Kalendārs

Intervija Radio Baltkom (21.05.2012.)

Vadims Radionovs, raidījuma vadītājs: “Labvakar, cienījamie klausītāji. Ēterā Oksana Antoņenko.”

Oksana Antoņenko, raidījuma vadītāja: “Un Vadims Radionovs.”

V.Radionovs: “Bet pie mums viesos šodien Ventspils mērs Aivars Lembergs. Labvakar!”

Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labvakar!”

V.Radionovs: “Uzreiz arī atgādināšu visas saziņas iespējas. Pirmkārt, tiešā ētera tālrunis 67212939 un 67213939, kā arī neaizmirstiet izmantot mūsu videočatu portālā mixnews.lv sadaļā, kur ir videotiešraide no mūsu studijas – tas ir augšējā labajā stūrī – variet rakstīt komentārus, vēlējumus un jautājumus. Vēlams kulturālus.”

O.Antoņenko: “Gribētos vienīgais precizēt, ka mūsu saziņas kanāli darbojas tikai raidījuma pirmajā daļā, tā kā steidzieties tos izmantot!”

V.Radionovs: “Nu ko, droši vien tad sāksim! Kā vērtējiet politisko situāciju valstī, ņemot vērā, ka šodien parādījās informācija par to, ka Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš ticies ar bijušo premjeru Einaru Repši, turklāt ticies slepeni – par to nejauši uzzinājusi Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, un viņai tas nepatika. Lūk, tāda konspiratīva teorija vienkārši rodas. Kā Jūs to vērtējiet?”

A.Lembergs: “Es to nevērtēju kā notikumu, un tas nav noslēpums, vienkārši tas nav tāds notikums, par kuru Valsts prezidentam vajadzētu informēt. Es domāju, ka viņš bieži tiekas ar dažādiem cilvēkiem. Tas nav notikums.”

V.Radionovs: “Bet tas par tikšanos pat nebija ietverts Valsts prezidenta dienas kārtībā.”

A.Lembergs: “Tajā tiek iekļauti tikai kaut kādi svarīgāki publiskie pasākumi, tādas darba tikšanās netiek iekļautas un visiem Valsts prezidentiem tādas tikšanās ir bijušas.”

O.Antoņenko: “Bet kā tad ar tiem komentāriem, kuru mēs redzam medijos par to, ka Solvitai Āboltiņai ļoti nepatika šī tikšanās. Kā Jūs domājiet – ir Saeimas priekšsēdētājai iemesls neapmierinātībai?”

A.Lembergs: “Nu, protams, nē, tie ir maza bērna šņuksti. Par to pat nav vērts runāt. Ejam tālāk!”

O.Antoņenko: “Labi, bet saistībā ar Einaru Repši – tā vai citādi bija sarunas par jaunas partijas veidošanu, pēc tam bija noliegumi, bet vienalga tēma, kā saka, ir atvērta, lūk. Kā vērtējat, teiksim tā, Eināra Repšes atnākšanu vai atgriešanos aktīvajā politikā?”

A.Lembergs: “Viņš vēl nekur nav atnācis. Viņš vada sabiedrisku organizāciju. Latvijā tādas sabiedriskās organizācijas ir, manuprāt, 1008..”

V.Radionovs: “Vienu no daudzām, teiksim tā.”

A.Lembergs: “Vienu no daudzām. Repše ir kā pagājušā gada sniegs. Slēpošanai nederīgs.”

V.Radionovs: “Bet vienalga viņš ir iegājis neatkarīgās Latvijas vēsturē kā viens no harizmātiskākajiem latviešu politiķiem.”

A.Lembergs: “Jā, tas..”

V.Radionovs: “Ar augstu atpazīstamības līmeni.”

A.Lembergs: “Jā, protams, viņam bija tā žakete.. kāda tur?”

V.Radionovs: “Ādas.”

A.Lembergs: “Ādas, ja. Ar jahtu, cik atceros, vizinājās, grasījās naudu pelnīt. Muļķības, protams. Ar motociklu braukāja. Plkst. 17.00 beidza darbu, esot premjers. Vizinājās ar meitenēm. Nu tā. Nu vairāk atbilstošs Francijai.”

V.Radionovs: “Bet Francijā arī pietiekami bēdīgi, starp citu, beidzās..”

A.Lembergs: “Nu premjers nevar strādāt līdz plkst. 17, saprotiet? Premjeram katru dienu ir jāstrādā 12 stundas.”

V.Radionovs: “Varbūt viņš prata kaut kā pareizi savu laiku plānot, ne? Nepieļaujiet tādu domu?”

A.Lembergs: “Nē, nē, neiespējami, kā minimums 12 stundas ir jāstrādā premjeram, 14 stundas, 12. Viņam nav brīvdienu. Tas ir ļoti grūts darbs.”

O.Antoņenko: “Nu labi, Repšes atgriešanās iespējai Jūs neticat, bet tā vai citādi Latvijas politikā, varbūt ne tikai Latvijas, ir tradīcija, pie mums ir ļoti moderni veidot jaunas partijas, gandrīz uz katrām vēlēšanām izlien kāds sniegpulkstenītis. Šajā brīdī, kā Jūs domājat, vai sabiedrībai vēl ir vajadzība pēc kā jauna vai varbūt tomēr beidzot viss ir nostabilizējies?”

A.Lembergs: “Nē, ko Jūs, protams, ir tāda vajadzība, un pirmā, kura pretendē uz šo lomu un var pretendēt, es domāju, pietiekami veiksmīgi, tā ir Sudrabas kundze. Viņai šī gada beigās beidzas pilnvaru termiņš, un uz trešo termiņu viņu ievēlēt nedrīkst, un, ja “Vienotība” nepierunās viņu aizbraukt kaut kur tālāk kā vēstniecei vai nepierunās viņu, piespēlējot kādu labu amatu Eiropas Komisijā, vai nepierunās būt par Eiroparlamenta deputāti, tiesa, neatceros, kad ir šīs vēlēšanas, tad, es domāju, viņa.. viņa uz nākamajām Saeimas vēlēšanām atnāks ar savu partiju, un tā būs ļoti nopietna konkurence “Vienotībai”.”

O.Antoņenko: “Kam? Tieši “Vienotībai”?”

A.Lembergs: “Jā, jā. Jo Zatlers to.. to.. to vispār, aizmirstiet to. Tas.. tas ir pārpratums, ziniet kā..”

O.Antoņenko: “Vēl viens pagājušā gada sniegs. ”

A.Lembergs: “.. tā ir.. tā ir politiskā aborta kļūda, es teiktu tā.”

V.Radionovs: “Bet vienalga šī partija ir pietiekami plaši pārstāvēta parlamentā.”

