Kalendārs

Intervija Radio Baltkom (14.12.2012.)

Natālija Mihailova, raidījuma vadītāja: “Nākošā rubrika “Personīgais rīts”. “Personīgajā rītā” šodien Ventspils mērs Aivars Lembergs. Sveicināti!”

Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labrīt!”

N.Mihailova: “Jūs pie mums pirmo reizi, lūk, tādā cilvēciskā fokusā..”

A.Lembergs: “Pirmo reizi uzaicinājāt!”

N.Mihailova: “Parasti kā politiķis. Nē, aicinājām sen, bet nebija laika. Sanāk, ka Lembergs.. Ventspilī pie jums, Jūs teicāt, ka..”

Vadims Radionovs, raidījuma vadītājs: “Lembergam politiķim, bet..”

N.Mihailova: “Jā.”

V.Radionovs: “.. Lembergam kā cilvēkam kādas lietas ir prioritāras?”

A.Lembergs: “Es domāju, ka principā ir divi cilvēki. Ir politiķis Lembergs, par kuru daudz raksta un uzstājas, bet ir arī Lembergs, kuram ir privātā dzīve, personīgais dzīves veids, ja, par kuru, protams, publika nezina.”

V.Radionovs: “Privātajai dzīvei ir laiks?”

A.Lembergs: “Obligāti! Tas ir mans tāds princips. Es uzskatu, ka dzīvi veido it kā vairākas grāmatas. Lūk, kad strādā, tā ir darba grāmata, un, kad es atnāku mājās, es šo grāmatu gandrīz pilnībā nolieku malā un man sākas privātā dzīve, kuru veido.. Ok. Es diezgan bieži pats gatavoju vakariņas, ja. Vienmēr pats gatavoju brokastis. Man katru rītu fizkultūra, un arī šodien es slēpoju, tiesa gan, par tumšu mežu, kur sniegs uzsnidzis! Brīžiem no trases nobraucu!”

V.Radionovs: “Cikos Jūs ceļaties?”

N.Mihailova: “Kad Jūs paspējāt ar slēpēm..?”

A.Lembergs: “Es ar slēpēm.. Šodien piecēlos, bija plkst. 5.15. Lūk, noslēpoju 3 km un tad vēl veicu izstaipīšanās vingrinājumus, lai plkst. 7 izbrauktu pie Jums.”

V.Radionovs: “Jūs esiet tāds klasisks cīrulis?”

A.Lembergs: “Jā! Jā, jā, jā.”

V.Radionovs: “Tātad Jums vieglāk no rīta piecelties nekā..”

A.Lembergs: “No rīta. Es pēc vakariņām.. ja es apsēžos skatīties televizoru, es neko līdz galam neesmu noskatījies. Es neatceros, kad pēdējo reizi līdz beigām esmu noskatījies futbola spēli vai koncertu vai.. vai filmu.”

N.Mihailova: “Ko Jūs vakaros skatāties pa televizoru?”

A.Lembergs: “Jūs ziniet, man patīk.. lūk, es ļoti bieži skatos dokumentālo kino. Ir tāds kanāls. “Kas ir kas”, “Pilnīgi slepeni”, “Discovery” man patīk, it īpaši kas attiecas uz tādu planetāro, nu, pasaules radīšanu, ja. Lūk, tādi raidījumi man ļoti patīk. Dažreiz es paskatos sportu. Es, lūk, vakariņoju un tad skatījos, tiesa, līdz beigām noskatījos, ļoti agra spēle bija, “Barcelona” spēlēja, man patīk kā tā spēlē. Es pats kaut kad spēlēju futbolu. Vienkārši, kā viņi spēlē bumbu, kā viņi to tura, kā piespēlē. Tas ir fenomenāli! Tas ir cirks!”

V.Radionovs: “Futbolu labi pārzināt?”

A.Lembergs: “Nu.. nu, es pats, kad biju jauns, spēlēju. Mēs bijām Latvijas čempioni. Es biju labās malas aizsargs. Nu, bet lai teiktu, ka es pārzinu futbolu, tas būtu skaļi teikts, protams.”

N.Mihailova: “Tātad sanāk, kad Jūs atnāciet mājās, nevienam vairs nav tiesību Jūs traucēt, iztraucēt ar telefona zvanu par darbu. Vai kā? Jūs atsakāt.”

A.Lembergs: “Nu, principā es neceļu klausuli. Es, tiesa gan, reiz pa reizei paskatos, jo tomēr par pilsētu es atbildu, un.. un tur gadās ārkārtas situācijas, par kurām man ir jābūt informētam. No šāda viedokļa man nav tiesību izslēgt telefonu ne uz stundu, ne minūti, ja, bet tas ir tikai tad, kad tam ir jābūt kaut kam īpašam..”

N.Mihailova: “Ārpus kārtas.”

A.Lembergs: “Jā, jā. Bet tā principā es to nedaru. Es gandrīz neskatos politiskās pārraides, ja, jo, ja es no gulēšanas līdz gulēšanai nodarbošos ar politiku, tad nav jēgas dzīvot. Saprotiet. Vajag.. Cilvēkam vajag.. vajag būt cilvēkam.”

N.Mihailova: “Sen Jūs pēdējo reizi modināja saistībā ar kaut kādu ārkārtas situāciju pilsētā?”

