Kalendārs

Atteikšanās no valdības sašķeltu ZZS (31.01.2014., NRA)

Foto: F64

Foto: F64

Par valdības veidošanu un ietekmi uz to, citu politisko spēku un paša izredzēm vēlēšanās saruna ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

– Kādus ieguvumus saskatāt no ZZS iesaistīšanās valdībā?

– Uz šo jautājumu var skatīties no dažādiem skatupunktiem: ja runājam par politisko konkurenci un politiskā eksāmena dienu – Saeimas vēlēšanām –, ZZS valdībā nebūtu bijis jāiesaistās, jo vēlēšanas ir izdevīgi sagaidīt, esot opozīcijā, varai kritiskā pozīcijā. Ir skaidrs, ka, paliekot iepriekšējai koalīcijai, tās partneri būtu mocījušies, demonstrējuši viens otram muskuļus, «vecākais brālis» Vienotība būtu nemitīgi cīkstējusies ar nacionālajiem jauniešiem – Nacionālo apvienību, un tas visiem apniktu – ne tikai prezidentam, bet arī Valdim Dombrovskim kā premjeram, vēlētājiem un galu galā arī pašai Vienotībai. Sekoja Zolitūdes traģēdija, un traģiskais notikums, varētu teikt, teju vai Dombrovski izglāba – viņš, kurš bija iespiests zem politisko pretrunu bluķiem, ar demisiju tika izglābts, atbrīvots no situācijas, kurā viņš būtu bijis zaudētājs.

Tehnokrātiski raugoties – jā, ZZS nevajadzēja iet šajā valdībā. Bet politika nav dators, nav tikai matemātika: iekšpartijiski ZZS nebija cita ceļa. ZZS vadošajai partijai – Latvijas Zemnieku savienībai – tomēr ir izšķiroši svarīgs zemkopības ministra amats, un tas tika tūlīt un nešauboties piedāvāts no Straujumas kundzes puses. Līdz ar to atteikšanos nesaprastu ne partijās, ne arī vēlētāji. Tas nozīmētu ZZS šķelšanos, un to pieļaut nedrīkstēja.

– Valdības veidošanas procesā šoreiz gan ļoti skaidri parādījās, ka ZZS nav vienota organizācija, ka tajā ir nozīmīgas pretrunas un atsevišķu personu ambīcijas, tieksme uz amatiem.

– Kuru tad?

– Dūklavs, Vējonis bija gatavs ņemt jebkuru amatu.

– Sarežģīts jautājums. Bet ZZS ministru izvēle pamatojās uz to, ka kandidātiem jābūt cilvēkiem, kuri jau ir bijuši ministri, lai īsajā šīs valdības darbības periodā viņiem nebūtu nekāda «iešūpošanās laika». Ne Augulim, ne Vējonim, ne Dūklavam nekāda «ieskriešanās» nav vajadzīga, viņi jau ir strādājuši ministru amatos.

– Vējoņa kungs nav bijis aizsardzības ministrs.

– Jā, zināms pārsteigums par zaļo uzstājību VARAM ministra amatam man bija. Pēc tam viņi nomainīja kategorisko toni un piekrita vadīt Aizsardzības ministriju. Bet kāpēc gan Vējoņa kungs nevarētu būt aizsardzības ministrs? Var, protams. No visiem ZZS kandidātiem uz aizsardzības ministra amatu vislabākais, protams, būtu es (smejas), jo padomju armijā man bija rezerves apakšpulkveža rangs. Tātad man ir militāras priekšzināšanas, visiem citiem, iepriekšējiem aizsardzības ministriem, tādu nebija, pat ilglaicīgajam ministram Kristovskim, ko savulaik, 1989. gadā, paglābu no dienesta padomju armijā, ne. Aizsardzības ministra amatā Latvijā allaž bijuši politiķi. Pēc būtības Aizsardzības ministrija Latvijā šobrīd ir tikai Ārlietu ministrijas filiāle.

