Kalendārs

Par politiskām un sociālekonomiskām aktualitātēm manā intervijā Radio Baltkom (10.11.2017.)

Abiks Elkins, raidījuma vadītājs: “Jā, labdien, cienījamie radioklausītāji! Sākam darbu tiešajā ēterā. Šobrīd pie mums ir, kā jau jūs zināt, mēs pat šo procesu iepriekš izziņojām, Ventspils mērs Aivars Lembergs šodien ir pie mums studijā. Sen pie mums neesat bijis.”
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labvakar!”
A.Elkins: “Labvakar! Kā Ventspilī, es domāju, daudziem mūsu radioklausītājiem iemīļotā pilsētā, kas tagad, lūk, ir pagājis kāds laiks pēc vēlēšanām. Tātad, kādi tagad ir plāni? Es tā saprotu, ka pilsēta attīstās nepārtraukti. Varbūt dažus vārdus, lūk, par šo, pēc tam varbūt pāriesim arī pie lielās politikas.”
A.Lembergs: “Jā. Nu, redziet iepriekšējos aptuveni, nu es teiku tā, trīs gadus pilnā mēra pat, pat četrus mēs ieguldījām lielus resursus, nu organizācijas un politiskos resursus, lai izveidotu tādu nodaļu veselai plejādei lielu un vidēju projektu realizācijai, kuru sniegtu spēcīgu grūdienu Ventspils pilsētas tālākajā attīstībā. Tas, tas ir visos, visos virzienos. Nu, es tā īsi nosaukšu, nu, piemēram, veselības aprūpe. Pirmdien tiks parakstīts līgums ar Veselības ministriju par investīciju projekta realizāciju mūsu slimnīcā par desmit miljoniem eiro.”
A.Elkins: “Tātad principā slimnīca attīstās, neskatoties uz veselības aprūpes vispārējo krīzi, ja?”
A.Lembergs: “Jā, jā. Nē, tā attīstās, tā ir ļoti labā tehniskā stāvoklī. Protams, ir jāatjauno tehnika un tehnoloģijas. Mēs piesaistām jaunus ārstus. Jaunus tādā nozīmē – mums jaunus, bet tā vispār pieredzējušus. Otrs tāds liels novirziens tas ir zinātnes centrs, inovāciju centrs. Šobrīd notiek tā projektēšana. Tā būs sintēze – kaut kas līdzīgs, bet es ceru, ka ievērojami labāks kā “AHHAA”, ja kāds ir bijis Tartu, ja, un vienlaicīgi centrs… IKT centrs, tātad informācijas komunikāciju tehnoloģiju, lūk, šī te biznesa. Tālāk sportā, jā, varbūt kultūrā. Pilnā gaitā norit jaunās valsts mūzikas vidusskolas ēkas un bērnu skolas celtniecība. Jau ap janvāri ēka būs zem jumta. Plānojam nodot 19.gadā, bet vienlaikus tiek būvēta koncertzāle un noslēdzas mūsdienīgā Ventspils centra izveide. Kā jūs zināt, ar mūsu strūklaku, lūk…”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Saņēmusi daudz starptautisku balvu – zelta, sudraba medaļas, jā, ļoti lielos konkursos. Tikko kā Amerikā… Amerikas Savienotajās valstīs otrā… otrā vieta, pirmajā vietā ķīnieši, otrajā vietā – Ventspils un Ķīna, trešajā vietā, manuprāt, Dienvidkoreja, Ķīna un Ventspils. No Eiropas bez mums neviens cits nebija, lūk. Pēc tam sportā mums pats galvenais ir rehabilitācijas centrs kopā ar 50 metru peldbaseinu, viesnīcu gan ventspilniekiem, gan tūristu piesaistīšanai. Mēs rēķināmies ar tūristiem no Skandināvijas…”
A.Elkins: “Es tā saprotu, ka arī šajā vasarā bija ļoti daudz tūristu, ja?”
A.Lembergs: “Jā, bija,, bet mēs gribam, lai mums būtu vairāk piedāvājumu, lai tūristiem būtu ko darīt, lūk, tagad, ziemā, agrā pavasarī. Mums tūrisma sezona ir ļoti, ļoti īsa, ja. Pēc tam trīs jaunas ēkas tiks uzbūvētas apstrādājošai rūpniecībai, viena ēka “Immer Digital” – tā ir mūsdienīga, ļoti mūsdienīga pasaules… šo te uzlīmju pasaules tehnoloģija, kā to sauc… iepakojamā materiāla.”
A.Elkins: “Iepakojamais materiāls, jā.”