A.Lembergs: “Nē. Pēdējo reizi tā nopietni – es tikko, tikko kā iemigu un piecēlos, tas bija pusnaktī 2005.gadā 9.janvārī, kad pilsēta bija.. pilnībā tika pārtraukta elektroapgāde, bet mums četras.. četras augstsprieguma līnijas un tās visas bija pārrautas, un bez elektrības, nu, Jūs paši saprotiet, ja.”

V.Radionovs: “Sveču gaismā dzīvojāt.”

A.Lembergs: “Nu, Jūsu, lūk, saimniecība visa ar elektrību darbojas. Nezinu, vai Jums akumulators ir vai nav.”

N.Mihailova: “Ir.”

A.Lembergs: “Ir, ja. Nu, uz cik stundām?!”

N.Mihailova: “Nu, ne pārāk ilgu laiku!”

A.Lembergs: “Bet tādas lietas kā centrālā ūdensapgāde, kanalizācija un tas viss. Tas taču ļoti nopietni. Drošība, ja. Iedomājieties – visa pilsēta tumša, ja. Pirmais, ko es izdarīju, pazvanīju Valsts policijai, pašvaldības policijai, lai visi policisti būtu ielās, lai ielās kursētu policijas automašīnas ar ieslēgtām..”

N.Mihailova: “Patruļas, ja.”

A.Lembergs: “.. bākugunīm, lai nesāktos, nu, marodierisms..”

N.Mihailova: “Marodierisms.”

A.Lembergs: “.. jo veikaliem nebija signalizācijas, un tad Jūs vairs neizsekosiet. Bet tur vajag tikai.. vienā vietā kaut kas izcelsies, to nevarēs kontrolēt, ja. Bet mums izdevās to visu saglabāt, ja. Lūk, tā bija pēdē.. tāds ļoti nopietns gadījums. Ļoti reti tas notiek. Un es, protams, skatos, ja vējš ir līdz 25 m/s, var gulēt mierīgi. Ja līdz 30, nu, vajag painteresēties. Ja lielāks par 30, jau 35, nu, tad vajag būt informētam par notiekošo, jo lielāks par 35 mūsu platuma grādiem ir jau nopietni.”

V.Radionovs: “Kā Jūs jūtaties ekstrēmās situācijās?”

A.Lembergs: “Es ļoti komfortabli. Man patīk.”

V.Radionovs: “Tātad Jums patīk, kad adrenalīns?”

A.Lembergs: “Jā! Man patīk, jā. Es.. nu, es.. cik? 24 gadus strādāju. Mums bija, kad.. Es kādreiz ļoti ilgi strādāju, pašā sākumā, kamēr iepazinu visu saimniecību. Nebija tādu nodaļu vadītāju, struktūrvienību, uzņēmumu. Tagad profesionāļi – viegli strādāt. Un tad es līdz plkst. 22 strādāju. es atceros, ka plkst. 21.30 pie manis atbrauc ūdensapgādes saimniecības vadītājs un saka, ka zemesracējs pārrāvis Ventspils kreisā krasta ūdensapgādi. Tur dzīvo 30 000 iedzīvotāju. Lūk, vienkārši tās iznīcināja. Pēc tam izrādījās, ka vienkārši tās pilnībā.. divus cauruļvadus, un viss. Nu, lūk, tāda dāvana plkst. 21.30. Turklāt tā bija piektdiena. Un tad es negulēju trīs diennaktis. Vispār negulēju, kamēr mēs pilnībā neatjaunojām ūdensapgādi.”

V.Radionovs: “Tātad ar adrenalīnu dzīvojāt kaut kādā ziņā šīs trīs diennaktis?”

A.Lembergs: “Nē, es.. es, es.. Jo sarežģītāka situācija, jo es mierīgāks.”

N.Mihailova: “Bet kāpēc negulējāt? Kāda bija nepieciešamība, lai.. Jūs taču tur personīgi neremontējāt to cauruļvadu?”

A.Lembergs: “Nu, tur bija.. Nu tur ļoti daudz organizatorisko jautājumu, kas bija ļoti stingri jākontrolē..”

N.Mihailova: “Tātad Jūs personīgi kontrolējāt?”

A.Lembergs: “.. un, jo sarežģītāka situācija, jo vadītājam, no vienas puses, jābūt mierīgākam, bet, no otras puses, es pat teiktu stingram. Tur nedrīkst būt nekādas sarunas, nekāda pļāpāšana. Var būt domu apmaiņa. Kā tiek pieņemti lēmumi, tā tos jāizpilda pilnībā bez iebildumiem, ja. Es atceros, ka tolaik sanitārās inspekcijas vadītāja.. viņa sāka runāt par kaut kādiem tur noteikumiem, kaut ko tur nevar.. Ūdeni kaut kā vajag īpaši pievest, un es viņai.. pateicu tā trīs vārdus, lai viņa apklustu, jo mums cilvēkiem vispār ir vajadzīgs ūdens, un vajag, lai tualetes podi vismaz kaut kā darbotos, ja, un lai nemuld. Ja, nekas nebūs.”

V.Radionovs: “Jūs esat stingrs vadītājs? Viss, kas attiecas uz organizatoriskiem jautājumiem, pilsētas vadīšanas jautājumiem?”

