Kalendārs

Intervija LR4 raidījumā “Aleksandra studija” (25.03.2015.)

Aleksandrs Aleksējevs, raidījuma vadītājs: “Sveicināti, draugi! Aleksandrs Aleksējevs, pārstāvu raidījumu “Aleksandra studija”. Šīs stundas viesis mums šodien ir Aivars Lembergs. Labdien, Aivar!”
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labdien!”
A.Aleksējevs: “Kāpēc Jūs tā satrauca, vai saruna tiks translēta arī internetā vai nē?”
A.Lembergs: “Nē, vienkārši gribēju zināt.”
A.Aleksējevs: “Ā! Tad attiecīgi uzvedība būs citāda, ja?”
A.Lembergs: “Nē, nē. Es gribu zināt.”
A.Aleksējevs: “Visu gribu zināt. Tad es gribu zināt, pirms mēs vēl sākam sarunu, es šodien skatījos vienu izdevumu – vai nu “Vakara Ziņas”, vai “Privātā Dzīve”, vai “Kas Jauns”, tur bija tāda liela intervija ar Jums, tāda jautra, ne vārda par politiku, Jūs tur bijāt nofotografēts ar savu jauno dāmu, cik es saprotu, tur ir Jūsu sirds, un es no šīs intervijas sapratu, ka Jūs tagad piedzīvojat, nezinu, otro vai trešo jaunību. Es jau šodien gaidīju, jo žurnālisti tur uzsvēra, ka Lembergs tagad staigā oranžā vējjakā, košs, bet Jūs šodien atnācāt tādā pavisam lietišķā apģērbā, kā uz pieņemšanu pie angļu kolēģiem. Kā tas skaidrojams?”
A.Lembergs: “Jā, šodien plkst.11.00 man bija sēde, kurā runājām par to, kā tērēt 4 miljardus Eiropas Savienības naudas līdz 20.gadam.”
A.Aleksējevs: “Kur notika šī sēde?”
A.Lembergs: “Tā bija Ministru kabinetā, pie premjeres, un es aiz cieņas tā arī apģērbos.”
A.Aleksējevs: “Un Ventspilī uz darbu arī ejat šāds?”
A.Lembergs: “Ļoti dažādi. Ja man ir tikšanās, tad ģērbjos vienkārši, bet, ja ir, nezinu, tikšanās ar vēstnieku, kāda oficiāla pieņemšana, tad ģērbjos lietišķi. Tātad es skatos pēc pasākuma. Ja ir kāds ļoti svinīgs pasākums kādiem cilvēkiem, es ar savu apģērbu nedrīkstu nomākt tā nozīmīgumu.”
A.Aleksējevs: “Bet tā ir taisnība, ka Jūs tagad esat iemīlējies? Uzreiz pēc acīm redzams! Mēs ar Jums tikāmies vēlēšanu laikā, tad bijāt tāds ļoti nopietns, bet tagad visi, kas redz jūs pat tikai bildēs.. nu, atzīstieties! Atzīstieties taču.”
A.Lembergs: “Bet Jūs arī – vairs neesat jauns, bet redze Jums ir laba.”
A.Aleksējevs: “Laba redze, tā lūk! Mīļie draugi, ņemiet piemēru no Lemberga un iemīlieties! Nav nozīmes, vai jums ir 18, 40, 50 vai vairāk – iemīlējies cilvēks uz pasauli raugās pavisam citādi. Tagad sāksim mūsu sarunu, bet es gribu atgādināt, ka ētera tālrunis ir ierastais – 67227440, variet rakstīt arī internetā, atverot Latvijas Radio 4 lapu, sadaļu “Aleksandra studija”. Es gribu atvainoties Fanijai vai bija kāds cits vārds sievietei, kura vakar zvanīja un es viņai teicu, lai savu jautājumu Lembergam sūta internetā, bet es vakar tur iegāju un pamanīju, ka kāds kolēģis nejauši jautājumu ir izdzēsis. Ja Jūs mūs klausāties, un droši vien, ka klausāties, lūdzu, atsūtiet vēlreiz savu jautājumu un es to nolasīšu mūsu viesim Aivaram Lembergu. Nu, ko? Sāksim sarunu? Aivar, tiksim skaidrībā ar Jūsu ietekmi un attiecībām ar Zaļo un zemnieku savienību, vēl jo vairāk, ka šobrīd tuvojas Valsts prezidenta vēlēšanas un “zaļie zemnieki” ir vienīgie, kas atbalsta esošā prezidenta kandidatūru. Kādas Jums ar viņiem ir attiecības?”
A.Lembergs: “Es teikšu tā – es vispār politikā esmu no 1999.gada, kad biju Augstākās padomes deputāts un balsoju par Latvija neatkarību. Un 1994.gadā mēs kopā ar domubiedriem dibinājām partiju, kura ir 7.vecākā partija Latvijā..”
A.Aleksējevs: “Pieredzējušākā, var teikt tā.”
A.Lembergs: “Nu, kā es teicu, pati vecākā un attiecīgi arī pieredzējusi, ja, un mūsu partijai jau daudzus gadus ir sadarbības līgums ar Zaļo un zemnieku savienību, un šis līgums ir publisks, un mēs sadarbojamies ar Zaļo un zemnieku savienību saskaņā ar mūsu līgumu.”
A.Aleksējevs: “Sadarbība – tas ir viens, bet ļoti daudzi saka, ka Jūs spēlējat pirmo vijoli – ko Jūs teiksiet, to Brigmaņa komanda darīs.”
A.Lembergs: “Nu, tas nav iespējams, jo tad ir jābūt deputātam, jāvada frakcija, ja, jābūt tur katru dienu uz vietas, tā kā es atrodos Ventspilī, tas nav iespējams. Protams, mēs sekojam līdzi dienaskārtībai, tam, kādi lēmumi tiek pieņemti Ministru kabinetā, kādi likumi tiek pieņemti, lūk. Es interesējos, kā Latvijas attīstības labā tiek izmantoti Eiropas Savienības fondi – saprātīgi vai neizdevīgi. Lūk, piemēram, šodien konkrēts piemērs – līdz 20.gadam paredzēti 116 miljoni informācijas tehnoloģiju attīstībai.”
A.Aleksējevs: “Visai Latvijai?”
A.Lembergs: “Informātikai, jā, bet vakar pēkšņi Ministru kabinets nolēma izskatīt, ka 70 no šiem 116 miljoniem atdotu Iekšlietu ministrijai..”
A.Aleksējevs: “Aizsardzības?”
A.Lembergs: “Nē… Tieslietu! Nu, tas sanāk 116 – 70 – 46 miljoni visam pārējam.”
A.Aleksējevs: “Nu, vajag, visapkārt tik daudz ienaidnieku.”