A.Lembergs: “Nu tā nav partija.”

V.Radionovs: “Ir liela frakcija.”

A.Lembergs: “Jā, jā, bet tā nav partija, tā.. tas ir cilvēku bars. Es nesaku, ka viņi ir slikti, bet tā nav partija, saprotiet? Tā.. tā.. tā nav izveidojusies un tā neizveidosies. Kamēr Zatlers, viņš nevar izveidot partiju, viņš neprot vadīt, neprot virzīt, tur, ja kāds cits uzņemtos uz sevīm to atbildību, tur varbūt arī kaut kas izdotos, piemēram, kā organizators galvas tiesu labāks būtu, piemēram, Rinkēvičs, ja, bet viņam pietrūkst harizmas, ja. Tā kā vienmēr ir problēma ar līderi, ja.”

O.Antoņenko: “Labi, Jūs sakāt, ja atnāks Sudraba, tad no konkurences, pirmkārt, jābaidās “Vienotībai”, bet vai Jūs neuzskatāt, ka arī Zaļo un zemnieku savienībai derētu baidīties, varbūt “Saskaņas centram” vajadzētu baidīties?”

A.Lembergs: “”Saskaņas centram” es nedomāju..”

O.Antoņenko: “Kāpēc? Sudraba ir pietiekami populāra krievu medijos un vidē.”

V.Radionovs: “Jā, šis ir viens no nedaudzajiem Latvijas politikas piemēriem, kurš ir populārs abās etniskajās grupās.”

A.Lembergs: “Saprotiet, šobrīd viņa nav politiķe. Viņa ir kontroles dienesta vadītāja, kuras uzdevums ir.. viņi sevi tā pozicionē,- meklēt nepilnības. Kad cilvēks mainās, viņš kļūst.. Ja es visu laiku meklētu nepilnības, visu laiku teiktu – tas ir slikti, tas, pilsētā, piemēram, es esmu pie varas, es visu laiku – tas ir slikti. Tad es teikšu: klausies, ko Tu tur dari? Tu dari labu, ja. Tas, kas ir slikti, Tev ir jādara labāk. Tā ir radikāli cita lieta. Viņa, viņa vada ļoti nopietnu valsts kontroles struktūru. Politiķis, kad viņš premjers vai Saeimas deputāts, vai pilsētas vadītājs,- tā ir pavisam cita.. cita situācija, un.. Un, protams, nav iemesla, lai viņa būtu.. un kāpēc, lai viņa nebūtu krievvalodīgo vēlētāju vidū? Protams, var būt, jā..”

O.Antoņenko: “Tātad baidīties der arī “Saskaņas centram.”

A.Lembergs: “Kaut kādā mērā jā.”

O.Antoņenko: “Bet Zaļo un zemnieku savienībai?”

A.Lembergs: “Arī.”

O.Antoņenko: “Labi, bet, ja visiem ir vērts baidīties, tad, es tā saprotu, Sudraba ir spējīga savākt elektorātu, iepatikties vēlētājiem utt., utt., kāpēc viņu neuzaicināt savā politiskajā spēkā, lūk, piemēram, ZZS?”

A.Lembergs: “Nē, uzaicināt, protams, vajag, bet šobrīd nedrīkst uzaicināt, jo viņai ir darbs, kas nav savienojams..”

O.Antoņenko: “Bet drīz nebūs.”

A.Lembergs: “Jā, nu tad, protams, es domāju visi ar viņu runās, un viņa izvēlēsies.”

O.Antoņenko: “Un Jūs?”

A.Lembergs: “Es nē, es nevadu Zaļo un zemnieku savienību, šobrīd to vada Raimonds Vējoņa kungs, un tā nav mana prioritāte.”

O.Antoņenko: “Bet varbūt Vējoņa kungs ar Jums ir dalījies plānos attiecībā uz Sudrabas kundzi? Nav tā bijis, ka, lūk, uzaicināt tomēr?”

A.Lembergs: “Nē, nu es saku, tas ir priekšlaicīgi. Tas ir priekšlaicīgi. Tā ir gada beigu vai nākamā gada sākuma saruna.”

V.Radionovs: “67212939 un 67213939 – tiešā ētera tālruņi. Atgādināšu, ka šodien studijas viesis ir Ventspils mērs Aivars Lembergs. Mums ir zvans, uzklausīsim to! Labvakar, Jūs esiet ēterā, runājiet, lūdzu!”

Radio klausītājs: “Hallo, labvakar!”

V.Radionovs: “Labs!”

Radio klausītājs: “Lemberga kungs,”

A.Lembergs: “Jā.”

Radio klausītājs: “.. man Jūs ļoti simpatizējiet gan kā cilvēks, gan kā biznesmenis, gan kā pilsētas mērs. Ziniet, cāļus skaita rudenī. Jūs varat uzaicināt jebkuru no valdības uz Ventspili un parādīt, ko esat izdarījis pilsētā. Jūs man asociējieties ar rūdītu kaujinieku vienās rētās. Jūs nepārsteigt ne ar dārgu automašīnu, ne dārgu uzvalku. Jums nebāzīs 100 000 kukuli. Jūs mīlat Latviju, kāpēc Jūs nekandidējiet? Paldies!”

V.Radionovs: “Paldies par Jūsu redzējumu, ļoti labā nozīmē Jūs aprakstīja mūsu radio klausītājs.”

O.Antoņenko: “Tēlaini.”

A.Lembergs: “Paldies viņam par labiem vārdiem, tādu vārdu dēļ ir jēga un prieks strādāt un dzīvot.”

V.Radionovs: “Tad kāpēc Jūs nekandidējiet uz.. visticamāk runa ir par Ministru prezidenta amatu?”

A.Lembergs: “Nē, nu es biju premjera amata kandidāts no Zaļo un zemnieku savienības, bet, lai par tādu kļūtu, nepieciešams noteikts balsu skaits. 10. Saeimā zaļie zemnieki ieguva 22 balsis, bet “Vienotība” ieguva 33, tā kā viņi uzvarēja šajās vēlēšanās. Šajās zaļie zemnieki ieguva tikai 13 balsis, tā kā viss ir atkarīgs no vēlētājiem. Darbošanās parlamentā nav manam raksturam atbilstoša, es tur nomiršu no garlaicības.”

V.Radionovs: “Jā, starp citu, tā pirms katrām vēlēšanām ir galvenā intriga.”

A.Lembergs: “Bet kāpēc man iet uz darbu, kurā es nomiršu? Neloģiski, vai ne?”

V.Radionovs: “Neloģiski un nehumāni, var tā teikt.”

A.Lembergs: “Un pat nehumāni, ja?”