A.Lembergs: “Redziet, ir dažādas pakāpes vadītāja darbā. Ir ideju atlases stadija. Tad viņam, jebkuram vadītājam, ir jābūt pilnībā atvērtam, jāvāc idejas no visas pasaules, vēl jo vairāk no padotajiem. Tad tiek apspriests, un kaut kādas, nu, piemēram, kaut kādā jautājumā 10 idejas vai vairākas, tiek dots uzdevums kaut kam izstrādāt. Tās tiek izstrādātas, un no 10 ir jāizvēlas vienu. Jūs analizējiet, analizējiet un izvēlējāties vienu. Pieņēmāt lēmumu. No tā brīža, kad pieņēmāt lēmumu, sākas cita stadija. Tā ir stingra, precīza, ātra, kvalitatīva izpilde. Nākamā stadija, kad Jūs kaut ko izdarījāt, nezinu, uzbūvējāt ielu, kultūras namu, skolu. Nākamā stadija ir ekspluatācijas, ja. Tātad tas, ko Jūs radījāt, lai tas pēc 10 gadiem būtu tādā pašā kvalitātē kāda tas bija brīdī, kad tika nodots ekspluatācijā. Tas ir vissarežģītākais. Visi prot vienmēr griezt lentītes, nu, bet tas, kas izdarīts, lai tas funkcionētu kvalitatīvi, pilnā apjomā, uzdevumā, un, tā teikt.. sākot ar vizuālo kvalitāti, ja, tas ir diezgan sarežģīti. Ļaudīm nepatīk pastāvīgi uzturēt tādu līmeni. Kā automašīna, ziniet, braucam un brauc.. Ir tādi, kuri brauc, kamēr neapstājas. Nu, tā ne.. Tā tu vari personīgi darīt, savas zeķes kaut kur nomest, bet, ja runā par pilsētu, tad tas nav pieļaujams. Tas vispār mūsu darbā ir vissarežģītākais. Un te ir jābūt stingrai, precīzai sistēmai, kurai ir jāpāriet pārliecināšanas, ja to dēvē par reliģiju kaut kādā pakāpē, kad tas pārtop – citādāk nevar būt. Bet cilvēks vienmēr tāds.. viņš.. pātagai-burkānam vienmēr ir jābūt abās rokās, un te vienmēr ir jābūt taisnīgumam. Ja Jūs neesat taisnīgs, Jūs neviens necienīs. Jums jābūt taisnīgam. Ja kļūdījās, Jums..”

N.Mihailova: “Jāsoda.”

A.Lembergs: “Gan tas, gan tas. Jautājums..”

N.Mihailova: “Bet taisnīgi.”

A.Lembergs: “Jautājums, kādēļ viņš kļūdījās, ja, un galvenais, ja cilvēks atzīst, ka ir kļūdījies, viņš to redz, tad ir cerība, nu, ka viņš nākamreiz nekļūdīsies. Bet, ja viņš kā ēzelis saka, ka: nē, es neesmu vainīgs, tur tas ir vainīgs, tas ir vainīgs, tas – nu, tas neder. Vai arī, kad.. es nesaprotu šos vārdus, ka kaut ko nevar izdarīt. Tādi vārdi nevar būt. Izdarīt var visu. Jautājums vien, cik tas maksā. Vai tas ir efektīvi, neefektīvi, mērķtiecīgi, nē.. Bet izdarīt var visu. Un teikt, ka: nē, to nevar.. Nu, labi, bet kā var? Ja. Tātad šī radošā pieeja ir obligāta jebkuram vadītājam, jebkuram nodaļas vadītājam.”

N.Mihailova: “Jautājumi. Daudz Jums šeit arī videočatā jautājumu, un arī telefonzvani ir. Nu, tagad vienu jautājumu no šejienes. “Jūs esiet kļuvis par pazīstamu politiķi, bagāts, bet kā personība garīgā ziņā? Ko Jūs, lūk, esiet sasniedzis? Jo sev līdzi neko materiālu nepaņemsi.”

A.Lembergs: “Protams, protams. Redziet, dzīvē taču.. Ja runā par labklājību, nu, es nevēlos atgriezties laikā, kad es atvēru ledusskapi un tur nebija, piemēram, “Senču” alus, ļoti slikta alus, kuru ražoja Liepājā. Nu, tas ir slikti, ja. Bet ikdienas vajadzībām, lūk, tas, ko es tērēju, piemēram, es sev tērēju ļoti maz. Man nav kam tērēt, saprotiet? Un es domāju, ka dzīvē ir jābūt tādam komfortam.. komfortam visos jautājumos, ja. Dzīve bez mīlestības nav dzīve. Dzīve ir brīnišķīga, kad tu fiziski jūties kā cilvēks, kā vīrietis, ja. Tas ir ļoti svarīgi, ja. Ne visiem tas ir dots. Tālāk. Ja no tā darba, ko dari.. jautājums nav par algu, ienākumiem, ļoti svarīgi, lai to pozitīvi novērtē sabiedrība. Tas aizstāj jebkuru naudu, tas aizstāj jebkuras balvas, jebkuru ordeni. Tas principā ir vissvarīgākais.”

V.Radionovs: “Tātad atzinība ir svarīga?”

A.Lembergs: “Ļoti! Tas.. tas man ir ļoti svarīgi, ja, kad ar to darbu, kuru tu ar saviem kolēģiem dari, bet to principā dara visi pilsētas iedzīvotāji, un to produktu, ar kuru mēs visi lepojamies, tai skaitā, vienkāršais cilvēks ikdienas dzīvē lepojas ar savu pilsētu, tas.. tas ir ļoti brīnišķīgi. Tas ir tieši tas kā dēļ ir vērts dzīvot, un tas.. tas paliek. Cilvēks aiziet, bet tas paliek, ja. Nu, pilsētas vadītājam vairāk nekā arī nav.”

