Kalendārs

No ministriem neviens nav bijis tik liels klauns kā Sprūdžs (NRA, 25.09.2013.)

Foto: F64

Foto: F64

Intervija ar Ventspils pilsētas mēru Aivaru Lembergu: par Ekonomikas ministrijas ierosinājumu aplikt brīvostas ar jaunu nodokli, par Edmunda Sprūdža demisiju un par Latvijas lomu ASV ģeopolitikā.

– Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts nesen nāca klajā ar jauniem nodokļu priekšlikumiem: Latvijas brīvostām jāieskaita valsts budžetā 20% no apgrozījuma summas, bet vēlāk viņš savu prasību mainīja, izsakot priekšlikumu, ka ostām jāieskaita budžetā puse no summas, par kādu ostu ieņēmumi pārsniedz izdevumus. Kā vērtējat šādus «ekonomikas uzlabojumus»?

– Zatleristu ideja ir aplikt nodevas ar nodokli. Ģeniāli! Ja mēs runājam par nodokļiem un nodokļu maksātājiem, tad pirmais jautājums ir šāds: kas ir objekts, proti, kas ir juridiskā persona, kuru apliek ar šādiem nodokļiem, un kādas ir šīs juridiskās personas funkcijas? Šī juridiskā persona ir brīvostas pārvalde, konkrēti – Ventspils brīvostas pārvalde, un tā nodrošina kuģošanas kanāla parametrus – tā dziļumu un platumu, nodrošina, lai visu gadu šie parametri tiktu ievēroti, jo vētras un straumes pludina smiltis, kanāls aizsērē, tas jātīra. Kuģošanas parametru ievērošana attiecas gan uz jūras, gan Ventas daļu. Brīvostas pārvaldes atbildībā ir visa navigācijas sistēma, loču dienests, tauvotāji, kapteiņu dienests, piestātnes, pievedceļi, no kuriem daļa pieder pašvaldībai. Brīvostas pārvalde atbild, lai tas viss funkcionētu nevainojami. Citiem vārdiem sakot, tas ir kā ceļš, piemēram, no Ventspils līdz Zilupei, un pārvaldes uzdevums ir nodrošināt, lai šis ceļš ir gluds, lai tur ir visas nepieciešamās ceļa zīmes, lai pa to varētu maksimāli ātri un droši pārvietoties. Brīvostas pārvalde veic tādu pašu ceļa apkalpošanu, tikai tās ceļš ir nevis asfaltbetona, bet gan ūdens ceļš. Ja kāds apgalvo, ka vajag aplikt ar nodokli Ventspils brīvostas pārvaldi, tad vajag aplikt ar nodokli arī šoseju Ventspils – Zilupe. Tad uzņēmumam Latvijas Valsts ceļi vajadzētu maksāt nodokli par saviem ceļiem. Kur viņiem ņemt naudu, lai samaksātu nodokli par saviem ceļiem? Jāsaņem tā no budžeta. Vai arī jātaisa maksas ceļš. Brīvosta par saviem «ceļiem» maksā ostas nodevas, kuras sedz kuģu īpašnieki, un šī samaksa atbrīvo valsti no pienākuma ostās ieguldīt budžeta naudu. Un tagad sanāk tā, ka kuģa īpašniekam nāksies maksāt ne tikai brīvostai, kas šo naudu drīkst izmantot ostas uzturēšanai un attīstībai, bet arī valsts budžetam.

– Pastāstiet, lūdzu, kas veido ostu izmaksas.