O.Antoņenko: “Uzklausīsim vēl vienu zvanu, mums līnija ir karsta!”

Radio klausītājs: “Labvakar!”

V.Radionovs: “Labvakar! Jūs esat ēterā, lūdzu runājiet!”

Radio klausītājs: “Labvakar!”

A.Lembergs: “Labs!”

Radio klausītājs: “Man ir jautājums Lemberga kungam attiecībā uz to, ka viņš pietiekami nesen izteicās par to, ka ja likumdošanas līmenī aktualizēsies jautājums par referendumu, tad viņš atbalstīs parlamenta atlaišanu. Tad, lūk, jautājums – vai tādā gadījumā viņš atbalstīs arodbiedrību iniciatīvu par Saeimas atlaišanu?”

V.Radionovs: “Paldies par Jūsu redzējumu! Tik tiešām..”

A.Lembergs: “Kā iniciatīvu?”

V.Radionovs: “.. šodien parādījās informācija no vienas no arodbiedrībām par to, ka, iespējams, tuvākajā laikā sāks vākt parakstus par Saeimas atlaišanu, kārtējo reizi – gribas piebilst.”

A.Lembergs: “Jautājums ir par cēloni un sekām. Manuprāt, tautai, vēlētājiem ir jābūt pietiekami skaidram cēlonim un sekām – kāpēc? Kāpēc tieši tagad? Un šim argumentam ir jābūt svarīgam.”

V.Radionovs: “Tātad šobrīd neredzat iemeslu?”

A.Lembergs: “Man, man.. Nē, iemesls ir vienmēr. Atbalsts parlamentam ir ap 15%, tā kā pārējie neatbalsta.”

V.Radionovs: “Tas ir standarta līmenis visiem parlamentiem.”

A.Lembergs: “Nē, bija pat zemāks, ap 10%, tagad tas nedaudz palielinājās, jo, protams, ir valsts mediju kontrole, un tur visu laiku dzied tikai labas dziesmas par valdību un esošo parlamenta vairākumu, lūk, bet es domāju.. es domāju, ka šādai iniciatīvai ir tiesības dzīvot, bet būtu labi, ja uzkrātos kaut kāda argumentācija.”

O.Atoņenko: “Bet, lūk, radio klausītājs pieminēja izmaiņas.. teiksim tā, referenduma rīkošanas procedūras izmaiņas, tas ir sagatavošanās.”

A.Lembergs: “Jā, tas ir pilnībā pieļaujami. Līdz šim bija – 10 000 savāca un viss, tālāk jau iet oficiālais valsts finansējums, un, kad pašreizējā pozīcija – “Vienotība” bija opozīcijā, viņi to izmantoja, tagad, kad viņi ir pozīcijā, to izmanto viņu opozīcija, tad viņi to griež. Kāda tur ir demokrātija?”

O.Antoņenko: “Bet vai tas var būt iemesls, lai, pieņemsim, pieprasītu parlamenta atlaišanu?”

A.Lembergs: “Jā, tas var būt un te, protams, jāpaskatās, cik lielā mērā šādu ideju atbalsta pilsoņi, jāpaskatās socioloģiju, ja. Man tas ir, es uzskatu, ļoti svarīgi. Kā sanāk – ja tika izvirzīts valodas referendums, tad tas nav pareizi, tas ir viss, šausmas kaut kādas, bet tās ir pilsoņu tiesības, 10 000 izrādīja iniciatīvu, viņi savāca, lūdzu, visi gāja uz vēlēšanām, uz referendumu, varēja balsot. Nē! Sanāk, ka ir pareizie pilsoņi un viņu domas un nepareizie. Piedodiet, pareizais skatījums ir tas, kuru atbalsta vairākums, un tiesības balsot – tās ir demokrātiskas tiesības. Es varbūt runāju kā liels demokrāts, bet es tiešām tā uzskatu. Un nedrīkst mainīt Konstitūciju, Referendumu likumu atkarībā no tā, kas ir pozīcijā, kas opozīcijā.”

V.Radionovs: “Tātad, pieskaņojot konkrētajai situācijai.”

A.Lembergs: “Jā, nedrīkst. Kā man nemitīgi gatavo kaut kādus likumus, lai mani kaut kā varētu nosodīt, kaut kā pavērst izmeklēšanu, kaut ko noklausīties, lūk, visu laiku tā, ik pēc 2-3 mēnešiem parlamentā nonāk kaut kādas izmaiņas likumā, lai kaitētu Lembergam. Vai tad tas ir normāli?”

O.Antoņenko: “Atriebjas?”

V.Radionovs: “Jums atriebjas, starp citu, ja?”

A.Lembergs: “Nē, tas nav demokrātiski, saprotiet. Viņi dara man sliktāk, bet ziniet, kāds ir tas sakāmvārds: kas otram bedri rok, pats iekrīt.”

O.Antoņenko: “Labi. Saistībā ar referendumu, ja reiz aizskārām šo jautājumu, šobrīd notiek parakstu vākšana referenduma rīkošanai par pilsonības nulles variantu, tātad, lai piešķirtu pilsonību visiem, kuri to vēlas, lūk, kā Jūs attiecaties pret šo iniciatīvu?”

A.Lembergs: “Tāpat. Pilsoņiem ir tiesības vākt parakstus referenduma rīkošanai. Pilsonim ir tiesības, viņam ir tiesības šīs tiesības izmantot un kāds būs referenduma rezultāts, katram pilsonim ir tiesības iet un nobalsot, lūk, arī visa.. Un nav būtiski, kas tā ir par iniciatīvu.”

V.Radionovs: “Bet kā Jūs personīgi attiecaties pret šo iniciatīvu? Uzskatāt, ka nepilsoņiem jāparedz iespēju automātiski iegūt pilsonību?”

A.Lembergs: “Es teikšu tā, ka es neietu ar šo iniciatīvu. Kāpēc? Tāpēc, ka latviešu nacionālradikāļi to tik vien gaida, lai pilnā balsī kliegtu, ka tur viss, pasaules gals, Latvija ir gājusi bojā..”

V.Radionovs: “Krievi nāk!”

A.Lembergs: “Krievi nāk. Tas mums nav vajadzīgs, saprotiet. Ja tas būtu bijis 91majā gadā, citādi, bet mums ir 2012.gads, mums strauji pavērsieni šajā jautājumā nav nepieciešami. Katrs, kurš grib kļūt par pilsoni, viņš par tādu var kļūt, tā nav sarežģīta procedūra. Attiecībā uz bērniem, kuri dzimuši šeit Latvijā, es domāju, ka jautājumu ir jārisina. Kāpēc? Tāpēc, ka, piemēram, pašvaldību vēlēšanās, atvainojiet, es nosaukšu – portugālis, ir atbraucis šeit, viņš var balsot, par vai pret mani.”

