Kalendārs

Nākamgad mainīsies politiskais klimats (NRA, 25.05.2012.)

Foto: Valda Kalniņa / AFI

Neatkarīgā intervē Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu.

– Kāpēc Ventspilij vajadzīgi tik daudzi festivāli, svētki un pasākumi? Ventspils ir Eirovīzijas un citu valstisku mūzikas un mākslas hepeningu pamatvieta, jūnija beigās, piemēram, būs Govju parāde. Pilsētai liekas naudas ir pārāk daudz?

– Redziet, ir mārketings un ir kultūras politika. Dažkārt šīs jomas sakrīt. Ja runājam par Govju parādi, tā ietilpina sevī daudzveidīgus aspektus: gan pilsētas mārketingu, gan māksliniecisko vērtību, jo govju vizuālo tēlu ir uzaicināti veidot Latvijas un ārvalstu izcilākie mākslinieki. Govis pēc tam tiks pārdotas, un iegūtos līdzekļus pēc tam ieguldīs labdarībā. Konkretizēt, kādā tieši labdarībā, vēl nevaru, jo patlaban notiek sabiedrības aptauja par šo tēmu. Par mārketingu: uz Ventspili jābrauc speciāli, un tad vienmēr jābūt atbildei uz jautājumu, kāpēc vienai ģimenei, piemēram, no Rēzeknes būtu jādodas uz Ventspili, ja pa ceļam ir Rīga un Jūrmala? Kāpēc vienai ģimenei no Mažeiķiem, no Lietuvas, jābrauc uz Ventspili, nevis uz Liepāju, Klaipēdu vai Palangu? Ir jābūt piedāvājumam, par kuru šiem cilvēkiem ir jāuzzina. Tāpēc mēs aktīvi veidojam pilsētas mārketingu. Tāpēc ir Ventu projekts, tāpēc ir projekts Valsts valstī, kas gūst starptautisku atzinību.

– Bet kā ar kultūrpolitiku?

– Ir svarīga kvalitatīvās kultūras pieejamība ventspilniekiem Ventspilī. Lai cilvēki, kas nedzīvo Rīgā, bet salīdzinoši tālu no tās – tie ir 190 kilometri, nejustos, ka viņi atrodas tālu no profesionālās kultūras aprites. Protams, Ventspils nekad nevarēs piedāvāt to kultūras apriti, kāda ir Rīgā, taču vienlaikus Rīga man šķiet provinciāla, salīdzinot ar to piedāvājumu, kāds ir Parīzē, Londonā vai Ņujorkā. Katram, protams, savs. Bet, lai būtu kultūras pieejamība, mēs realizējam aktīvu kultūrpolitiku: gadā mēs tērējam ap 400 000 latu, lai

līdzfinansētu profesionālās mākslas esamību pilsētā. Valsts teātri brauc pie mums ar labākajām izrādām, un mūsu cilvēki pērk biļetes par trim līdz septiņiem latiem. Pusi no biļešu cenas dotē Ventspils dome. Tas pats attiecas uz baletu, simfoniskās mūzikas koncertiem, izstādēm un tamlīdzīgi. No kultūras ministriem gribu pieminēt Intu Dālderi. Viņš atbalstīja mūsu kultūrpolitiku. Bet pēc tam atnāca kultūras ministre Sarmīte Ēlerte un to visu iznīcināja. Labākajā gadījumā viņa var pretendēt uz Rīgas pilsētas kultūras nodaļas vadītājas amatu – tieši savā domāšanā, ne administratīvajā kapacitātē.

– Pieminējāt Ventspils valūtu – ventus. Interesanto ideju par Ventspils valūtu cilvēki uztvēra lielākoties ar prieku un interesi, šī ideja piedalījās radošākās pašvaldības konkursā. Bet šīs idejas tālākvirzības kolīzijas ir interesantas: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) savā vēstulē priecīgi atzīst, ka ventu ideja «netika izvirzīta radošuma balvas saņemšanai», savukārt starptautiskajā radošās izcilības festivālā ADwards 2012 Ventspils venti ieguva Grand Prix. Festivāla žūrijas priekšsēdētājs Stīvs Henrijs intervijā Radio 101 dīdžejam Tomam Grēviņam atzina, ka «man visvairāk patika Ventspils, kas laiž klajā savu naudu, jo man patīk radošas idejas». Un par jums: «Jūs zināt lietas, kas notiek ap viņu. Šī linčošana, šī enerģija, jā! Es domāju, man nav ne jausmas, kāds šis puisis ir, bet man ir nojausma no tā, ko es redzu.» Kāpēc, jūsuprāt, tāda disonanse vērtējumos?