– Ostas ienākumiem pirmām kārtām jāsedz ostas izmaksas, piemēram, gada laikā jāizsmeļ aptuveni viens miljons smilšu no kanāla, un katrs kubikmetrs maksā naudu. Ja smiltis netiek izsmeltas, osta kļūst arvien seklāka, līdz ar to attiecīgas tonnāžas kuģi vairs nevar ieiet ostā. Ostā regulāri jāveic remonti un rekonstrukcijas, jāinvestē, jāpērk jauni loču kuģi un navigācijas sistēmas. Infrastruktūra ir jāattīsta nepārtraukti, jo visas trīs Latvijas brīvostas atrodas starptautiskā konkurencē. Tāpēc līdzekļu starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem ir paredzēta tieši investīcijām, kā arī kredītu atdošanai, kas tika ņemti iepriekšējām investīcijām. Ja tagad būtu jāmaksā kaut kāds jauns nodoklis, tad valstij vajadzētu no valsts budžeta piešķirt naudu brīvostām kā dotāciju vai arī nāktos palielināt ostu nodevas. Bet es atgādināšu: Ventspils osta, tieši tāpat kā pārējās brīvostas Latvijā, atrodas konkurences apstākļos, un mūsu konkurenti to tikai gaida, lai kāds mūsu ostām uzliktu jaunu nodokli: tad mūsu ostu pakalpojumi, salīdzinot ar citu ostu pakalpojumiem, kļūs dārgāki, mūsu ostas taps mazāk konkurētspējīgas, un tad mūsu klienti pāries uz citām ostām, piemēram, uz Lietuvu, Igauniju, Krieviju, Somiju… Tur mums izteiks lielum lielo paldies, ka esam sagādājuši viņiem darbu, bet ar to tā lieta arī beigsies, un Latvija grims aizvien lielākā nabadzībā. Tālāk: būs mazāk darba arī Latvijas Dzelzceļam, autopārvadātājiem, termināļiem, ekspeditoriem, muitai, darbavietu skaits tiks samazināts, atbrīvosies darba rokas, līdz ar to daudz vairāk cilvēku varēs aizbraukt ne tikai uz Angliju vai Vāciju, bet arī tepat uz Igauniju, Lietuvu vai Krieviju, jo kravas būs pārgājušas no Latvijas uz kaimiņvalstīm, uz to ostām. Tāda ir cēloņu un seku sakarība, ja ministra Daniela Pavļuta mērķis ir iznīcināt Latviju kā tranzītvalsti.

– Reformu partijas Saeimas frakcijas deputāte Zanda KalniņaLukaševica norādīja, ka Tallinas osta valstij nodokļos samaksā 28 miljonus latu: kāpēc gan Latvijas ostas nevarētu maksāt līdzīgu summu?

– Cilvēki, kas šādi runā par ostām, acīmredzami neko nesaprot. Funkcijas, ko veic Ventspils brīvostas pārvalde un Tallinas osta, ir ļoti atšķirīgas. Tallinas ostā daļu no funkcijām, kuras mūsu ostās uzticētas brīvostu pārvaldēm, veic citi valsts dienesti, kurus finansē no valsts budžeta. Tallinas ostai milzīgu apgrozījumu un peļņu dod pasažieru prāmju līnija Tallina – Helsinki. Ja Sāremā salā, piemēram, atrastos Stokholma, tad prāmja Rīga – Stokholma līnija arī nestu milzu peļņu. Mehāniski salīdzināt divu absolūti atšķirīgu ostu parametrus ir neiespējami, tas ir absolūti neprofesionāli. Kas būtu, ja dakteris, teiksim, salīdzinātu diloņslimnieku ar iesnu slimnieku? Jā, abi ir slimi, bet tās slimības nu itin nemaz nav līdzīgas! Šī dažādu «speciālistu» totālā nekompetence man atgādina filmu, kurā tika attēlots, kā pēc 1917. gada oktobra apvērsuma kāds Kronštates matrozis tiek iecelts par Krievijas bankas pārvaldnieku. Un viņa izpratne par naudu un banku ir tāda: ir seifs, un tajā ir nauda. Izskatās, ka Reformu partijai un diemžēl arī ekonomikas ministram izpratne par ostām un par ostu salīdzinājumu šajā konkurences telpā ir tikpat liela kā Kronštates matrozim 1917. gadā. Bet jāpiezīmē, ka tam matrozim padomnieki bija profesionāļi un viņš ieklausījās savos padomniekos. Taču mūsdienu «Kronštates matrožiem» acīmredzot nav neviena gudra padomnieka. Pavļuta kungs atstāj sakarīga cilvēka iespaidu, tāpēc jābrīnās, kāpēc ostu jautājumā tāds aptumsums.

– Ministrs Pavļuts pārmeta arī to, ka Ventspils brīvosta tērē naudu mārketingam.