V.Radionovs: “Kā Eiropas Savienības pilsonis.”

A.Lembergs: “Kā Eiropas Savienības pilsonis. Bet tas, kurš šeit ir dzimis un audzis, nevar balsot ne par, ne pret Lembergu, kaut arī viņš, piemēram, Ventspilī ir nodzīvojis 20, 30, 40 gadus. Tas nav pareizi! Es uzskatu, ka tas absolūti nav pareizi. Viņš taču te dzīvo, izmanto labumus, satopas ar problēmām, visu, kas ir Ventspilī. Tā kā mana pieeja ir tāda – šajos jautājumos nevajag straujus pavērsienus, otra puse to tikai vien gaida, bet referendums nekādu bīstamību nerada – cik pilsoņi gribēs, tik ies un nobalsos.”

O.Antoņenko: “Bet valodas referendums arī, Jūsuprāt, bija viens no tādiem straujiem pavērsieniem?”

A.Lembergs: “Nu, kādā ziņā straujš? Nu, protams, tas saasināja situāciju, nešaubīgi, bet tas notika ar tiem rezultātiem, kādus mēs tehniski zinām, bet no otras puses, es pret balsošanām attiecos ļoti nopietni. Tātad jautājumi par Latvijas sabiedrības integrāciju 20 gadus, mēs to zinām, tie nav risināti, tieši otrādi – tie speciāli ir saasinājušies, speciāli saasinājušies. Atcerieties, tur tas uzbrukums krievu skolām. Es ļoti labi atceros.”

V.Radionovs: “2004. gads. To reformu Jūs domājat.”

A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Tas, lūk. Tas ir speciāli, tas ir pret bērniem, gatavi bērni vai nē, vecāki gatavi vai nē, mācību programmas gatavas vai nē, mācību līdzekļi gatavi vai nē, skolotāji gatavi vai nē, pie mums Ventspilī es taču to redzu. Un ar ko tad tas viss beidzās? Beidzās ar aktīvu sadursmi, beidzās tas, nu, ar tādu spriedzes palielināšanos sabiedrībā, bet reāli tas dzīvē viss ir, nu, tā pieslīpējies, var tā teikt, ja.”

V.Radionovs: “Nu var.”

A.Lembergs: “Var tā teikt.”

A.Antoņenko: “Labi, bet ir viedoklis par to, ka līdz šim mēs dzīvojām tādā kā vakuumā, ja, bija kādi konflikti, bija problēmas, bet tās bija apslēptas, bet tagad šis valodu referendums it kā izvilka visas šīs problēmas uz ārpusi, un tagad sākusies kaut kāda radikalizācija, pēc kuras, kā saka daži politologi, patiešām sāksies reāla saruna. Lūk, no šī viedokļa, nepiekrītat? Varbūt patiešām šī integrācija arī sākās no šī referenduma?”

A.Lembergs “Nē, integrācija no tā nesākas, nē. Dezintegrācija ar to sākas. Bet saprotiet, nu, referendums nerisina jautājumus, ne integrācijas, ne dezintegrācijas. Integrācija risinās ar tolerantisma, attiecību nosacījumiem un tas risinās ar kopējām vērtībām. Jo mēs, jūs, nu labi, es un jūs, mums ir viena valsts, kurā dzīvojam, pareizi? Mēs gribam dzīvot šajā valstī labi, ja. Ja mēs esam vienā pilsētā, tad mums ir kopīgas problēmas – sabiedriskā transporta, ielu stāvokļa, ūdens, kanalizācijas, sabiedrības veselība, viss, viss. Tas ir mūsu kopīgais, pareizi? Ja tur ir panākumi, tad mums visiem labi. Ja tur ir neveiksme, tad priekš visiem slikti, tas taču apvieno, bet visas šīs māžošanās vienā jautājumā, tas neko nerisina.”

A.Antoņenko: “Jūs uzskatāt, ka nevajag aktualizēt šos jautājumus, valodas, nepilsoņu utt., utt.?”

A.Lembergs: “Pilsoņiem vienmēr ir tiesības aktualizēt tos jautājumus, kurus uzskata par vajadzīgiem, un valdībām vienmēr vajag ieklausīties. Kāpēc, pat ja tas ir mazākums, un kopumā mazākums, un jo īpaši, ko domā mazākums, tajā vajag ieklausīties, analizēt un domāt, ko šajā jautājumā var darīt, saprotiet. Lūk, pati pieeja, – ja mēs esam vairākumā, tad mums vienmēr taisnība, tas ir absolūti antidemokrātiski. To sauc par Ļeņina demokrātiskā centrālisma principu. Jūs varbūt nemaz neziniet par tādu. Boļševiku partijas pamatā bija demokrātiskais centrālisms, kad vairākumam vienmēr taisnība. Demokrātiskā sabiedrībā – absolūti nē. Invalīdi mazākumā, nu, sabiedrībā?”

V.Radionovs: “Kā atsevišķa grupa, protams.”

A.Antoņenko: “Nu faktiski, jā.”

A.Lembergs: “Nu, ko ar viņu interesēm var nerēķināties?”

V.radionovs: “Nu demokrātija paredz..”

A.Lembergs: “Bet pensionāri, ka viņi mazākumā, ar viņiem ko var nerēķināties? Bet sievietes, kā? Nu labi, viņas ir vairākumā.”

V.Radionovs: “Sievietes ir vairākumā.”

A.Lembergs: “Labi.”

V.Radionovs: “Vīrieši ir mazākumā.”

A.Lembergs: “Bet ko, ar viņu specifiskajām interesēm var nerēķināties? Nu ar vīriešiem vismazāk rēķinās, kā zinām, ja, un tāpēc mēs arī 10 gadus mazāk dzīvojam. Bet šajā problēmā mēs paši vainīgi, vajag sarunāt ar sievietēm, ja, par to, ka viņas vairākumā tomēr.”

A.Antoņenko: “Uzlabot dzīves kvalitāti tik tiešām!”

A.Lembergs: “Jā, labi. Piedodiet, bet tas ir jautājums par.. tātad, sabiedrība ir tik demokrātiska, cik tā rūpējas par mazākuma interesēm.”

V.Radionovs: “67212939 un 67213939 – tiešā ētera telefoni, un atgādināšu, ka šodien pie mums ciemos Ventspils mērs Aivars Lembergs. Tāpat mēs pietiekoši aktīvi saņemam ziņojumus mūsu videočatā, un, lūk, Larsons interesējas – vai Latvijā ir vajadzīga prezidentāla valsts? Kā Jūs uzskatāt?”