A.Lembergs: “Jā. Nu, piemēram, kad uz 15 slāņiem materiāls ir uz 15 slāņiem un starp tiem tiek drukāts, ja. Tātad var iepakot produktus tā, lai tie nepieskaras poligrāfijas materiālam. Viņi jau pirmo, pirmo posmu nodeva, rūpnīca strādā. Tagad tiks uzbūvēta jauna 7000 kvadrātmetru, tagad tiek pabeigta projektēšana, un nākošajā gadā tiks uzsākta celtniecība. Vēl divas, divas jaunas ēkas. Kopumā šaurā vietā šīs rūpniecības ēkas, tāpēc, ka mums, piemēram, viena ēka rūpniecībai ir atbrīvojusies. Tur šobrīd mēs esam spiesti izsludināt konkursu uz īres tiesībām. Tā kā ir rinda, bet ir jāiegulda nauda.”
A.Elkins: “Pat tā. Lūk, daudzi…”
A.Lembergs: “Jā! Nu, tā ļoti īsi.”
A.Elkins: “Daudzi uzņēmēji biežāk gan Rīgā, ne Ventspilī, sūdzas par to, ka tik tiešām nepietiek naudas, lūk, cilvēki ir aizbraukuši, it īpaši darbspējas vecumā. Cik šī problēma aktuāla ir Ventspilī?”
A.Lembergs: “Nu, ir aktuāla. Nu, lūk, pateikšu tādus datus, ja. Šobrīd mums bezdarbs ir četri procenti, oficiālais.”
A.Elkins: “Pavisam neliels, jā.”
A.Lembergs: “Nu, tas, jā, tas tiešām ir neliels. Vēl jo vairāk tas ir novembrī, jo ir sezonālas svārstības. Kopējais skaits ir nedaudz virs 800 bezdarbniekiem, bet vienlaikus ir aptuveni 120 – 140 brīvu darba vietu, nu pietiekoši kvalificētam darbaspēkam brīvas darba vietas. Un, un tās, tās pastāvīgi nevar nokomplektēt. Tā kā vēl viens virziens, lūk, ko mēs sākām īstenot tā ir kvalificēta darbaspēka piesaiste, pirmkārt, jau inženiertehniskos darbiniekus, lūk, jaunām nozarēm, jaunām rūpnīcām. Un mēs, lūk, jau uzsākām celtniecību… vai neuzsākām, beidzam projektēšanu jaunu dzīvojamo māju celtniecībai, kur varēs saņemt dzīvesvietu ar atvieglotiem nosacījumiem to nozaru speciālisti, kuri mums ir prioritāri, kur mēs meklējam, kas strādās. Tā ir veselības aprūpe… veselības aprūpe, komunālā saimniecība, sports, izglītība, apstrādājošā rūpniecība un informācijas komunikāciju tehnoloģijas. Un mēs tagad kopā ar vienu uzņēmēju, lielu starptautisku kompāniju, gatavojam līgumu – viņi piesaista ģimenes dzīvei, lai viņi dzīvotu… kuri vēlas dzīvot Ventspilī, bet mēs viņiem nodrošināsim dzīvesvietu.”
A.Elkins: “Tātad…”
A.Lembergs: “Tātad notiek cīņa par, par, par darbaspēku, bet, saprotiet, kamēr mums Latvijā vidējās algas starpība… Mums vidējā alga ir gandrīz divreiz zemāka kā minimālā alga konkurējošajās valstīs, tad, protams, noturēt jaunatni vecumā 20 – 30 gadi, ir grūti. Tas ir grūti gan Ventspilij, gan Rīgai, gan jebkurai citai vietai. Vēl jo vairāk Latvija… Latvijas valdība jau, diemžēl arī tai skaitā Kučinska, īsteno monocentrisku attīstību – tātad viss notiek Rīgā un Pierīgā, un vispār pārējā Latvija, to es saucu par anoreksijas procesu, tātad pārējā Latvijas teritorija atmirst.”
A.Elkins: “Tātad tievē faktiski.”
A.Lembergs: “Nevis tievē… Tievē tas ir vēl it kā dzīvo. Bet anoreksija ir tāds stāvoklis, ka pat tad, ja jūs baro, ka jūs nevar atjaunot. Tas ir kā atbrīvoties no koncentrācijas nometnes…”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “…jūs sāk barot, bet jums jau viss. Jūs jau vairs nevar atjaunot. Vispār Latvija 100 kilometrus aiz Rīgas robežām atrodas tā lielā mērā tādā stāvoklī. Un šis process, es teiktu, ka tas ir neatgriezenisks.”
A.Elkins: “Pat tā?”
A,Lembergs: “Tas ir neatgriezenisks.”
A.Elkins: “Tātad šie te Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mēģinājumi, kur viņi draud, ka vēl vienu kaut kādu administratīvi teritoriālo reformu, tas jau ir par vēlu, ja?”