N.Mihailova: “Uzlieciet austiņas!”

A.Lembergs: “Jā.”

N.Mihailova: “Vienu zvanu paspēsim uzklausīt līdz ziņu pārtraukumam. Lūdzu, klausāmies Jūs!”

Radio klausītājs: “Sveicināti!”

N.Mihailova: “Sveicināti!”

A.Lembergs: “Sveiki!”

Radio klausītājs: “Es gribēju pateikt, ka, nu, man labākais mērs, kurš Latvijā bijis, un ilgi vēl droši vien tāda nebūs, bet jautājums personīgs saistībā ar futbolu. Es pats esmu no Rīgas, bet jau cik gadus līdzi jūtu Ventspilij. Braucu, kur komanda, un viss. Viņiem prezidents nomira pērn, ja, un liels paldies Jums, ka atbalstiet Ventspili. Un jautājums – klubs, kas vienīgais pirmais iekļuva Eirolīgas grupu turnīrā Eiropā, ja, arī, protams, pateicoties Ventspils domei – vēlējos pajautāt, vai šogad atbalstīsiet, jo tāda sarežģīta sezona bija. Viņi ieņēma tomēr 3.vietu. Jūs personīgi piedalieties? Kā vispār? Variet izstāstīt! Paldies!”

A.Lembergs: “Jā, nu, kluba prezidents, kurš priekšlaicīgi aizgāja mūžībā, bija mans.. mans draugs un sabiedrotais Jurijs Bespalovs, ja, un, protams, te viņa liels nopelns, ka tāds klubs tika izveidots, jo, ja lietā ir līderis, kurš no sirds kaut kam līdzi jūt – vai, nu, par pilsētu, vai klubu, ja, tad var kaut kas sanākt. Un, protams, klubam ir nepieciešama nauda, jo Latvijā futbols pelna ļoti mazu naudu, bet izdevumi klubam ir lieli, un, protams, pašvaldība atbalstīja un atbalstīs turpmāk futbolu. Mēs atbalstām un galveno akcentu liekam uz bērnu jauniešu futbolu, nu, un, protams, uz galveno komandu, palīdzam meklēt sponsorus no malas, bet, protams, finanšu ziņā klubam nav vienkārši, ne visam tam biznesam, kas atbalsta futbolu, šobrīd sekmējas. Turklāt “Ventspils naftu” kaut kad nekontrolēja angļi, bet vietējie, tad atbalsts futbolam un basketbolam bija ievērojami lielāks, bet angļiem – “Vitol”, viņiem “Chelsea”. Intereses nav Ventspilī!”

V.Radionovs: “Viņiem savs klubs.”

A.Lembergs: “Jā. Viņi pelna naudu Ventspilī, bet tērē to Anglijā. Tas vispār ir raksturīgi – jo vairāk vietējo biznesu pārņem rietumu.. rietumu uzņēmēji, jo vairāk viņi Latvijā saskata vienkārši vergu darbu, kalpus, kuriem šeit ir jāstrādā, bet rūpēties par kultūru, par sportu viņi nevēlas. Mazliet tur atmet, lai pavisam slikti neizskatītos. Nu, vispār mēs centīsimies. Mans vietnieks par futbolu rūpējas. Mans vietnieks Blumberga kungs, pirmais vietnieks, šobrīd ir kluba prezidents, ja. Lūk. Es viņu atbalstu tajā, tai skaitā ar naudu. Es domāju, ka klubs jaunajā sezonā, tiesa, budžets pagaidām nav noteikts, nu, tādā līmenī, kāds tas bija šogad, kad tiek likts akcents uz gados jaunāku sastāvu. Nu.. nu, tas tā – cīnīsies par trijnieku. Trijnieku, ja. Bet klubs, kas varētu iekļūt grupu turnīrā, es domāju, ka tādu komandu mēs.. mēs diezin vai izveidosim jaunajā sezonā.”

N.Mihailova: “Aivars Lembergs “Personīgajā rītā” šodien, un tagad paris minūtes ziņām, lūk. Pēc tam mēs turpināsim mūsu sarunu.”

(..)

N.Mihailova: “Aivars Lembergs, Ventspils mērs, “Personīgajā rītā” pie mums šodien. Lūdzu, rakstiet mums uz videočatu, zvaniet. Telefons mums šodien viens tikai darbojas – 67222939. Lūdzu!”

V.Radionovs: “Jūs, lūk, pirmajā mūsu raidījuma daļā teicāt, ka neskatieties politiskos raidījumus, bet..”

A.Lembergs: “Nu, reti skatos.”

V.Radionovs: “.. vienā no intervijām es izlasīju, ka Jūs pārtraucāt skatīties politiskos raidījumus, kad atradāties cietumā, jo tur tos pārskatījāties un sapratāt, ka Jums tie ne pārāk patīk, bet līdz tam Jūs teicāt, ka tikai tajos piedalījāties un nevarējāt novērtēt. Vai tas patiešām ir tā?”

A.Lembergs: “Nu, kad biju cietumā, man bija televizors un tad tur bija vairāk laika. Es skatījos seriālus, kurus es līdz tam neskatījos un pēc tā neskatos, lai gan jāsaka, ka tur nemaz tik slikti seriāli izrādās nav. Tiesa, tādi par lielo mīlestību man liekas pārlieku tādas ziepju operas!”

