Kalendārs

Vairāk domāt par nacionālajām interesēm (NRA, 31.07.2014.)

Saruna ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu par Ventspils attīstības priekšnoteikumiem, par to vai Latvijai izdosies sasniegt Zviedrijas labklājību, kā izlietot papildus naudu aizsardzības budžetā un kāpēc līdzšinējās valdības neko nav darījušas, lai palielinātu Latvijas enerģētisko un ekonomisko neatkarību.

Ventspils tiek pozicionēta kā viena no Latvijas sakoptākajām un progresīvākajām pilsētām. Taču gulēt uz vecajiem lauriem nedrīkst un sava izcilība ir jāpierāda katru dienu no jauna. Kas tiek darīts, lai Ventspils devīze – „pilsēta ar rītdienu” būtu ne tikai sauklis, bet ar darbiem apliecināta realitāte?

Lai kaut ko sasniegtu, jāievēro virkne stingru principu. To var saukt arī par metodiku. Pieejai jābūt sistēmiskai un kompleksai. Tas attiecas uz pilnīgi visu – gan uz pilsētas attīstību, gan cilvēka attīstību. Pilsētas gadījumā tas nozīmē, ka jūs visas pilsētas tautsaimniecības nozares virzāt kā prioritāras. Jums nav pabērnu un nav arī īpaši mīlamo bērnu. Ja kaut kas tiek atstāts kā mazāk svarīgs, tad tas var pat iznīcināt daudzas labas un pareizas aktivitātes, padarītos darbus un jūs negūstat gaidīto rezultātu. Tas pirmkārt. Otrkārt, ir jādzīvo ar atvērtām acīm un jāapzinās, ka pasaule attīstās caurmērā ar 5% līdz 7% pieaugumu gadā. Tā kā Latvija vēl nav sasniegusi attīstīto reģionu līmeni, tad šis ir pats minimālākais attīstības temps. Līdz ar to attīstības dinamika jānodrošina pietiekoši augsta. Tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms. Mēs visu laiku mācāmies un mums ir sava veida paraugi, kuri gan nav mūžīgi un mainās. Visu laiku cenšamies gūt jaunas idejas, jaunas atziņas un tās iemiesot savos attīstības plānos.

Skan jau skaisti, bet kas konkrētāk?

Mums tikko ir izstrādāta informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) teritoriālās attīstības stratēģija. Mēs esam nosprauduši mērķus un nodefinējuši, kā tos sasniegt. Izaicinājums ir liels, mērķis sarežģīts gan no intelektuālā, gan resursu viedokļa. 2005. gadā mēs pieņēmām īpašu programmu dabas zinību attīstībai vispārizglītojošās skolās. Šai programmai tika piešķirts atbilstošs finansējums. Mērķis – veicināt skolnieku interesi par dabas zinātnēm. Viens no kritērijiem – cik no vidusskolas beidzējiem aiziet mācīties inženierzinātnes, informātiku un matemātiku. Ja, programmu uzsākot, no vidusskolu beidzējiem tādu bija 26%, tad tagad jau virs 33%. Tā ir būtiska strukturāla izmaiņa. Jau vairāk kā desmit gadu realizējam Ventspils industrializācijas programmu. Par to tai laikā vispār neviens nerunāja. Industrializācija Latvijā bija slēgta un galvenā privatizācijas metode – likvidācija vai bankrots. Mūsu mērķis bija izmainīt Ventspils iekšzemes kopprodukta (IKP) struktūru, tai skaitā nodarbinātības struktūru, lai apstrādājošai rūpniecībai būtu lielāks īpatsvars un samazinātos transporta nozares īpatsvars. Ne tāpēc, ka transporta nozare mums nepatiktu, bet gan tāpēc, ka tā ieņēma pārāk lielu nozīmi pilsētas tautsaimniecības struktūrā un šai nozarei ir milzīga atkarība no ārpolitiskiem faktoriem. To mēs tagad labi redzam un drīz ļoti spēcīgi jutīsim. Tādā veidā mēs mēģinājām mazināt šo atkarību. Šī strukturālā izmaiņa šobrīd ir notikusi.

Vai varat minēt konkrētus skaitļus?

