Kalendārs

Nepieciešama uz nākotni orientēta politika (29.12.2014.)

Foto: F64

Foto: F64

Saruna ar Ventspils pilsētas mēru Aivaru Lembergu par aizvadītā gada politiskajiem rezultātiem, par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem Ventspilī un Latvijā kopumā, par valdības, ZZS un Vienotības politiskajām perspektīvām un Latvijas stratēģiskajiem mērķiem.

Jūs esat ļoti pieredzējis politiķis un iznācis piedzīvot dažādus laikus. Kāds bija aizvadītais gads?

Pirmo reizi Latvijas, tolaik vēl LPSR, Augstākajā Padomē 1988. gadā ienācu kā pašvaldības vadītājs. 26 gadi jau pagājuši. Aizvadītais gads katram nozīmīgs no sava aspekta. Vienam tas ir svarīgs ar kādiem privātiem notikumiem, bet droši vien, ne par to šobrīd runājam, citiem – ar gandarījumu par paveikto. Vēlos sākt par Ventspili. Darbu ir uzsākušas vairākas jaunas rūpnīcas un tas iepriecina. Šogad ir ielikti pamati un nākamgad darbu uzsāks vēl trīs jaunas rūpnīcas, kas ir būtisks solis nākotnes attīstībai. Esmu gandarīts, ka šogad ir pabeigti būvdarbi pirmajam kompetences centram Latvijā – Ventspils tehnikumam. Tieši tas skatījums, kāds bija man par profesionālās izglītības reformu tika realizēts, kad IZM vadīja ZZS ministri. Tas priecē, jo kvalificēta darbaspēka sagatavošana ir būtisks straujas attīstības elements. Tās ir lietas, kuras no vārdiem un plāniem pārvēršas par reāliem darbiem. Ja runājam par aizvadītā gada Latvijas svarīgāko politisko notikumu, tad, protams, tās bija parlamenta vēlēšanas, kuras radikāli izmainīja politisko situāciju. Šīs izmaiņas gan pagaidām vēl nav materializējušās, bet tām ir jāmaterializējas.

Ko ar to domājat?

Pirmkārt, vēlēšanās būtisku zaudējumu cieta Vienotība. Ņemot vērā, ka šim politiskajam spēkam de facto pievienojās Zatlera partija un tās redzamākie biedri, tad abām šīm partijām kopā bija 43 balsis, tagad ir tikai 23 balsis. Tā kā Vienotība ir vadošā partija un tajā ir notikušas lielas izmaiņas, tad šo izmaiņu transformācija attieksies arī uz valsti kopumā. Otrkārt, pozitīva ziņa bija tā, ka Krievu savienība vēlēšanās guva tikai 1%, kas skaidri nodemonstrēja, ka Latvijas sabiedrība ir vienota jautājumā par Latviju kā neatkarīgu, suverēnu valsti. Treškārt, parlamentā vairs nav destruktīva politiskā spēka. Vismaz tik spēcīga, kāds tas bija. Es domāju, – zatleristus. Viņi nevis veidoja valsti, bet to ārdīja. Beidzot pēc ilgiem laikiem parlamentā nav iekļuvusi partija, kuras būtība un reālā darbība bija cīnīties pret kaut ko. Visi esošie politiskie spēki cīnās – par kaut ko. Tā ir liela atšķirība.

Vienotības kongresā tādas personas kā Viņķele un Čigāne netika pārvēlētas partijas valdē. Vai tas norāda, ka arī Vienotībā konstruktīvie spēki ņēmuši virsroku?

Gan Vienotības deputātu sastāvs, gan jaunievēlētā valde liecina, ka destruktīvie spēki, kuri faktiski nostājās pret Latviju kā nacionālu, suverēnu valsti, saskatot to kā mazu piedēkli multinacionālajā, globālajā pasaulē, ir zaudējuši pozīcijas. Manuprāt, tas ir pozitīvi, jo ceru, ka Latvijas nacionālās intereses tiks virzītas kā prioritāras. Šī prioritāte nozīmē, ka jebkurā situācijā šīs nacionālās intereses ne tik vien tiek piesauktas, bet tiek panākts arī tām atbilstošs rezultāts. Nedomāju, ka procesi Vienotībā ir beigušies un jūtu līdz premjerei – Laimdotai Straujumai, jo viņai strādāt ir ļoti grūti.

Kādā ziņā grūti?