A.Lembergs: “Nu, lūk, un mēs, protams, iebildām, un šis jautājums tomēr Ministru kabinetā skatīts netika, un šodien premjere izdeva rīkojumu, ka 2 nedēļu laikā visām ministrijām jāiesniedz priekšlikumi, kādi līdzekļi no Eiropas Savienības nepieciešami IT jomā līdz 20.gadam, kādiem konkrētiem projektiem, lai pēc tam Reģionālās attīstības ministrija tos var apstiprināt un noorganizēt dialogu ar potenciālajiem partneriem. Pēc mēneša darba grupā vēlreiz izskatīs šo jautājumu. Lūk, tāda ir mana ietekme! Labi vai slikti, bet tās tiešām bija manas intereses.”
A.Aleksējevs: “Nu, labi. Es skatos interviju ar bijušo Latvijas prezidentu Zatleru un redzu, ka viņš pats ar sevi nonāk pretrunās, tāpēc gribu viņu nocitēt, lai Jūs pēc tam komentējat. Runājot par jaunā prezidenta izvēli, viņam tiek uzdots jautājums, kāda ir Aivara Lemberga ietekme, un viņš saka: “Nevajag piedēvēt viņam pārāk lielu varu, īstenībā neko viņš nenosaka, bet viņam ir vajadzīga šī apziņa.” Un tālāk viņam tiek jautāts, vai Lembergam ietekme, un viņš atbild: “Jā, un viņš to izmantos. Tāpat kā “Saskaņa”.” Tā es arī nesaprotu, – ir vai nav Lembergam ietekmes? Man šķiet, ka viņš tur ir nonācis pretrunās pats ar sevi.”
A.Lembergs: “Jā, jā, viņš tiešām nonāk pretrunā, bet es minēšu dažus faktus, ļoti īsi. Jo vairāk es iepazinu Zatleru kā prezidentu, līdz tam es viņu nepazinu..”
A.Aleksējevs: “Kā ārstu nezinājāt?”
A.Lembergs: “Nē. ..jo vairāk es pārliecinos, ka, pirmkārt, viņš ir nekompetents, otrkārt, netur doto vārdu. Tāda ir informācija.”
A.Aleksējevs: “Bet ko viņš bija apsolījis?”
A.Lembergs: “Nu, piemēram, apsola virzīt kādu jautājumu, bet nedara to. Ja tas ir svarīgi valstij, bet nav svarīgi viņa publiskajam tēlam, tad viņš to nedara. Viņš nedomā par valsti, domā tikai par sevi un kā viņš izskatīsies. Bet cilvēks, ierodoties pie Zatlera, domāja, vai viņš izskatās kā prezidents. Mēs nonācām pie slēdziena, ka Zatlers nemaz nevarētu tikt pārvēlēts par prezidentu.”
A.Aleksējevs: “Bet esošais? Bērziņš?”
A.Lembergs: “Pagaidiet! Un tā arī notika, ka Zatlers netika pārvēlēts. Kad viņš to uzzināja, tas bija zināms jau nedēļu pirms pašām vēlēšanām, viņš ierosināja referendumu. Tā iemesli bija personīgi, tā bija atriebība man, jo viņš uzskatīja, ka “zaļie zemnieki” nav produktīvi [?]. Lūk, tādas tās lietas!”
A.Aleksējevs: “Jūs teicāt: “Mēs nolēmām, mēs padomājām, ka viņš nevar būt.” Bet kas ir tie “mēs”?”
A.Lembergs: “Tie bija vadošie “zaļo un zemnieku” politiķi, bija arī citu partiju politiķi.”
A.Aleksējevs: “Tātad Jums ir ietekme.”
A.Lembergs: “Nu, ko nozīmē “ietekme”? Arī fakti runā par to, ka Zatlers nevar būt labs prezidents, valstij ir kaitīgi viņu atkārtoti ievēlēt. Tā ir normāla politiskā darbība. Tāpat arī es esmu ievēlēts – mani ievēl tauta, ievēl deputāti. Ja neievēl, atvainojiet tas ir fakts.”
A.Aleksējevs: “Labi. Es saprotu. Prezidents Bērziņš. Kas Jums viņā nepatīk? Es tā saprotu, ka viņš Jūs apmierina.”
A.Lembergs: “Jā. Bērziņš strādā, es teiktu, tā, kā mēs arī gaidījām. Viņš, protas, nav oratora mākslas zvaigzne, tas ir viņa Ahileja papēdis, bet arī šajā jomā viņš progresē. Lūk! Vienlaikus viņš domā racionāli, strādā racionāli, kas varbūt ne visiem patīk, bet viņš strādā ar galvu, kaut gan tas viņam nav viegli, jo masu mediji, it sevišķi valsts masu mediji, kas informē latviešu valodā, kas ir radio un televīzijas kanāli, kurus pārvalda tā saucamie “sorosieši”..”
AAleksējevs: “Labi, ka mūsu staciju nepiesaucāt.”
A.Lembergs: “Nē, Jūs tur neietilpstat. Viņi viņam pastāvīgi uzbrūk, grib viņa vietā ielikt savu cilvēku.”
A.Aleksējevs: “Nu, man, piemēram, teikšu atklāti, nesen bija konference, kur gāja runa par to, kādam ir jābūt jaunajam Latvijas prezidenta. Es piekrītu priekšlikumiem, kādi tur izskanēja, ka, pirmkārt, prezidentam ir jābūt intelektuālam, tas ir, gudram cilvēkam, es uzreiz atceros Vairu Vīķi – Freibergu, pret šo cilvēku tiešām var attiekties dažādi, bet to, ka viņa kādam lika uzzināt par mazo Latviju, pie tam ne tikai kādam, bet gan pasaules līderiem – tas ir ko vērts. Līderim ir jāpārvalda valoda, dzimtā valoda un, kā minimums, arī angļu. Un šeit, man šķiet, Bērziņam ir problēmas.”
A.Lembergs: “Redziet, Vaira Vīķe – Freiberga kā prezidente – tā ir atsevišķa saruna. Bet vienalga – viņa bija 2 prezidentūras periodi. Pirmajā viņa tiešām daudz, cik nu man par to spriest, domāja, kā palīdzēt Latvijai attīstīties. Un bija otrais periods, kurā viņa 4 gadus domāja, ka pēc prezidentes amata atstāšanas viņa ieņems lielu amatu – ANO ģenerālsekretāres amatu, viņa gāja pa vienvirziena ceļu personiskās karjeras dēļ, un tas man ļoti nepatika. Es viņas prezidentūru iedalu 2 posmos ar absolūti dažādām pieejamām.”
A.Aleksējevs: “Labi. Atgriezīsimies pie Zatlera! Lūk, redziet, Jūsu popularitātes reitingi nemitīgi aug, neskatoties uz visām tiesvedībām, kurām nav redzams ne gals, ne mala.”