– Īsi iepazinies ar situāciju Latvijā, šis anglis valsts vēršanos pret mani vērtē kā linčošanu… Šajā festivālā vērtēšanai tika iesniegti 233 projekti. Un žūrijā vairākums bija ārzemnieku. Žūrija vērtēja ideju, pašu produktu, tai nebija svarīgi, ka pašvaldības vadītājs ir Lembergs, kuru Latvijā dēvē visādi. Konkursa žūrijai bija arī iesniegts pieteikums radošajai idejai – Kā uzlauzt Lemberga seifu. Arī tas vērtētājiem šķita interesanti.

– Vai tas nozīmē, ka politika žūriju neinteresēja – atšķirībā no vērtētājiem Vides ministrijā?

– Jā, žūrija vērtēja projektus, nevis politiskās ambīcijas. Tagad mēs ar ventiem startējam Kannās. Kā tur būs – vēl pāragri spriest. Tur mēs esam vēl tālāk no «oligarhu ietekmes». Jāpiebilst, ka Kannu festivāls ir pasaules prestižākais reklāmas festivāls. Tāds reklāmas Oskars.

– VARAM aizņēmis (Zatlera) Reformu partijas biedrs Edmunds Sprūdžs. Būtu tiešām naivi iedomāties, ka viņš objektīvi vērtētu un atbalstītu Ventspils radošās iniciatīvas. Jo ir taču sarkanās līnijas. Bet varbūt tas ir viens no veidiem, kā Reformu partijai izpausties pirms pašvaldību vēlēšanām – kā mēdz teikt, izdevīgā brīdī iegriezt Lembergam?

– Tas ir muļķīgi, ka pilsēta tiek vērtēta pēc partijas piederības. Vai – vēl trakāk – pēc tā, kādas simpātijas vai antipātijas vienai vai otrai augstai amatpersonai ir pret pilsētas vadību. Ja no šīm simpātijām ir atkarīgs tas vai cits lēmums, tas ir pilnīgi nepieņemami. Mūsu pilsētā dažādos amatos strādā citu politisko partiju biedri, kas konkurē ar partiju, ko es vadu, un kā gan es drīkstētu kaut mazākajā mērā izrādīt antipātijas pret šiem cilvēkiem, tādējādi norādot, ka viņi un viņu vadītās iestādes vai kompānijas nokļūst man nevēlamu iestāžu vai kompāniju sarakstā? Tas ir neiespējami. Diemžēl mūsu valstī šāda pieeja ir raksturīga.

– Vienotības deputāti Lolita Čigāne un Andrejs Judins uzrakstīja iesniegumu VARAM – lai vērstu uzmanību uz to, vai jūs neesat pārkāpis ierobežojumus strādāt pašvaldībā. Kā vērtējat šādu likteņa pagriezienu? Vai arī tas ir saistībā ar pašvaldību vēlēšanām?

– Tā lieta ir ļoti vienkārša. Ja mēs ieskatāmies socioloģiskajos pētījumos, par Vienotību Ventspilī balsotu aptuveni 5% vēlētāju, par Zatlera partiju balsotu 0,4%. Savukārt par Latvijai un Ventspilij balsotu 53%. Pēc šiem skaitļiem skaidri redzams, ka ne Vienotība, ne Zatlerpartija godīgās vēlēšanās Ventspilī nevar uzvarēt partiju Latvijai un Ventspilij. Tad ko viņiem darīt? Ierobežot manu darbību politikā, ieliekot mani cietumā. Šobrīd lakatiņu varone, kontrabandiste Čigāne un Judins, šīs tiesiskuma koalīcijas stutes, mēģina Lembergu ielikt cietumā, lai tādā veidā viņu uzvarētu politiskajā kaujā. Iedomājieties, ja viņi būtu Staļina labā un kreisā roka. Judins, piemēram, būtu Ježovs – cik perfekti viņš 24 stundu laikā tiktu ar mani galā kā ar tautas ienaidnieku. Čigānei varētu piedāvāt prokurora Višinska lomu. Taču tagad vairs nav tie laiki. Bet filozofija ir dzīva: tikai ar represīvām, negodīgām metodēm var cīnīties pret Lembergu. Par to nav ko brīnīties: gan Judins, gan Čigāne ir ilglaicīgi no Sorosa baroti, no viņa atkarīgi personāži.