Ja 2000. gadā apstrādājošā rūpniecībā tika nodarbināti 7% no Ventspilī strādājošajiem, tad šobrīd tie ir 15%. Šādas strukturālas izmaiņas nevar veikt ar vienu dekrētu vai vienu soli. Tur ir vajadzīgs konkrēts pasākumu komplekss, kas nodrošina šādu virzību. Nākošais virziens – bērnu un jauniešu dzīves telpa. Bērns ģimenē faktiski ir galvenais un rūpes par bērnu visās tā izpausmēs galarezultātā piesaista vecākus. Ventspilnieki jau četrus gadus nezina, kas ir rindas uz bērnudārziem un Ventspilī nav neviena privāta bērnudārza, jo nav tādas nepieciešamības.

Kādi Ventspilī ir dzimstības rādītāji?

Mēs jau neesam izņēmums un tāpat kā pārējā Latvijā mums dzimstības un mirstības saldo ir negatīvs. Savā attīstības plānā esam ielikuši, lai 2020. gadā migrācijas saldo Ventspilī būtu pozitīvs. Ja mēs attīstām industrializāciju, IKT, elektronikas, mašīnbūves nozares, tad tam ir vajadzīgi speciālisti. Mēs aktīvi strādājām un es personīgi nodarbojos ar to 2009. – 2010. gadā, lai Latvijā veidotu profesionālajā izglītībā kompetences centrus, jo tā programma, kas bija iestrādāta profesionālās izglītības reformā, bija ceļš ne uz kurieni. Faktiski uz pagātni. Tas mums izdevās. Ne tikai attiecībā uz Ventspili, bet uz visu Latviju. Šobrīd Ventspilī tiek veidots pirmais tehnikums pilnīgi no jauna un ceram to izveidot tādu, kādu gribētu. Lai arī tas ir valsts tehnikums, izvirzītais kritērijs ir– lai mūsu tehnikums ir virs vidējā Vācijas līmeņa. Lai kādam nerastos šaubas, ka mēs varētu ieslīgt (vismaz manā vadībā) kaut kādā pašapmierinātībā, tad uzskatu, ka Latvijai ir jāpanāk attīstības līmeņa ziņā Zviedrija. Pirmais uzdevums – mums jābūt tikpat labiem kā Zviedrija, bet pēc tam – labākiem. Ne tā kā tagad, kad, ja esam par piecām kapeikām labāki par Bulgāriju vai Rumāniju, tad esam jau sasnieguši dies’zin ko. Pamatā tam visam ir atbilstoša vidējā izglītība, profesionālā izglītība, augstākā izglītība un zinātne. Ventspils zinātnes centrs ir starp piecpadsmit starptautiski atzītiem zinātnes centriem Latvijā. Ārpus Rīgas tādi ir tikai Ventspilī un Daugavpilī.

Jūs pieminējāt, ka nepieciešama izaugsme vismaz 5% – 7% līmenī. Lai arī Centrālā statistikas pārvalde (CSP) neveic regulārus datu apkopojumus par IKP dinamiku teritoriālā griezumā, varbūt jums ir dati par Ventspils IKP attīstību?

Diemžēl, attiecībā uz IKP dinamiku Ventspils var izmantot tikai tos pašus statistikas datus, ko visi pārējie. Kā pirmajiem naudu nogrieza tieši statistikai un tagad Latvija ļoti tālu atpaliek no tā statistikas apjoma, kādu CSP deva reģionālā griezumā padomju laikā. Lai cik paradoksāli tas neliktos, kad datus apkopoja ar roku, informācija bija daudz plašāka un dziļāka nekā tas ir tagad. Latvijas valdības vadītāji, ekonomikas ministri, kas par to atbild, diemžēl savas mazizglītotības dēļ, neizprotot svarīgo statistikas informācijas nozīmi plānošanā un pārvaldē, šo nozari ir atstājuši pilnīgā pabērna lomā. Līdz ar to plāno un pārvalda valsti ar aizsietām acīm.

Jūs pieminējāt, ka Latvijai jāsasniedz Zviedrijas līmenis.

Apmēram divās paaudzēs.

Vai turpinot saimniekot kā līdz šim, ar tādu valdību, kāda ir patlaban, šis mērķis tiks sasniegts?