A.Lembergs: “Tā nerisina… Jo galvenais resurss ir cilvēkresursi. Ja cilvēkresursi tiek zaudēti, tad jūs neko nevarat. Tas ir kā dzīvē sanāk, ja. Cilvēks izdziest. Nu, ko jūs varat darīt? Ko jūs, kādu reformu veiksiet? Iedosiet trīs šķīvjus? Tas neko nedod. Un arī jauni ceļi neko nedod. Lūk. Tiesa, mēs, mēs Ventspilī ceram, ka mēs nenomirsim, kad nomirs pārējie, un mēs nomirsim pēdējie.”
A.Elkins: “Jā, lūk, tai pat laikā, paklausoties dažus politiķus, lūk, mums viņi saka, ka ekonomiski viss ir arvien labāk un labāk, liela ekonomiskā izaugsme, bet es tā saprotu, ka tas ir lielākoties uz Eirofondu rēķina.”
A.Lembergs: “Tas uz Eirofondu rēķina. Un, redziet, attīstība notiek Lielrīgā – Rīgā un piepilsētās. Bet, ja, piemēram, salīdzina, lūk, vidēji Rīgā, Rīgas reģionā, vidējais IKP, tātad iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju, jā, uz iedzīvotāju Rīgā vidēji Eiropas Savienībā ir 107%. Tātad augstāks, ja. Piemēram, Latgalē 30… 30… 34%. Un astoņu gadu laikā nav mainījies. Kurzemē ir nedaudz augstāks ap 40%. Tātad ir divas Latvijas. Tā ir Lielrīga un pārējā Latvija. Un, un tā, kā es jau teicu, izmirst, izmirst, un jautājums ir tāds – vai vajag, lai kāds dzīvotu vai vispār nevajag? Ziniet kā, kad jūs paskatāties uz skatāties uz Sahāras reģiona karti, tuksneša, ja, tad jūs tur atradīsiet atsevišķas oāzes. Tur pat ir ceļi, ja.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Bet tur tā aizbrauksiet, brauksiet, brauksiet un nav, neviens nedzīvo. Lūk, tikai mums nav tuksnesis, bet brauciet, brauciet, brauciet, mežs, mežs, mežs nu un ir it kā vietas, kur dzīvo tādi iemītnieki, kas nodrošina starptautisko komunikāciju.”
A.Elkins: “Jā, lūk, vēl runājot par ekonomiku, es domāju, ka mūsu radioklausītāji atcerēsies, ka jūs bijāt diezgan kritiski noskaņots attiecībā pret to nodokļu reformu…”
A.Lembergs: “Jā, es biju ļoti kritisks.”
A.Elkins: “Vai var tomēr šobrīd teikt, ka par atsevišķiem jautājumiem valdība tomēr jūsos ieklausījās vai tomēr beigu dokuments jūs arī neapmierināja?”
A.Lembergs: “Nē, nu, protams, ka gala dokuments mani neapmierina, bet… Kāpēc? Tāpēc, ka teica, ka būs nodokļu samazinājums par darbaspēka nodokli, iedzīvotāju ienākuma nodokli samazināja, jo 80% no šī nodokļa pašvaldību budžetā, 20 – valstī.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Tātad samazināt uz pašvaldības rēķina visi, visi ir varoņi, bet nodokli, kurš simtprocentīgi nonāk valsts budžetā, tas ir sociālo nodokli, tieši otrādi – palielināja. Nu, ja… Bet tas arī ir darbaspēka nodoklis. Tad gan palielināja vai samazināja tomēr, ja?”
A.Elkins: “Tas ir jautājums, jā.”
A.Lembergs: “Tiesa, daži tādi dažādi samazinājumi un, un bija pārveidoti uz tādiem, es teiktu, saprātīgākiem, lūk. Bet tie, kas bija nabadzīgi, tie… Tur situācija ir tāda, ka jums ir… tie, kas saņem minimālo algu, ir bērni, divi bērni, tiem ir tiesības saņemt nodokļu atlaides, bet problēma ir tajā, ka viņu alga ir tik maza, ka viņi šo dāvanu nevar, nevar saņemt no nodokļa. Un sanāk, ka viņiem ir tiesības, bet viņi nevar šīs tiesības īstenot, ja. Un to vajadzētu darīt savādāk, tur būtu vajadzīgs pabalsts. Kad jūs saņemat pabalstu, ja, bet nevis saistībā ar nodokli. Nu, lūk. Un, un vesela virkne citu momentu. Es domāju, ka bija ļoti saprātīgi, kad pilnībā atteicās… nu no 1.janvāra par uzņēmuma ienākuma avansa nodokli, tur uzreiz ir 30 miljonu caurums budžetā. Lūk, tāpēc bija… pie liela iekšzemes kopprodukta pieauguma iespējamais papildus valsts budžeta finansējums bija ļoti ierobežots, īpaši ierobežots tas būs 19.gadā.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Tā kā tur ir pietiekami liela pompa, daudz propagandas…”
A.Elkins: “Bet paskatīsimies, kāds būs sausais atlikums, jā.”
