Kalendārs

Mēs esam pozitīvie zēni un maksājam par to ar Latvijas atpalicību (21.05.2013.)

Foto: F64

Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij) ir kritisks pret pašreizējās valdošās koalīcijas darba metodēm, daudzos jautājumos viņam ir būtiskas nesaskaņas ar pašvaldību ministru Edmundu Sprūdžu (RP), taču viedokļi viņiem sakrīt teritoriālās reformas jautājumos, – to nepieciešams turpināt. Ventspils mērs uzskata, ka Latvija par atrašanos Eiropas Savienības (ES) sastāvā maksā ar savu atpalicību. „Latvijai jābūt bagātākai un pārtikušākai uz vienu iedzīvotāju nekā Vācijai un Zviedrijai,” intervijā aģentūrai LETA saka Lembergs.

Tas ir jūsu personīgais uzstādījums par Latviju ES rindās?

Es tā redzu. Man neder Eiropas Savienības 27 valstu vidējais līmenis, man Rumānija un Bulgārija nav kritērijs. Es vēlos, lai Latvijai uz vienu iedzīvotāju dzīves kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji ir virs Vācijas un Zviedrijas līmeņa, lai vācieši un zviedri brauc pie mums strādāt, bet pirmā pilsēta, uz kuru brauc, lai ir Ventspils. Tāds ir mans uzstādījums. Ja mēs pieejam tam savādāk un ja cenšamies būt labāki nekā bulgāri, rumāņi vai poļi… Atvainojiet, kāpēc mēs gribam būt mazliet labāki nekā tie švakākie?

Tātad vienmēr maksimāli augsti mērķi jāizvirza?

Protams! Vācija pazaudēja Otro pasaules karu un ir galvenā ekonomika Eiropā. Mums tikai jāatkārto vāciešu veiksme. Tikai mēs to varam izdarīt labāk, jo esam kompaktāki. Arī Ventspilij ir vieglāk, jo mēs esam kompaktāki. Viss potenciāls gan Latvijai, gan Ventspilij tam ir. Ventspils sekmīga attīstība nav iespējama bez Latvijas attīstības. Mēs nekad nebūsim vientuļa sala.

Tomēr Pasaules Bankas pētījuma starpziņojumā ir visai kritiski secinājumi, piemēram, par Ventspils un Rīgas ostām. Pārmesta gan salīdzinoši vecas infrastruktūras izmantošana, gan tranzīta atkarība no valstīm, kurām pašām ir savas ostas.

Ventspils brīvostas valdes locekļi, kas ir ievēlēti no pašvaldības, tai skaitā es maija sākumā tikāmies ar Pasaules Bankas pārstāvjiem četru stundu garā sarunā, kurā viens no jautājumiem bija tieši šī piezīme, – ka mums ir veca infrastruktūra. Tikko mēs pavērām muti, ka tā Ventspilī nav, ka Ventspilī viss ir vai nu pilnīgi jauns, vai rekonstruēts, – sākot ar jūras kanāla dziļumiem un navigācijas zīmēm un beidzot ar piestātnēm, – viņi uzreiz pateica, ka tas nav par Ventspili, ka tas tiks labots. Mēs vienojāmies, – tad, ka viņi rakstīs gala ziņojumu, viņi rakstīs skaidri, – ja ir Ventspils, tad Ventspils, ja Rīga, tad Rīga. Ja Rīga un Ventspils, nu, tad arī lai piemin, ka Rīga un Ventspils.

Par otru piezīmi – tranzīta atkarību no citām valstīm ar ostām – jāsaka, ka Latvija nevar novietoties citā vietā. Tas, ka Krievija attīsta savas ostas, ir objektīva realitāte, un diez vai var pārmest Lembergam, ka Krievija ir uzbūvējusi Primorsku un Ustjlugu, attīsta Sanktpēterburgu, Kaļiņingradu un savas ostas. Tas ir ierakstīts viņu transporta attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam, un viņi to arī realizē. Mēs arī to ņemam vērā savā attīstībā un Ventspilī neparedzam kravu apgrozības pieaugumu.