– ZZS bija iespēja atteikties no partijas prioritātēm neatbilstošas ministrijas vadības. Tagad turpretī izskatās, ka ZZS paņēma aizsardzību, jo grib «pavilkt zem sevis» naudīgākās ministrijas. Sabiedriskā doma ne tuvu nav labvēlīga ZZS šajā situācijā, sākot jau ar to, ka jūsu interese par ES fondiem tika pasniegta kā vēlme sašķūrēt naudu savā kabatā.

– Politiskā propaganda sorosistu politiskās apvienības izpildījumā neapšaubāmi pastāv, un ļoti daudzi mediji atrodas šī grupējuma vai nu kontrolē, vai ietekmē.

Bet situāciju ar koalīcijas izveidi un prioritātēm vēlos paskaidrot plašāk: tiekoties pirmajās sarunās ar Straujumas kundzi un Vienotības vadību, bija jautājums, vai šī ir jauna koalīcija vai iepriekšējās, vecās paplašinājums. Atbilde bija – tā ir jauna koalīcija, un sarunas tiek sāktas no baltas lapas. Tā tas bija iecerēts. Praktiski ir sanācis tā, ka tikpat kā lielu izmaiņu nav, tikai pie vecās koalīcijas tika piekabināta ZZS. Tātad ZZS šai ziņā apmānīja.

ZZS savukārt no savām prioritātēm ieguva tikai Zemkopības ministriju, jo vides ministrijas vadīšanu viņiem atteica. Bet zaļajiem neuztic vides nozari… nu, tas faktiski nozīmē apvienības šķelšanu. Turklāt par to, ka tā ir vecā koalīcija ar pieaicināto ZZS, liecina arī fakts, ka nav izmaiņu parlamenta komisiju un amatu sadalē.

Taču… koalīcijā ZZS nevarēja neiet, jo valsts stabilitātei jābūt pirmajā vietā un domām par nākamajām vēlēšanām – otrajā vietā. No tāda viedokļa cita risinājuma nevarēja būt.

Kas attiecas uz it kā pastāvošo iespēju grābt ES naudu privātā kabatā: valdība šobrīd veic sarunas ar Eiropas Komisiju par 4 miljardu finansējuma sadales virzieniem. Tas nozīmē, ka šobrīd nav ne tikai zināms naudas saņēmējs, bet pat nav noteikti virzieni, kādos nauda varētu tikt piešķirta. Tā kā vēl ir milzīgs priekšdarbs veicams, un Latvija nevarēs šo naudu tērēt, šogad noteikti ne.

– Vai ZZS tagad valdībā jāieņem kritiska un atmaskojoša pozīcija attiecībā uz iepriekš sadarīto ministrijās?

– Ne ar kādiem nepierādītiem apvainojumiem mētāties nevajadzētu. Bet AM, protams, iepirkumi ir noslepenoti, tā ka varētu būt visādi bijis, es jau nesaku, ka noteikti ir kas nelikumīgs bijis, bet gadīties varēja.

Taču, ja man jautātu, kas būtu pirmais darbs Aizsardzības ministrijā, tad es gan padomātu par faktu, ka Finanšu ministrijā darba samaksas fonds no 2010. gada salīdzinājumā ar 2014. gadu ir pieaudzis par 34%, savukārt Aizsardzības ministrijā – tikai par 4%. Domāju, ka, plānojot 2015. gada budžetu, šī netaisnība būtu jānovērš, – lai AM nebūtu 8 reizes mazāks atalgojuma pieaugums nekā FM. Ja jau FM audzē sev algas par 34%, tad arī attiecībā uz skolotājiem būtu jānovērš netaisnība – viņiem tagad būtu jāsaņem 340 latu par slodzi, nevis 295 lati, kā būs no 2014. gada 1. septembra.

– Dombrovska demisija – tā, jūsuprāt, bija pareiza rīcība no viņa puses?

– Tādējādi viņš izglābās no tās trakomājas, kas būtu iepriekšējā valdība deviņu mēnešu laikā pirms vēlēšanām. Viņš ieguva tādu kā cietēja oreolu, un tas latviešu vēlētājam ļoti patīk.

– Cik ilgi šis oreols darbosies?

– Viņš būs vēlēšanu lokomotīve vēl daudzus gadus. Vai viņš aizies uz Eiropu, neaizies – tam nav nozīmes: pozitīvā aura paliks. Ja vien kādas spilgtākas zvaigznes neuzlēks.