Līdzšinējās ekonomiskās politikas galvenais noteicējs bija bijušais finanšu ministrs Andris Vilks. Ģeogrāfijas skolotājs ar ģeogrāfa izglītību. Viņa ekonomiskā politika bija vērsta uz ekonomikas saspiešanu. Tagad mēs plūcam šīs politikas laurus. IKP pieaugumam salīdzināmās cenās būtu bijis jābūt 5% – 7%, bet šogad būs zem trijiem procentiem, bet nākamgad vēl mazāk. Labi, ja būs virs 2%. Atbilstoši šai ačgārnai politikai tika stādīts budžets. Šāda politiskā domāšana raksturīga cilvēkiem, kuriem nav ne mazāko spēju domāt kā nopelnīt. Tā domā cilvēki, kuriem ir fiksēti, no malas nākoši ienākumi, piemēram, pensionāri. Viņiem ir noteikta pensija, teiksim, 300 eiro, ar kuriem jāizdzīvo. Ja ar šādu domāšanu veido valsts budžetu, tad valsti gaida vienīgi un tikai stagnācija. Lai valsts attīstītos ir jāstimulē apstrādājošā rūpniecība, profesionālā izglītība, zinātne, utt. Ja jūs jautāsiet, cik budžetā ir atvēlēts uzņēmējdarbības veicināšanai, tad secināsiet – tur nekā nav. Līdz ar to mūsu atpalicība no kaimiņiem tikai pieaug. Ar kaimiņiem es, protams, domāju Zviedriju. Ar Igauniju, Lietuvu, Krieviju vai Baltkrieviju mums nav ko sevi salīdzināt. Mums jālīdzinās ar Zviedriju un atsevišķos jautājumos ar Somiju. Tie ir mūsu atskaites punkti. Bet mēs nevis tuvojamies viņiem, bet atpaliekam. Ja turpināsim līdzšinējo politiku, tad turpināsim atpalikt.

Vienotības kongresā Straujuma aicināja uz Latvijas simtgadi 2018. gadā apsteigt Lietuvu un Igauniju IKP uz vienu iedzīvotāju. Šos aicinājumus sabiedrība uztvēra diezgan skeptiski.

Ar tādu ekonomisko politiku, kāda tiek realizēta ar galvenā ekonomiskā instrumenta – valsts budžeta palīdzību, nekāda dinamika nav panākama. Šodienas budžets nestrādā kā attīstības resurss. Tas ir vienīgi patēriņa budžets. Attīstībai paliek vienīgi ES fondu finansējums, kas jau ir saskaņots, un arī tur lielākā daļa ir orientēta nevis uz izaugsmi, bet patēriņu. Mūsu nelaime ir tā, ka mums nav skaidras, uz nākotni orientētas ekonomiskās politikas. Ja jūs vēlaties attīstīt biznesu, jūs to nevarat izdarīt no savas algas. Jums vienmēr būs jāņem kredīts. Kredīts ir jāatdod, tāpēc ir jāprot nopelnīt.

Nospiedošais vairums Latvijas politiķu, ieskaitot Valsts prezidentu, uzsver, ka mums jātiecas uz bezdeficīta budžetu un parāda palielināšanu vērtē negatīvi.

Svarīgi norādīt, kādām vajadzībām šo naudu tērēt? Ja savu personīgo budžetu tērējat konfektēs vai aliņos, tad stimulējiet konfekšu vai alus ražotāju ekonomiku. Ja par to naudu nopērkat iekārtas, lai ražotu aliņu vai konfektes un atrodiet tirgu, kur savu produkciju pārdot, tad jūs ar to pelniet. Arī valstij jārīkojas atbilstoši šiem principiem. Ja deficītu rada, lai naudu apēstu, tad jāpiekrīt prezidentam, bet, ja mēs kreditējamies ar mērķi strauji attīstīt ekonomiku, lai sasniegtu Zviedrijas līmeni, tā ir pavisam cita filozofija. Tad arī cilvēki nemuks prom no valsts.

Nākamgad Latvijā gaidāmi divi nopietni politiski notikumi – ES prezidentūra un Valsts prezidenta vēlēšanas.