Mūsu prognoze, pie kuras mēs pieturamies – 28 miljoni tonnu [kravu gadā]. Visu, ko mēs darām, mēs darām tāpēc, lai saglabātu un nostiprinātu savu konkurētspēju, saglabājot šos 28 miljonus tonnu. Ja būs vairāk, mēs būsim laimīgi, taču mēs saprotam reālo situāciju. Ustjlugas osta, kas tagad uzbūvēta, var paņemt visas Latvijas kravas. Bet, ja nebūs administratīvu šķēršļu brīvai konkurencei starp ostām, tad mēs pie 28 miljoniem tonnu noteikti turēsimies un, iespējams, pat sasniegsim vairāk, ja vien būs brīva konkurence. Ja būs diskriminācija dzelzceļa tarifos, vēl kādās procedūrās un maksājumos, tad, protams, ne.

Kas traucē brīvas konkurences attīstību?

Mums šajā ziņā lielu kaitējumu nodara Eiropas Komisija, jo tā uzspiež Baltijas valstīm kuģošanas jomā un arī attiecībā par piesārņojumu nepamatoti augstas prasības, kādas netiek pielietotas Krievijā. Teiksim, dīzeļlokomotīves: mums ir vienas prasības par izmešiem, Krievijā ir daudz zemākas. Līdzīgi attiecībā par kuģošanu. Tas viss mums rada papildu izmaksas, bet konkurentu tranzīta koridorā – nerada. Līdz ar to mēs kļūstam dārgāki. Turklāt absurds ir tāds, – Latvija ir vienīgā ES dalībvalsts, kur absorbēts tiek vairāk CO2, nekā Latvija izmet. Tātad, mēs esam Eiropas plaušas. Pārējām valstīm, ja mēs rēķinām kaut vai uz vienu iedzīvotāju, šis pārsniegums ir ar plus zīmi – tās izmet vairāk CO2, nekā absorbē. Citiem vārdiem, viņiem vajadzētu apstādīt savus laukus ar mežu, atjaunot purvus, bet viņi mums prasa, lai mēs atveram plaušas vēl vairāk. Viņiem par to, ka esam Eiropas plaušas, būtu jāmaksā. Mēs esam pozitīvie zēni, bet mēs par to maksājam ar savu atpalicību. Viņi ir attīstījuši industriju, viņi ir veicinājuši piesārņojumu, un tāpēc viņiem iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir divreiz augstāks nekā Latvijai, un dinamikā attīstība viņiem ir lielāka nekā Latvijai.

Varbūt kaut kas ir jāmaina Latvijā, lai varētu veiksmīgāk attīstīties? Lai gan mēdzat kritizēt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Edmundu Sprūdžu, jūsu viedokļi saskan jautājumā par nepieciešamību turpināt administratīvi teritoriālo reformu un samazināt pašvaldību skaitu. Kāpēc pašreizējais 109 novadu un deviņu republikas pilsētu modelis nav efektīvs?

Es tik tiešām visu laiku, kamēr runā par administratīvo reformu, un par to runā 15 gadus, aizstāvu to modeli, ka ir 26 rajoni un septiņas republikas pilsētas plus mīnus kāds rajons. Es domāju, ka tās divas republikas pilsētas, kas pienāca klāt, nebija pamatoti, bet, labi, septiņas vai deviņas – tas principā neko nemaina. Katrai pašvaldībai, protams, jābūt ar izteiktu attīstības centru. Attīstības centrs var būt tikai pilsēta. Tā ir pasaules attīstības filozofija. Šis rajonu modelis arī to nodrošina.

Teiksim, – Ventspils rajons, bet tam ir attīstības centrs – Ventspils. Kāpēc Ventspils rajons atsevišķi? Tāpēc, ka novads labāk izprot un labāk risina novada jautājumus, kas pilsētai var likties sīki un nenozīmīgi. Viņi pret savām lietām attieksies būtiski iejūtīgāk nekā tad, ja mēs būtu kopā. Bet attīstības centriem ir jābūt, turklāt tas ir izveidojies jau vairāk nekā pirms 150 gadu, tas nav nekas jauns. To es stāstīju visiem – Zaļo un zemnieku savienībai un Tautas partijai, kas bija atbildīga par šo reformu. Diemžēl viņi tajā neieklausījās.

