs: “Jā, jā. Un mans pesimisms, tas bija tāds, tas izveidojās, teikšu godīgi, 99./2000.gadā, kad es iepazinos ar Krievijas transporta attīstības programmu. Un tur akcents bija likts uz, uz to, ka transporta sistēma Krievijā attīstās, apejot Baltijas valstis. Ne tikai tur Ventspili vai Latviju, apejot Baltijas valstis. Šī programma vairākas reizes ir atjaunināta, paplašināta, bet viņa pēc būtības nav mainījusies. Vienkārši, kad Krievija attīstījās septiņus procentus gadā, tad iespējas, kuras bija ostās, viņas netika līdzi kravu apjoma pieaugumam.”
A.Elkins: “Vienalga nācās diversificēt viņas.”
A.Lembergs: “Jā, nācās it kā bez, bez Baltijas valstīm, Latvijas, nevarēja iztikt. Tagad, kad ir sankcijas, Krievijas attīstība bija negatīva, tagad ir ar plusu, bet ievērojami lēnāk. Un vienkārši jaunu terminālu celtniecība apsteidz kravu apjoma pieaugumu, un tāpēc tagad var pārvest veselu kravu rindu, un lielu kravu apjomu uz Baltijas valstīm. Un te nav, ko rēķināties, tā muldēšana par Ķīnas kravām. Kā Ķīnas konteineri var atbraukt, nezinu, uz Rīgu vai Ventspili, pasakiet man? Pa kādu teritoriju ir jābrauc?”
A.Elkins: “Pa Krievijas Federāciju.”
A.Lembergs: “Pa Krievijas Federāciju. Bez Krievijas Federācijas…”
A.Elkins: “Jā, pat ģeogrāfija…”
A.Lembergs: “No Tālajiem Austrumiem vai caur Kazahstānu Jūs nekā neatbrauksiet, ja. Visas šīs tur, tur caur Bosforu, caur ko tur, tas viss ir nieki. Tad te nav ko, nav ko braukt uz Latviju. Tā ka. Bet kā konteineri nokļūs Krievijā? Kur dosies, ja būs iespējas? Uz Somu līci.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Tā ka nevajag sevi mānīt.”
A.Elkins: “Fantazēt.”
A.Lembergs: “Tas, kas pa tiešo uz Eiropu pa, pa sauszemi, nu, jau ir noteikta vieta, tā ir Minska. Tā ir Baltkrievija.”
A.Elkins: “Tie arī neesam mēs.”
A.Lembergs: “Arī neesam mēsm jā. Lūk, tā ka perspektīvas, viņas ir tādas. Un tāpēc mēs Ventspilī no 2000.gada sākām ļoti nopietni strādāt pie apstrādes rūpniecības attīstības. Šobrīd mums ir liels akcents, plus, plus IKT, informācijas komunikāciju tehnoloģijām, lūk, lai, lai notiktu mūsu saimniecības restrukturizācija.”
A.Elkins: “Jūs jau gatavojāties.”
A.Lembergs: “Mēs 20 gadus gatavojāmies nepatikšanām. Un, un pareizi darījām. Varbūt pat vajadzēja agrāk. Tagad jauni, kuri tieši ar mūsu piedalīšanos ir radīti, nu, cipars var nelikties gana liels, bet tomēr kaut kur 24 jauni uzņēmumi, kur strādā, kur strādā vairāk tautas jau nekā ostā, kaut kur 800 tūkstoši strādā. Lūk. Un ja būs šis apgrozījuma kritums, nu, ne, ne, ne uzreiz, es domāju, varbūt tā arī nebūs, lai gan strauji iet uz leju, nu tad mums izdosies, izdosies ar mazākiem zaudējumiem pārdzīvot šo, šo kritumu. Protams, bet ostu, aizstāt Ventspils ostu, tas, tas principā nav iespējams.”
A.Elkins: “Nav iespējams.”
A.Lembergs: “Jā, jā. Es piedāvāju premjeram, ka vajag veidot speciālu atbalsta programmu tām pilsētām, kuras šīs jaunās situācijas dēļ, un tā ir saistīta, Jūs zināt, ar šīm, pastiprina arī sankciju politika, un, lūk, kaut vai šis aizliegums šim cauruļvadu tranzītam “Nord Stream2″. Nu viss šis, protams, pasliktina situāciju. Kopumā, kopumā… un es piedāvāju radīt alternatīvu valsts atbalsta sistēmu apstrādes rūpniecības paātrinātai attīstībai. Bet gads ir pagājis, valdība ziniet kā, lūk, krīt no devītā stāva, palido garām piektajam, prasa, kā tev klājas. Viņš saka – labi.”