A.Lembergs: ”Nu, atvainojiet, es atkal vinnēju.”
A.Aleksējevs: “Es zinu, jā, jā. Jūs man atgādināt Berluskoni, protams, viņš ir vecāks. Jums neviens to nav teicis, ne?”
A.Lembergs: ”Nē, nē.”
A.Aleksējevs: ”Nu, ir kaut kāda paralēle.”
A.Lembergs: ”Nu viņš labs.”
A.Aleksējevs: ”Nu, man patīk. Es skatos ciparus, 2012.gadā Lembergu atbalstīja 54% aptaujāto, 2013. gadā – 66%, neskatoties uz visām baumām, un 2014. gadā – 72%.”
A.Lembergs: “Paldies!”
A.Aleksējevs: “Tautai paldies! Bet Zatlers raksta par 3 oligarhiem, kurus viņš nemīl, – Jums, Šķēli un Šleseru. Par jums: “Viņš ir savs puisis, bet tā ir tikai maska, patiesībā, jebkurā brīdī viņš ir gatavs gan uzbrukumam, gan aizsardzībai.” Tas ir par Jums, vai nē? Nu, viņš apraksta arī Šķēli un Šleseru, kā Jūs uzmetāt Šleseru.. Esat vispār lasījis viņa grāmatu?”
A.Lembergs: ”Nē, nē, nē. ”
A.Aleksējevs: ”Nu, redziet, viņš raksta ka Šlesers no jūsu trijnieka ir pats naivākais, drosmīgākais, darba spējīgākais, kurš atšķirībā no Lemberga, savu biznesu izveidoja pats, bet pārējie 2 – jūs un Šķēle – viņu apzagāt, iedodot viņam konfektītes, kuras Šlesers viegli notiesāja, lūk, tā raksta prezidents, bijušais Latvijas prezidents.”
A.Lembergs: ”Nu, tas liecina par to ka viņš ļoti maz zina un tas tikai apstiprina to, ka viņa neizglītotība…”
A.Aleksējevs: ”Skaists tēls, paskatieties!”
A.Lembergs: ”Nu tēls, saprotiet, tas absolūti nav tā. Ja mums būtu laiks, es jums smalkāk varētu izstāstīt. Vienkārši Ainārs Šlesers, es domāju, izdarīja pareizu izvēli, viņš pieņēma lēmumu – nekarot.”
A.Aleksējevs: ”Varbūt viņš nobijās?”
A.Lembergs: ”Nē, nē, nē, viņš pieņēma lēmumu nekarot un viņš teica, ka viņam karošana ar Lembergu var kaitēt, uz tā iedzīvosies citi. Un pareizi, un to vajag pārtraukt, un šis karš beidzās. Kas attiecas uz Šķēli un Šleseru, viņiem bija 8 no 100 balsīm Saeimā. Viņi bija opozīcijā, tā ka viņi Saeimas lietas īpaši nevarēja ietekmēt.”
A.Aleksējevs: ”Kā Jūs komentētu sabiedrībā izskanējušo viedokli, ka Jūs mēģināt paplašināt savas iespējas valsts mērogā, Jums uzsita pa pirkstiem vai pa rokām, Jūs arestēja, Jūs bijāt ieslodzījumā?”
A.Lembergs: ”Jā, veselu gadu es biju mājas arestā, izolēts, jā.”
A.Aleksējevs: ”Pareizi, jā, un pēc tam it kā notika neoficiāla vienošanās – es palieku par mēru, karali un caru Ventspilī, bet nelienu lielajā Latvijas politikā un tad jūs izlaida, lūk, tāds viedoklis pastāv.”
A.Lembergs: ”Nu, nepavisam ne tā, es nekad neesmu padevies, nekad nepārdevu savus principus un tiešām, tas bija 2006. gada 2. pusē, 2007. gada sākums, tur daudz paveica Vaira Vīķe-Freiberga lai mani arestētu, bet viņa…”
A.Aleksējevs: ”Kā viņa tur bija ieinteresēta?”
A.Lembergs: ”Viņa.. viņa baidījās ka es varu uzvarēt vēlēšanās, pārņemt premjera amatu un es it kā varu necienīgi attiekties pret amerikāņiem un viņu interesēm.”
A.Aleksējevs: ”Jūs nemīliet amerikāņus?”
A.Lembergs: ”Es tieši mīlu un cienu, nu, ne tādā nozīmē, kā sievieti, protams, es mīlu, ļoti cienu, kā viņi aizstāv savas nacionālās intereses, protams pieļauj daudz kļūdu, man patīk, kā nostādīta viņu sabiedrības attīstība, kā viņi gūst kolosālus sasniegumus un kā viņi prot dzīvot uz visas pasaules rēķina. Tas tiešām ir fenomenāli.”
A.Aleksējevs: ”Mums vajag mācīties?”
A.Lembergs: ”Protams, viņi.. viņi Pirmajā pasaules karā kļuva bagāti, arī Otrajā pasaules karā, uzvarēja Aukstajā karā un tagad iet uz ceturto un atkal viņi būs 100% vinnētāji.”
A.Aleksējevs: ”Aha, tātad Vaira domāja, ka, ja Jūs kļūsiet par premjeru, Jūs amerikāņiem pateiksiet – nē.”
A.Lembergs: ”Jā, jā viņa pat tā izteicās vienam pazīstamam cilvēkam, ka, lūk, ja būtu kāda oficiāla tikšanās, ka es nesniegtu roku pat Amerikas prezidentam, tā, protams, ir absolūta muļķība, jā.”
A.Aleksējevs: ”Aivar, pagaidiet! Uzreiz, lai neaizmirstu, lūk, iepriekšējais spīkers izdarīja līdzīgu žestu – uz jautājumu, vai jūs sniegtu roku, viņa atbildēja: “Es netikšos ar krievu sūtni, tāpēc, ka tur Krimas okupācija un tā tālāk, un tā tālāk.” Manuprāt, tas nav pareizi, es nezinu. Kā domājat jūs?”
A.Lembergs: ”Nu, redziet, viņa neapzinājās, kādu amatu ieņem, viņa sevi uztver kā ierindas deputātu, kas tā var rīkoties. Ja, tu esi viena no 2 galvenajām valsts personām, tad ar valsts sūtni, ar kuru nav pārtrauktas diplomātiskas attiecības, tavs pienākums ir tikties un izskaidrot savas valsts nostāju.”
A.Aleksējevs: “Tas ir sarežģītāk nekā nesniegt roku un nerunāt?”