To var izdarīt ļoti vienkārši – rajonā apvienojot novadus un rajonu nosakot kā otrā līmeņa pašvaldību. Ja rajons un novads sakrīt pēc sava lieluma, tad tas veic pirmā un otrā līmeņa pašvaldības funkcijas. Tā kā nekā sarežģīta tas nav.

Vairākkārt esat kritiski izteicies par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) koncepciju par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli. Vai, jūsuprāt, kaut kas šajā jomā būtu jāmaina?

Pašreizējais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modelis jau trīs gadus nestrādā, tas nav spēkā esošs. Izlīdzināšanas modelis paredz, ka valsts dod budžeta naudu un bagātākas pašvaldības iemaksā izlīdzināšanas fondā, un tad nauda tiek attiecīgi sadalīta. Pašlaik valsts ar vienu daļu no naudas, kas būtu jāiemaksā izlīdzināšanas fondā, dotē pa tiešo pašvaldības, un tas uzreiz sagrauj visu izlīdzināšanas modeli. Ja šo finanšu izlīdzināšanas modeli ievēro un valsts iemaksā naudu izlīdzināšanas fondā, tad šis modelis, neapšaubāmi, ir daudz labāks, nekā piedāvāja VARAM. Tāpēc, tiekoties ar premjeru, tika izvirzīta doma modeļa izstrādi uzticēt Finanšu ministrijai, kura varbūt varētu pavirzīties uz priekšu šajā jautājumā. Pagaidām trīs gadus tikai runā, un ir nulles rezultāts.

Un kā ar pašvaldībām labvēlīgāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumu sadalījumu? Kāds procentuālais sadalījums būtu optimāls?

IIN no nodokļu ieņēmumiem veido 85%, līdz ar to tas ir izšķiroši svarīgs. Pašlaik ir absolūti nepieņemama situācija, ka valsts lemj samazināt IIN uz pašvaldību rēķina. Tas nozīmē automātiski mazākus ienākumus, un šis samazinājums pašvaldībām netiek kompensēts. Vajadzētu būt tā, ka IIN ir pašvaldību finanšu resurss, un, ja valsts grib kaut ko izdarīt uz šī nodokļa rēķina, tad valstij ir attiecīgi sava daļa jāsamazina. Tātad IIN nodokļa samazinājums var būt tikai uz to daļu, kas ir valsts daļa – tie bija 20%.

Līdz šim ilgus gadus tas tā bija, tagad tas tā vairs nav. IIN nodokli samazina ne uz valsts 20% rēķina, kas aiziet valsts budžetā no IIN, bet uz pašvaldību rēķina. Otrkārt, valsts nolemj, ka palielina ar nodokli neapliekamo daļu, tas atkal samazina pašvaldību ieņēmumus – atkal uz pašvaldību, ne valsts rēķina. Tas pats attiecībā par nodokļa atvieglojumu par apgādājamo – palielina atkal uz pašvaldību rēķina. Un kopā šajā gadā tie ir 30 miljoni, no tiem 900 000 latu Ventspils pašvaldības budžetā ir mīnuss, un tā mums ir ļoti liela nauda. Tas nekādā gadījumā nav pieļaujams. Ja tā vēl pāris gadus turpināsies, tad pašvaldības faktiski nevarēs veikt tās funkcijas, kas tām ir ar likumu noteiktas. Likums nosaka, – ja pašvaldībām uzliek papildu funkcijas, tad valstij jādod līdzi nauda. Faktiski loģiski būtu arī otrādi – ja atņem naudu, tad ir jānoņem funkcijas. Pienākumus nenoņem, naudu noņem – kā tā var būt?

Ņemot vērā, ka nākamajos gados ir plānots samazināt IIN likmi, kādiem vajadzētu būt kompensācijas mehānismiem?