A.Lembergs: “Jā, jā. Nu, tas ir jāpagaida. Es neko labu nesaku. Tiesa, 4,4 miljardi ir Eiropas Savienības nauda, lūk, šī gada, var teikt, nākamā gada. Tā kā tuvākajā laikā būs pietiekami ātrs pieaugums. Un varēs sev sist pie krūtīm, ka tas ir pateicoties nodokļu reformai.”
A.Elkins: “Jā, nu, lūk, interesanti, es tā saprotu, ka vēl nav zināms, ar ko beigsies stāsts par OIK. Par obligāto iepirkumu komponenti. Ļoti daudzi uzņēmēji sūdzas, ka tas tik ļoti sadārdzina elektrību, ka ražošana paliek vienkārši nekonkurētspējīga.”
A.Lembergs: “Jā, tā mums ir visdārgākā. Un, kad jūs saņemat rēķinu, jūs vienmēr paskatieties, ja maksāt par elektroenerģiju, bet pēc tam jūs maksājat par to OIK.”
A.Elkins: “Jā, tad rodas jautājums, par ko mēs maksājam?”
A.Lembergs: “Katrs, kurš… Nē, jūs paskatieties, kādu summu jūs maksājat, un atceraties, ka jūs maksājat atsevišķiem uzņēmējiem, lai viņiem būtu ekstra liela peļņa un, lai viņi varētu būt miljonāri. Pie tam tas ir likumīgi, un to maksā katrs no mums. Un…”
A.Elkins: “Nu, tas taču ir kaut kāds bezsakars.”
A.Lembergs: “Absolūts bezsakars, absolūts. Tas nav sākts ne vakar, ne aizvakar…”
A.Elkins: “Jā, tas bija sen.”
A.Lembergs: “Tas sākās…”
A.Elkins: “Vēl treknajos gados, manuprāt, jā.”
A.Lembergs: “Nē, tas sākās 90.gadu beigās, pirmais. Un, lūk, es biju Latgalē, tur ir Durbes, manuprāt, upe, ja?”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Ja? Ir tāda. Es skatos, ka vasarā tā, tā ir sausa, bet es esmu zvejnieks. Nu kā tas tā – sausa upe? Nu, vispār. It kā lietus bija, bet nav, nav ūdens. Bet saka, ka tur augšā hidrostacija, viņi ir aizvēruši slūžas, un krāj ūdeni, lai nopelnītu uz elektroenerģijas ražošanas rēķina. Bet upe ir mirusi, un nevienu tas neinteresē. Saprotiet?”
A.Elkins: “Nē. Viņi saņem savu naudu…”
A.Lembergs: “Jā! Pilnā apmērā. Mēs ar jums un jūs visi, radioklausītāji, mēs visi par to maksājam, lai iznīcinātu upi! Lai kāds varētu palikt bagāts uz mūsu rēķina un vienlaikus vēl pa ceļam – ne tikai no mums ņemt naudu, virspeļņa.”
A.Elkins: “Tad varbūt…”
A.Lembergs: “Nu, vēl pie viena pazudināt upi.”
A.Elkins: “Tad varbūt ne ar to nodarbojas Saeimas “oligarhu lietas” komisija? Tad patiesībā ar nepareizo izmeklēšanu?”
A.Lembergs: “Nu, viņi nodarbojas ar politisko šovu, es teiktu, politisko izrēķināšanos ar vienu mērķi, lai, pirmkārt, diskreditētu mani. Tā, lūk. Jo Šlesers nav politiķis.”
A.Elkins: “Nav politiķis, jā.”
A.Lembergs: “Šķēle it kā vispār nav piedalījies nekādās sarunās.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Tikai es.”
A.Elkins: “Tātad jūs viens esat palicis.”
A.Lembergs: “Tikai es viens esmu palicis dzīvs, manis dēļ izveidoja tādu komisiju. Tā kā man tas gods paklanīties.”
A.Elkins: “Jā, neliela pauze ziņām un reklāmai, otrajā daļā mēs turpināsim.”
[…]
A.Elkins: “Jā. Vēlreiz labdien, cienījamie radioklausītāji! Ventspils mērs Aivars Lembergs pie mums studijā, jums labi zināmais. Lūk, mēs tūlīt pāriesim pie citām tēmām. Tā lai noslēgtu, lūk, šo tēmu par parlamentāro izmeklēšanas komisiju, ir tāda sajūta, ka droši vien ir vēlme aizvest prom diskusiju no reālajām problēmām, jo kam, parastam Latvijas iedzīvotājam, interesē visas šīs sarunas viesnīcā pirms septiņiem gadiem, par ko kāds runāja, ko…”
A.Lembergs: “Jā, nu redziet, politiskajā procesā viņiem ir svarīgi diskreditēt mani personīgi un “Zaļo un zemnieku savienību”, par cik tas…”
A.Elkins: “Domājat, ka pat tā?”