A.Lembergs: ”Jā, jā, tas ir daudz sarežģītāk – runāt, vai nerunāt.. Nerunāt – tas nozīmē nerunāt. Un tavs pienākums ir pārliecināt sūtni – ar pareizu pozīciju, ar saviem nodomiem, par attiecībām ar kaimiņu valstīm, izteikt neizpratni, idejas. Jo sūtnis ir tas, kas ieteiks valsts vadībai vienu vai otru pozīciju attiecībā pret kaimiņu valsti. Vai Jūs to varat izdarīt? Jums taču nav iespējas satikties un, ja arī Jūs tiksieties, Jūs taču arī nepārstāvēsiet valsts intereses, pareizi?”
A.Aleksējevs: “Piekrītu, bet tagad atgriezīsimies pie tā, ka Jūs uzskatāt, ka Vaira kaut kādā veidā ietekmēja Jūsu arestu..”
A.Lembergs: ”Viņa ļoti ietekmēja, man pat ir informācija, ka viņa aicināja izrēķināties ar mani un tad Maizītis, kurš.. kurš ļoti klausījās, ko saka valdība, ko saka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ko saka amerikāņi, tajā laikā vēstniece bija sieviete un bija rīkojums mani izolēt, arestēt.”
A.Aleksējevs: ”Labi. Vai nekādas vienošanas nebija? Cilvēki runā, ka vienojās ar Lembergu, ka viņš nepretendēs uz premjera amatu, nepretendēs uz kādu augstu amatu valstī, lai sēž Ventspilī, tad izlaidīsim viņu.”
A.Lembergs: ”Nē, nē, tādas vienošanās noteikti nebija. Protams, tiesnese, kura mani izlaida no cietuma, atstāja mājas arestu. Viņa, protams, rīkojās vīrišķīgi, tāpēc, ka viņai priekš personīgā prestiža un varbūt karjeras izdevīgāk bija klausīties, ko saka valsts ierēdņi un kā vajag lemt tiesai. Bija tāds tiesnesis Māris Stukāns, manuprāt. Nē, nē, kā viņu, aizmirsu vārdu, viņš izveidoja labu karjeru, tas, kurš iesēdināja cietumā.
A.Aleksējevs: ”Nu, daļēji cilvēku var saprast. Var saprast? Tā, ļoti daudz jautājumu. Ātri tiksim galā! Irina prasa: “Vai Ventspilī tiek skatīts jautājums par dzīvojamo fondu nākotnē? Agri vai vēlu dzīvojamās mājas, kas celtas padomju laikā, daudzdzīvokļu mājas sāks brukt.” Nu, lūk, kas ar apdzīvojamām platībām Ventspilī?”
A.Lembergs: ”Mana personīgā pozīcija un tā bija arī pilsētas domes pozīcija, – neatbalstīt padomju, Hruščova dzīvojamā fonda privatizāciju, it sevišķi bloka mājas, jo tās ir īslaicīgas kalpošanas celtnes, un mana pozīcija bija tāda, ka šīs ēkas jānojauc, tautu pārvietojot uz jaunām mājām, bet valsts pieņēma lēmumu un to apstiprināja konstitucionālā tiesa, ka privatizācijai jānotiek obligāti, un par nožēlu šodien Ventspilī, kā arī Rīgā, šīs mājas, kā, piemēram, Ķengaragā viņas.. viņas morāli ir fiziski nokalpojušas.”
A.Aleksējevs: ”Bet kāda ir perspektīva?”
A.Lembergs: ”Perspektīvas nav nekādas, jo tas ir privātais dzīvojamais fonds, tas nav pašpārvaldes dzīvojamais fonds, mans variants bija – paliek pašvaldības dzīvojamais fonds, mēs esam saimnieki, un mēs ceļam jaunas mājās, pārvietojam tautu un vecās nojaucam.”
A.Aleksējevs: “Labi. Vēl viens jautājums par Ventspili “Lai paskaidro..”- re kā – pieprasa, lai paskaidro, bet pat parakstīties baidās – “kāpēc Ventspilī 2013.,/2014.gadā bija tik lieli zaudējumi.” Tādi bija? Nē?”
A.Lembergs: ”Nē, nē. Mums pašvaldībā apgrozībā ir apmēram 10 – 15 miljoni eiro brīvas naudas, tā kā nekādu zaudējumu nav.”
A.Aleksējevs: ”Viss normāli. Jevdokija saka, ka Jūs kaut kur presē esat teicis, ka pašreizējās attiecībās ar Krieviju cietīs Ventspils osta. Kā Jūs domājat mazināt zaudējumus?”
A.Lembergs: ”Mēs nevaram šos zaudējumus mazināt, tiešām Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju kļuva, kā jau es gaidīju, arī par sankcijām pret Latviju sociāli ekonomiskajā plānā, protams. Ventspils kravu pārvadājumos pazaudēja, stipri pazaudēja pagājuša gada nogalē un šajā gadā.”
A.Aleksējevs: ”Bet no Jums nekas nav atkarīgs?”
A.Lembergs: ”Nu, kas atkarīgs no manis? Atcelt sankcijas pret Eiropas Savienību? Nu, tās pat lielā mērā neietekmē, notiek kravu plūsmas pārorientācija no Ventspils uz Krievijas ostām. Mums ir liels tieši tranzīta kravu īpatsvars, tāpēc arī esam jūtīgāki kā Rīgas un Liepājas ostas.”
A.Aleksējevs: ”Pāvels prasa, kāpēc Jūsu partija atbalstīja Āboltiņas iekļūšanu Saeimā, kuru vēlētāji neatbalstīja? Vai gatavojat viņu prezidenta amatam? Un vai Jums ir atgriezta nauda no Jūsu apsūdzētājiem, ko iztērējāt tiesās? Nu un tā tālāk, tā tālāk. Āboltiņa, kāpēc jūs ielikāt viņu Saeimā?”
A.Lembergs: “Nē, Āboltiņa nav no partijas “Latvijai un Ventspilij”, ne arī no ZZS, viņa ir no “Vienotības”.”
A.Aleksējevs: “Jā. Nu, Jūs kaut kādā veidā atbalstījāt?”’
A.Lembergs: “Nekādi. Viņu izvēlēja frakcijas vadītāji. Tā ir cita partija.”
A.Aleksējevs: ”Bet tur bija tāda ļoti dīvaina lieta, atcerieties! Es saprotu, bet es uzdevu jautājumu.”
A.Lembergs: ”Tāpēc arī es skaidroju – tā ir cita partija, tā ir partija “Vienotība”, man ar šīs partijas lietām nav nekāda sakara.”
A.Aleksējevs: ”Starp citu – ir tāda ideja virzīt Āboltiņu prezidenta amatam. Kā Jūs pret to attiecaties? Āboltiņa prezidente – kā Jums liekas – tas ir nopietni, vai ne?”
A.Lembergs: ”Es domāju, viņa nevar iegūt parlamenta balsu vairākumu.”