– Kā jūs vērtējat Straujumas kundzi – kāda viņa būs premjere? Vai viņa var būt partijas priekšvēlēšanu lokomotīve?

– Nevēlos ne saslavēt, ne nopelt. Par agru. Šobrīd viņa ir pirmo reizi tik nozīmīgā amatā, un tāpēc ir jābūt iecietīgiem un jādod laiks vērtējumam. Turklāt domāju – viņa pēc rakstura un vadības stila ir līdzīga Valdim Dombrovskim. Un latviešu cilvēkam šāds stils patīk. Un arī Eiropai patīk. Eiropa Latvijai atvēlējusi tādu visam piekritēju lomu: pat ja kādreiz gadās ko atšķirīgāku pateikt, beigās tāpat jāpiekrīt. Straujumai ir visas iespējas kļūt par veiksmīgu politisko tēlu.

– Valdības veidošanas process no viņas puses bija veiksmīgs? Viņas izrādītā stingrība attiecībā uz Daniela Pavļuta neņemšanu valdībā jums likās pārliecinoša?

– Kam ir veto tiesības koalīcijā? 25% visas koalīcijas deputātu. Tas nozīmē tikai to, ka Pavļuts bija pelnījis zaudēt ministra amatu jau krietni agrāk, jo pret viņu jau pirms tam bija attiecīgs deputātu skaits.

– Runāts gan tiek daudz par ekonomiskām interesēm, kas stāv aiz šī lēmuma. Jūs, piemēram, Pavļutu amatā paturētu, ja jums būtu jālemj?

– Jāteic, ka Pavļuts ir labs runātājs. Ja nepazīst drēbi, tad liekas, ka viņš runā ļoti pārliecinoši. Bet, tā kā es, piemēram, drēbi pazīstu, tad mani viņš pārliecināt nevar. Pirmkārt, tas attiecas uz jautājumu par būvniecības likumu, par kuru bija sašutušas visas pašvaldības. Viņš taču līdz pēdējam brīdim blefoja, ka likums var stāties spēkā no

1. februāra, lai gan visi zināja, ka no tam nepieciešamajiem 11 Ministru kabineta noteikumiem neviens nav pieņemts un no 49 likumu labojumiem arī. Iedomājieties, viņš blefo līdz pēdējam un tad beigās vēl pagriež to lietu tā, ka viņš ir iniciators likuma spēkā stāšanās pārcelšanai. Vispār jau es to iniciēju, decembrī par to sākot runāt, un arī pirmajā tikšanās reizē sarunā ar Straujumu iebildu, ka viens no būtiskiem jautājumiem ir Būvniecības likuma atlikšana, lai nozarē neradītu milzu haosu.

Vienkāršoti izsakoties, tie ekonomiskie spēki, kuri bija par Pavļutu, izrādījās vājāki par tiem, kas bija pret viņu.

– Jaunais vides un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība) kuluāros nemaz neslēpj, ka būs cītīgs iepriekšējā ministra Edmunda Sprūdža politikas turpinātājs attiecībā pret jums un jūsu darbību Ventspils domē. Viņa birojā arī turpina darbu Reformu partijas pārstāve Inga Antāne, kuras advokātu birojs gatavoja Sprūdžam atzinumu par jūsu atcelšanu no Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata. Kā vērtējat jaunā ministra apņēmību?

– Nu, daudzi politiķi, tostarp ministri, savu darbu ministrijās ir koncentrējuši nevis uz nozares attīstību vai problēmjautājumu risināšanu, bet gan uz politisku cīņu pret mani. Turklāt cīņu ar mani vai kādu citu pilsētas vadītāju nedrīkst reducēt līdz cīņai ar pilsētas vai novada iedzīvotājiem.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija liedz kādu cilvēku uzskatīt par vainīgu, kamēr nav bijis attiecīga tiesas lēmuma. Esmu vinnējis jau trīs lietas, kuru iztiesāšanas laikā, ja būtu spēkā attiecīgi ierobežojumi, es nevarētu būt Ventspils pilsētas domes deputāts. Vēlētāji savu vārdu ir teikuši, ievēlējot mani domē. Cits stāsts ir par to, ka politiķiem tas nepatīk. Bet katram taču ir iespēja pierādīt vēlēšanās, ka ir labāks par mani. Kāpēc jācīnās ar kaut kādām aizkulišu metodēm? Nu, redzēsim, kāds būs ministra plāns. Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sēdē, kurā man bija iespēja dzirdēt ministra Cilinska redzējumu par pašvaldību attīstības jautājumiem, ministra nostādnes vērtēju kā konstruktīvas.