Netiks sasniegts. Tāpēc, ka Latvijā nav un nav bijusi valdība, kas Latvijas nacionālās intereses stādītu augstāk par citu valstu interesēm. Ja jūs redzat, ka valsts un nācijas mērķis ir sulainība un pakalpība citu nāciju interesēs, tad jūs nekad nevarat sasniegt pienācīgu savas nācijas attīstības līmeni. Nekad. Jūs prasīsiet piemēru. Pateikšu. Latvija siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešus kopš 1990 gada ir samazinājusi par 240%. Tas ir labākais rādītājs pasaulē. Bilance starp izmešiem un to piesaisti (absorbciju), pārrēķinot CO2, Latvijai ir tāda, ka mēs vairāk piesaistām nekā izmetam. Esam vienīgie ar pozitīvo bilanci. Mēs esam Eiropas plaušas. Vai šādā situācijā ir saprotami, kāpēc Latvijai viens miljards eiro ES naudas plānošanas periodā līdz 2020. gadam jātērē, lai samazinātu CO2 izmešus? Kur ir loģika? Ja vecās ES valstis būtu spiestas samazināt CO2 izmešus līdz Latvijas līmenim, tad viņu labklājības līmenis kristos vairākkārt. Tapēc Vācija un citas valstis iedod naudu ES struktūrfondiem un caur Eiropas Komisiju spiež Latviju, lai mēs tērējam naudu un turpinām samazināt šos izmešus. Tādejādi risinot Vācijas un pārējo bagāto valstu problēmas uz Latvijas nācijas rēķina.

Oktobrī gaidāmas Saeimas velēšanas un viss liecina, ka esošais politisko spēku samērs ar nebūtiskām korekcijām saglabāsies. Līdz ar to pašreizējais politiskais kurss iegūs jaunu leģititimitāti. Kā vērtējat šo situāciju?

Tad arī mēs Zviedriju nekad nesasniegsim. Nekad. Nu tā tas ir. Turpināsim sulainīgi kalpot visiem, kam nav slinkums.

Partija Latvijai un Ventspilij vēlēšanās piedalīsies ZZS sastāvā. Vai ir domāts par premjera kanditātu, jo dzirdētas dažādas versijas.

Mūsu partija par šo jautājumu ir lēmusi un tas ir izlemts jautājums. Mēs nepiedalīsimies skaistuma konkursā. Visām apvienībā (ZZS) esošām partijām un tām, ar kurām slēgts sadarbības līgums, jāizvērtē iespējamās kandidatūras un jāpieņem lēmums. Esmu aicinājis ZZS un sadarbības partnerus pieņemt lēmumu par šo jautājumu jau pagājušā gada augustā un oktobrī. Diemžēl šis lēmums nav pieņemts līdz pat šai baltai dienai. Tas, manuprāt, būtiski samazina ZZS politisko vilkmi, jo nerada konkurenci Straujumai un citu partiju izvirzītajiem premjera kandidātiem.

Tātad tas, ka ZZS tik ilgi vilcinās, viņiem nāk par sliktu?

Pluss ir tad, ja premjera kandidāts ir aktīvs; tam ir idejas; ideju pamatojums un organizatoriskā vilkme. Ja viņam nav šādas vilkmes; ja viņam nav viedoklis; ja viņš nav gatavs diskutēt ar esošo premjeru par vienu vai otru jautājumu un paust arī alternatīvu viedokli, tad šādam premjera kandidātam nav jēgas, jo tad viņš kļūst par, šajā gadījumā Straujumas kundzes, ēnu, bet par ēnām neviens nebalso.

Ir pieņemts lēmums līdz 2020. gadam palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP. Tā ir papildus nauda, kuru var izmantot dažādi. Vai jums kā ZZS sastāvā ietilpstošas partijas līderim un kā Ventspils mēram ir idejas kā labāk šo naudu izlietot Latvijas nacionālo interešu labā?