Darba spēka nodokļi ir divi – sociālais nodoklis un IIN. Tiek samazināts IIN, bet sociālo pielika divus procenta punktus klāt. Lūdzu, samaziniet sociālo nodokli! Viss sociālais nodoklis ir valstij. Neaiztieciet IIN! Kāda starpība, vai jums mazāk atvelk sociālo nodokli vai IIN? Neaiztieciet IIN – tas ir pašvaldību nodoklis, bet sociālais nodoklis – valsts nodoklis. Viss kompensācijas mehānisms! Gribam, lai būtu mazi darbaspēka nodokļi? Lūdzu, sešus procenta punktus noņemiet no sociālā nodokļa! Viņi teiks: mums ir pensijas. Protams, ka valstij ir pensijas, bet mums ir skolas, bērnudārzi, ielas utt. Cita nodokļa kā IIN pašvaldībām stabili nevar būt. Nekustamā īpašuma nodoklim (NĪN) ir pārāk mazs īpatsvars, lai tas varētu kaut kādā veidā kompensēt IIN ieņēmumu samazinājumu. Turklāt NĪN jau ir ārkārtīgi atšķirīgs – Pierīgā tas jau dod no viena kvadrātmetra pilnīgi citu nodokļa masu nekā pat Ventspilī. Starpība ir 10 reizes. Savukārt vēl kaut kur citur, piemēram, Aucē, ir vēl varbūt piecas reizes mazāk. Protams, arī, runājot par IIN, darba samaksas līmenis ir atšķirīgs, bet tomēr tas mazāk izpaužas. Arī visa augsti apmaksātā ierēdniecība ir koncentrēta Rīgā. Citiem vārdiem, valsts budžets jau dod pienesumu Rīgas pilsētas budžetā, savukārt nevienas ministrijas vai aģentūras ārpus Rīgas nav, līdz ar to arī šajā jomā ir tāda ārpus Rīgas esošo pašvaldību diskriminācija.

Iepriekš esat teicis, ka valdības attieksme pret pašvaldībām Latvijā ir klaji naidīga, kas skaidrojams ar unikālo situāciju, ka valdības koalīcijā esošās partijas praktiski nav pie varas pašvaldībās. Vai ir pamats cerēt, ka situācija pēc pašvaldību vēlēšanām varētu mainīties un kādi tam ir priekšnosacījumi?

Es domāju, ka tik klaji naidīga un negatīva attieksme pret pašvaldībām, kāda tā bija 2011.gada beigās, iespējams, nebūs, bet galvenā problēma ir tāda, ka partija “Vienotība” un tās vadošie politiķi paši nekad nav bijuši pašvaldībās, un šīs partijas politiskajā vadībā faktiski nav neviena cilvēka, kas kādreiz būtu bijis saistīts ar pašvaldībām. Ne premjers, ne finanšu ministrs – neviens. Līdz ar to man ir sajūta, ka viņiem nav izpratnes, kas ir pašvaldības demokrātiskā sabiedrībā, kas ir varas decentralizācija un pašvaldību lomas palielināšana, nevis ierobežošana.

Pasaules tendences ir pilnīgi pretējas nekā Latvijas tendences, lai cik tas nebūtu jocīgi. Likums nekādā veidā neierobežo valdības iespējas izņemt no pašvaldību budžetiem jebkuru summu. Teorētiski var izņemt visu un pašvaldībām neatstāt vispār neko. Viņi redz, ka tur ir simtiem miljonu latu budžets, nu, tad kāpēc nepaņemt 50 miljonus? Teiksim, šogad 30 miljonus atņēma. Tā ir liela nauda.

Visbeidzot, vissliktākais, kas, starp citu, ir pilnīgā pretrunā ar šīs valdošās koalīcijas politikas dokumentiem, ir tas, – lai gan valdības deklarācijā un rīcības plānā ir teikts, ka jārada mehānisms, lai pašvaldības būtu ieinteresētas uzņēmējdarbības attīstībā, bet reāli naudu pašvaldībām dod pēc dotāciju principa – visiem vienādi. Ja ir pabalstu sistēma, tas neveicina darbību. Vajadzētu makšķeri, bet dod pabalstus. Šajā jautājumā neesmu optimists. Kaut gan pēdējā tikšanās reizē ar lielo pilsētu pārstāvjiem Ministru prezidents Valdis Dombrovskis vismaz izteikumos viesa zināmas cerības, bet es nezinu, vai finanšu ministrs nenoliks premjeru pie vietas.

29.maijā gaidāms spriedums lietā par jūsu apstrīdēto Sprūdža rīkojumu atstādināt jūs jo domes priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanas. Kā vērtējat izredzes panākt sev labvēlīgu spriedumu? Vai spriedums, jūsuprāt, var iespaidot vēlēšanu rezultātus Ventspilī?