A.Lembergs: “Es par. Es par tādu tipu kā Amerikā, Amerikas Savienotās valstīs, Francijā, es pilnībā par. Tātad, mēs redzam, ka parlamentārā republika Latvijā neiedzīvojās ne starp pirmo un otro Pasaules karu, bet beidzās ar Ulmaņa diktatūru, lūk, un tagad arī, paskatieties, mēs, parlamentāra republika, daudzpartiju sistēma, kur četras, kādas četras, piecas, sešas, septiņas partijas Saeimā, viss sadrumstalots, tas viss, daudz pļāpāšanas, īslaicīga domāšana, nenoturīga politika, ja, tas nav, es par prezidentālu republiku.”

V.Radionovs: “Jūs neuzskatāt, ka pastiprinot prezidenta pilnvaras vai vispār nomaiņa.. sistēmas kursa nomaiņa var novest pie autoritārisma?”

A.Lembergs: “Nu, pagaidiet, ja tagad KNAB dara, ko grib, – vai tad tas nav autoritārisms? Bet tad būtu prezidents, un mēs zinātu, ka viņš atbildēs, un tad nevar aiziet kaut kur malā un tā.”

V.Radionovs: “Tātad daudz stingrāka varas vertikāle?”

A.Lembergs: “Jā, vairāk stingra. Ir tiesības, bet tad arī pilnībā visa atbildība uz šī cilvēka. Ir ierobežots ar diviem termiņiem, ja, un viss. Katrs prezidents aiz sevis vēlas atstāt, nu, labas pēdas, pareizi, personīgi katrs cilvēks grib, lai viņu atceras ar labu, ja. Bet kaut kāds tādu 30-to gadu autoritārisms nav iespējams, jo mēs esam Eiropas Savienībā. Ja būs kādas izmaiņas šajā jautājumā, tad Latvija uzreiz atradīsies starptautiskā izolācijā.”

V.Radionovs: “Uzklausīsim zvanu, telefona līnija plīst pušu. Labvakar, Jūs esat ēterā, runājiet, lūdzu!”

Radio klausītājs: “Labvakar!”

A.Lembergs: “Labvakar!”

Radio klausītājs: “Man šāds jautājums: mani ļoti pārsteidza, ka Zaļie un zemnieki pirmajā lasījumā nobalsoja par Lisabonas manifestu, it kā – puiši, zemnieki, dārgie, nobalsojiet par šo manifestu, bet mēs tur, Briselē, parunāsim, lai jums tur, zemniekiem, pieliek. Kas tā par tādu demagoģiju? Kā tā Jūsu cilts locekļi, līdzpartijnieki, izgāja uz tādu triku, es ļoti pārsteigts. Un otrs jautājums: Putina vizīte. Kā esmu novērojis Putinu, viņš brauc uz valsti, kur gatavojas lielas ekonomiskās.. risinās lielas eko.. vai politiskās problēmas. Kā Jūs domājat, kādas.. tas ir, Jūs neziniet, kādas šobrīd risinās problēmas, – ekonomiskās sadarbības vai kaut ko ostas paplašina vai vēl kaut kas. Piemēram, ostas, piemēram, Putins pateica, ka par 50% samazinās un paplašinās Krievijas ostas, tātad, Kaļiņingradas, Ļeņingradas un viss pārējais, vai politiskās, – ko risinās, kādus jautājumus?”

V.Radionovs: “Paldies par Jūsu viedokli, varbūt mazliet vienkāršosim, – Putins, Jūsuprāt, atbrauks uz Latviju kaut kad?’

A.Lembergs: “Nu, lai Putins atbrauktu, tas ir, Krievijas prezidents lai atbrauktu, vajag būt politiskajam pamatojumam, kā Nr.1, pozitīvam, un otrs, vajag būt, nu, lai brauktu ar rezultātiem, tāpat vien atbraukt, nav tas..”

A.Antoņenko: “Tātad vienošanos pakete?”

A.Lembergs: “Jā. Politiskais pamatojums, es domāju, uz šodienu, šodien, ievērojami sliktāks, kā tā bija pirms pusgada.”

A.Antoņenko: “Kāpēc?”

A.Lembergs: “Es domāju, ka virkne mūsu vadītāju izteikumu, kas attiecas uz leģionāriem, netiek atbalstīti, es domāju..”

V.Radionovs: “Ar to Jūs domājat Valsts prezidenta Bērziņa izteikumu noliekt galvu “Waffen-SS” leģionāru priekšā?”

A.Lembergs “Nu, ne tieši tā viņš teica, ja, tātad, es domāju, ka ne visai veiksmīgi tas bija pateikts, lūk. Es vismaz tā neteiktu, un tas, protams, es domāju, ir novērtējums, kas, nu, nu, nav izsvērts. Tiesa, tagad tiek runāts par to, ka vajag atzīmēt uzvaru pār fašistisko Vāciju kopā, tas jau ir tuvāk, ievērojami tuvāk, ja. Ja, tātad, pie tā mērķtiecīgi strādās un tiks atzīmēta uzvara pār fašismu, ja, bet, protams, nedrīkst, saprotiet, nu nedrīkst “Waffen-SS”, ir “Waffen-SS”, saprotiet. Tagad, starp citu, grāmata izdota, kur par “Waffen-SS” vesela grāmata, šāda biezuma, es kā reiz, man nupat, nupat uzdāvināja, tur var visu izlasīt.”

V.Radionovs: “Vietējā? Vietējā autora vai ārzemju?”

A.Lembergs: “Nē, nē, nē. Tā ir ārzemju. Krievu valodā, bet tulkojums. Un vajag izlasīt. Tātad, cilvēkiem vajag zināt labāk, labāk vēsturi. Es Jums pateikšu vienu vienkāršu lietu – kas bija, tātad, latviešu divīzijas komandieris, kas bija komandieris? Nav svarīgs uzvārds, – latvietis vai vācietis?”

V.Radionovs: “Vācietis.”

A.Lembergs: “Pareizi. Bet padomju divīzijai?”

V.Radionovs: “Nu.. padomju..”

A.Antoņenko: “Pēc loģikas latvietis, droši vien.”