– Tirgus ekonomikā jebkurš saimnieciskais subjekts, arī valsts un pašvaldības subjekts, tērē naudu mārketingam. Ja valsts vēlas ieviest eiro, tai – gribi vai negribi – jāskaidro tautai ieviešanas mērķi un principi. Var jau, protams, neskaidrot, bet tad tauta nesapratīs, kas notiek. Jebkura brīvostas pārvalde, tostarp arī Ventspils brīvostas pārvalde, atrodas asā starptautiskā konkurencē un vēlas attīstīties. Katra osta grib, lai būtu jauni investori, bet, lai viņi ienāktu, ostai par sevi ir jāstāsta, un tas ir mārketings. Mums ir brīvas teritorijas, kur attīstīt termināļus un ražotnes, un tas viss ir jāreklamē. Arī tautai ir jāstāsta, ar ko nodarbojas brīvostas pārvalde, un arī tas ir mārketings. Ir iedzīvotāju, apmeklētāju, biznesa mārketings, un ar to jānodarbojas jebkuram saimnieciskajam un pārvaldes subjektam. Reformu partijas pārstāvji nesaprot arī, kas ir pilsētas mārketings. Tiem, kas tādas elementāras lietas nesaprot, nav vietas civilizētā un pilsoniskā sabiedrībā, jo gan iedzīvotājiem, gan juridiskiem subjektiem ir tiesības zināt, ko dara ostas. Tas ir normāls pienākums – veikt mārketinga pasākumus. Bet, ja cilvēks kaut ko nesaprot, tas nenozīmē, ka tas nav vajadzīgs.

– Ostām esot pietiekami lielas iekšējās rezerves – lai tās izmanto šīs rezerves un neuzkrauj jauno nodokli uz komersantu pleciem. Tā lika noprast ekonomikas ministrs, kad brīvostas pārstāvji sāka bažīties par to, ka jauna nodokļa ieviešanu vajadzēs finansēt komersantiem, tādējādi radot apstākļus viņu aiziešanai no Latvijas brīvostām.

– Kur tad ir tās rezerves? Es arī varu pateikt: ministrs Pavļuts savā ministrijā gadā var ietaupīt 100 000 latu. Kāpēc ne? Protams, ka var. Jo es tā domāju. Bet runa jau patiesībā ir par ko citu. Par to, ka tas, ko Reformu partija Latvijā patlaban mēģina veikt pret ostām, ir kaut kāds vājprāts. Ir vairāki varianti, kāpēc tas tā ir. Pirmais. Viņi darbojas kā citu valstu ostu, proti, konkurējošo ostu, aģenti ar konkrētu mērķi: vājināt Latvijas ostu konkurētspēju Baltijas reģionā Iespējams, par to viņi saņem naudu. Tādā gadījumā viņu priekšlikumi ir loģiski un saprotami. Es nesaku, ka tie ir pareizi. Toties tie, iespējams, varētu būt personiski izdevīgi. Tad viss būtu savā vietā. Cita saprātīga skaidrojuma man nav. Saprotu, ir Saeimā kundzītes, kas spēj atšķirt mušmiri no baravikas, bet nezina, kas ir brīvostas pārvalde. Un es viņām to piedodu. Bet tam, ka to nezina un nesaprot ekonomikas ministrs, es gan neticu. Domāju, ka saprot, un tad jau viss top skaidrs. Jautājums tikai šāds: cik ir tādu, kas to atbalsta?

– To neatbalsta Satiksmes ministrija, Ostu asociācija, Tranzītbiznesa asociācija.

– Arī komersanti neatbalsta. Kurš normāls cilvēks kaut ko tādu var atbalstīt?

– Nu par ko citu. Kā uzņēmāt pašvaldību lietu ministra Edmunda Sprūdža demisiju?