Es nosaukšu dažus faktus, no kā kaut kas izriet. Pirmkārt, Latvijas tiesībsargs ir konstatējis, ka Sprūdžs, dodot man trīs dienas laika sniegt paskaidrojumu par tik lielu jautājumu apjomu par tik senu pagātni, ir pārkāpis labas pārvaldības principu. Citiem vārdiem, viņš man ir liedzis iespēju vispār sniegt paskaidrojumus, un tas, neapšaubāmi, neatbilst ne Administratīvā procesa likuma burtam, ne garam.

Tiesā Liepājā tika konstatēts, ka līdz pat šim brīdim šajā lietā nav neviena pierādījuma, jo rīkojumā ir pieminēta Ģenerālprokuratūras vēstule kā pierādījums, bet paši ministrijas pārstāvji pateica, ka tas nav pierādījums. Līdz ar to pierādījumu vispār nav. Citiem vārdiem, man nelabvēlīgs administratīvs akts ir izdots bez pierādījumiem.

Treškārt, tiesā atbildētāja puse atzina, ka man nelabvēlīgo aktu sagatavoja Sprūdža politiskais birojs, kas atnāk un aiziet kopā ar ministru. Tātad šī administratīvā akta sagatavošanas un izdošanas procesā nav piedalījies neviens ierēdnis, tādējādi ir pārkāpts Valsts pārvaldes iekārtas likums, jo viņiem obligāti bija jāpārbauda likumīgums, tiesiskums un viss pārējais.

Visbeidzot, protams, rīkojumā apgalvotais par tiem lēmumiem viss ir pilnīgs blefs un izdomājums. Lai kā tur būtu, domes priekšsēdētāja pilnvaras par to laika periodu beidzās 2009.gadā. Viss beidzies, tāda domes priekšsēdētāja nav! Uzvārds sakrīt, bet tas ir cits, jo ir četru gadu periods. Līdz ar to vērsties pret domes priekšsēdētāju, kas ir citā pilnvaru periodā, jau pēc loģikas ir absurdi. Ja mēs to visu saliekam kopā, tad man un jebkuriem maniem juridiskajiem konsultantiem it kā nav šaubu par man labvēlīgu spriedumu, bet šaubas, protams, rada 29.maija izvēle. Kāpēc 29.maijs? Jebkuram iznākumam neapšaubāmi ir reāla ietekme uz vēlēšanu rezultātiem. Ja spriedums būs man labvēlīgs, tad tas ir tikai taisnīgs, jo norāda, ka acīmredzami prettiesisks akts ir prettiesisks un izdots, izmantojot administratīvo resursu pret mani kā pret politiķi. Ar man labvēlīgu spriedumu it kā tiek noņemts šis administratīvais uzbrukums, it kā mēģināts atjaunot taisnību. Tādas ir manas sajūtas, bet es nevaru komentēt iznākumu.

Un nobeigumā īsi, ar ko Ventspils pašvaldība visvairāk var lepoties aizvadītajos četros gados? Un ko solāt nākotnē?

Galvenais, ar ko mēs varam lepoties, – ka Ventspils savā attīstībā ir spērusi ļoti plašu soli kvantitatīvi un kvalitatīvi visās nozarēs. Attīstība ir notikusi kompleksi un sistēmiski, kas ir visgrūtākais. Tāpēc, ja jūs pajautāsiet par jebkuru nozari, es varēšu ļoti precīzi pierādīt, ka ir bijis neapšaubāms progress. Piemēram, uzņēmējdarbība. Pagājušā gada otrajā pusē Ventspilī atklātas divas jaunas rūpnīcas, tātad gada laikā četras, – līdz gada beigām, iespējams, vēl trīs. Tā nekad nav bijis, bet tā ir ilgu gadu darba raža.