A.Elkins: “Vēl pagaidām labi.”
A.Lembergs: “Tā ka pagaidām aplaudējam par to, ka viņam ir labi.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Mīkstu piezemēšanos.”
A.Elkins: “Jā, tas. Lūk, es zinu, ka Ventspils dome cenšas, nu, teiksim tā, saudzīgi attiekties pret investoriem. Lūk, nedaudz paskaidrojiet, ja atnāk investors “X” un saka, ka Jūs, ziniet, es tomēr tur esmu noskatījis, jā, lūk, Ventspils patīk, un es gribu šeit investēt, es nezinu, attīstīt tur kaut kādu ražošanu. Es tā saprotu, ka ir vesels atbalsta komplekss, kuru Jūs šim investoram varat sniegt, ja. Gan infrastruktūrā, tur teritorijas un tā tālāk.”
A.Lembergs: “Jā.”
A.Elkins: “Varbūt pāris vārdus par šo.”
A.Lembergs: “Jā. Nu, redziet mēs šajā gadā, Ventspils pašvaldība saņēma balvu no Darba devēju apvienības, “Darba devēju konfederācija”, ja. Tā ir pati galvenā Latvijas darba devēju organizācija. Ka Ventspils pašvaldība ir visdraudzīgākā starp cit… starp pārējām, starp 119. Nu, atvainojiet, es lielījos, bet tas nav, tas nav mūsu vērtējums, tas ir sve… tas ir darba devēju vērtējums, lūk. Un, protams, lūk, ar to situāciju, kura ir saistīta ar tranzītu, mēs ļoti, ļoti, ļoti saudzīgi attiecamies, un ar lielu uzmanību, maksimālu uzmanību pret jebkuru investoru, pret jebkuru virzienu, jo īpaši industriālo. Tas nav svarīgi, kāda nozare, un, un, un mēs piedāvājam veselu sistēmu kompleksu, lai viņu ieinteresētu, lai viņš investētu Ventspilī. Tās ir gan atlaides nekustamā īpašuma nodoklim, zemei, tā, tā ir gatava infrastruktūra, kura, sākot ar autostāvvietām un, un visu veidu komunikācijām, elektrība, ūdens, kanalizācija un tā tālāk, ja. Tās ir autostāvvietas, ja, lūk. Tas, ja ir līgums, mēs ceļam industriālās ēkas, kuras, uz kuru rēķina mēs, mērķis nav nopelnīt uz tā, īres maksas, lūk. Mēs piedāvājam, mums, mēs stipri atbalstām, lai eksistētu aktīva prāmju satiksme ar Zviedriju. Mums tā ir pati aktīvākā, tas ir saistīts ar noieta tirgu, lūk. Tā ir prof… profesionālā izglītība, ja. Mēs lielu uzmanību tam veltījām un, lūk, šobrīd veltām. Un bija, principā uzbūvējām jaunu, jaunu tehnikumu. Mūsu augstskola, ja. Lūk, tātad atkal tas vesels komplekss, lai nebūtu rindu bērnudārzos. Tāpēc ka daļa darba spēka, kaut kur katrs ceturtais atnāk aiz, aiz, kurš dzīvo ārpus Ventspils robežām, ārpus Ventspils rajona, lūk. Nu, tātad tas ir, tas ir komplekss, kompleksi pasākumi, un, un pamazām tas, tas dod. Lūk, pirmais investors šajā gadā, viņš, gada sākumā nodevām jaunu uzņēmumu, neliels, investors bija no Ķīnas. Mēs ļoti gribējām, lai būtu ķīnietis.”
A.Elkins: “Un, lūdzu, ja?”
A.Lembergs: “Nu, jā. Nu, neliels, būtu labāk, ka būtu liels, bet kad atbrauc, tāpēc ka saprotiet, kad pie Jums atbrauc no Krievijas, viņam visvairāk interesē, mēs varam ar Jums taisīt propagandu, Jūs ziniet, ka mēs tādi kruti, bet kurš teiks, ka mēs neesam kruti. Visi. Bet svarīgi, lai viņam pateiktu, ziniet, ka mēs Jums stāstām propagandu, ja, bet Jūs aizejiet, lūk, Jūsu tur tautietim pieder šī, lūk, rūpnīca. Lai menedžeris Jums pastāsta. Tas, ja viņš saka labi, tātad viss…”
A.Elkins: “Var?”