– Vērtējumu skalā no viens līdz desmit – ar kādu atzīmi jūs novērtētu savu ietekmi uz šīs valdības veidošanas procesu?

– Latvijai un Ventspilij ir sadarbības līgums ar Zaļo un zemnieku savienību, kur ir ļoti skaidri definētas pušu tiesības saistībā ar ietekmi valdības veidošanas procesā. Jā, mums ir arī veto tiesības, bet faktiski tādas neesam izmantojuši. Latvijai un Ventspilij aktīvi piedalījās valdības deklarācijas izveidē, un jāteic, ka deklarācija principā atbilst partijas uzstādījumiem un iecerēm…

– … izņemot vienu – amatpersonu atbildī ba par cilvēktiesību pārkāpumiem.

– Jā, to neiekļāva, citādi būtu manas cilvēktiesības jāievēro. Bet to taču nedrīkst pieļaut! Vienotība uzskata, ka valsts amatpersonai nav jābūt nekādai atbildībai par cilvēktiesību neievērošanu, tātad tā arī būs – jebkura valsts amatpersona var nesodīti pārkāpt manas, tātad arī ikviena Latvijas valsts iedzīvotāja, arī jūsu, cilvēktiesības, un par to tai nekas nedraud. Lai cilvēktiesību pārkāpumi pret Lembergu būtu nesodāmi, tad šādus punktus valdības deklarācijā neiekļāva.

– Cik ilgi vilksies jūsu tiesas prāva?

– Te atkal ir jautājums par cilvēktiesībām. Manā prāvā apsūdzētajiem un apsūdzības pusei nav vienādu tiesību – prokuroru dominante ir izteikti jūtama: viņi faktiski var darīt, ko grib. Likums ir mainīts, un prokuratūra var turpināt izmeklēšanu stadijā, kad lieta jau ir tiesā, tādējādi ļoti apgrūtinot aizstāvību. Šobrīd tas izveido situāciju, ka izmeklētājs ir ne tikai tiesa, bet jebkurš prokuratūras prokurors, jo viņi turpina izmeklēt un vākt pierādījumus. Lieta tika nodota tiesā 2008. gadā, un tad prokurors parakstījās, ka pret mani ir savākts pietiekams pierādījumu daudzums notiesājošam spriedumam. Bet izrādās – tā nav! Nu jau sešus gadus turpinās tiesa, izmeklēšana, pierādījumu vākšana, liecinieku ietekmēšana, un tā tas var vēl desmit gadus turpināties…

– Bet varbūt jūs tieši esat ieinteresēts lietas vilkšanā garumā? Varbūt prokuratūra, stiepjot lietu garumā ar nebeidzamo izmeklēšanu, tieši darbojas jums par labu…

– Tas būtu tāpat kā jautāt – vai es vēlos būt mūžam apsūdzētā statusā. Nē, nevēlos. Lieta pret mani oficiāli tika sākta 1999. gadā, nezinu, cik sen tā pirms tam bija sākta neoficiāli. Jau ar Grinberga lietu man mēģināja panākt notiesātas personas statusu, bet tas neizdevās. Tālāk sekoja viena lieta pēc otras… Nu jau 15 gadus. Cik man liktenis būs dzīvot lēmis, tik ilgi man būs arī jātiesājas un jābūt neapšaubāmi apsūdzētā statusā. Izmeklēšanas bezgalīgums tagad pieļauj, ka tas notiek 15, 20, 30 gadus. Izmeklēšanas bezgalīgums ir politiskās un psiholoģiskās ietekmēšanas metode: būtu tik cilvēks, pantu atradīsim – šis vecais teiciens joprojām ir spēkā.