A.Lembergs: “Latvietis, pareizi. Tātad, SS ģenerālis bija, kurš nebija armijas ģenerālis, kurš nemācēja komandēt, ja. To rakstīja latviešu, avots ir latviešu, ne krievu, ne ārzemju, ja. Nu, labi, atgriežamies atpakaļ, tātad, politiskais pamatojums, tas ir Nr.1, un tā tikšanās, kura notika Maskavā starp Latvijas un Krievijas prezidentu, tā notika ļoti tādā labā, ļoti labā atmosfērā, ļoti lietišķi, bet es domāju, tā neieguva pietiekamu attīstību. Es domāju, ka Latvija kaut kādā mērā palaida iespēju būt par tādu piemēru, tiltu starp Krievijas un Eiropas Savienības sadarbību. Jo Krievija un Eiropas Savienība, – lūk, partneri. Mēs – viena no Eiropas Savienības valstīm, tiesa, tieši atrodamies blakus Krievijai, un šī mūsu.. mūsu situācija, ja pozitīvas attiecības un augšupejošas politiskās, nu tad mums ir ļoti labas perspektīvas Latvijas un Krievijas sadarbībā.”

V.Radionovs: “Nu ko, turpināsim apspriest šīs un tāpat arī citas tēmas nākamajā pusstundā. Nepārslēdziet, atgādināšu, ka ciemos pie mums šodien Ventspils mērs Aivars Lembergs.”

(..)

V.Radionovs: “Bet mēs turpinām, studijā strādā Oksana Antoņenko..”

O.Antoņenko: “Un Vadims Radionovs.”

V.Radionovs: “Bet ciemos pie mums šodien Ventspils mērs Aivars Lembergs. Labvakar, vēlreiz!”

A.Lembergs: “Labvakar!”

O.Antoņenko: “Sāksim mūsu raidījuma otro daļu ar varbūt vairāk vieglu tēmu, lūk, Govju parāde, kā mēs saprotam, šogad Ventspilī notiek 10. reizi. Pastāstiet, kas tas ir?”

A.Lembergs: “Ne pavisam precīzi, tātad, pirmā parāde pie mums notika 2002.gadā, šī kustība vispār sākās 1999.gadā Čikāgā un Cīrihē bija pirmā, un tas ir tāds pilsētu reklāmas mārketinga pasākums. Un, lūk, 2002.gadā tas notika pie mums, viens no pirmajiem pasaulē un pirmais Austrumeiropā vispār bija, un šogad paliek 10 gadi no tā momenta, un tāpēc pēc 10 gadiem mēs organizējam tādu parādi, otro reizi, kad būs mākslinieki, apgleznos, veidos govis, dažādi, kā viņi sevi prezentēs, to mēs redzēsim tikai šī gada 30.jūnijā Ventspils ielās, parkos, skvēros. Nu, lūk, un pēc tam šīs govis tiks pārdotas, tā kā tas ir mārketings, tā ir māksla..”

V.Radionovs: “Un nauda pilsētas budžetā?”

A.Lembergs: “Nē.”

O.Antoņenko: “Bet kam nauda tiek?”

A.Lembergs: “Nauda bērniem. Kādiem mērķiem.. Ventspils bērniem. Bet kādiem mērķiem tieši, par to mēs vēl veicam aptauju, ko par to domā ventspilnieki.”

O.Antoņenko: “Bet kā par sākotnējo ideju, – kāpēc govis, kāpēc apgleznot, ir taču dažādi veidi, kā, tā teikt, nopelnīt naudu labdarībai?”

A.Lembergs: “Nu, redzat, govis, nu, grūti teikt, vispār šāda parāde, no dažādiem dzīvniekiem, notiek ne pirmo reizi, ja. Ir notikušas gan ar zirgiem, gan ar lauvām, es pats redzēju lauvas, gan citiem. Bet izrādījās, ka tāds vispieņemamākais dzīvnieks, kurš izsauc vispozitīvākās emocijas, ir tieši govs.”

V.Radionovs: “Tas tieši Ventspilī?”

A.Lembergs: “Nē, visā pasaulē, visā pasaulē, jā. Tieši govs. Un tāpēc visvairāk tieši šādas parādes notiek tieši ar govīm. Bet govis pienāk baltas, pēc tam jau mākslinieks to pārtaisa, tā var mainīties gan apjomā, gan platumā, gan augstumā, un var, protams, arī ar krāsām apgleznot, tas jau, nu, mākslinieka radošā fantāzija.”

V.Radionovs: “Bet kur pasūtat pašas govis?”

A.Lembergs: “No Amerikas.”

V.Radionovs: “Tātad tās atved..”

O.Antoņenko: “Tās ir standarta, ja?”

A.Lembergs: “Jā, jā. Nē, nē, toreiz bija no Amerikas, tagad izgatavo tepat uz vietas, tāpēc tās ir ievērojami lētākas. Tad viens gabals maksāja 5000 lati, tagad neatceros, bet ievērojami lētāk tagad.”

V.Radionovs: “Nu bet šis projekts, katra govs tiek izgatavota konkrēti katrai pilsētas, nu, piemēram, Ventspilij, vai arī Jūs ņemat standarta govis un..”

A.Lembergs: “Nē, nē, mēs nopirkām 24 govis, pēc tam mums ir partneris, kurš strādā ar māksliniekiem, viņš pats ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs, un viņš uzaicināja Latvijas pazīstamākos māksliniekus piedalīties šajā pasākumā. Un viņi, nu kurš varēja, piekrita, un tagad viņi iedeva savas skices, katrs no viņiem saņem govi, mēs dodam tur visu nepieciešamo – nu, krāsas, visu, ko vajag, pēc tam viņš rada šo govi tajā izskatā, kādā viņš uzskata par vajadzīgu.”

O.Antoņenko: “Bet kāpēc govis veido tikai mākslinieki? Varbūt būtu vērts uzaicināt, nu, es nezinu, zināmus politiķus, piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs apgleznoja govi? Varbūt tas mārketinga ziņā labāk nostrādātu?”

A.Lembergs: “Jūs gandrīz uzminējāt. Patiešām, vienu govi veido māksliniece Caune, bet par viņas partneri esmu es.”

V.Radionovs: “Tātad vienu govi atdeva Jūsu varā?”

A.Lembergs: “Ne man, viņai atdeva, bet es..”

O.Antoņenko: “Bet viņa Jums.”

A.Lembergs: “Nē, es viņai kā padomdevējs. Mēs ar viņu divreiz tikāmies, viņa piedāvāja savas idejas. Lūk, šajā stadijā mēs apspriedām, beigās nonācām pie tāda vienota kopsaucēja, pēc idejas, ja. Bet tālāk viņa pati, protams, visu dara, es tajā nepiedalos.”

O.Antoņenko: “Kāda ir ideja, Lemberga govs ideja?”

A.Lembergs: “Nu, tā ideja kā.. tā ir mākslinieciska ideja, bet tā man iepatikās, – govs, kura spīd, kura izstaro gaismu. Gaismu, ne krāsu, bet gaismu.”

O.Antoņenko: “Viņa tāda neona, ja?”