Tad, kad Latvija 2004. gadā iesaistījās NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā de iure, bet ne de facto, Latvija apņēmās aizsardzībai tērēt ne mazāk kā 2% no IKP. Maksimālais līmenis kāds līdz šim ir bijis sasniegts – 1,6% 2007. gadā. Kad pie varas nonāca Vienotība un tās aizsardzības ministri, aizsardzības budžeta īpatsvars samazinājās līdz 0,9% no IKP.  Ja bijušais aizsardzības ministrs Pabriks, bijušais premjers Dombrovskis vai Vienotība kopumā runā, ka viņiem ir bijušas īpašas rūpes par valsts drošību, tad tie ir salti meli. Ja finansējumu samazina, tad tas nozīmē, ka valsts drošībai tiek piešķirta mazāka, nevis lielāka nozīme. Minēšu vēl vienu faktu. Finanšu ministrijai darba samaksas fonds 2014. gadā iepretim 2010. gadam ir palielinājies par 34%. Aizsardzības ministrijā par 4%. Kam ir lielāka uzmanība veltīta? Drošībai vai ierēdņiem finanšu ministrijā? Šie skaitļi dod pilnīgi skaidru atbildi. Līdzīga aina ir attiecībā uz skolotāju algām. Tas, ka tikai 2020. gadā tiks sasniegta šī 2% robeža, ir absolūti nepieļaujami. Tā ir klaja bezatbildība un klaja acu aizsmērēšana, jo 2020. gads būs pēc sešiem gadiem. Solīt, ka kaut kas būs pēc sešiem gadiem, tur lielu māku nevajag, jo lielākā daļa, ja ne visi, kas tagad sola, tad jau būs nogājuši no politiskās skatuves. Tālāk. Par naudas tērēšanu. Šobrīd tēriņi valsts aizsardzībai tiek noslepenoti, kaut gan tā ir publiskā nodokļu maksātāju nauda. Sabiedrība netiek informēta, kam nauda tiek tērēta, kāpēc tiek tērēta, līdz ar to radot pamatotas aizdomas par tēriņu bezjēdzīgumu, neracionalitāti un grabažu iepirkšanu? To, kas citiem nav vajadzīgs.

Vai domājat tās bruņumašīnas, kuras nopirkām no britiem?

Tai skaitā. Ar tām var braukt medībās. Uz meža cūkām. Tagad, kad šī sērga ir izplatījusies, tās var izmantot. Jautājums gan, vai ar aprīkotu džipu neiznāktu efektīvāk un daudz lētāk. Iepirktas konservu bundžas, kuras slikti peld. Pareizāk sakot, ātri grimst. Tādu gadījumu ir daudz. Visa tā tehnika, kura mums braukā, taču ir aizvēsturiska. Tas viss ir pilnīgi neracionāli.

Vai nav pienācis brīdis beidzot pieteikt pretenzijas iesaistīties NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā un to ierakstīt valdības deklarācijā?

Esmu vienīgais Latvijas politiķis, kurš nenogurstoši runā par to, ka de iure esam NATO sastāvā, bet de facto neesam iesaistīti NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā.

Jūs varat rosināt valdības deklarācijā iekļaut punktu par nepieciešamību iekļauties NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā.

Latvijai un Ventspilij sadarbības plānā ar ZZS šis punkts ir ierakstīts. Domājat, ka kāds kaut ko taisās darīt?

Jūsu sadarbības partneris šobrīd ir aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Tagad varētu šo jautājumu virzīt, lai Latvijai tiktu vairāk NATO pasūtījumu.

Diemžēl man jāsaka tie skumjie vārdi, ka uz papīra viss ir jauki, bet praktiskajā darbā nekas šajā jautājumā netiek darīts un, palielinot militārās produkcijas iepirkumus, mēs veicinām citu valstu militāri rūpnieciskā kompleksa attīstību un stimulējam citu NATO valstu ekonomiku. Kaut gan varētu divus zaķus nošaut – paaugstināt valsts drošību un stimulēt savu ekonomiku.

Kādu redzat Latvijas valsts attīstību nākamā vēlēšanu cikla laikā, ņemot vērā saspringto starptautisko stāvokli un prognozes, ka arī turpmāk valdību vadīs Laimdota Straujuma?

Gan Straujumas kundzes valdības deklarācijā, gan pirms tam Dombrovska kunga valdības deklarācijās bija uzstādīts valsts ārpolitiskais mērķis – nodrošināt valsts enerģētisko un ekonomisko neatkarību. Diemžēl šajā jautājumā ārlietu ministrija Rinkēviča vadībā nav izdarījusi absolūti neko. Tieši otrādi. Enerģētiskā un ekonomiskā atkarība ir tikai palielinājusies. Var teikt pat vairāk. 20 gadu laikā Latvija enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai nav izdarījusi itin neko. Stāvoklis ir tikai pasliktinājies.