A.Aleksējevs: ”Bet, ja tas būtu atkarīgs no Jums? Iedomājaties, mēs satiekamies – Lembergs, mēs satiekamies pirtī, mēs divatā, pieņemsim, izveidosim tādu 2 aktieru teātri, mums, kas mums ir – Bērziņš, Āboltiņa, Levits ir, Bondars Māris.. Mārtiņš. Kam Jūs dotu priekšroku? Nu, vienkārši kā Lembergs?”
A.Lembergs: ”Redziet, viss ir salīdzinājumos.”
A.Aleksējevs: “Bet tomēr – ir jāizvēlas.”
A.Lembergs: “Labi, Jūs nosaucāt Levita kungu, Nu salīdzināsim ar Āboltiņu, ja? Levits dzīvo ārzemēs, stādā Eiropas tiesā.”
A.Aleksejevs: “Ļoti gudrs cilvēks.”
A.Lembergs: “Viņam nav nekādu attiecību ar Latviju principā, viņš ir kā iebraucējs, un es esmu pret to, ka iebraucējs vadītu valsti.”
A.Aleksējevs: “Viss, Levitu noņemam. Tālāk!”
A.Lembergs: “Iedomājieties, ka amerikāņu prezidents, vai Francijas varētu būt..”
A.Aleksējevs: “Pagaidiet! Bet Vaira taču bija!”
A.Lembergs: “Pa, pa, pa!.. cilvēks, kurš nedzīvo Francijā, nestrādā, nekad nav strādājis valsts pārvaldē.”
A.Aleksējevs: “Labi, Levitam svītrojam krustu pāri.”
A.Lembergs: “Jā, jā, jā! Šajā ziņā Āboltiņa krietni tuvāk pēc savas kompetences, zināšanām valsts pārvaldē, viņai ir savs skatījums, bieži varbūt tas nesakrīt ar manējo, bet, ja salīdzina šos 2 personāžus, tad es dotu priekšroku, protams, Āboltiņai. Tā kā viss salīdzinājumos.”
A.Aleksējevs: ”Labi, te bija domāti nevis Ventspils pilsētas, bet “Ventspils naftas” zaudējumi 2014.gadā?”
A.Lembergs: ”Manuprāt viņu nebija. Ā, “Ventspils nafta”, tas ir koncerns, kuru es nevadu, šie zaudējumi veidojās, cik es zinu, kuģniecībā.. “Latvijas kuģniecībā”, bet zaudējumi ir visām pasaules kompānijām.. kuģniecības kompānijām vai lielākai daļai, tāpēc ka frakta likmes ir ļoti kritušās, nu, teiksim tā – vienādi kuģi, bija gadi, kad frakta likme kuģim bija 25 000 diennaktī, bet tagad – 9 000, stādieties priekšā – 4 reizes mazāk, bet pašizmaksa, manuprāt, ir 12 000 diennaktī, tāpēc arī viņi strādā ar zaudējumiem.”
A.Aleksējevs: “Irina jautā.. es izlasu dažus jautājumus, pārējos, ja gribat iedošu izlasīt.”
A.Lembergs: “Vismaz viens pienāca?”
A.Aleksējevs: “Daudz jautājumu, nopietni daudz..”
A.Lembergs: ”Labi, jokoju, jokoju.”
A.Aleksējevs: ”Tiešām daudz. Citēju: “Lembergs – gudrākais cilvēks”. Pietiekami slavināšanas?”
A.Lembergs: “Pietiekami.”
A.Aleksējevs: “Irina jautā, kāpēc Jūs negribat balotēties premjera amatam? Vai Jūs gribat?”
A.Lembergs: ”Nē, saprotiet, ko nozīmē balotēties, es biju izsludināts un tā arī pats teicu, ka esmu gatavs būt par premjeru, mani izvirzīja Zaļo un zemnieku savienība, kā Jūs zināt, bet Zaļo un zemnieku savienība ieguva trešo lielāko deputātu mandātu skaitu Saeimā un..”
A.Aleksējevs: “Ja iegūtu vairāk, Jūs būtu gatavs vadīt Ministru kabinetu?”
A.Lembergs: “Nu, es uzskatu tā, ka kabinetu var vadīt, nu, pēc mana prasīgumu, pēc mana..”
A.Aleksējevs: ”Diktatūras?”
A.Lembergs: “Nē, nē, es neesmu diktators. Lai jūs saprastu, kā es redzu – es absolūti esmu par demokrātiju, kamēr tiek gatavoti lēmumi, tad mēs apspriežam, diskutējam, reizēm lēmumus gatavojam gadiem, bet, kad lēmums pieņemts, kamēr viņš nav atcelts, tas precīzi jāpilda. Un te nekādas atkāpes nevar būt. Es šodien biju Ministru kabinetā, tur janvārī pieņēma lēmumu, tagad jau marta beigas, bet puse nav izpildīta, nu, kas tas par darbu?”
A.Aleksējevs: “Es saprotu. Jūs zināt, daudzās vēstulēs.. es saprotu šos cilvēkus, blakus mums ir Krievija, es tagad nekritizēšu Krieviju, kaut gan visi jau zina manu negatīvo attieksmi par Putinu, bet ļaudis projicē prezidentālo vadības formu uz mūsu valsti, kurai ir pavisam cita valdības forma. Mums ir parlamentāra republika.”
A.Lembergs: “Jā, protams!”
A.Aleksējevs: “Un, lūk, raksta Fannija, Aleksandrs. Nu, Aleksandrs Jums piedāvā vienkārši nomainīt partijas nosaukumu un radīt transcedentālās domāšanas partiju, tātad kaut kas kosmisks. Pēdējā laikā cilvēkus grib apvienot šajā jomā. Tas varbūt joks, nezinu, bet šīs vēstules būtība ir tajā, ka daudzi grib Jūs, jau nosaucu, ka tie ir 60-70% mūsu klausītāju gribētu, ka Jūs kļūstat par valdības vadītāju, par prezidentu, bet viņi par prezidenta piemēru liek Putinu, sakiet, lūdzu, ja Jūs kļūsiet prezidents, nu pieņemsim, ka kļūsiet, viss var gadīties. Faktiski Latvijas konstitūcija nedod tādas pilnvaras kādas ir, teiksim, Krievijas prezidentam. Cilvēki būs apbēdināti ka Lembergs nespēs izpildīt solīto.”
A.Lembergs: ”Tiešām tās ir ļoti dažādas lietas – prezidentūra Krievijā, ASV un Latvijā. Mēs esam parlamentāra republika un prezidentam ir vairāk ir pārstāvniecības funkcijas, bet vienlaicīgi arī prezidentam ir tiesības sasaukt Ministru kabineta sēdi. Tas ir kā piemērs, un viņš tur var iekļaut jebkuru jautājumu. Protams, šis jautājums jāsagatavo un viņš var iekļaut jautājumu, kurš var nepatikt valdības vadītājiem vai kādiem atsevišķiem ministriem, nu, tādus jautājumus, kas svarīgi mūsu valstij.”