– Valdības veidošanas laikā jūs nebijāt Latvijā. Kāpēc?

– Es jau oktobrī biju ieplānojis atpūtas ceļojumu uz Dubaiju. Nevēlējos laist garām šo iespēju un zaudēt naudu. Kāda jēga mainīt atpūtu siltās zemēs pret sēdēšanu pie strīdus galda, kur rezultāts jau tikpat kā zināms?! Šīs valdības veidošana nebija tas gadījums, kurā jābūt klāt.

– Politiskajos kuluāros gan izskanēja versija, ka mazinājusies jūsu ietekme, tāpēc aizlaidāties…

– (Smejas.) Nē, tā nav… Sakritība – tad, kad 2010. gadā veidoja valdību, es arī nebiju Latvijā, biju Vācijā. Tad gan – ja tad es būtu Latvijā pie sarunu galda, ZZS neuzņemtos atbildību par Veselības ministriju. Tā toreiz bija liela kļūda, jo šai ministrijai jābūt premjera partijas atbildībai.

– Kā jūs uzskatāt – vai nākamās Saeimas vēlēšanas būs amatu pārdale to pašu politisko spēku vidū, vai arī būs kādi jauni spīdekļi pie politiskā debesjuma?

– Pārliecinošus panākumus gūs tas politiskais spēks, kuram pievienosies Inguna Sudraba. Izskatās, ka viņa tomēr nedibinās savu partiju, bet pievienosies kādam no esošajiem politiskajiem spēkiem. Pieļauju, ka tie nebūs tādi panākumi, kā savulaik bija Šķēlem, Šleseram vai Zatleram, ienākot politikā. Bet, ja viņa dibinātu savu partiju, iespējams, arī būtu. Citi cīnīsies par 5% barjeras pārvarēšanu.

– Rēbuss ar jūsu kandidēšanu vēlēšanās jau ir atrisināts – nekandidēsiet.

– Nekad nesakiet nekad. Izrādās, ka, pēc aptauju datiem (SKDS, pēc Neatkarīgās pasūtījuma, 2013. gada decembris), vēlētāji mani redz kā sekmīgu kandidātu Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Protams, Brisele nav Dubaija… (smejas), un, sēžot tai parlamentā, prātā var sajukt no nekā nedarīšanas! Katram taču ir skaidrs, ka šai parlamentā ievēlētam Latvijas deputātam nav nekādas būtiskas ietekmes uz Eiropas procesiem, lai ko tu tur darītu vai runātu. Latvijas Eiropas Parlamenta deputāti man atgādina tādus sešgadniekus bērnudārzā – viņi jau ir tādi gudri, atvērti, viņiem liekas, ka viņi jau visu zina, un jūs, skatoties uz to, priecājaties par bērna naivumu, dvēseles atvērtību, sirsnību, ar kuru viņš izzina pasauli… Bet no malas uz to visu lūkojas māte Merkele un domā, nu, man vēl ir desmit minūtes, lai bērni paspēlējas… Tad paiet tās desmit minūtes, un viņa saka: «Tā, tagad ģērbties un uz māju!» «Bet, mammu, nu, vēl drusku…» saka bērni. «Es teicu – pietiek!» stingrā balsī saka mamma Merkele… Nu, tāds aptuveni stāsts. Latvijas parlamenta deputāts, protams, tāds nav, ja pats sevi ciena.

– Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti uz jums apvainosies pēc šī stāsta izlasīšanas.

– Kas tur ko apvainoties, no indivīda viedokļa viss ir kārtībā – liela alga, labas garantijas, subsīdijas biroja uzturēšanai…

Ir jau arī, kur pakāpties latviešiem Eiropā – Valdis Dombrovskis kā Eiropas Komisijas komisārs – tas ir pavisam cits stāsts – tas būtu Eiropas valdības pārstāvis, ar citu ietekmi un statusu, tas jau ir nopietni. Viņš pat izceltos uz citu fona – nu, kas tagad ir [Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels] Barrozu – ļoti vājš līderis, muldētājs, viņš pat nevar nekādu statusu Eiropai izcīnīt pasaulē.

 

Autors: Anita Daukšte

Avots: www.nra.lv

Publicēts lapā: 31.01.2014