N.Mihailova: “Meksikāņu kaislības, ja?”

A.Lembergs: “Jā, to es neskatos, bet tur tādi.. nu..”

N.Mihailova: “Kriminālie.”

A.Lembergs: “.. kriminālie tādi. Tādi. Es..”

V.Radionovs: “”Sasisto lukturu iela”.”

A.Lembergs: “.. lukturu. Jā, jā tādus. Nu, lūk, un, protams, tad es skatījos tos raidījumus, lai būtu informēts par notiekošo, bet es vispār uzskatu, ka man.. man patīk lasīt, ja. Es katru dienu lasu. Kaut maz.. kaut 15 minūtes. Es obligāti lasu, un izzināt pasauli man ir ļoti maz laika. Un tādēļ es saku, ka es televizoru, jo vairāk gadu paiet, jo vairāk es skatos izzinošās pārraides, kurās es vairāk redzu pasauli un zinu mazliet, mazliet vairāk, nekā es zināju pirms tam, lai zinātu, cik maz es zinu vispār!”

V.Radionovs: “Bet ko Jums deva vai vispār deva ieslodzījums? Lūk, tie mēneši, ko Jūs pavadījāt cietumā?”

A.Lembergs: “Jūs zināt, es šai lietai piegāju.. Ko deva? Nu, ietekmēja veselību, ja, kas ir negatīvi, ja.”

N.Mihailova: “Tas no uzturēšanas apstākļiem?”

A.Lembergs: “Nē, es nevaru teikt, ka bija slikti uzturēšanas apstākļi, bet vienkārši, ja Jums kamera ir 7 kvadrātmetri, tad Jūs tur neieskriesieties. Es, protams, nodarbojos ar fizkultūru un mazgājos ar aukstu ūdeni. Tur nav siltas kamerā. Un man bija pastaiga pusotru stundu, un es pastaigas laikā skrēju, bet tur arī 5×5 – kā Jūs istaba. Arī neieskriesies.”

N.Mihailova: “Nepaskriesi, ja. Galva sareibs.”

A.Lembergs: “Tātad.. tātad.. Es nevaru teikt, ka man atteica medicīnisko palīdzību, ja, es nevaru teikt. Administrācijas attieksme bija cienīga, ļoti korekta, un tur, kur man gadījās tikties ar ieslodzītajiem, viņi visi mani atbalstīja. Jā. “Aivar, turies! Mēs ar tevi!” – latviešu un krievu valodās. Es jutu tik tiešām tādu ļoti lielu pozitīvismu..”

V.Radionovs: “Tātad cienīja Jūs tur?”

A.Lembergs: “Cien.. Jā, jā, es jutu tādu ļoti pozitīvu cieņu, un no.. no administrācijas man teica, ka es te atrodos politisku motīvu dēļ, ka nesaprot, ka tas ir netaisnīgi utt. Nu, un man pieeja bija tāda, nu, es neatrodos gulagā Sibīrijā, kur sals 30 grādi un tas, ko es lasu par gulagu. Es tomēr, tomēr atrodos Latvijā. Termiņi, cik ilgi mani tur var turēt, ir ierobežoti, utt. Tātad man, tā sacīt, ir jāpārziemo. Nu, vienkārši tādi apstākļi un viss, un ar to vajag.. vajag rēķināties un pacensties no tā pozitīvo.. Es pa šo laiku daudz ko izlasīju, kaut ko mācījos, ja, tiesa, memuārus rakstīt nesāku, bet varbūt vajadzēja memuārus iesākt.. vai vismaz diktēt. Nu.. nu es ļoti, ļoti daudz lasīju un, protams, televizoru skatījos un tā. Es katru dienu saņēmu aptuveni 9-10 vēstules, uz katru es centos atbildēt. Ja uz katru atbildētu..”

V.Radionovs: “Tas ir, Jums vienkārši cilvēki rakstīja uz turieni?”

A.Lembergs: “Vienkārši.. Turklāt es neskaitu radinieki un tā. Ļaudis, kuri ir pilnībā nepazīstami. Un es saņēmu tādu ļoti lielu tāda morālā atbalsta devu, un tie, kuri nāca, kad izskatīja atcelt vai neatcelt, viņi arī man deva tādu ļoti lielu morālo atbalstu. Es atceros, tas bija jau Ventspilī, es iznācu no tiesas zāles, kad tika izskatīts atbrīvot vai neatbrīvot, un nolēma neatbrīvot, es tolaik biju mājas arestā, un pie manis atnāca, nu, tā sakrita trīs dāmas. Viena bija krieviete, viena latviete un viena bija čigāniete, un visas man pasniedza ziedus. Lūk, tā vienkārši! Un es biju tik priecīgs par to. Pirmkārt, trīs sievietes, ja. Otrkārt, dažādu tautību, droši vien dažādiem ieņēmumiem un tā, bet ļoti pozitīvi novērtēja. Es viņas dzīvē neesmu saticis, un viņas man neko nelūdza. Tā kā es šo laiku atceros tādu neko..”

N.Mihailova: “Bet pretēji nebija? Lūk, Jūs runājiet par atbalstu, bet nebija tā, ka ļaudis pēc šī.. kāds no Jums novērsās? Jūs, teiksim, zaudējāt.”

A.Lembergs: “Jā, protams. Daudzi zaudēja.. tā teikt, parādīja savu patieso.. patieso..”

N.Mihailova: “Vai tiešām tas tā notiek, ka tu..”