V.Radionovs: “Tā tāda pozitīva?”

A.Lembergs: “Jā, tāda pozitīva, ja. Man šī ideja iepatikās, manuprāt, mums ir tik daudz negāciju, un vajag, jo dzīvē taču tik daudz skaistā, lūk, no rīta, izeju es, katru rītu es nodarbojos ar rīta rosmi, izeju ārā, vienalga kādi laikapstākļi, nav sliktu laikapstākļu, lai tur migla vai slapjdraņķis, visi rīti brīnišķīgi.”

V.Radionovs: “Tas, kā slavenajā dziesmā par to, ka dabai nav siltu laikapstākļu.”

A.Lembergs: “Jā, protams, jā. Un, lūk, es gribu, lai cilvēki skatītos uz dzīvi ar optimismu, pat tie, kam slikti, liekas, viss, sliktāk vairs nevar būt, padomājiet, – kādam, nudien, ir vēl sliktāk, un Jums paliks mazliet vieglāk.”

V.Radionovs: “Tātad viss tiek iepazīts salīdzinot.”

A.Lembergs: “Jā, protams.”

O.Antoņenko: “Bet, ja paturpināt tēmu par mārketingu un tūrismu, atcerieties, Jums bija ideja ieviest savu valūtu pilsētā? Kā ar šo virzās uz priekšu?”

A.Lembergs: “Jā, mēs to ieviesām, mani gandrīz nodeva tiesai, tātad, Zatlers vērsās Drošības policijā, vismaz viņš tā teica, ka es iznīcinu valsts pamatus, tātad, politiķis no “Vienotības”, šis Šadurskis, pateica, paziņoja, ka es esmu nojūdzies, finanšu ministrs pateica, ka mēs darām noziegumu..”

V.Radionovs: “Rezonanse tiešām bija milzīga.”

A.Lembergs: “Jā, jā, bija kolosāla, es biju gatavs arestam, lūk. Bet, – nesen notika ikgadējs festivāls, kur tika vērtēti labākie mārketinga pasākumi Latvijā. 233 darbi piedalījās, lielākā daļas žūrijas bija ārzemnieki un žūriju vadīja arī ārzemnieks.”

V.Radionovs: “Tātad bez kaislībām.”

A.Lembergs: “No Lielbritānijas, jā. Un viņam neko nenozīmē, oligarhs tur vai nē, neko. Un, lūk, šis mūsu projekts ieguva Grand Prix, Grand Prix, un latviešu balsojumā arī ieguva vislielāko pozitīvo atzīmi.”

O.Antoņenko: “Bet kā tomēr iet, šobrīd apgrozījumā cik “ventu”?”

A.Lembergs: “Oi, miljoni 15, manuprāt, ja.”

O.Antoņenko: “Tas ir, latos, latos, kā?”

A.Lembergs: “Nu, latos 1:100 tas ir, ja. Bet ar to var, ar “ventiem” var norēķināties 48 Ventspils vietās, 48 vietās, kur daļu no rēķina Jūs varat apmaksāt ar “ventiem”. Bet “ventus” var nopelnīt internetā, vienkārši tur izliekot savas fotogrāfijas par Ventspili, ko Jūs paši esat uzņēmuši, ja, un, tātad, neko, internetā pastrādājiet un Jūs nopelnāt “ventus” līdz pat 500 latiem, oi, līdz pat 500 “ventiem” var nopelnīt. Bet pēc tam jau, sākot no piedzīvojumu parka, tātad, akvaparka, ja, tātad, veselā virkne viesnīcu, kafejnīcu Jūs varat norēķināties ar šiem “ventiem”.”

V.Radionovs: “Tātad, paēst var par “ventiem”? Vai var nopirkt ēdienu?”

A.Lembergs: “Daļu rēķina var apmaksāt ar “ventiem”, daļu. Ne visu, protams. Nu, piemēram, 10%, 20, kā atlaide, saprotiet?”

V.Radionovs: “Bet maizi veikalā ar atlaidi var nopirkt?”

A.Lembergs: “Nē, maizi nē. Tur, kur tūristi, tur, jā. Saprotiet, tas ir mārketings, tā ir piesaiste, lai saņemtu pakalpojumus saistītus ar tūrismu.”

O.Antoņenko: “Bet govi varēs nopirkt par “ventiem”?”

A.Lembergs: “Par “ventiem” nevarēs nopirkt.”

O.Antoņenko: “Kāpēc tā?”

A.Lembergs: “Tāpēc, ka šīs govis mēs pārdosim par latiem, lai par tiem varētu kaut ko nopirkt bērniem.”

O.Antoņenko: “Bet cik plānojat iegūt par visām govīm kopā un varbūt par savu atsevišķi?”

A.Lembergs: “Oi, nezinu. Es pagājušo reizi pats 2 govis nopirku, tagad man tās vēl pagalmā stāv, skatījos, tagad vajag taisīt restaurāciju, vajag meklēt šos divus māksliniekus kā reiz, visu laiku atlieku, atlieku, aizmirstu, pareizāk sakot. Nu es nezinu, viss atkarīgs no tā, kas sanāks, kāds veidojums sanāks māksliniekiem, tagad tas viņu rokās, mēs nevaram pateikt.”

O.Antoņenko: “Bet savējās Jūs par cik nopirkāt?”

A.Lembergs: “Samērā pieklājīgi, manuprāt, kaut kur 3-4 tūkstoši lati katra.”

O.Antoņenko: “Mhm. Kā dzīvas laikam, ja?”

A.Lembergs: “Nu, dzīva lētāk maksā, starp citu, jā.”

O.Antoņenko: “Dārgāk, kā dzīva.”

A.Lembergs: “Protams, ka dārgāk, jā.”

O.Antoņenko: “Bet saistībā ar tūrismu, kā tagad Ventspilī iet ar tūrismu? Par cik Jums tagad, teiksim tā, šis ekonomikas segments svarīgs?”

A.Lembergs: “Es neteiktu, ka tas spēlētu kādu izšķirošu lomu ekonomikā, bet tas ir ļoti svarīgs mazajam biznesam, kas sniedz pakalpojumus. Tie ir restorāni, kafejnīcas, visas viesnīcas, ja, bez tā tās nevar dzīvot. Tas ir tāds mazs bizness, kur strādā cilvēki, kuri varbūt nevar iekārtoties valsts dienestā, rūpnīcā, tas ir, tas spēlē ļoti svarīgu sociālo lomu, pēc tam tikai ekonomisko lomu. Turklāt, saprotiet, Ventspilī dzīvo ne daudz iedzīvotāju, un tikai iebraucēji, viņi, izmantojot pakalpojumus, piemēram, to pašu kafejnīcu, restorānu, viņi rada pieprasījumu, un tad arī ventspilniekiem ir, kur aiziet, saprotiet. Lūk, šajā svarīgums.”