– Bet kā tad īsti ir – jūs šobrīd esat vai neesat Ventspils mērs?

– Lai cik ļoti Vienotība, Zatlers un vēl viens otrs to negribētu, tomēr Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs ir Aivars Lembergs. Tas viņiem pamatīgs zāģis.

– Bet kā ar jums pašu? Portāls pietiek.com raksta, ka Londonas tiesa jūs esot piespiedusi pie sienas.

– Palasiet vēl viņu iepriekšējās publikācijas. Tur esmu ne tikai piespiests, bet arī izsmērēts gar sienām. Viņi to rakstīja jau pērnā gada maijā. Ir pasūtītāji, kas gribētu, lai tā būtu. Bet tā nav patiesība. Pateikšu jums vēl vairāk. Man ir politiskie pretinieki un biznesa antipartneri, kuri roku rokā strādā ar Ģenerālprokuratūru, un viss stāsts par Angliju bija radīts tieši tāpēc, lai mani nopratinātu par apstākļiem, kas saistīti ar krimināllietu Latvijā, proti, lai Anglijas pratināšanas rezultātus izmantotu pret mani Latvijā. Bet mani pretinieki izgāzās šajā mēģinājumā: prasītāja puse par šiem jautājumiem mani neiztaujāja, jo viņiem tas bija aizliegts. Prasītāji bija Latvijas kuģniecība Vitol personā. Viņi mani iztaujāja par manām amatpersonas deklarācijām, sākot no 2000. gada.

– Vai nav apgrūtinoši gadu gadiem dzīvot šādā tiesu stresā?

– Nu, ko man darīt? Ir apstākļi, kurus nevaru izmanīt. Ja nav iespējams izmainīt apstākļus, tad jācenšas tos izmantot savā labā. Tā teikt, atslābinies un gūsti baudu… Esmu laimīgs, ka nav deportāciju laiks un ka es neatrodos lopu vagonā ceļojumā uz Sibīriju. Protams, es varētu lietderīgāk izmantot laiku un sabiedrības labā izdarīt daudz vairāk, nekā šobrīd to ļauj mana dienaskārtība, kas daļēji ir man uzspiesta. Tomēr laiks spēlē man par labu. Grinberga lietā, Indriksona spiegošanas lietā, amatpersonas deklarācijas lietā vinnēju, redzēsiet, Lielbritānijā es arī vinnēšu. Arī Latvijā es vinnēšu, ja vien tiesa nebūs nopirkta vai iebiedēta.

– Portāls pietiek.com arī apgalvoja, ka jūsu bērnu konti ir arestēti.

– To es nezinu, jo bērniem ir savi konti. Bet Rīgas apgabaltiesa uzrakstīja Anglijas tiesai vēstuli ar jautājumu par to, kādā statusā ir mans dēls Anrijs Lembergs. Pirms divām dienām lasīju atbildi no Anglijas tiesas, kas apliecināja, ka viņam tur nav nekāds – ne prasītāja, ne atbildētāja – statuss.

– Tautā runā: trīs tā dēvētie vecie oligarhi – Lembergs, Šķēle un Šlesers – ir nostumti malā, toties tagad Einara Repšes biedrības sastāvā nākot «jaunie oligarhi»: Donāts Vaitaitis, Uldis Mierkalns, Ainārs Ščipčinskis…

– Neaizmirstiet pieminēt Olafu Berķi. Kā tad, ļoti jaunie. Aizvakar tikai piedzima.

– Vai viņi spēs cienīgi aizstāt «vecos oligarhus»?