A.Lembergs: “Mana partija, kuru es vadu, sadarbojas ar “Zaļajiem un zemniekiem”. Lai arī mums ir nesaskaņas veselā virknē jautājumu, bet tomēr mēs sadarbojamies. Otrkārt, Judins izdomāja šo komisiju, iniciēja, kopā ar tiem saviem sorosistiem, lai pirmais, ieņemtu jaunus amatus – komisijas vadītājs saņem 1300 eiro, bet viņam tas neizdevās. Tur viņš zaudēja. Bet pēc tam vienlaikus viņam it kā katru nedēļu ir iespēja uzstāties radio, televīzijā, viņš sevi reklamē. Tā viņš aiziet no… nu, it kā aizgāja no “Vienotības”, tiesa, palika frakcijā, ja, un šī politiskā propaganda ir viņa interesēs. Pie tam, kas ir pats interesantākais, Judins runā par to, ka kāds nozaga valsti, lai gan viņš pats arī valsti nozaga. Viņš tika ievēlēts no, no “Vienotības” deputāts, tagad no “Vienotības” aizgāja, tā kā viņam ir jāatdod savs mandāts. Un atdot šo mandātu nākošajam sarakstā, kurš ievēlēts un ir “Vienotības” biedrs, pareizi?”
A.Elkins: “Vismaz tas būtu loģiski.”
A.Lembergs: “Bet viņš nē. Viņš principā šo mandātu tagad nozaga – Saeimas biedra, ja.”
A.Elkins: “Viņu ievēlēja no partijas…”
A.Lembergs: “Jā! Viņu ievēlēja no partijas “Vienotība”. Ja tu esi aizgājis no “Vienotības”, tad tev ir jāpamet šis mandāts. Bet kā jūs domājat, viņš noliks šo mandātu?”
A.Elkins: “Domāju, ka nē.”
A.Lembergs: “Protams, nē. Pārāk silta vieta. Tā kā viņš principā ir blēdis. Judins ir tāds īsts blēdis, ja. Nu, lūk. Un par cik viņš visvairāk kliedz, ka visi pārējie ir blēži, tad kāds ir secinājums? Vainīgs ir tas, kas visvairāk kliedz, pareizi?”
A.Elkins: “Jā, loģiski.”
A.Lembergs: “Loģiski.”
A.Elkins: “Lūk, interesanti, ka jūs ierunājāties par “Vienotību”. Mēs zinām, ka šajā nedēļā notika tāds interesants politisks notikums, kur Ašeradens kopā ar jaunajiem valdes locekļiem praktiski izmeta Āboltiņu, partijas izveidotāju, partijas priekšsēdētāju no pašas partijas.”
A.Lembergs: “Kamēr viņa bija koncertā.”
A.Elkins: “Jā, starp citu, jā. Atnāca no koncerta un vairs nav partijas biedre.”
A.Lembergs: “Jā.”
A.Elkins: “Lūk, ko un par ko tas saka? Faktiski tas ir kas? “Vienotības” agonija? Kā jums šķiet?”
A.Lembergs: “Jā, tā, tā tiešām ir agonija. Āboltiņa visus šos gadus kopš 2002.gada ir mans politiskais pretinieks, lūk. Bet, protams, tā ir augstākā demokrātijas pakāpe iekš partijas, ja. Šī, šī rīcība tieši atbilst “Vienotības” nosaukumam. Ja, pareizi? “Vienotība”. Lūk, tātad “Vienotībā” viss kā reiz ir otrādi, kā būtu jābūt, sākot ar nosaukumu, kurš ir absolūti pretējs faktiskajai darbībai, beidzot ar demokrātisko procesu, kura tur nav vispār. Tāpēc, ka viņu izmeta no partijas par to, ka viņa izteica savu viedokli. Bet viņa bija partijas vadītāja vēl pirms… tā, viena, diviem, trim mēnešiem. Bet tās ir viņu problēmas.”
A.Elkins: “Tās ir viņu problēmas. Lūk, vēl, runājot par aktuālajiem notikumiem, es zinu, ka, lūk, interesanti ir saistībā ar ūdeni un kanalizāciju…”
A.Lembergs: “Jā. Jūs ziniet, mēs ventspilnieku vidū veicām aptauju, kādu ūdeni… tie, kuri pieslēgušies centrālajai ūdensapgādei, viņi sadzīvē izmanto. Tātad no krāna vai ne no krāna. Un 83% izmanto ūdeni no krāna, jā. Tāpēc, ka Ventspils tiešām ir ļoti tīrs, ļoti kvalitatīvs ūdens un tā attīrīšanas tehnoloģija…”
A.Elkins: “Kopumā ļoti daudz, jo citās pilsētās cilvēki baidās izmantot no krāna, jā.”