A.Aleksējevs: ”Kādu jautājumu Jūs tagad noteiktu, šajā momentā, kas Jums liekas ļoti svarīgi mūsu valstij?”
A.Lembergs: “Es uzstādītu jautājumu par valdības mēriem par ietekmi, naudas piesaisti, investējot Latvijas tautsaimniecībā, tāpēc, ka mums jau bija ļoti lēns temps, tagad tas samazinās un, ja nebūs piesaistītas investīcijas, investīcijas ar uzdevumu.”
A.Aleksējevs: “Bet kur tās ņemt?”
A.Lembergs: “Viņas [..]. Pagaidiet! Tagad naudas vērtība iekšēja tirgū ir ne kā agrāk – 5%, bet tagad – 0,5%, bezmaksas.”
A.Aleksējevs: “Kāpēc investīcijas nenāk uz Latviju? Mums solīja – kad iestāsimies Eiropas Savienībā..”
A.Lembergs: “Mēs tās neņemam, mēs nestimulējam, mēs nedomājam par to. Kad tagad gatavoja budžetu uz 2014.gadu, tur visi runāja par to, kas kam, ko cik dod, kam ko pārdalīt, kam ko pielikt patēriņam, bet ir jādomā, kā nopelnīt. Bet, lai nopelnītu, ir jāinvestē, jāstimulē, saprotiet, bet tieši ar to diemžēl, Latvija nenodarbojas. Mēs skatāmies uz Briseli, skatāmies uz Berlīni, viņi saka – ekonomējiet, ekonomējiet. Bet, saprotiet, ja Jums kabatā ir 100 eiro un Jūs domājat, kā tos iztērēt, bet no šiem 100 eiro neesat gatavi 10 atlikt investīcijām un piesaistīt vēl 90, Jūs nekad nenopelnīsiet naudu.”
A.Aleksējevs: ”Es piekrītu.”
A. Lembergs: ”Protams, jūs šos 10 ieguldītos varat arī zaudēt, bet, ja jūs neesat gatavs zaudēt, jūs nekad nevinnēsiet, saprotat? Nu, tad jūs varat strādāt par skolotāju, lūdzu, jūs varat strādāt par dziedātāju.. pat par dziedātāju nevarat, jo jums jāiegulda.”
A,Aleksējevs: “Var par dziedātāju, ja viņam ir producents.”
A.Lembergs: ”Nu, bet par to jāmaksā. Jums jānoslēdz kontrakts, daļa ienākumu jāatdod producentam, varbūt tagad jūs nopelnīsiet mēnesī tūkstoti, bet pēc 3 gadiem jūs nopelnīsiet 100 000, jums liksies ka 10% atdot – tas ir daudz, bet atvainojiet, tas ir jūsu ieguldījums.”
A.Aleksējevs: ”Es visu saprotu, bet, no otras puses, Jūs runājāt par Briseli, paskatieties Briseles attiecības ar Grieķiju, ar somiem! Tauta ir uz viļņa- mēs gribam labi dzīvot, mēs gribam cīnīties ar nabadzību, Brisele uz mums spiež, Vācija uz mums spiež, bet pēdējā laikā Grieķijas premjers, finanšu ministrs runā citu. Viena lieta, kad tu atrodies opozīcijā un nekas nav atkarīgs no tevis, bet otra, kad runā ka aprīļa sākumā beigsies nauda, ir jāmeklē izeja. Tā kā var saprast mūsu politiķus, es nesaku, ka man pilnībā pieņemama viņu politika, bet, ja neekonomēsim, tad nauda beigsies šodien, vai rīt.”
A.Lembergs: ”Es nesaku, ka nevajag ekonomēt, te ir jautājums – kur un kā ekonomēt, nu, piemēram, Jūs esat rīdzinieks?”
A.Aleksējevs: “Jā.”
A.Lembergs: “Jā. Ir tāda Stūra māja, bijušā KGB celtne – cik ilgi viņa stāv tukša?”
A.Aleksējevs: ”Tādas mājās Rīgā var atrast desmitiem.”
A.Lembergs: ”Tas ir ekonomiski?”
A.Aleksējevs: “Nē.”
A.Lembergs: “Lūk, lūdzu, tādu ekonomisko politiku nedrīkst dzīvē izmantot.”
A.Aleksējevs: ”Tas nekādi nav saistīts ar Briseli.”
A.Lembergs: ”Protams, ja jums šī ēka nav vajadzīga, jums nav līdzekļu, negribat tur ieguldīt, tad, lūdzu, pārdodiet! Tāpēc, ka jums ir izdevumi – viņu vajag apsargāt, jums jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis, zemes nodoklis, saprotiet, jums ir izdevumi, tas ir bizness ar mīnuss zīmi.”
A.Aleksējevs: ”Labi, es sapratu, sapratu. Jautājums, vai “Latvijas kuģniecības” ēka nepieder Jums?”
A.Lembergs: ”Nē, nē.”
A.Aleksējevs: ”Un Preses nams arī ne? Tiešām ne Jums?”
A.Lembergs: ”Nē, Preses nams pieder vienai no meitas kompānijām, kura pieder Kuģniecības kompānijai.”
A.Aleksējevs: “Bet kuģniecība?”
A.Lembergs: ”Kuģniecība pieder “Ventspils naftai”. “Ventspils naftas” kontroles pakete ir “Vitol”.”
A.Aleksējevs: “Bet Jums?”
A.Lembergs: ”Man nē.”
A.Aleksējevs: “Nekas, ja?”
A.Lembergs: “Ja tas piederētu man, es šo ēku ar zemi būtu pārdevis jau 2007.gadā. Par to varēja nopelnīt 70 miljonus eiro. Bet pēc tam cena kritās.”
A.Aleksējevs: ”Pretim Nacionālajam teātrim ir skaista Kuģniecības ēka.”
A.Lembergs: ”Tur situācija ir tāda, ka daļa ēkas pieder citam īpašniekam un tur viņi nevar savstarpēji vienoties. Tas ir nedaudz citādāks gadījums.”
A.Aleksējevs: ”Uz Čaka, uz Marijas ielas arī tāds pats gadījums, stūra māja Marijas Elizabetes stūrī, kura gadiem, gadiem pieder vienam Austrālijā…”
A.Lembergs: ”Jā, bet ir tādas tīri – lūk, Iekšlietu ministrijas ēka pieder valstij, tur nav apakšā neviena Petjas vai Džona, kas dzīvo Austrālijā un negrib runāt.”