A.Lembergs: “Viss, tad viņš Jums noticēs, ja. Un tā svarīgi, lai būtu no Vācijas, no Zviedrijas, no, no Ukrainas, un…”
A.Elkins: “Lūk, Jūsu pieredze runā par to, ka principā Ventspilī, lūk, šie investori, kuri nāk, tie nav investori viendienīši. Tātad viņi tiešām ir noskaņoti, lūk, strādāt ilgi.”
A.Lembergs: “Jā, protams, protams. Nu, saprotiet, bizness ir bizness. Principā katrs desmitais biznesa projekts, tas nomirst. Tas, tas, tāda ir dzīve, ja.”
A.Elkins: “Pat ja it kā uz papīra viss ir skaisti.”
A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Un mums tādi gadījumi bija, ka mēs izīrējām telpas, bet bizness negāja, viņš bankrotēja. Nu, lūk, šobrīd kā reiz mums ir tāda ēka, tur pieci tūkstoši kvadrātmetru, manuprāt. Bet tur ir trīs pretendenti. Mums ir konkurss, mēs rīkojam.”
A.Elkins: “Jūs ko!”
A.Lembergs: “Jā! Jā pat.”
A.Elkins: “Tātad pat konkurss uz šīm tukšajām…”
A.Lembergs: “Konkurss, uz, uz šīm platībām, jā. Tā ka, nu, labi, labi, tātad, tas ir, tas ir, tas ir ilgi, ilgtermiņa ieguldījums. Viņi it kā veidoja atbilstošu pozitīvu bāzi.”
A.Elkins: “Nu droši vien visi šie etapi ir cenšanās, saprotams, ka noturēt Ventspils iedzīvotājus, kuri ir, nu un droši vien arī atgriezt tos, kurus varēs. Kad algas pieaugs. Ar to ir sarežģītāk, ja?”
A.Lembergs: “Jā, mēs, saprotiet, mums nav svarīgi, no kurienes nāk darba spēks, ja. Mums ir svarīgāk, lai tas būt. Lūk, piemēram, informācijas komunikāciju tehnoloģijas, ja.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Manuprāt, es tā no galvas runāju, manuprāt, augstskolas mums gatavo 300 gadā, bet Latvijai vajag 3000 gadā.”
A.Elkins: “Tāds deficīts, jā.”
A.Lembergs: “Tūkstoši tur, divi ar pusi, divi ar pusi tūkstoši atšķirība, ja. Kur viņus ņemt? Tikai no ārzemēm. No kurienes mēs varam ņemt IT speciālistus no ārzemēm? Pasakiet! Un te, lūk, ir viens ļoti svarīgs aspekts. Lūk, mēs ar vienu uzņēmēju…”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Mēs strādājam pie tā, mēs pateicām, ka mēs esam gatavi uzņemt 20 ģimenes, variants no Ukrainas, IT speciālistus. Ja. Kuri ir ar ģimenēm, ar bērniem, bet, un mums, kamēr mums ir krievvalodīgie bērnudārzi un skolas, mēs to varam piedāvāt. Ja viņu nebūs, tad angļu valodā valsts nav un nebūs. Ir privātās Rīgā, kuras, protams, ir ļoti dārgas.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Ne tai, ne tai publikai. Un Ventspilī nav un nekad nebūs. Tātad viņi nebrauks pie mums, viņi brauks tur, kur runā angliski vai vāciski. Un mums, lūk, šis darba spēks, augsti kvalificēts, kurš dārgi maksā to sagatavot, tas, tas aizbrauks garām Ventspilij, garām Latvijai. Un es šo argumentu teicu, es saku, nesteidzieties, te jautājums, nevar skatīties tikai uz valodu, jo ne, ne tur ir būtība.”
A.Elkins: “Ne tur.”
A.Lembergs: “Būtība, būtība, res… cilvēkresursos, jo tikai cilvēks rada pievienoto vērtību. Nekas cits nerada. [nesaprotams teksts], tā saka krieviski, ja?”