A.Lembergs: “Jā. Jā, jā.”

N.Mihailova: “.. ar cilvēku, teiksim, draudzējies, vismaz tā uzskati..”

A.Lembergs: “Jā, mani nodeva ļoti tuvi cilvēki. Ne privātajā dzīvē tuvi, bet, piemēram, biznesā tuvi, un tikai..”

N.Mihailova: “Viņi vienkārši pārstāja zvanīt vai atbildēt, vai kā tas notiek?”

A.Lembergs: “Nē! Viņi.. viņi pretēji. Viņiem, kā? Viņus.. viņus izsauca uz prokuratūru. Viņiem pateica, vai nu sniegsi pret Lembergu liecību, vai arī mēs tevi apcietināsim. Nu, un daudzi, kuri no tā nobijās, tie bija gan advokāti, tie bija kaut kādi mani biznesa partneri un cilvēki, kuriem es ļoti daudz ko esmu izdarījis personīgi, lūk, viņi nobijās un nolēma, ka viņiem it kā jāizvēlas starp trim gadiem cietumā vai sniegt liecības tā kā vajag, tā kā diktē prokurors pret Lembergu, viņi tā arī it kā, pēc viņu teiktā, pierakstīja, viņi parakstījās un tagad turpina sniegt liecības pret mani. Pēc būtības tās.. tās ir iegūtas ar šantāžu. Šantāžu, bet tagad viņus biedē ar to, ka, ja viņi mainīs savus pierādījumus, tad viņi snieguši nepatiesas liecības un viņiem..”

V.Radionovs: “Nepatiesas liecības.”

A.Lembergs: “.. atkal trīs gadu cietums. Tātad viņi tādā, nu, kā vāvere ritenī. Daži pie manis nāca klāt un teica: nu, Aivar, atvaino! Tu saproti, jā, es salūzu. Es rīkojos nepareizi, bet es tagad nevaru atkāpties, jo man prokurors saka, ka man draud trīs gadi cietumā par nepatiesu liecību sniegšanu, lai gan principā mani..”

N.Mihailova: “Kā Jūs uz to reaģējiet?”

A.Lembergs: “Nu, ko es varu.. kā es varu reaģēt? Es.. Ne visi ir spēcīgi cilvēki, ja, un es..”

N.Mihailova: “Bet Jūs turpiniet ar viņiem sazināties? Ar izpratni?”

A.Lembergs: “Nē, es nesazinos..”

N.Mihailova: “Nē?”

A.Lembergs: “.. es nesazinos, bet es arī neturu ļaunu.”

N.Mihailova: “Ļaunu.”

A.Lembergs: “Es saprotu, ka ne visi var būt spēcīgi, un ne visi var turēties nelokāmi un būt gatavi nest kaut kādus.. godprātības dēļ nest kaut kādus savus personīgos riskus un kaut kādus iespējamos zaudējumus, ja.”

V.Radionovs: “Bet Jūs esat gatavs piedot nodevības?”

A.Lembergs: “Nu.. Nu, nodevība, ziniet, es vienkārši ar šiem cilvēkiem nesadarbojos. Lūk.. lūk, mana attieksme, ja. Nesadarbojos, principā nesasveicinos, jā, bet ir situācijas, kad vajag arī sasveicināties. Jā, es tagad atceros.”

N.Mihailova: “Pieklājības dēļ.”

A.Lembergs: “Jā, pieklājības dēļ. Jā, tā. Un laiks ir pagājis, bet nodevība vienmēr ir nodevība, ja, tāda. Un kad tas, ziniet, tur.. vai kad par.. par nodevību, kad tā iebiedēšanas dēļ, prokurors iebiedē lieciniekus, es to saprotu un pat attiecīgi viegli piedodu, bet, kad tas ir materiālā izdevīguma dēļ, kukuļu ņēmējs, nekrietnums, lūk, tur.. tur cilvēki.. gan Skoks, gan Ševcovs un Berķis un vesela virkne.. un Krastiņš un tā, Blažēvičs, ja, piemēram, nu, tie ir nekrietni cilvēki, kuri naudas dēļ ir gatavi uz jebkurām nekrietnībām, jebkurām nodevībām, uz jebkurām absolūtām nekārtībām, bet viņi nodos arī jebkuru citu. Naudas dēļ izdarīs jebkuru.. jebkuru absolūti netīru lietu. Nu, ir tādi cilvēki.”

N.Mihailova: “Jums jautā par medībām. Kā šogad ar medībām un vai bijāt Jūs šajā sezonā medībās Āfrikā?”

A.Lembergs: “Nu, es vispār tādā tiešā nozīmē nemedīju tagad. Lūk. Āfrikā medībās es biju vienu reizi. Dienvidāfrikas Republikā bija kaut kāda sanāksme par tranzītbiznesu, un to apvienoja, un tur krievu partneri sarīkoja medības, bet man tās nepatika. Manuprāt, Latvijā medības ir ievērojami labākas, un tad man.. Es biju Francijā vienu reizi. Tur bija tāds 100 000 hektāru dārzs, kur dižciltīgo briedi.. tur bija, un meža cūkas bija. Tas pilnīgi nepatika. Tas kā..”

N.Mihailova: “Kāpēc?”

A.Lembergs: “.. zooloģiskajā dār..”

N.Mihailova: “Zooloģiskajā dārzā?”

A.Lembergs: “Nu, Jūs saprotiet..”