A.Aleksējevs: ”Tas ir, es sapratu, ka jāekonomē, kur to var izdarīt, un jāsaprot, kur var nopelnīt un ne vienmēr jāskatās uz Briseli. Jo Briselei, kā saka, vienalga kas notiek ar šo namu.”
A.Lembergs: “Parunāsim par Briseli!”
A.Aleksējevs: “Parunāsim par Briseli!”
A.Lembergs: “Grieķijas iekšējais parāds ir 175% no iekšzemes kopprodukta. Norma Eiropas Savienībā – 60, tad kāpēc ņēma no viņiem valsts vērtspapīrus un deva naudu, kāpēc? Tā pati Vācija, vai tad viņi nezina, ka Grieķija nespēs atdot, ja viņu parāds 175% no iekšzemes kopprodukta? Viņi zināja. Tā kā nevajag tikai Grieķiju vainot. Redziet, ja Jūs man iedotu kredītu un es viņu jums neatdodu, tad tā nav tikai mana vaina, bet arī Jūsu – kādēļ devāt naudu?”
A.Aleksējevs: “Tāpēc es Jums nedodu naudu.”
A.Lembergs: “Es teikšu vēl ko – mums 2008., 2009., 2010.gadā teica – ekonomējiet, ekonomējiet, ekonomējiet! Es jau teicu – ir kur ieekonomēt, bet devalvāciju veikt nevar nekādā gadījumā. Ekonomējiet – un tā bija ekonomiskā politika. Un pie kā nonāca Eiropas Savienība? Viņi ko darīja? Tagad notika eiro devalvācija un viņi ietekmēs Eiropas Savienības ekonomiku par 1,1 triljoniem eiro. Tas ir – ne ekonomēt, bet uzkarsēt ekonomiku, iepildot tajā naudu. Nu, pēc būtības drukājot papīrīšus, lai palielinātos inflācija, tas ir, mums viņi teica vienu ekonomisko politiku, bet tagad paši saka, ka tāda politika nav pareiza un jāattīsta cita politika. Junkera plāns – 350 miljardi eiro investīcijas, Eiropas Centrālā banka plāno 700 miljardus, tā ir pavisam cita ekonomiskā politika. Tiesa, tur līdz galam nav skaidrs kam, uz kādiem noteikumiem un tā tālāk. Viņiem tagad ir jādomā. Es personīgi par to runāju ar valdību pagājušā gada oktobrī. Man teica – to nevar, mums ir saistības pret Briseli, nevar, nevar. Pagāja 3 mēneši un tagad jau ir saraksts ar investīcijām, kur Latvija ir gatava ņemt naudu, kredītu un īstenot šīs investīcijas, tāpēc ka Brisele tā teica.”
A.Aleksējevs: ”Nu, atkal sanāk, ka mūsējie vainīgi, neprot aizstāvēt savas intereses.”
A.Lembergs: ”Neprot, tāpēc ka tas ir grūti.”
A.Aleksējevs: ”Grūti, a kā tad?”
A.Lembergs: ”Un tevi neviens.. paskatieties – ja citas valsts vadītājs citai valstij uzsit uz pleca, tas nozīmē, ka viņš nav neko vērts, neko, viņu neciena, muļķītis.”
A.Aleksējevs: ”Tā, mēs jau esam pārgājuši uz starptautiskām lietām, viens cilvēks vēl jautā par Ņemcova slepkavības izmeklēšanu, tas es saprotu par Krievijas, ne Daugavpils Ņemcova slepkavību.”
A.Lembergs: ”Kāda Ņemcova? Daugavpils? Es par to nezinu.”
A.Aleksējevs: ”Daugavpils, Daugavpils, Es par to esmu dzirdējis, bet nezinu, kas te domāts. Bet Anna jautā globālu jautājumu par aizbraukušajiem jauniešiem un ne tikai jauniešiem, par to, vai ir repatriācijas programma, vai kā viņu tur sauc, lai atgrieztu viņus atpakaļ. Viņa raksta: “Vai valdība kaut ko dara, lai cilvēki nebrauktu prom?” Kāds ir Jūsu viedoklis un kas jādara? Vai ir iespējams kaut ko izdarīt?”
A.Lembergs: ”Var stimulēt ekonomikas attīstību, strauju ekonomikas attīstību, atbilstīgu, strauju algu palielinājumu, pensijas, īpaši pabalstus, lai tie ātrāk pielīdzinātos bagātākajām Eiropas valstīm. Uz tām ir jāorientējas un tad viņi nebrauks prom. Pārsvarā aizbrauc, pārsvarā, bet ne visi, tie ir ekonomiskie bēgļi. Viņi bēg no Latvijas, īpaši tas bija 2010.gadā, kad cilvēki ņēma kredītus, viņiem deva, bet algas apgrieza, bizness izgaisa un kredītu atdot nevarēja. Lai atdotu kredītu, daudzi bija spiesti izbraukt uz ārzemēm. Es arī tādus zinu, tur sapelna naudu un šeit atdod kredītu. Es teikšu tā, zināt, iedomāsimies, ir dīķis, vienā dīķa pusē apmēram puse karpu, pa vidu dambis, vienā pusē viņas baro, otrā slikti baro 2004.gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, šo dambi nojauca un zivis var peldēt kur grib. Kā jūs domājat, kur zivis peldēs?”
A.Aleksējevs: “Tur, kur viņas arī aizpeldēja.”
A.Lembergs: ”Tur, kur daudz barības, vai tur kur paskopi?”
A.Aleksējevs: “Protams, protams!”
A.Lembergs: “Nu un tad ko – vai tauta ir glupāka? Te arī visa pasaka.”
A.Aleksējevs: ””Jūs ļoti mīlat Latviju? Ja jā, tad kāpēc? Tik ļoti daudz darīts Latvijai, ka ļoti mīl Latviju.. “ – es nesaprotu, kādā valodā tas ir uzrakstīts, es nesaprotu. Nu, droši vien mīl, ja reiz viņš te sēž un dzīvo, bet gribētos.. lūk, Aleksandra!”
A.Lembergs: “Bet kāda valsts?”
A.Aleksējevs: “Es nezinu.”
A.Lembergs: ”Tikai Latvija. Kaut arī valsts man daudz dara pāri, arī tagad, bet tā nav Latvija, kas pāri dara, tie ir valsts daži varas vīri un tā nav Latviešu tauta, tās ir dažādas lietas.”
A.Aleksējevs: ”Mums ir palikušas 5 minūtes, bet neesmu ļāvis vēl nevienam pazvanīt. Pieņemsim zvanu! Hallo, klausos Jūs!”
Radio klausītājs: “Labdien Aleksandr! Aivar, priecājos..”
A.Aleksējevs: “Lūdzu, ātri jautājumu! Nav laika!”