A.Elkins: “Jā. Apmēram tā, jā. Nu ko! Droši vien, es uzskatu, ka ceļš Ventspils attīstībai ir pareizais. Lūk, šī radīšana, ne tikai tranzīta, bet visas ekonomikas diversifikācija. Bet es tā saprotu, tāds mans pēdējais jautājums, kuru gribēju Jums uzdot. Nu droši vien arī sociālā sfēra, ja, Jūs cenšaties atbalstīt tos, kurš tur devies jau pelnītā atpūtā vai ar bērniem.”
A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Nu es Jums teikšu, mēs, mums sociālā politika atšķiras no vairuma, kāda ir Latvijā.”
A.Elkins: “Tieši tāpēc es pajautāju.”
A.Lembergs: “Un Rīgā, piemēram.”
A.Elkins: “Pat no Rīgas?”
A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Nu, katrai partijai ir savas, savas pieejas. Es, es neesmu sociāldemokrāts. Es teikšu godīgi. Mana pieeja ir tāda, ka vairumam cilvēku neko nevajag dot par velti. Kuram, kuram nav makšķeres, vajag palīdzēt to nopirkt, un iemācīt, kā ar to ķert zivis.”
A.Elkins: “Pašam.”
A.Lembergs: “Pašam, pašam. Nevis dot bezmaksas pusdienas. Lūk. Protams, ir cilvēki, un, piemēram, mums bezmaksas braukšanas vispār nav. Mums ir atlaides studentiem, skolniekiem. Ā, bezmaksas mums ir, ja bērns mācās vidusskolā, un viņš strādā, dzīvo, piemēram, labajā pusē un grib, un ir izvēlējies vidusskolu kreisajā krastā. Tad ir bezmaksas. Lūk šis. Nu, un, protams, mazi bērni tādi. Bet tā mums pat pensionāriem tur pāri 80 ir 90% atlaide. Bet desmit viņam ir jāsamaksā, lai teiktu, man tiešām vajag braukt izņemot no savas kabatas, tādā veidā balsojot. Tāpēc ka 50% neizmanto sabiedrisko transportu, bet kas viņiem palīdzēs nopirkt velosipēdus vai, vai zābakus iešanai kājām, vai… Nu, vispār, lūk, tāda mums ir pieeja. Un tas pats mums sociālā atbalsta programmā. Mēs daļu palīdzam, mēs nosakām ienākumu līmeni. Tie, kas ir zem, tie saņem, kas virs, tie nesaņem. Jo visiem dot, tas ir nepareizi. Lūk, tagad, piemēram, palielināja atlaidi, kura pal… atlaidi uz, uz apgādājamo uz 200 eiro, valsts. Es arī to saņemšu. Vai tad man ir jāsaņem šie 200 eiro? Nu, protams, nē! Viņus, manus man nevajag dot.”
A.Elkins: “Tātad tas runā par to, ka tai ir jābūt…”
A.Lembergs: “Vajag dot, kam vajag.”
A.Elkins: “Pieejai ir jābūt individuālai.”
A.Lembergs: “Nu, protams. Ienākums…”
A.Elkins: “Pēc papīra, pēc saraksta.”
A.Lembergs: “Ienākums mēnesī 100, nu tad lai viņš arī saņem šo naudu! Ja man mēnesī ienākums ir, nezinu, 10 tūkstoši, vai tad man ir jāsaņem tie 200? Un es teicu, tam ir jābūt pabalstam.”
A.Elkins: “Individuālam.”
A.Lembergs: “Bet nevis atlaidei visam un visiem, sākot ar miljonāriem un beidzot ar nabagiem. Un tāds, lūk, visiem, visiem dot pa labi, pa kreisi, tas, ticiet man, tas, tas ir pārbaudīts, tas sociālistiskais utopisms beigsies ar to, ka mēs būsim vienkārši nabagi. Jo tas nestimulē, nestimulē cilvēku domāt, strādāt…”
A.Elkins: “Pieejai ir jābūt individuālai.”
A.Lembergs: “Mācīties, celt kvalifikāciju. Saprotiet, lūk.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Nu tajā es it kā…”
A.Elkins: “Tur vajag tēmu vēl atsevišķai sarunai.”
A.Lembergs: “Patīk, nepatīk mana pieeja, bet tā, lūk, ir tāda.”
A.Elkins: “Jebkurā gadījumā tā ir tuvāk dzīvei. Aivars Lembergs mums bija studijā. Liels paldies!”
A.Lembergs: “Paldies! Uz redzēšanos!”

Publicēts lapā: 15.12.2017