Ventspils Tehnikuma projekts – vēl tam nav rezultātu, bet tas ir procesā un radīs jaunu kvantitāti un kvalitāti. Veselības aizsardzības jomā – mums ir jauna poliklīnika, neatkarīgās Latvijas laikā vienīgā pilnīgi jaunā poliklīnika. Mums ir pirmā pilnīgi renovētā slimnīca ar visām iekārtām. Un tā katrā nozarē. Mums visas pilsētas mājsaimniecību aptvērums ar centralizēto ūdens apgādi 2014.gadā būs vairāk nekā 98%. Visas pilsētas ielas ir ar cieto segumu un praktiski visas izbūvētas ar komunikācijām. Ventspilī nav nomaļu. Kur beidzas pilsēta, tur arī beidzas cietais segums ar ūdeni, kanalizāciju, apgaismojumu. Parādiet man citu Latvijas pilsētu, kur tā ir! Jūs rietumos tik vienkārši neatradīsiet.

Varbūt tomēr kāds no vēlētājiem dotajiem priekšvēlēšanu solījumiem nav izpildīts?

Priekšvēlēšanu solījumi ir izpildīti absolūti visi, jo mēs tam ļoti skrupulozi piegājām – regulāri, reizi pusgadā, skatījāmies partijas valdē, kā tiek pildīti solījumi. Tur mēs esam cieti, tur nav jautājumu. Nu, ko es varu pateikt… Mūsu attīstības plānā līdz 2020.gadam viens no rezultatīvajiem rādītājiem ir iedzīvotāju skaita pieaugums Ventspilī. Vislabāk būtu uz dabiskā pieauguma rēķina, bet šajā gadījumā mēs neformulējam, uz kā rēķina. Iedzīvotāju skaita pieaugums – tas nav sasniegts, bet mēs tādu mērķi arī neuzstādījām. Mēs līdz 2020.gadam to esam uzstādījuši. Mēs ceram, ka tie, kas brauc prom no citurienes Latvijā, atbrauks pie mums. Ventspilī bērnudārzos nav rindu, ir tikai pašvaldības bērnudārzi, skolas ir labi nokomplektētas, mums ir speciāla profesionālās kvalifikācijas pilnveides programma skolotājiem.

Ko solāt ventspilniekiem nākamajos četros gados?

Mēs pirmie Latvijā pagājušā gada maijā apstiprinājām pilsētas attīstības plānu līdz 2020.gadam. Līdz ar to mēs arī noformulējām, ko mēs gribam – konkrētas aktivitātes, kas mums būtu jāveic. Visi ventspilnieki, kuri gribēja, varēja piedalīties, aktīvi piedalījās nevalstiskais sektors. Pēc tam tika izstrādāts Latvijas Nacionālais attīstības plāns (NAP). Līdz ar to mēs darījām visu, lai NAP Latvijas attīstība būtu paredzēta tā, kā mēs bijām paredzējuši Ventspils attīstību līdz 2020.gadam. Lai nebūtu tā, ka mēs gribam tajā virzienā attīstīties, bet Latvija to neparedz, jo tad mēs nedabūsim tam Eiropas naudu. Mums ļoti labi tas izdevās, Latvijas NAP pilnībā atbilst Ventspils attīstības plānam līdz 2020.gadam. Tas ir pirmais darbs, kas ir izdarīts, un tas ir ļoti svarīgs. Tagad ir runa par tautsaimniecības nozarēm, un tas atkal ir nākošais darbs, kas mums būtu darāms.

Es nekad nelietoju vārdu “prioritāte”. Tas ir tāpat kā runāt, ka cilvēka organismā kaut kas ir prioritāte. Vajag, lai viss strādā un ļoti labi funkcionē. Tāpat arī pilsētas attīstībā – nav otršķirīgu lietu, viss ir primārs. Citiem vārdiem, sistēmveida kompleksa attīstība. Uzņēmējdarbība nevar būt bez izglītības un infrastruktūras – lūk, viens liels komplekss. Nākošais – dzīves telpa, ģimene, bērni, līdz ar to atkal visa līmeņa izglītība, tai skaitā interešu izglītība, brīvais laiks, infrastruktūra pilsētā. Tas ir arī, protams, sabiedriskais transports, tā ir arī siltumapgāde par pieņemamu cenu – tas viss ir vienots. Tā kā darbu un uzdevumu ir ārkārtīgi daudz. Latvijai jābūt bagātākai un pārtikušākai uz vienu iedzīvotāju nekā Vācijai un Zviedrijai, tā ir mana pārliecība.

Avots: www.leta.lv

Publicēts lapā: 21.05.2013