O.Antoņenko: “Tātad, pilsēta dzīvo.”

A.Lembergs: “Jā, tā pateicoties iebraucējiem atdzīvojas, ja, jo īpaši ziemā, bet bez tā tagad arī ekonomikā, lietuvieši pērk dzīvokļus Ventspilī, lai vasarā, vasarā atpūstos, ne tikai vasarā, bet arī ziemā brauc, atpūšas.”

O.Antoņenko: “Starp citu, par to arī gribējās parunāt, – kāpēc lietuvieši nevar atpūsties pie sevis, kāpēc jābrauc uz Ventspili, kā Jūs skaidrojiet šo tendenci?”

A.Lembergs: “Nu, es skaidroju, kā, pieņemsim, viņiem ir Palanga, pareizi?”

O.Antoņenko: “Mhm.”

A.Lembergs: “Nu, bet tur nav.. nav kāpu zonas vispār. Pie mums ir brīnišķīgas kāpas. Ja ārā ir 16 grādi, kāpās un saulē, Jūs varat kāpās sauļoties un Kums vēl karsts būs. Tur ir tādas viņas lielas un apakšā tur vēl tādi krūmi, ja, tas ir, jūs esat kā Dieva azotē, ja.”

V.Radionovs: “Tā ir tāda Ventspils pievilcība, ja?”

A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Pie viņiem tādas neatradīsiet, vienkārši skaistākās. Palangā vispār nav nevienas, Klaipēdā arī nav. Tālāk, pie mums tā daļa, starp kāpām un ūdeni, pie mums ir kādi 100 metri, Jūs tur varat, tātad, tur tik daudz brīvas vietas, viss aprīkots bērniem. Palangā tā nav, tur ir pavisam maza tā zona, pludmales zona, nu, metri, es neatceros, lielākais metri 30, tas viss. Tur cilvēks pie cilvēka, tur darīt nav ko, ja. Pie viņiem milzīgs pieplūdums, tur ne apgriezties, pie mums klusa, mierīga pilsēta un pie mums akcents uz ģimeni. Tātad, – tēvs, māte, viens, divi bērni, mierīgi, mēs netaisām kādus tādus skaļus pasākumus, kur tur kādas pludmales balles kādas, kur sabrauc jaunieši piedzerties, sadziedāt, tas viss mums nav vajadzīgs, viņi brauc, lūdzu, uz Saulkrastiem, lūdzu, uz Liepāju, tas nav priekš mums. Nu, mums tāda politika.”

V.Radionovs: “Tas ir, Jums ir tāds kameru tūrisms?”

A.Lembergs: “Jā, ģimenes. Nē, ģimene, jo redzat, tā ir ģimene, ventspilnieku ģimenes un iebraucēju ģimenes. Un tur, kur ir ģimenes, viņi taču saglabā dabu, viņi vairāk tādi, nu, attiecības, ne tik skaļi, saprotat, nu viņi tā..”

V.Radionovs: “Tāds inteliģents..”

A.Lembergs: “Jā, jā, jā, tāds jā.”

O.Antoņenko: “No ekonomiskā viedokļa – laikam arī tērē vairāk?”

A.Lembergs: “Protams, ka tērē. Nu atbrauc tie muļķi, pudeli alus labākajā gadījumā var nopirkt, un to pašu sasitīs pret asfaltu. Priekš kam viņi mums vajadzīgi, es atvainojos.”

V.Radionovs: “Nu, lūk, Jūs teicāt par to, ka lietuvieši pērk dzīvokļus, tā vispār ir tāda jauna tendence?”

A.Lembergs: “Jauna.”

V.Radionovs: “Agrāk, līdz krīzes laikiem tā nebija, ka lietuvieši pirka?”

A.Lembergs: “Nē, tas ir, viņi arvien vairāk, arvien vairāk iedzīvojas Ventspilī, un Lietuvā Ventspilij ir ļoti labs zīmols, mēs, protams, veicam aktīvu mārketinga darbu tur, mums viss arī lietuviešu valodā, tāpat, kā latviešu, krievu, lietuviešu, – šīs trīs valodas, kuras..”

O.Antoņenko: “Tātad, visi uzraksti, izkārtnes ielās, ja?”

A.Lembergs: “Nē, nē, nē. Nu, internetā, kur mēs reklamējam..”

O.Antoņenko: “Ā, informācija.”

A.Lembergs: “.. avīzēs, speciālas tūristu avīzes lietuviešu valodā. Protams, lietuviešu valoda, tā nebūs Latvijā, nu, nu angļu būs, ja, vai krievu drīzāk.”

V.Radionovs : “Vienkārši tā ir mazliet līdzīga latviešu valodai.”

A.Lembergs: “Jā, jā, jā. Nu, lūk, un pamazām viņi to novērtē, un viņi, ko dod, – viņi nopērk dzīvokli, vasarā izmanto sev, bet ziemā izīrē. Lietuvieši tā dara.”

V.Radionovs: “Nu, bet no biznesa viedokļa, lietuvieši neizrāda interesi pret Ventspili, jo mēs visi zinām, ka Latvijā lietuviešu ir pietiekoši daudz, un visi tirdzniecības tīkli, tai skaitā, “Maxima”, kā šajā ziņā ar Ventspili?”

A.Lembergs: “Nu šajā es neesmu ievērojis kādas īpašas aktivitātes, bet saprotiet, lai kaimiņu tauta iedzīvotos, tā taču pavisam jauna tendence, tai ir jāiedzīvojas. Es neizslēdzu, ka pienāks laiks, kad lietuvieši, varbūt daļa, izvēloties starp Īriju un Lielbritāniju, varbūt izvēlēsies Ventspili, es ceru uz to.”

O.Antoņenko: “Kā viesstrādnieki brauks?!”

A.Lembergs: “Protams, tas labi. Mums vajadzīgs darba spēks.”

V.Radionovs: “Tātad Jums jau nepietiek darba roku?”

A.Lembergs: “Augstākās kvalifikācijas darba spēka mums pietrūkst, tas tiešām, jā. Lūk, piemēram, metinātāji vajadzīgi vairākām rūpnīcām uz laiku, viņus pat no Baltkrievijas ņēma.”

O.Antoņenko: “Tā ir ļoti dīvaina tendence, ņemot vērā, ka pie mums cilvēki joprojām aizbrauc uz Lielbritāniju, Īriju utt., apgalvojot, ka darbu Latvijā neatrast.”

A.Lembergs: “Nu jā, jā. Tas ir kvalificētais darba spēks. