Kalendārs

Par nodokļu reformu, pašvaldību vēlēšanām, grozījumiem Nacionālās drošības likumā PBK intervijā raidījumam “Latvijas laiks” (23.03.2017.)

 

Jūlija Pīlēna, raidījuma vadītāja: “Labvakar! “Pirmā Baltijas kanāla” studijā Ventspils mērs Aivars Lembergs. Sveicināti, Lemberga kungs!”
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labvakar!”
J. Pīlēna: “Ir sākusies aktīva nodokļu reformas apspriešana, kura jau ir nosaukta par revolucionāru. Bet kāds Andris Vilks, bijušais finanšu ministrs, paziņoja burtiski sekojošo: to nepieļaus valdošās koalīcijas ietekmīgais Ventspils mērs. Kāpēc jūs esat pret?”
A. Lembergs: “Nu, pirmkārt, šī reforma vēl nav uzrakstīta.”
J. Pīlēna: “Jā.”
A. Lembergs: “Nu, droši vien, ka katrs aptuveni zina, ka, kad pabeidz augstskolu, pirmais lielais darbs ir bakalaura darbs. Nu, tas ir, nezinu, tāda biezuma, droši viens 70, 100 lapas un tad, pie aizstāvēšanas tiek veidota prezentācija. Tātad no sākuma ir darbs, pēc tam prezentācija. Šodien Lielo pilsētu asociācija, kur, lūk, es pagaidām esmu prezidents līdz jūlijam, rotācijas kārtībā, mēs neesam saņēmuši šo dokumentu, šo diplomdarbu, ko sauc “Reforma… Nodokļu reforma Latvijā un tās sekas tautsaimniecībā”. Ir tikai atsevišķi slaidi, bet pēc slaidiem nedrīkst spriest par pašu darbu. Tā kā es nevaru neko ne aizstāvēt, ne kaut ko teikt pret, tāpēc, ka šodien notiek sarunas tikai par atsevišķiem, atšķeltiem elementiem, bet nodokļu politika, turklāt nodokļu reforma, tā, tā attiecas uz visiem, uz visu tautsaimniecību, plašā šī vārda nozīmē, ja, lūk. Bet kā tur nav uz šo dienu no tā, ko mēs redzējām, rakstiski ir tikai Latvijas Banka, viņu darbs. Pārējiem vispār ir tikai kaut kādi uzmetumi. Pirmkārt, tur nav teritoriālā aspekta. Tur tiek ignorēts, ka Latvija ir, teritoriāli ir, valsts atrodas konkrētā teritorijā, un, ka šī teritorija ir nevienmērīgi attīstīta, nevienmērīgi apdzīvota, tur nav vienmērīgi… Ne viss ir vienmērīgs.”
J. Pīlēna: “Nu, pilsētas un provinces, teiksim tā.”
A. Lembergs: “Jā. Tātad tas ir pirmais. Otrais, tur tiek ignorēts, ka tautsaimniecība ir ne tikai uzņēmēji. Tur tiek ignorēts, ka tauta ir gan jaundzimušais, gan tas, kas iet bērnudārzā, gan skolā, gan students, gan tas, kurš ir pensionārs, gan invalīds. Tas tur tiek ignorēts. Tur tiek ņemts vidējais. Tātad pagaidām tajā, ko es redzēju, tur ir tāda pieeja, ka Latvijas republikas valsts ir darba devējs un darba ņēmējs. Lūk, šie divi. Jūs arī esat darba ņēmēja, pareizi? Cik stundas?”
J. Pīlēna: “Oi, par to nerunāsim. Daudz.”
A. Lembergs: “Nu, labi, astoņas, desmit. 24 mīnus desmit, cik tas ir? 14. Bet kas jūs esat pārējās 14 stundas?”
J. Pīlēna: “Droši vien Latvijas iedzīvotāja un nodokļu maksātāja 24 stundas diennaktī.”
A. Lembergs: “Tātad jūs esat, jūs gan vadāt mašīnu, jūs esat šoferis, vienlaicīgi jūs izmantojat braucamo daļu, jūs apstājaties autostāvvietām, jūs ejat kājām, jūs izmantojat celiņu, jūs sēžaties uz velosipēda, jūs izmantojat šo. Jums ir svarīgi, lai viss būtu iztīrīts, pareizi, ja?”