– Nu, redzat, Latvija ir buržuāziski demokrātiska republika. Uzsveru vārdu «buržuāziski». Un šādā republikā aiziet prom no buržuāzijas nav iespējams. Vēlams, lai tā būtu nacionāla buržuāziskā demokrātija. Tagad šādu apgalvojumu varam lietot tikai daļēji. Tie, kurus jūs nosaucāt, ir nacionālās buržuāzijas pārstāvji. Nu, Valēriju Belokoņu arī var pieskaitīt nacionālajai buržuāzijai – tādā paplašinātā, internacionālā nozīmē. Vitol pārstāvji ir angļu un amerikāņu buržuāzija, Soross – amerikāņu buržuāzija. Patlaban Latvijas parlaments un valdība lielā mērā ir oligarha Sorosa kontrolēti un vadīti veidojumi. Soross bija pērn, viņš ir arī tagad, vienīgi – viņa loma ir krietni pieaugusi. Agrāk es centos nepieļaut ārzemju buržuāzijas absolūto kundzību Latvijā, ko realizēja arī Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas Komisija. Nav svarīgi, vai tas būtu Lembergs, Šķēle vai Šlesers kā buržuā, svarīgi ir tas, lai šie buržuā – ja jums labāk patīk, tad oligarhi – ir no nacionālās buržuāzijas vidus. Jo lielāka viņu loma, jo labāk: viņi te ir dzimuši, auguši, viņiem te ir bērni un mazbērni, viņiem ir tuva Latvijas valsts, latviešu valoda un tradīcijas, un ir daudz draugu. Viņiem nekā tāda nav nekur pasaulē. Un ar to visu, kas viņiem te ir, viņi ir labāki par visiem ārzemju buržuā. Tāpēc ar tā dēvētajiem jaunajiem oligarhiem neredzu nekādas problēmas. Tas, ka viņiem ir savas intereses, ir normāli, tās ir visiem.

– Bet tad jau tauta pareizi domā, ka notiek «oligarhu sardzes maiņa»?

– Paskatieties, kā mainās situācija. Tā, piemēram, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers – viņi bija publiski politiķi ar savu partiju. Aivars Lembergs – arī publisks politiķis, vada partiju, ilggadējs Ventspils domes deputāts. Mēs neesam nekur slēpušies, viss ir atklāti. Kāda situācija ir šodien? Finanšu oligarhiju, kas šobrīd nosaka parlamenta dienaskārtību, nepārstāv neviens publisks politiķis. Viņi gan ir spēruši pirmo soli – izveidojuši Repšes biedrību. Bet no pirmā soļa līdz partijas dibināšanai ir tālu. Soross nevada partiju, taču vada veselu grupu sabiedrisko organizāciju, kurām ir liela politiskā ietekme. Soross caur tām nosaka Latvijas attīstības, ekonomikas, iekšpolitiku un ārpolitiku. Kādreiz bija redzams, par ko Saeimā balso Tautas partija vai LPP/LC, visi varēja asociēt tos ar konkrētiem uzvārdiem. Šobrīd nav iespējams asociēt nevienu uzvārdu ar konkrētu balsojumu Saeimā, jo norunas tiek slēgtas, kā mēdz teikt, zem segas. Tas ir solis atpakaļ.

– Ja jau neviens no «oligarhiem» nav pie teikšanas, kāpēc tad Zatlers joprojām pie savām sarkanajām līnijām? Bail no neredzamo «oligarhu» ietekmes? Varbūt viņa partija šādā veidā gatavojas pašvaldību vēlēšanām?

– Kāpēc Zatlers ierosināja atlaist Saeimu? Lai atriebtos zaļzemniekiem, kas neizrādīja pietiekamu degsmi viņu pārvēlēt. Tāpat bez degsmes bija Šķēle un Šlesers. Labi, atriebās: nav Šķēles un Šlesera, zaļzemnieki opozīcijā. Arī par Saeimas spīkeru Zatleram nesanāca kļūt: uzmeta uzticamie un visādi citādi tiesiskie partneri. Toties Saeimā iedabūja 22 deputātus. Taču tagad reitings kādi trīs punkti – kā Tautas partijai beigu fāzē. Kādi saukļi palikuši Zatleram? Tikai sarkanās līnijas ar zaļajiem zemniekiem. Nulle, viss! Nav iespējams mūžīgi pārdot vecus saukļus. Ja blakus ir veikali, kur vienā pārdod svaigu preci, bet otrā vecas apakšbikses, tad varbūt kāds bomžs par diviem santīmiem tās paņems… Zatlers nevienam nav vajadzīgs, bet viņš ir ievēlēts un tāpēc var turpināt gaisa tricināšanu.