N.Mihailova: “Medīt zooloģiskajā dārzā, ja?”

A.Lembergs: “Nu, zooloģiskajā dārzā. Nu, tas pilnīgi neinteresanti. Tas nav pieņemami. Kad es pats domāju izveidot savu tādu voljēru, nu, lielu, un tur audzēt un tur medīt, bet pēc tam es atteicos, jo tas.. nu, tas ir pilnīgi netaisnīgi, teiksim. Tās nav medības. Tā ir nošaušana, ja tā ir nošaušana, gaļai, ragiem, kā bizness, nu, tas ir cits jautājums. Bet tas nav hobijs, tādā nozīmē tās nav medības. Mani pēc tam aicināja uz Zviedriju, es ne reizi nekur nebraucu, un tagad es nekur negrasos braukt uz medībām. Labākās medības Latvijā, un, kad ir jo mazāk mednieku un dzinēju, jo labāk. Vislabākais variants – viens mednieks un, nu, divi trīs dzinēji. Lūk, tās ir, nu, normālas medības.”

V.Radionovs: “Ir kaut kas tāds, no kā Jūs baidāties? Slimības, vecuma, kaut kā cita?”

A.Lembergs: “Vecums tuvojas, un nav ko baidīties. Tas ir dabiski.”

N.Mihailova: “Daudzi baidās. Visādi cenšas novērst.”

A.Lembergs: “Slim.. Slimības.. Slimības. Nu, atkal, tā ir ģenētika un tas ir objektīvi.”

N.Mihailova: “Dzīvesveids atkal.”

A.Lembergs: “Nu, vajag.. vajag censties, lai, nu, kaut kā dzīvot tā, lai to attālinātu, ja, bet ar to ir jārēķinās, un tā ir dzīve, un no tā nekādu traģēdiju nevajag taisīt, un, starp citu, es ievērojami sliktāk jutos slimnīcā nekā cietumā. Ja man ir jāizvēlas, kur labāk: cietumā vai slimnīcā? – tad es saku – cietumā.”

N.Mihailova: “Bet kāpēc?”

V.Radionovs: “Kāpēc?”

A.Lembergs: “Lūk, es biju neiroloģiskajā nodaļā, man ir problēmas ar muguru, bet tiesa es tagad katru dienu daudz nodarbojos ar to un tagad nav tik slikti kā bija kādreiz. Lūk, un, kad Jūs guļat slimnīcā tādā nodaļā, kur vairākums slimo ir uz gultām, neceļas, vai ir ratiņos un Jums pēkšņi saka: zini, vispār vajadzētu veikt operāciju, bet es saku: kādi rezultāti var būt? Viņš saka: nu, ja veiksmīgi, tad būs ļoti labi, bet, ja neveiksmīgi, tad Jūs būsiet tajos..”

N.Mihailova: “Ratiņos.”

A.Lembergs: “.. ratiņos, ja. Saprotiet, tas kaut kā ļoti, manuprāt, bēdīgs iznākums, un tādēļ es labāk, ja trīs dienas slimnīcā, un tur Jums apkārt slimie, saprotiet, un Jūs it kā redziet savu perspektīvu, tā ir tāda nepatīkama perspektīva, ja, bet tur visapkārt visi veseli, nu, labi, kaut ko sliktu ir izdarījuši, nu, kam negadās. Pārziemosim, tā teikt. Dievs dod veselību!”

N.Mihailova: “Jums nākamgad jubileja, un, lūk, saistībā ar to droši vien te jautājumu uzdot: ko vispār var uzdāvināt cilvēkam, kuram viss ir? Kā izvēlēties dāvanu, un kāda dāvana Jums palikusi atmiņā?”

A.Lembergs: “Oi! Godīgi, man nepatīk, kad man dāvina, pirmkārt, nieciņus. Lūk, to, ko..”

N.Mihailova: “Nu, piemēram, suvenīrus kaut kādus?”

V.Radionovs: “Piekariņus?”

A.Lembergs: “Nu, kaut kādus, jā. Suvenī.. nu, pilnībā..”

N.Mihailova: “Nepatīk? Tā, izsvītrojam!”

A.Lembergs: “Nepatīk, jo tie ir nieciņi, ja. Jā, ja. Otrkārt, man nepatīk, kad man dāvina kaut ko ļoti dārgu. jo nav zināms, vai man patiks, vai man tas ir vajadzīgs un.. galvenais, ka cilvēks tērē naudu tur, kur to nav jādara.”

N.Mihailova: “Dārgs, Jūsuprāt, ir cik?”

A.Lembergs: “Nu, atkarīgs no tā, cik turīgs cilvēks. Nu, dārgs ir 300 – 400 lati. Es domāju, ka tas jau ir pārlieku.”

N.Mihailova: “Jā.”

A.Lembergs: “Lūk. Man patīk, kad dāvina praktiskus jautājumus.. dāvanas, nu, praktiskas dāvanas. Lūk, mamma man dāvina zeķes. Es katru dienu mājās staigāju vilnas zeķēs, tad obligāti, lai tās būtu dabiskas.”

N.Mihailova: “Jā, dabīgās.”

A.Lembergs: “Sintētika tur nevar būt ne grams, ja. Un gada laikā es nonēsāju 10 pārus. Es tā izmetu. Tās ātri nonēsājas.”

N.Mihailova: “Nonēsājas.”