J. Pīlēna: “Nu droši vien.”
A. Lembergs: “Tas ir svarīgi, ja?”
J. Pīlēna: “Gribētos.”
A. Lembergs: “Pareizi. Jūs saķērāt iesnas, jums nepieciešams kaut kāda ārstnieciska palīdzība, ja. Svarīgi, lai tas būtu tuvu, kvalitatīvi.”
J. Pīlēna: “Jūs uz ko vedināt?”
A. Lembergs: “Es runāju par to, ka pagaidām netiek runāts par tautsaimniecību, tiek runāts tikai par diviem aspektiem – darba devējs un darba ņēmējs. Šī pieeja valstij, tautsaimniecībai, iedzīvotājiem ir kā pret uzņēmēju, komersantu. Valsts nav komerciāla struktūra un tā pret to nedrīkst attiekties. Un vēl pieeja ir tāda – vidējā temperatūra slimnīcā.”
J. Pīlēna: “Jā, ir tāda.”
A. Lembergs: “Un tāpēc visus vajag vienādi ārstēt. Atvainojiet, nekas nesanāks.”
J. Pīlēna: “Bet tagad atvainojiet jūs, Lemberga kungs. Nesen arodbiedrību vadītājs Baldzēns paziņoja, ka pašvaldība iebilst pret iedzīvotāju attaisnoto izdevumu atgriešanu. Runa ir par izziņām no ārstiem, tā teiksim, par mācībām, kursiem un tā tālāk un tamlīdzīgi. Lūk, spilgts pašvaldības pārstāvis. Es tā saprotu, ka jūs vēlaties sev izveidot tādu lādīti, kura kompensētu plānoto nodokļa likmi, iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmi.”
A. Lembergs: “Nē, pieeja ir ļoti vienkārša. Tātad, ja pašvaldībai ir konkrētas, ar likumu noteiktas funkcijas. Jūs, lūk, bija ziema, lūk, jūs izejat ārā, jūs pieprasāt no jebkura mēra vai nu Ventspils vai nu Rīgas, vai jebkura cita, lai ielas būtu iztīrītas, pareizi?”
J. Pīlēna: “Tas ir kas cits.”
A. Lembergs: “Tas nav kas cits, bet, lai to izdarītu ir vajadzīga nauda?”
J. Pīlēna: “Tas pat nav jautājums.”
A. Lembergs: “Ja jūs šai funkcijai atņemat naudu, kādas pretenzijas?”
J. Pīlēna: “Es neatņemu, ticiet man, arī nabaga iedzīvotāji neatņem.”
A. Lembergs: “Jā. Jūs gribat. Jūs gribat, lai tagad, lūk, to, ko piedāvā, jo ir aprēķini, ja. Tātad pašvaldībām visām kopā tiek atņemts līdzekļu apjoms, kas ir vienlīdzīgs ar to kopējām izmaksām vispārizglītojošajās skolās un bērnudārzos kopā.”
J. Pīlēna: “Tie ir tie paši trīs procenti? No tā?”
A. Lembergs: “Nē, tur sanāk no 200 līdz 400 miljoniem mazāk, aptuveni…”
J. Pīlēna: “Nē, nē, starpība būs, ja 23 tagad līdz 21 procentam samazinās.”
A. Lembergs: “Nu tur ir daudz aspektu, ne tikai šis, ne tikai šis. Lūk, un tad šī funkcija, bērnudārzi un vispārizglītojošās skolas, šī funkcija ir pašvaldību. Tātad, ja nauda tiek izņemta, tātad šī funkcija ir jāpārņem valstij. Un tad visas skolas būs nevis pašvaldību, bet valsts un bērnudārzi būs vai nu privātie, vai arī valsts.”
J. Pīlēna: “Nē, nu tas ir labi, bet jūs tomēr man atbildiet – vai jūs esat par iedzīvotāju attaisnojošo izdevumu atgriešanu?”
A. Lembergs: “Nē, tas ir, tas ir… Vienkārši Baldzēns neorientējas situācijā. Pašvaldībai rūp tas, vai pēc šīs reformas būs pašvaldībām nauda, lai finansētu vispārizglītojošās skolas un bērnudārzus. Variants, ka tie aizveras, aizveras, nu jūs tāds apmierina?”