– Zaļzemnieku aizkulisēs ir dzirdētas runas: lūk, mēs nevaram atsperties un iet uz augšu, nevaram iekļūt koalīcijā, jo Lembergs mūs velk lejā kā svaru bumba pie kājām, un, ja mēs nebūtu kopā ar partiju Latvijai un Ventspilij, tad gan…

– Šobrīd koalīcijai nav vajadzīgas papildu balsis. Tāda ir politiskā loģika. Ja vajag, tad zaļzemnieki atbalsta koalīciju ar savām balsīm. Piemēram, bez zaļzemnieku balsīm Āboltiņa nebūtu ievēlēta par Saeimas priekšsēdētāju. Protams, ka Vienotībai daudz labāk bija strādāt kopā ar zaļzemniekiem nekā ar Zatleru. Taču tādas aizkulišu runas neesmu dzirdējis. Es nejūtu tādu rūgšanu. Mūsu politiskie konkurenti un viņu internetlapeles un izdevumi, piemēram, pietiek.com un žurnāls Ir, mēģina izspēlēt intrigu, kuras patiesībā nav.

– Visticamāk, ka Zatlera partija nākamajā Saeimā neienāks. Bet svēta vieta jau tukša nestāv.

– Domāju, ka politikā ienāks Inguna Sudraba. Viņas partija konkurēs ar Vienotību. Lembergam piekar visādas birkas, viņu vienalga nevar pabāzt zem ūdens. Ar Sudrabu būs daudz grūtāk nekā ar mani. Jau nākamgad sāks mainīties politiskais klimats. Un Vienotība šobrīd rīkojas tā kā kādreiz Tautas partija: maksimāli bauda savu dominējošo stāvokli parlamentā, valdībā, valsts uzņēmumos, iepirkumos un tā tālāk. Bet šī situācija krasi mainīsies.

– Kāpēc, jūsuprāt, bija tik liels spiediens mainīt Likumu par ostām? Ko tad īsti gribēja Zatlers un viņa partijnieki?

– Gribēja privatizēt ostas. Tādu nekaunība neviens vēl nebija atļāvies, taču pēc aptuveni mēnesi ilgām aktivitātēm viņi satina makšķeres, jo sajuta, ka sabiedrības negācija pret šādu plānu ir ļoti liela. Ir trīs kompānijas, kas pasūtījušas Zatlera partijai, kā jāizmaina LR likumi, lai tie atbilstu šo kompāniju interesēm.

– Kuras ir šīs kompānijas?

– Viena no kompānijām ir PKL – tā nodarbojas ar velkoņu pakalpojumiem Rīgas brīvostā. Otra: Ventspils graudu terminālis. Trešā kompānija: Ventspils nafta, šajā gadījumā Vitol. Par laimi, valdība un parlaments tomēr parādīja, ka nav gatavi kalpot šo kompāniju interesēs un ka zatleriešiem nav atbalsta.

– Varbūt zatleriešus vadīja cēls mērķis: novirzīt ostu nopelnīto naudu valstij?

– Osta ir infrastruktūra. Tāpat kā, piemēram, autoceļš Ventspils–Daugavpils. Ja jūs sāksiet iekasēt maksu par ceļu, jūs iekasēsiet: cilvēks brauks tik un tā. Osta iekasē nodevas, bet tās visas aiziet ostas attīstībai, un nekur citur nedrīkst to naudu ieguldīt. Mēs gribam braukt pa labi sakārtotiem ceļiem. Vai mēs pa tādiem braucam? Nē. Tāpēc, ka to naudu, ko nopelna Latvijas ceļi caur akcīzes nodokli, iztērē citiem mērķiem. Ja no brīvostām tiks izņemta nauda, tad tās sabruks tāpat kā Latvijas ceļi, un mēs zaudēsim konkurētspēju. Kaimiņi piedāvās ostas ar labāku infrastruktūru, bet mēs būsim zaudētāji. Zatlerieši ostu jautājumā darbojušies mūsu konkurentu interesēs – Kaļiņingradas, Klaipēdas, Tallinas, Sanktpēterburgas, Ustjlugas interesēs… Tātad zatlerieši ir centušies nodot nacionālās intereses.

– Jūs pieminējāt Latvijas sliktos ceļus. Bet mūsu valsts gatavojas piedalīties lietuviešu atomelektrostacijas celtniecībā ar 700 miljoniem latu. Varbūt šos miljonus labāk ieguldīt ceļu būvē?