A.Lembergs: “Es bez čībām staigāju. Tā kā ātri. Turklāt es uz mežu, makšķerēt. Lūk. Un tām līdzīgas. Darbā, piemēram, dzimšanas dienā, viņi arī zina, ka neko nevar dāvināt, bet, lūk, pēdējos gados dāvina kaut kādus konservus, kurus paši gatavojuši, ja. Sēnītes kaut kādas. Gurķīšus kaut kādus. Kompotiņu kaut kādu, ja. Lūk, viena pašizgatavota kompota burka brīnišķīga dāvana, jo galvenais jau atcerēties un uzmanība, nevis.. nevis.. nevis naudas jautājums, ja. Vai arī, labi, kafijas ādu krūzi. Ja vēl tur uzrakstīts “Ventspils” vai arī tā tāda interesanta ar kaut ko.”

N.Mihailova: “Nu, tā arī savā ziņā ir nieciņš. Vai tad nē? Vai tad nav suvenīrs?”

A.Lembergs: “No tās tad var dzert normāli.”

N.Mihailova: “Ā, vajag kaut kādu praktisku nozīmi?”

A.Lembergs: “Obligāti, jā!”

V.Radionovs: “Pielietojumu.”

A.Lembergs: “Jā. Nu, es neatsakos, protams, ne no viena.. ne no vienas lietas, ja. Nu, ir tādi specifiski jautājumi kā kaut kāda ziemas makšķere, bet tur jau jāzina, ko pirkt. To var nopirkt tikai, nu, profesionāls zemledus makšķernieks. Jā, tā būtu laba dāvana. Ja, bet to.. to katrs nenopirks.”

N.Mihailova: “Nebaidieties, ka Jūs nākamgad neapbērs ar zeķēm un makšķerēm?”

V.Radionovs: “Un krūzītēm ar uzrakstu “Ventspils”!”

A.Lembergs: “Ar makšķerēm tik tiešām neapbērs, jo reti, kurš pārzina, un ieies nopirks kaut kādu, atvainojos, grabažu. Viņi tā nedarīs. Ar zeķēm? Man diezgan bieži dāvina zeķes, jā, bet es saku, ka es nonēsāju. Mamma man dāvina vienmēr. Lūk, zina. Bērni..”

N.Mihailova: “Mamma pati tās ada vai pērk?

A.Lembergs: “Jā, pati. Pati ada. Viņa zina, ko.. Galvenais, ziniet, ja labi vārdi un vairāk neko neva.. Apsveikums. Lūk, ar roku rakstīts apsveikums, es uzskatu, ir ļoti laba dāvana.”

N.Mihailova: “Kā Jūs gatavojieties tuvojošos svētkus sagaidīt?”

A.Lembergs: “Tas ir..”

N.Mihailova: “Nu, Ziemassvētkus, Jauno gadu?”

A.Lembergs: “Ziemassvētkus es vienmēr sagaidu šaurā, intīmā lokā. Uz Jauno gadu es aicinu savus tuvākos draugus. Lūk.”

N.Mihailova: “Liela kompānija sanāk?”

A.Lembergs: “Nu, cilvēki 20, jo es mājās to visu daru.”

N.Mihailova: “Gan Ziemassvētki, gan Jaunais gads pie Jums mājās notiek, ja?”

A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Man ir galds, nu, galds, kur tieši 20 cilvēki var apsēsties. Es vienmēr uzaicinu kādu vienu, divus muzikantus ar mazu priekšnesumu, ja. Nu, man mājās ir iespēja arī boulingu uzspēlēt, un mēs pēc tam nodarbojamies ar sportu. Tiesa, es pusnaktī braucu uz Ventspili, lai tur sagaidītu Jauno gadu pēc vietējā laika 33 minūtēs 34 sekundēs. Trīs vārdus man pēc ieraduma ir jāpasaka, un pēc tam mums salūts. Salūts, kādam tam ir jābūt.. kāds būs, mēs jau skatījāmies. Veicām korekcijas. Es domāju, ka labs salūts būs. tā kā normāli. Līdz plkst. 4. Es pēdējā laikā gan cenšos plkst. 3 iet gulēt, jo vecums nav tas. Ja līdz plkst. 5, tad nākošā diena tāda.. tāda grūta.”

N.Mihailova: “Nesokas vairs tik labi, ja?”

A.Lembergs: “Nu, pēc pusdienām ir jāiet gulēt un sanāk, ka vēl dienu zaudē.”

V.Radionovs: “Karaoke nedziedat?”

A.Lembergs: “Nē, nē! Es vispār nedziedu. Nu, varbūt, ka esmu iedzēris un ir labs dziedātājs, caur kura balsi nevar dzirdēt manu balsi, tad es varu..!”

N.Mihailova: “Bet dvēsele dzied, ja?”

A.Lembergs: “Jā! Jā, jā. Man patīk, kad citi dzied, bet es karaoke nē. To, ko es neprotu, es cenšos nedarīt.”

N.Mihailova: “Paldies Jums liels! Kopā ar mums šodien no rīta bija Aivars Lembergs, Ventspils mērs. Un gaidām Jūs nākamreiz! Paldies!”

A.Lembergs: “Paldies! Paldies!”

N.Mihailova: “Un apsveicu Jūs visos gaidāmajos svētkos!”

A.Lembergs: “Paldies! Jums arī tāpat! Paldies!”

N.Mihailova: “Uz redzēšanos!”

A.Lembergs: “Uz redzēšanos!”

Publicēts lapā: 14.12.2012