J. Pīlēna: “Nē.”
A. Lembergs: “Nē. Mani arī neapmierina. Ja Baldzēnam bērni ir izauguši un neviens, arī mazbērni neiet ne bērnudārzā, ne skolā, varbūt viņam tas ir vienaldzīgi.”
J. Pīlēna: “Nu it kā finanšu ministre apstiprināja, ka sākas tādas diskusijas par šo lietu.”
A. Lembergs: “Mēs tādus priekšlikumus neesam redzējuši. Galvenais ir tas, ar ko es iesāku. Šis dokuments, šis kursa darbs, šis diplomdarbs, šis doktora darbs, kurš saucas “Reforma, nodokļu reforma Latvijā”, nav uzrakstīts. Un Lielo pilsētu asociācija, un nevienam Latvijā pagaidām nav bijusi iespēja tādu darbu izlasīt. Jūs saprotat? Tas ir kā agrāk tātad buržuāzijas ideologu apspriešana, ja, vai filozofu. Jums grāmatiņu lasīt nedeva, bet bija jāpārstāsta tas, ko kāds ir pārstāstījis. Nu, lūk, mums grāmatai ir jābūt, lūk, šādai, bet mums no šīs grāmatas iedeva, lūk, kā jums priekšā – divas lapas.”
J. Pīlēna: “Divas lapiņas.”
A. Lembergs: “Nu, labi, iedeva 100 lapas. Nu un kas? Vieni slaidi, ja. Nu, es domāju, ka ikviens, kurš ir aizstāvējis diplomdarbu, saprot, ka vispirms tiek rakstīts darbs, bet pēc tam slaidi. Mums valstī, lai par ko arī nerunātu, slaidu līmenī viss apstājas un darbs pie reformas, nav svarīgi, vai tā ir skolas reforma, vai veselības aprūpes, vai nodokļu, lūk, šis darbs pat netiek rakstīts. Un nevienam nav iespējas to izlasīt, tai skaitā arī visiem tiem, uz kuriem tas attiecas. Bet nodokļu reforma attiecas praktiski uz visiem diviem miljoniem mūsu valsts iedzīvotājiem, tai skaitā arī uz pašvaldību vadītājiem kā atbildīgiem politiķiem par to, lai tās funkcijas, kas ir noteiktas ar likumu un ir jāveic pašvaldībai, tās tiktu izpildītas labā, labā līmenī, kas apmierina Latvijas iedzīvotājus.”
J. Pīlēna: “Skaidrs. Ne mazāk interesanta tēma ir šīs dienas grozījumi par Latvijai svarīgiem drošības pasākumiem, nu īsumā to sauc par biznesa nacionalizāciju, lai gan valdošie no šī te termina kategoriski atsakās. Vai jūs kaut ko zināt par šo te šodien pieņemto likumu? Un vai jūs redzat tajā kaut kādus riskus?”
A. Lembergs: “Godīgi sakot, es neesmu iedziļinājies šajā jautājumā, bet man vienmēr ir tāda loģika. 26 neatkarības gados mēs kaut kā bez tāda likuma iztikām, ja. Pie tam to nepieņēma 91.gadā, kad gandrīz, nu viss nopietnais piederēja valstij. Un varbūt, ka bija loģiski jautāt, bet kam tas piederēs pēc tam? Mana pieeja, ir tāda, ka šī, šī ir vietējā buržuāzija. Mana pieeja tāda bija, ja. Un nekādi rietumnieki, jo buržuāziska valsts bez buržuāzijas nevar eksistēt. Pagāja 26 gadi. Un pēkšņi nez kāpēc nācās sastādīt, kā es saprotu, lielu stratēģisku svarīgu sarakstu…”
J. Pīlēna: “Uzņēmumu.”
A. Lembergs: “Uzņēmumu, jā. No tā es secinu, ka ir kaut kādi atsevišķi vai viens atsevišķs gards kumosiņš, par kuru kāda interesēs lems, izmantojot jauno likumu.”