A.Lembergs: “Nu, es atceros, ka es Rīgā dzīvoju vairākus gadus. Tur atvēru, tur nāk hlors. Un tāds ūdens, ka nezinu, tur var tikai kājas mazgāt, un arī tad vajag nodrošināties. Nu, atvainojiet, rīdzinieki, es…”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “…negribu… Nu, un jums teikšu tā, mums centrālā ūdensapgāde un kanalizācija, mums tātad noapaļojot ir gandrīz 95%. Nē, nē, 99%. Tas ir ieskaitot visas individuālās dzīvojamās mājas, kuras ir pilsētas nomalēs. Mums ir divi tādi lieli kā rajoni, tas ir arī to iekļaujot. Tā kā mēs esam nomainījuši visu ūdens un kanalizācijas tīklu, sākot ar cara laikiem, tur bija pat 1908.gada, 7.gada, un padomju. Un tagad tas ir pilnībā nomainīts. Tā kā tie, kas mani nomainīs šajā, šajā darbā, viņiem par to nebūs jārūpējas ilgus gadus.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Un jātērē nauda.”
A.Elkins: “Tas, starp citu ir svarīgi, jā. 67012939 tiešā ētera tālrunis. Vēl mūsu radioklausītājiem ir iespēja, viņi var paspēt uzdot jautājumu. Saeimā jau faktiski otrajā lasījumā tiek apspriests budžets 2018. Mēs zinām, ka nolēma samazināt tā saucamās deputātu kvotas. Kā jūs kopumā komentētu visu šo procesu? No vienas puses tur deputāti var ieviest kaut kādus savus grozījumus budžetā, bet tas sanāk kaut kā dīvaini.”
A.Lembergs: “Kurš pieņem jūsu ģimenē ģimenes budžetu?”
A.Elkins: “Domāju, ka es. Man tā gribētos domāt.”
A.Lembergs: Jā, jā. Nu, labi, lūk, jūs pieņemat ģimenes budžetu. Bet jums saka, ka jums nav tiesību ienest savus priekšlikumus savā ģimenes budžetā.”
A.Elkins: “Kaut kāds absurds.”
A.Lembergs: “Bet kurš var ienest?”
A.Elkins: “Nezinu, kāda koalīcija.”
A.Lembergs: “Nē, jūs arī it kā esat koalīcija.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Koalīcija ir kopā ar sievu, ja.”
A.Elkins: “Jā, kopā ar sievu.”
A.Lembergs: “Nu un kopā ar sievu – koalīcija – nolemj. Jums saka, ka, nē, jūs nevar ieviest grozījumus savā ģimenes budžetā. Kā, kā tas ir? Tas nav jukušā murgs?”
A.Elkins: “Manuprāt, jā.”
A.Lembergs: “Kurš pieņem valsts budžetu?”
A.Elkins: “Saeima.”
A.Lembergs: “Saeima. Kas ir Saeima? Tie ir 100 deputāti.”
A.Elkins: “100 deputāti tautas pārstāvji.”
A.Lembergs: “Tiem, kas pieņem…”
A.Elkins: “Budžetu.”
A.Lembergs: “…budžetu, nav tiesību ieviest savus priekšlikumus, grozījumus. Tas, tas, tas ir gandrīz noziegums. Nu, tas ir jukušā murgs, pareizi? Bet kam tad ir? Valdībai? Bet kas veido valdību?”
A.Elkins: “Saeima.”
A.Lembergs: “Saeima. Tātad viņiem ir tiesības, bet Saeimai nav tiesību.”
A.Elkins: “Nu, tas ir kaut kāds absurds.”
A.Lembergs: “Nu, protams, ka tas ir absurds. Un, ziniet, lūk, šim te absurdam Saeimas deputāti sekoja.”
A.Elkins: “Jā, koalīcija tur nolēma un viss.”
A.Lembergs: “Jā, neviens nedrīkst ieviest savus priekšlikumus budžetā. Tātad, kā valsts… kā valdība, kuru izveidoja Saeima, piedāvāja, tā arī tam ir jābūt. Bet priekš kam tad Saeima?”
A.Elkins: “Tātad vispār sanāk, ka…”
A.Lembergs: “Priekš kam tad deputāti?”
A.Elkins: “Tagad sanāk, ka nolīgtie darbinieki ir svarīgāki kā darba devējs.”
A.Lembergs: “Jā, jā, jā.”
A.Elkins: “Nu, tas ir kaut kāds absurds.”
A.Lembergs: “Jā, iedomājieties, jums, lūk, ir kompānija, jums pieder kompānija un nevis jūs pieņemt kompānijas budžetu, bet jūsu darbinieki. Lūk, Abiks, kurš strādā radio, un jūs sakāt aptuveni tā – tam mēs tik maksāsim, tam tik, šo pirksim, šo nē, tas tā un tā. Viss. Saimnieks saka – paga, paga, paga, viņš saka – pagaidi, tev nav tiesību veikt grozījumus.”