– Man žēl valsts. Divdesmit piecos gados, kopš strādāju pašvaldību sistēmā, nomainījušies gandrīz 20 premjeri un ļoti daudzi nozaru ministri. Bet no ministriem neviens nav bijis tik liels klauns kā šis. Jāatzīst, ka padomju laikā tāds cilvēks par ministru nevarēja kļūt. Iedomājieties, cilvēkam nav nekādas izglītības, nekādas dzīves pieredzes, nekādas vadītāja pieredzes vai talanta, nekādu zināšanu par tām nozarēm, par kurām viņam jāatbild, pat profskolas izglītības viņam nav. Viņam ir tikai viens trumpis: viņš ir gadījies pa rokai partijas vadonim Zatleram, kurš, atriebdamies par to, ka viņu atkārtoti neievēlēja par Valsts prezidentu, ierosināja Sprūdžu ministra amatam. Viņš ir tāds mutes bajārs, kas bija gatavs runāt par visu un neko. Un tieši tas bija viņa vienīgais trumpis. Kāda nākotne var būt tādai valstij, kur šādi cilvēki var kļūt par ministriem? Es saprotu, ka tādi brīnumi varēja notikt 1917. gadā ar Kronštates matrozi, kura argumenti sakņojās proletāriskajā izcelsmē un revolucionārajā pārliecībā. Sprūdža kungam ir revolucionārā pārliecība, bet proletāriskās izcelsmes nav: šajā ziņā viņš mums ir kaut kāds surogāts. Reiz boļševiku cīnītājai Martai Krustiņsonei vaicāja, kā viņa un viņas domubiedri sprieda tiesu. Viņa atbildēja: pēc revolucionārās pārliecības. Šajā laikā Latvijā diemžēl ir iesoļojusi revolucionārā pārliecība kā galvenā un noteicošā vērtība. Bet jāsaprot, ka nedz ministriju, nedz valsti nevar vadīt ar «revolucionāro pārliecību», tur vajag citas zināšanas.

– Saeimas deputāte Sarmīte Ēlerte (Vienotība) nesen izteicās, ka turpmākais laiks rādīšot, vai Zaļo un zemnieku savienība ir Lemberga kabatas partija.

– Dažiem cilvēkiem nu gan patīk pļāpāt. Savulaik viņa noveda avīzi Diena gandrīz līdz bankrotam: avīzes parāds tolaik bija kādi deviņi miljoni latu, un tas bija Ēlertes «nopelns». Tad viņa no Dienas aizmuka, jo kuģis jau bija zem ūdens. Pēc tam viņa bija absolūta nulle kā kultūras ministre, nodarbojās ar integrāciju, no kuras viņai nebija nekādas sajēgas. Viņa pati izgāzās Saeimas vēlēšanās, pēc tam izgāza Vienotības sarakstu Rīgas domes vēlēšanās, kur viņu vienos vārtos sasita jauneklis Ušakovs un simpātiskā Broka. Ēlertei uz visa šī fona jau nu vajadzētu prasties un paklusēt, izvēlēties klusu un mierīgu darbu, jo, tiklīdz viņa publiski kaut kur paver muti, neko sakarīgu sagaidīt nevar. Tukša muca, kā zināt, tālu skan… Un tāds cilvēks lielā mērā noteica Latvijas Republikas politiku kādus piecpadsmit gadus! Un par to, kas kopš valstiskās neatkarības atgūšanas noticis ar Latviju, ļoti lielā mērā ir atbildīga tieši Ēlerte: viņa savā laikrakstā Diena diktēja varas partijām, kā uzvesties un kā rīkoties, viņa diktēja gļēvajām amatpersonām, kuras bija vairākumā, ko tām darīt. Visiem vajadzēja pakļauties Ēlertes norādījumiem. Pretējā gadījumā nepakļāvīgais varēja tikt apliets ar mēsliem. Ļoti nedaudzi cilvēki spēja pretoties Ēlertes spiedienam. Es biju viens no tiem, kas pretojās, tāpēc paliku par «slikto puiku».

– Bet kā tad īsti ar to kabatas partiju?

– Nu, kādas muļķības! Ja politiskajiem konkurentiem nav ko teikt, viņi runā muļķības vai izkliedz trafaretus lozungus. Tas ir tāpat, ja kāds pateiktu: Lembergs ir ēzelis. Vai man tagad vajadzētu taisnoties un teikt: man ausis nav tādas kā ēzelim, man zobi citādi un deguns cits? Ja viņai gribas tā domāt – laipni lūdzu!

– Nesen mūsu valsts prezidents bija Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tika dzirdēts apliecinājums tam, ka Latvija ir īsts ASV partneris. Kā jūs domājat – tas atbilst patiesībai vai arī tā ir tikai pieklājības retorika no ASV valdošo aprindu puses?

– Latvija Amerikai ir sulainis. Ja sulainis ir partneris, tad ir. Piemēram, baronam ir sulainis. Un barons bez sulaiņa nevar iztikt. Tikai ir atšķirība: barons sulaini var nomainīt, bet Amerika Latviju – nevar. Latvija Amerikai ir nozīmīgs bastions tās ģeopolitiskajā ekspansijā.

Autors: Elita Veidemane

Avots: www.nra.lv

Publicēts lapā: 25.09.2013