J. Pīlēna: “Bet kas tas ir par kumosiņu, kā jūs domājat?”
A. Lembergs: “Es nevaru pateikt.”
J. Pīlēna: “Nezināt.”
A. Lembergs: “Es neesmu iedziļinājies, nu neesmu iedzilinājies. Tas ir mans pieņēmums, bet loģika kaut kā uz to velk. Varbūt mana loģika, nu varbūt nav pareiza.”
J. Pīlēna: “Drīz noskaidrosim.”
A. Lembergs: “Jā.”
J. Pīlēna: “Pārslēgsimies no likumdošanas tēmām uz priekšvēlēšanu kampaņu, kura sākas, teiksim tā. Nesen tika paziņots, ka vēlēšanās Ventspilī vienotā frontē, spriežot pēc apraksta, pret Lembergu dosies vienlaikus vairākas partijas Ģirta Valda Kristovska vadībā. Bet, Lemberga kungs, jūs pirms tam man pasakāt, vai tieši jūs balotēsities šajās vēlēšanās? Jūs uzturat intrigu?”
A. Lembergs: “Nē.”
J. Pīlēna: “Vai arī jūs tiešām uzskatāt, ka tas ir labs sāncensis, un ka jums jau ir laiks uz… atpūsties.”
A. Lembergs: “Jā. Jā, pirmkārt mums ir procedūra, kā, kā mēs nonākam pie deputātu kandidātu saraksta. Mums partijā tikko, tikko beidzās visu partijas locekļu aptauja, kurā visi pēc saviem ieskatiem varēja izvirzīt 16 deputātu kandidātus. 13 tiek ievēlēti, trīs ir rezerves. Nu, pēc vēlēšanu rezultātiem, tātad 16. Tagad šī, šī aptauja ir paveikta. Starp tiem, kas tā kā ir saņēmuši pirmās 16 vietas, esmu arī es, ja. Tālāk, mums 6.aprīlī ir nozīmēta partijas sapulce, kurā tiks apspriesti šie kandidāti, ja. Un šajā sapulcē tiks balsots, kuri tiks iekļauti šajā sarakstā. Pagaidām šis lēmums sapulcē nav pieņemts, un man nav nekādu tiesību teikt, ka esmu izvirzīts par deputāta kandidātu. Tā kā uz 6.aprīļa vakaru, ap 19, tā es domāju, tas jau tad būs zināms.”
J. Pīlēna: “Labi.”
A. Lembergs: “Kas attiecas uz to Valdi…”
J. Pīlēna: “Ģirtu Valdi Kristovski.”
A. Lembergs: “Uz to Ģirtu Valdi Kristovski, nu, nu viņš, protams, ka ir pazīstams cilvēks. Viņš 90.gadā aizbēga no Ventspils. Tur bija gan lielas apkārtējās vides problēmas, gan drošības, gan labiekārtojuma. Nu tā kā tad Ventspilī bija vislētākās garāžas, vislētākie dzīvokļi, jo cilvēki brauca prom. Ja tagad brauc prom no visas Latvijas, tad toreiz bēga tikai no Ventspils, tāpēc, ka tiešām ļoti nolaista pilsēta. Un viņš 90.gadā aizbēga. Bija Tautas frontē, pēc tam aizbēga uz “Latvijas ceļu”, pēc tam aizbēga uz TB/LNNK, pēc tam aizbēga uz “Pilsonisko savienību”, tagad…”
J. Pīlēna: “”Vienotībā”.”
A. Lembergs: “”Vienotībā”, kurai ir divi procenti. Viņš 11.gadā izgāzās Saeimas vēlēšanās. Bija pirmais sarakstā no “Vienotības” Rīgā, palika pēdējais, Rīgā nevienam nav vajadzīgs. Un tāpēc nolēma pensijas vecumu sagaidīt Ventspilī, kur 90.gadu problēmu jau ne tuvu nav. Un pareizi dara. Izvēle ir pareizā.”
J. Pīlēna: “Bet eksperti kā minimums saka, ka tā ir interesanta, tāda sāncensība var būt.”
A. Lembergs: “Tādas tiesības mums piedāvā konstitūcija jeb Satversme.”
J. Pīlēna: “Bet kāpēc jūs aktīvi aicināt Kaimiņa kungu neatteikties no vēlēšanām?”
A. Lembergs: “Nu, redziet, viņš, viņš tā kā… Nu, man ir dēls gads un tur pusotrs mēnesis, ja. Un mēs regulāri mainām pamperus. Lūk, man šķiet, ka viņam ir laiks nomainīt pamperus.”