ES prezidentūras dienas kārtībā mums būtu jāizvirza divi būtiski jautājumi. Pirmkārt, vai ir nepieciešams turpināt ES paplašināšanos, ja pastāv bažas, ka no ES varētu izstāties Lielbritānija un pieaugt to politisko spēku ietekme ES, kuri no tās gribētu izstāties. Vai Balkānu valstu pievienošanās ES atsver iespējamo Lielbritānijas aiziešanu? Otrkārt, par ES kohēzijas politikas pārskatīšanu. Kohēzijas politikas mērķis ir izlīdzināt atšķirības starp dažādiem ES reģioniem. Praksē nekas neliecina, ka ES nomales reģioni, tai skaitā Latvija, tiktu īpaši attīstīti un atšķirības starp ES nomales valstīm un centru zustu. Tieši otrādi, cilvēki no nomalēm brauc prom uz attīstītākajām valstīm – Vāciju un Angliju, bet nomales paliek arvien tukšākas un trūcīgākas. Tas liecina, ka līdzšinējā ES kohēzijas politika nedod rezultātu. Kas attiecas uz Valsts prezidenta vēlēšanām, tad vispirms jānorāda, ka prezidents Andris Bērziņš pats nav definējis – vai izvirzīs savu kandidatūru. Vismaz ZZS gaida viņa lēmumu un tas būtu jāizdara savlaicīgi, lai visas politiskās partijas šīm vēlēšanu procesam varētu sagatavoties. Uzskatu, ka Valsts prezidents ir jāievēl tautai, – tiešās vēlēšanās, kurās kandidēt var jebkurš Latvijas pilsonis, kuram nav dubultpilsonības. Manuprāt, līdz prezidenta vēlēšanām var paspēt grozīt Satversmi un prezidentu ievēlēt tiešās vēlēšanās.

Kamēr prezidentu vēl ievēl Saeima, tikmēr iespējami visdažādākie politiskā tirgus manevri. Kā viens no cilvēkiem, kurš it kā kāro uz šo amatu tiek nosaukta Solvita Aboltiņa.

Ja runājam par viņu kā prezidenta kandidāti, tad pareizāk būtu, ka par to lemtu Latvijas tauta. Viss pilsoņu kopums. Ja viņa šādās vēlēšanās var uzvarēt, tad viņa būs prezidente, ja ne, tad ne. To varētu attiecināt uz jebkuru pretendentu. Ja paliek tā kā ir tagad, kad par to lemj Saeima, tad jāraugās, kādas ir alternatīvas. Katrā ziņā Aboltiņa nekad nav meklējusi viedokli svešā kabatā; viņai dažkārt ir bijis savs viedoklis, kurš no populistiskā aspekta nav bijis tas populārākais, kas ir visai cienīgi. Viņa nav tā politiķe, kura baidītos izteikt nepopulāru viedokli. Latvijas politikā ir pārāk daudz politiķu, kuri izdabā, cenšas izpatikt vēlētājiem, tādēļ runā vien to, kas patīk vairākumam. Lai Āboltiņa kļūtu par prezidenti, Vienotībai ir jāiegūst Saeimas vairākuma atbalsts. Nacionālā apvienība jau ir izteikusies, ka viņiem it kā ir savs kandidāts – Egils Levits. Es gan apšaubu vai ārzemēs dzīvojošs cilvēks, kurš vāji orientējas Latvijas vietējos apstākļos, būtu piemērots šim amatam.

Politikas vērotāji min, ka Straujumas valdības uzdevums ir mierīgi pārlaist ES Latvijas prezidentūru un pēc tās beigām un Valsts prezidenta vēlēšanām varētu notikt viņas nomaiņa. Taču tikpat labi Straujumas valdības rāmais darba stils varētu būt pieņemams daudzām pusēm un darboties kā valdību stabilizējošs faktors.

Galvenais –cik daudz pulvera viņai pietiks! Cik viņa, no visiem aspektiem raugoties, ir gatava sevi veltīt šim ļoti smagajam darbam? Parasti cilvēku motivē sava darba rezultāts. Politiķim šis gandarījums ir sabiedrības novērtējums viņa darbam. Tas no vienas puses. No otras puses, būs ļoti svarīgi vai Vienotība pārvarēs vai kaut centīsies pārvarēt t.s. vecākā brāļa sindromu. Proti, uzstādījumu, ka tas, ko saka Vienotība, ir vienīgais pareizais viedoklis, un tie, kuri tam piekrīt, ir vienīgie pareizie. Savukārt, ja kāds domā atšķirīgi, tad tas ir ultimātu izvirzītājs un nekonstruktīvs, jo pretargumentu jau nav. Ja Vienotība centīsies uzturēt dialogu ar saviem koalīcijas partneriem, ieklausīties tajos un ņemt vērā viņu viedokli, tad Straujumai būs salīdzinoši vieglāk strādāt. Ja tas tā nebūs, tad veidosies pata situācija vienā gadījumā, otrā, trešā un būs milzīgs spiediens uz premjeru. Ja premjers nonāks tādā diskomforta situācijā, kādā bija nonācis Valdis Dombrovskis, tad nebūs citas izejas kā pateikt: paldies, bet tajā trako mājā, būdams pie vesela saprāta, negribu atrasties.