Radio klausītājs: “Jautājums: man ļoti patika, Aivar, kā jūs teicāt par 175%, tā ir tīrākā zādzība, bet viņi, vācieši taču zināja..”
A.Aleksējevs: ”Tā, skaidrs, Jūs atkārtojaties. Kam atkārtot to, ko jau visi dzirdēja? “Gribētos dzirdēt,” tikai ļoti īsi, raksta Aleksandra, “viedokli par situāciju Ukrainā un atsevišķi par Putinu!””
A.Lembergs: ”Situācija Ukrainā ir ļoti nestabila, ļoti nestabila, un es dodu mazāk kā 50%, ka kara darbība tur neatsāksies, tur ļoti ir ieinteresētas Amerikas Savienotās Valstis un viņiem ir izdevīgi, kad pie Krievijas deg uguns, kara uguns un vispār amerikāņiem vienmēr ir bijis izdevīgi, kad Eiropā karš.”
A.Aleksējevs: ”Un Putins, kā Jūs viņu vērtējat?”
A.Lembergs: ”Nu, es teikšu tā, man ar Krieviju ir pieredze.”
A.Aleksējevs: ”Sazināšanās [?]?”
A.Lembergs: ”Nē, pieredze. Pirmām kārtām, Krieviju ar prātu nesaprast, to es ar savu pieredzi zinu. Un, otrkārt, Krievijā ir grūti, tur spēles noteikumi ļoti bieži ir sarežģīti.”
A.Aleksējevs: ”Un tomēr viņa prasa, vai Krievija ar Putinu priekšgalā iet pa pareizo ceļu? Kā Jūs domājat? Vai vajag citu ceļu?”
A.Lembergs: “Es uz šo jautājumu gribētu paskatīties kā no 90. gada viedokļa. Krievija kā dzīvoja uz resursu rēķina, tā arī turpina. Krievijā ir liela kapitāla aizplūšana. Daudzi uzņēmēji tur jūtas nestabili, nekomfortabli. Patiesībā, es dzirdēju Putina interviju par amnestiju un tā tālāk, bet es domāju, ka uzņēmēji ne pārāk tam tic, ka notiks tā, kā šodien sola. Un, kad uzņēmējs jūtas nestabili un neērti..”
A.Aleksējevs ”Bet tauta – 85% par. Tur nemīl uzņēmējus. Nemīl krievu tauta kapitālistus”
A.Lembergs: ”Nu, laikam, daļa no viņiem to ir pelnījuši, otrkārt, jāatceras, ka daudzus gadu desmitus, bija tā saucamais sociālisms un cilvēki vienkārši.. viņi salīdzina tagadējos laikus ar pagājušajiem. Tā ir viņu personīgā pieredze. Krievija bija pazemota un viņa.. viņa arī tagad pazemojas, bet krievu tauta ir liela un viņš ir apvainots par to. Un šīs ģeopolitiskās sadursmes, viņas.. viņas paceļ nacionālo pašapziņu, saprotiet?”
A.Aleksējevs: ”Jūs tas nesatrauc? Daudzi par to satraucas. Visi tie notikumi Krimā un runā, ka Latvija, Lietuva, Igaunija var būt nākamās rindā.”
A.Lembergs: ”Nu, jebkāds miers labāks par labu karu. Tā kā jebkādi notikumi, kas risinās Eiropā, karstajā virzienā, viņi nepalielina labsajūtu, vienlaicīgi mēs redzam tā, valstis sadalījās, pazaudēja savu neatkarību pārsvarā tad, kad notika kādas lielas apokalipses [?]. Ukrainā bija tas maidams, bija prezidenta gāšana, bija laiks, kad nebija varas un, lūk, arī rezultāts. Bija Pirmais pasaules karš, kādas impērijas izjuka Austroungārijas sabruka, cara sabruka,..”
A.Aleksējevs: “Padomju savienība arī sabruka.”
A.Lembergs: “..Padomju savienība arī izjuka. Kolosālas pārmaiņas notika, tajā skaitā Eiropā. Tās turpina notikt un notiks. Es domāju, Polija vēl nav teikusi savu vārdu, varbūt ne šī paaudze, bet nākamā – ko viņi domā par Viļņu. Varbūt viņi vēl pēdējo vārdu nav teikuši, ko domā par tādu pilsētu kā Lembergs.”
A.Aleksējevs: “Ko jaunie vācieši par tādu pilsētu kā Kaļiņingrada, nu, ja turpinām šo ķēdīti. Un japāņi par un tā tālāk un tā tālāk.”
A.Lembergs: “Jā. Tas ir pagaidām stabilitāte..”
A.Aleksējevs: ”Putins dod stabilitāti? Lūk, tāds jautājums!”
A.Lembergs: “Uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt, uz to var atbildēt tikai reālā dzīve un reālā prakse. Nu, Putins skaidri licis saprast, ka ar Krievijas interesēm vajag rēķināties. Ja? To vajag saprast un šodien, protams, paši noraidošākie ir amerikāņi, tāpēc ka viņiem absolūti… ”
A.ALeksējevs: ”Es mīlu Ameriku – teica Lembergs.”.
A. Lembergs: ”Es mīlu. Tas saskan ar viņu nacionālām interesēm.”
A.Aleksējevs :”Nu un pareizi. Nu, mēs muļķi nedomājam par savām interesēm, tā var teikt.”
A.Lembergs: ”Saprotiet, mums.. mums ir jāatdodas, tikai ne pa velti. Tā.”
A.Aleksējevs: ”Viss, tas mums dienas raidījums, es visu sapratu.”
A.Lembergs: “Nedrīkst atdot savu neatkarību.”
A.Aleksējevs: “Jā, es sapratu. Tātad, ja no vardarbības neizbēgt, tad labāk no tās gūt baudu un nopelnīt. Tas arī ir gandarījums.”
A.Lembergs: ”Saprotiet, ja mēs esam placdarms šajā Eiropas daļā, nu, tad par to viņiem vajag mums maksāt.”’
A.Aleksējevs: ”Šim es piekrītu.”
A.Lembergs: “Bet ne bez maksas.”
A.Aleksējevs: “Aivars Lembergs bija mūsu raidījuma viesis. Paldies, ka atnācāt! Brauciet, lidojiet, lidojiet uz Ventspili, Jums tur basketbols.”’
A.Lembergs: ”Jā, basketbols, fināls.”
A.Aleksējevs: ”Viss, es vairāk jūs neaizkavēšu. Biju priecīgs parunāt un domāju, ka klausītāji saņēma pietiekami daudz informācijas. Atvainojos tiem, kas nevarēja sazvanīties, nu, redziet, cik daudz jautājumu bija mūsu viesim interneta! Veiksmi, tiksimies!”
A.Lembergs: ”Uz redzēšanos!”

Publicēts lapā: 25.03.2015