J. Pīlēna: “Slēdzam tēmu. Ķersimies pie nākošās. Jūs esat nokļuvis Valsts valodas centra redzeslokā tāpat kā Rīgas mērs. Sakiet, vai jums sods ir piemērots?”
A. Lembergs: “Nē, man nekā nav, pat nekādu paskaidrojumu neviens nav jautājis. Mums ir sadarbības līgums kopš 2003.gada ar Čehova Krievu Drāmas teātri, lūk, piecas izrādes gadā. Un pienāca kārtējais laiks noslēgt jaunu līgumu. Direktors, Cehovala kungs, bija Ventspilī. Un pirms Krievu drāmas izrādes krievu valodā mēs skatītāju priekšā uzstājāmies ar tādiem nelieliem priekšnesumiem. Un man, man neienāca prātā, ka starp tiem, kas skatās, ir atnākuši skatīties izrādi krievu valodā, ir tādi, kas nesaprot krievu valodu.”
J. Pīlēna: “Bet kāds taču palīdzēja Valsts valodas centram?”
A. Lembergs: “Nu, protams, ir līdzjutēji, lūk. Bet es teikšu tā. Es braucu, lūk, šī ir valsts televīzija, ja? Pareizi, ēka, ja?”
J. Pīlēna: “Ēka.”
A. Lembergs: “Droši vien pieder valstij. Tā? Un liftā visi uzraksti ir krievu valodā. Un tāpēc es jautāju. Inspekcija, kāpēc jūs nesekojat līdzi valsts valodas likuma ievērošanai? Un uzrakstīšu viņiem sūdzību, ka tur ir uzraksti, nu kā rīkoties kādas īpašas situācijas laikā, starp citu vēl ir no padomju laikiem. Ne tikai krievu valodā, bet vēl padomju laikā uzrakstīti. Manuprāt, tas ir divkāršs likumpārkāpums.”
J. Pīlēna: “Labi, bet jūs ne tikai runājat krievu valodā. Jums vēl arī bija drosme atvērt Ventspilī Krievijas fabriku, vēl ar tādu divdomīgu nosaukumu “Pobeda”.”
A. Lembergs: “Jā, jā. Nu tā ir garšas uzvara, jā. Nu nav svarīgi kāda uzvara.”
J. Pīlēna: “Bet tomēr runā par sankcijām un tā tālāk attiecībā uz Krieviju.”
A. Lembergs: “Jā, jā. Jūs saprotiet, mums, mums…”
J. Pīlēna: “Ja nopietni.”
A. Lembergs: “Kapitālam, kapitālam, ja nopietni, kapitālam nav nacionalitātes, partejiskās piederības, reliģiozo tur… Kapitāls ir kapitāls, ja. Un jebkurš kapitāls, kurš nonāk Ventspilī, jo vairāk industrijas, kas attīsta industriju, pie tam tādu jaunu. Pie mums pārtikas rūpniecība bija padomju laikā, pēc tam viss valsts īpašums nomira. Un tagad tā ir tā kā pārtikas rūpniecības atdzimšana jaunā kvalitātē, automātiskai, kas ir orientēta uz visu pasauli. Viņi kā reiz tagad apgūst Amerikas Savienotu valstu tirgu. To, to mēs vienmēr atbalstīsim.”
J. Pīlēna: “Bet darbiniekus viņi ņem no Ventspils vai arī savus atved?”
A. Lembergs: “Redziet, nu neviens viņus neierobežo. Kur viņi vēlas, tur arī ņem. Parasti aptuveni 80 procenti tie ir vietējie, aptuveni 20 brauc strādāt no Kurzemes, pat no Rīgas. Vadošie speciālisti mēdz būt visai bieži no Rīgas, ja, jo tādu speciālistu, tehnologu Ventspilī vienkārši nav.”
J. Pīlēna: “Labi. Paldies jums par interviju. Panākumos darbos un veiksmi!”
A. Lembergs: “Paldies! Jā, panākumus visiem!””
J. Pīlēna: “Uz redzēšanos!”

Publicēts lapā: 23.03.2017