 

Pagaidām izskatās, ka valdība strādā samērā saskanīgi.

ZZS bija ļoti pielaidīga attiecībā pret budžetu. Faktiski tas ir Vienotības budžets. ZZS ministri aizstāvēja savas nozares, bet, ja runājam par lielām lietām, par attīstību, tad ZZS piekāpās būtiski, lai gan šī piekāpšanās ir pretrunā ar ZZS priekšvēlēšanu programmu. Apstākļos, kad pēc jaunā gada puse valdības laika būs aizņemta ar ciemiņu sagaidīšanu un pavadīšanu, bez budžeta arī nevarējām palikt.

ZZS ir vairāku partiju apvienība un tajā parādās dažādi strāvojumi. Kādu redzat šīs politiskās apvienības nākotni šajā vēlēšanu ciklā?

Daudz kas atkarīgs no tā, vai turpināsies tās centrbēdzes tendence, kas iezīmējās 2013.gadā un turpinājās 2014.gadā līdz rudenim, un kuras aktīvi aizstāvēja atsevišķi Zaļās partijas līderi. Ar to saprotu mēģinājumus šo apvienību sašķelt. Šobrīd šis process ir it kā apstājies, bet kas gaidāms pēc diviem gadiem pašvaldību un pēc tam Saeimas vēlēšanās, grūti prognozēt. Ja tas notiks, tad no ZZS nekas pāri nepaliks, jo ne Zaļā partija, ne Zemnieku savienība atsevišķi nekādi vilcējspēki nav. Cits būtisks aspekts ir to problēmjautājumu loks, kurus vēlētājs varētu identificēt kā principiālas ZZS pamatnostādnes un cik konsekventi šie jautājumi tiks aizstāvēti. Jābūt skaidrai atbildei uz jautājumu – kas ir ZZS un ko tā aizstāv? Vēlētājam jābūt skaidrai atbildei – kāpēc man būtu jābalso par ZZS? Ja ZZS mīļākā krāsa būt pelēka, kas nozīmē būt cita politiskā spēka ēnai, tad, kurš par viņiem balsos? Ēnu neievēro un par ēnu nebalso. Redz sauli un par sauli balso.

No šīs identitātes krīzes cieš arī Vienotība, jo, piemēram, Iveta Kažoka pēc viņu kongresa uzdeva jautājumu – ar ko Vienotības tagad atšķiras no ZZS, NA, Sudrabas partijas vai Reģionu apvienības?

Tas ir tas trešais jautājums, ko es nepateicu par ZZS. Tas ir jautājums par personībām, kurām ir savs viedoklis, stāja ne tikai vienā jautājumā vai nozarē, bet kuriem ir sava pozīcija visā problēmu spektrā un kas ne vienmēr saskanēs ar premjera vai valdošās koalīcijas pozīciju. Pat, ja tas viņiem rada diskomfortu un pat, ja viņus par to sāk vajāt. Tas ir trešais faktors, ja runājam par ZZS nākotni. Atkārtošu šos trīs faktorus – vai turpināsies atsevišķu cilvēku mēģinājumi apvienību sašķelt; kas ir tie jautājumi, kas šo politisko spēku identificē un trešais, personālijas. Katrs no šiem faktoriem ir izšķirošs. Numur viens ir centrbēdze, jo, ja tā paliek, tad nav par ko runāt. Līdzīgi ir ar Vienotību. Neko citu nepateikšu. Viņu pozīcija ir labāka ar to, ka viņiem ir premjers, finanšu ministrs un viņiem ir daudz vieglāk uzturēt savu politisko dienaskārtību.

Ko mēs varētu novēlēt Latvijai nākamajā gadā?

Latvija nākamgad būs ES prezidējošā valsts. Būtu apsveicami, ja mūsu prezidentūra būtu veiksmīga, ja – un sekotu virkne konkrētu uzdevumu ar skaidriem mērķiem, kas jāpanāk šajā laikā un kuriem ir konkrēta sociālekonomiskā atdeve. Vai jūs, kā žurnālists, esat redzējis šādu sasniedzamo mērķu sarakstu? Es, kā koalīcijas partneris, neesmu. Mēs esam iezīmējuši tēmas. Runāšanas tēmas, nevis nosprauduši mērķus – kuru kalna virsotni Antiņam sasniegt. Novēlu Latvijas cilvēkiem vairāk mērķtiecības un izjūtas praktisku labumu sasniegšanā.

Autors: Bens Latkovskis

Avots: www.nra.lv

Publicēts lapā: 29.12.2014