Tas ir, palielinājusies atkarība no Krievijas?

Pirmkārt, no Krievijas. Abas termoelektrostacijas tika pārbūvētas kā  gāzes stacijas. Mēs kopā ar Liepājas kolēģiem aicinājām būvēt elektrostaciju ar alternatīvu kurināmo vai nu Liepājā vai Ventspilī. Pirms astoņiem gadiem Ministru kabinetā tika pat izstrādāti konkursa noteikumi. Vai tas ir izdarīts? Kariņš bija ekonomikas ministrs un atbildēja par šīm lietām. Kampars, Pavļuts, Vjačeslavs Dombrovskis atbildēja par šīm lietām. Pilnīgi nekas nav izdarīts. Latvijai bija vislabākās izredzes uzbūvēt sašķirdrinātās gāzes termināli alternatīvai gāzes piegādei pa jūru. Lietuvieši tūlīt būs uzbūvējuši un EK ir izlēmusi, ka Latvijā par ES naudu to noteikti nebūvēs. Būvēs vai nu Igaunijā vai Somijā. Lūk, Latvijas praktiskās politikas absolūtās neveiksmes, par kurām nemīl runāt pie varas esošie. Ja tā turpināsies, tad visas runas par Latvijas drošību ir tukša salmu kulšana. Kas attiecas uz nākotni, tad 23 gados Latvija ir zaudējusi 700 000 cilvēku. Turpinoties šādai politikai,  iedzīvotāju skaits turpinās samazināties.  Bet vieta jau tukša nepaliks. Diemžēl. Un tie vairs nerunās latviski.

Šobrīd starptautiskais stāvoklis ir ļoti saspringts. Gaisā virmo nelāgas priekšnojautas. Kā Latvijai, jūsuprāt, šajā situācijā būtu jārīkojas? Visiem kopā – premjeram, prezidentam, sabiedrībai kopumā.

Šobrīd daļēji karstā veidā notiek ģeopolitiskās cīņas saasināšanās. Cīņas, kura nekad nav beigusies un nebeigsies. Pasaules lielvaras cenšas pārdalīt sev par labu ietekmi. Bet tas nav par labu Latvijai. Vienalga, uz kuru pusi tas virzās. Latvija ir ES dalībvalsts, no kuras stāties ārā nebūtu prāta darbs. Prāta darbs būtu izmantot šo dalību Latvijas nacionālajās interesēs. Tāpat Latvija ir NATO dalībvalsts un arī no tā stāties ārā būtu neprāts. Arī šī dalība būt plašāk jāizmanto militāri rūpnieciskā kompleksa attīstīšanai. Tā kā Latvija nav un nebūs pasaules politikas veidotāja, tad no Latvijas puses būtu prātīgi mazāk bļaustīties un vairāk domāt par praktiskām nacionālajām interesēm, kas galarezultātā paaugstinātu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni.
 

AIVARA LEMBERGA ATZIŅAS

Latvijā nav un nav bijusi valdība, kas Latvijas nacionālās intereses stādītu augstāk par citu valstu interesēm. Ja jūs redzat, ka valsts un nācijas mērķis ir sulainība un pakalpība citu nāciju interesēs, tad jūs nekad nevarat sasniegt pienācīgu savas nācijas attīstības līmeni.

Esmu vienīgais Latvijas politiķis, kurš nenogurstoši runā par to, ka de iure esam NATO sastāvā, bet de facto neesam iesaistīti NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā

Pasaules lielvaras cenšas pārdalīt sev par labu ietekmi. Bet tas nav par labu Latvijai. Vienalga, uz kuru pusi tas virzās. Latvija ir ES dalībvalsts, no kuras stāties ārā nebūtu prāta darbs. Prāta darbs būtu izmantot šo dalību Latvijas nacionālajās interesēs. Tāpat Latvija ir NATO dalībvalsts un arī no tā stāties ārā būtu neprāts. Arī šī dalība būt plašāk jāizmanto militāri rūpnieciskā kompleksa attīstīšanai.

 

Autors: Bens Latkovskis
Avots: www.nra.lv

Publicēts lapā: 30.07.2014