A.Elkins: “Mēs tā nolēmām.”
A.Lembergs: “Mēs tā nolēmām, saprotiet? Tas notiek Latvijā. Tas taču ir prātam neaptverami. Tātad, atveriet…”
A.Elkins: “Satversmi.”
A.Lembergs: “…Satversmi, tur taču kā, kā? Vara pieder tautai, bet tauta ir deleģējusi savus pārstāvjus. Bet viņiem nav tiesību pieņemt lēmumus.”
A.Elkins: “Protams.”
A.Lembergs: “Nē, viņiem ir tiesības pieņemt to lēmumu, kuru sagatavojusi valdība.”
A.Elkins: “Jā, jūsu vārdu apstiprināšanai kronis visam bija vakardiena jaunums, ka valdības sēdē teica, ka valdība noraidījusi deputātu grozījumus, tātad ne deputāti noraidīja grozījumus, bet valdība noraidīja deputātu labojumus. Tad kurš ir galvenais?”
A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Lai gan, ja 51 deputāts sapulcēsies un pateiks, ka viss, valdība ir brīva…”
A.Elkins: “Tad tā ir brīva.”
A.Lembergs: “…tad tā ir brīva. Bet otrādi nevar būt, jo viņus, deputātus ievēlēja vēlētāji.”
A.Elkins: “Jā.”
A.Lembergs: “Lūk, tā kā tas, tas, tas, tas parāda, cik vājš, gļēvs, es pat teiktu, neizglītots ir parlaments. Un cik ļoti viņi savējos, lūk, šajā te…”
A.Elkins: “Gļēvumā un analfabētismā.”
A.Lembergs: “Gļēvumā… kā “puņķi uz drāts” – tas kā būtu krieviski?”
A.Elkins: “Jā, nu šeit pat tieši nepārtulkot, jā.”
A.Lembergs: “Jā, to tieši nepārtulkot.”
A.Elkins: “Nu, ļoti vājš jebkurā gadījumā, jā.”
A.Lembergs: “Nu, tu padomā, kā to pārtulkot. Es domāju, ka krievu valodā tāda nav.”
A.Elkins: “Nav tāda vārda analoģiska, bet principā ir skaidrs, ko tas izsaka, jā.”
A.Lembergs: “Jā, jā.”
A.Elkins: “Jā, nu es domāju, ka tas ir tāds nopietns signāls. Mums vēlēšanas ir mazāk kā pēc gada.”
A.Lembergs: “Un es pat teiku vispār, nu, lūk, skatieties. Tātad Saeima izvēlas KNAB priekšnieku. Viņš tur atskaitījās?”
A.Elkins: “Nē, es neesmu dzirdējis.”
A.Lembergs: “Augstākais tienesis, viņš tur atskaitījās?”
A.Elkins: “Nē.”
A.Lembergs: “Ģenerālprokurors, viņš, viņš tur atskaitījās?”
A.Elkins: “Neatceros.”
A.Lembergs: “Valsts kontrolieris, viņš tur atskaitījās?”
A.Elkins: “Nevajag.”
A.Lembergs: “Tātad darba ņēmējs neatskaitās darba devējam. Lūk, jūs neatskaitītos?”
A.Elkins: “Es tad vairāk nebūtu darbinieks.”
A.Lembergs: “Jūs nebūtu darbinieks, bet tur kā reiz viss ir otrādi, vai ne? Visi, kurus ievēl Saeima, kļūst par priekšniekiem pār Saeimu.”
A.Elkins: “Es tā saprotu, ka Ventspils pašvaldībā ir saprātīgāk. Ja ir Ventspils pašvaldības darbinieki, viņi tomēr atskaitās domei un mēram?”
A.Lembergs: “Nu, bet kā savādāk?”
A.Elkins: “Jūs taču jautājat viņiem par izdarīto un neizdarīto?”
A.Lembergs: “Nu, kā tad! Jo no mums arī prasa vēlētājs.”
A.Elkins: “Vēlētājs.”
A.Lembergs: “Jā, bet kā, kur tad mums palikt, vai ne? Protams, mēs, mēs esam speciālisti, mēs gatavojam… mēs gaidām viņu priekšlikumus, pamatojumus, aprēķinus un tā tālāk, bet, protams, ka lēmumus pieņem politiķi. Jā.”
A.Elkins: “Tātad principā nemēdz būt situācijas…”
A.Lembergs: “Un mums nav tiesību norobežoties no lēmumu pieņemšanas. Un, un tiek pieņemts tāds budžets, kas ir, kā, kā vēlas deputāti, nevis kā savādāk. Protams, ka pirmkārt ieklausās ne aparātos, bet tautā, kas tautai ir vajadzīgs. Ņemot vērā iespējas, protams, vai ne?”
A.Elkins: “Jā. Lūk, pieņemsim arī zvanus.”