– Piekrītu! Man nav skaidrs, kāpēc Latvijai vajadzētu ieguldīt vismaz 700 miljonus latu Lietuvas ekonomikā, it kā mums pašiem nebūtu, kur ieguldīt. Latvijā 2000 ceļu kilometru ir sabrukuši, bet pa 700 miljoniem latu tos var rekonstruēt. Tad mums jāizvēlas: ieguldīt kaimiņu ekonomikā, lai viņi labāk dzīvo, vai savest kārtībā savus ceļus. Mūsu valdība izdomājusi palīdzēt brāļiem lietuviešiem. Ja mēs būvētu atomstaciju, kā jūs domājat, vai lietuvieši ieguldītu naudu mūsu ekonomikā? Viņi mums pērnā gada sniegu uzdāvinātu. Fotogrāfijās. Šai atomelektrostacijas padarīšanai neredzu loģiku, bet, ja es kaut ko nesaprotu, tad tas nozīmē: es kaut ko nezinu. Acīmredzot ir slepenas vienošanās, kas ir izdevīgas nevis Latvijai, bet gan kādai šauru politisku interešu grupai, kas uz šo projektu cer iegūt virspeļņu, ko ielikt savā personiskajā kabatā. Un tad tā lieta kļūst loģiska. Tāpēc skaidri vajadzētu pateikt: Latvijai jāiegulda Lietuvas ekonomikā 700 miljoni, jo es, ministrs tāds un tāds, es, premjers, tāds un tāds, saņemšu par to tik un tik. Nu, neturiet taču mani par muļķi, es visu saprotu!

– Varbūt Latvija vismaz iegūs skaistus un dārgus vilcienus, kuru konkurss bezcerīgi notiek jau ilgu laiku? Tajā, ka šis process iet kā pa celmiem, atkal «nav vainīgs» Dombrovskis, toties tiek minēta jūsu ietekme.

– Konkursam vajadzēja beigties 2011. gada vasarā, bet to apturēja valdība. Un tagad līguma slēgšanas procedūru vada tieši valdība. Viss notiek tā, kā valdība ir lēmusi. Tā ka tur nevar vainot Auguli, Gerhardu, mani vai vēl kādu. Uz vilcienu projektu es skatījos skeptiski: vai tie, kas vēlēsies izmantot šos modernos, dārgos vilcienus, spēs samaksāt biļetes cenu? Ja nevarēs samaksāt, tad starpību nāksies segt Latvijas nodokļu maksātājiem. Tad nākamais jautājums: kāpēc tie, kuri brauks ar šiem vilcieniem, saņems nodokļu dotāciju, bet tie, kas nebrauks, – nesaņems? Kāpēc, piemēram, Dundagas iedzīvotājam jādāvina nauda Rīgas un Pierīgas pasažieriem? No otras puses – šādam projektam ir ilglaicīga stratēģiska nākotne. Bet vai Latvija spējīga tādu projektu novadīt? Izskatās šaubīgi.

– Kā vērtējat Valsts prezidenta Andra Bērziņa darbību?

– Bērziņa kungs ir tālredzīgs tautsaimnieks. Tā kā prezidenta pienākumos ir arī reprezentatīvās funkcijas, redzu, ka viņam tās rada diezgan lielu apgrūtinājumu. Tieši tāpat kā man. Es saprotu, ka tas ir viņa darbs un tas ir mans darbs, bet man ir žēl tā laika, ko es veltu šīm reprezentācijām. Domāju, ka prezidenta kungam nav viegli pie tā pierast. Manuprāt, viņam kā prezidentam vajadzētu pārraudzīt konkrētus Latvijas attīstības virzienus. Pateicoties Prezidenta kancelejai, Andris Bērziņš ir labi apbruņots ar faktisko informatīvo bāzi. Prezidents ir ļoti vienkāršs un labestīgs, viņā nav tās milzīgās augstprātības, kāda bija raksturīga Vairai VīķeiFreibergai. Viņš arī ievērojami labāk par Zatleru saprot Latvijas tautsaimniecību. Un svarīgi, ka Andris Bērziņš ir tuvāks tautai.

Autors: Elita Veidemane

Avots: www.nra.lv

Publicēts lapā: 25.05.2012