A.Lembergs: “Jā.”
A.Elkins: “Lūdzu, uzlieciet austiņas. 67012939 tiešā ētera telefons. Un zvans. Labvakar! Klausāmies jūs, lūdzu!”
Klausītājs: “Labvakar!”
A,Elkins: “Jā, lūdzu.”
A.Lembergs: “Labvakar!”
Klausītājs: “Lemberga kungs, lūk, tas, ko dara Reizniece-Ozola, Kučinskis, tie paši Brigmanis ar Bergmani, ja, ar budžetu, nu, tas ir kaut kā grūti aprakstāms vārdiem. Tas nav mans radioklausītāja viedoklis, bet arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras, tas ir konfederācijas viedoklis. Tātad viņi saka, nu, nu tur ir bezsakars, kā vēlaties nosauciet, vai ne. Un kāpēc viņiem to nedarīt, kā jūs, lūk, tikko kā teicāt, IKP aug trakos tempos, nu naudu dod, tā kā IKP pieaug.”
A.Lembergs: “Jā.”
Klausītājs: “Un tālāk tas ir atkarīgs no viņu prāta un sirdsapziņas. Pie tam tās ir ne tikai lielas šaubas, bet it kā konstatācija, ka ne viena, ne otra nav pēc fakta. Kāpēc es to visu saku? Lūk, viss tas, ko jūs uzskaitījāt, ja, nu, lūk, visus tos negatīvos momentus, un tas, ko es tagad teicu, un ņemot vērā to, ka aptaujājot cilvēkus, kā jūs jau vairākkārt teicāt, ka vajag ZZS, bet tas viss ir ZZS, ja, lūk, viss tas, ko es uzskaitīju, visi šie darītāji, ja. Un Vējonis pacēla budžetu kancelejā pa 1200…”
A.Elkins: “Kaut kur pazuda zvans. Droši vien izgāja ārā no zonas mūsu radioklausītājs, ja viņš zvana no mobilā telefona. Vispār jautājums ir skaidrs. Droši vien varat šeit pakomentēt. Mēs jau reiz runājām, ka tas apstiprina to, ka jūs visu nevarat izlemt.”
A.Lembergs: “Nē.”
A.Elkins: “Tāpēc, ka tagad cenšas pateikt, ka jūs gan šeit komandējat, gan tur ietekmējat.”
A.Lembergs: “Es, es tieši runāju. Tātad šī ir Kučinska kunga valdība. Tur ir finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Un nevar būt otrs…”
A.Elkins: “Finanšu ministrs.”
A.Lembergs: “Un nevar būt otrs finanšu ministrs. Un es nevaru sēdēt blakus un teikt priekšā ko un kā, tad tā būs dubultā vara, tā būs nekārtība. Tātad tāpēc viņi ir autori un viņi atbild, ja. Es šajā procesā piedalos tikai tik daudz, ka saku, ka, lūk, manuprāt, tas nav pareizi, tas, lūk, tā ir pareizi un tā tālāk. Bet viņi paši pieņem lēmumus un uz viņiem balstās faktiski visa atbildība, ja. Kad premjeri bija no citām partijām, tad man bija vienkāršāk, ja, jo tad es varēju mobilizēt ZZS noteiktam viedoklim. Bet tagad mobilizēt viedokļus, kuri ir savādāki kā premjeram un finanšu ministrei, tas nozīmē vadīt valdību, bet es to nedarīšu, vai ne. Lūk, un to nedaru. Tā kā to vienmēr vajag… par to vajag atcerēties, ja. Es, es, es, man… es strādāju ar tīru sirdsapziņu tādā nozīmē, ka es brīdinu, kas nav pareizi.”
A.Elkins: “Tātad principā jūs to vienmēr sakāt atklāti.”
A.Lembergs: “Pirmais, ko es kritizēju, tas ir tad, kad es reiz pa reizei tur piedalos, es vienmēr… man ir prezentācija, es pamatoju savu viedokli, es izanalizēju, kādas bus labās sekas, sliktās sekas un aicinu ieklausīties. Viņiem, viņiem ir tiesības ieklausīties vai, vai arī nē. Viņiem ir savi padomnieki, vai ne, lūk. Un vispār jāsaka, ka tas notiek diezgan bieži kā šajā gadījumā, kad valdība ir it kā par sevi un politiskās partijas vienkārši nevar sekot līdzi viņu darbībām, ja. Un viņi it kā no sevis. Un un tā, protams, ir noteikta problēma.”
A.Elkins: “Liels paldies. Lūk, tā mums laiks ir beidzies, bet tomēr cerēsim, ka jūs arī uzklausīs vairāk. Pie mums studijā bija Aivars Lembergs, Ventspils mērs. Liels paldies!”
A.Lembergs: “Paldies! Uz redzēšanos!”

Publicēts lapā: 10.11.2017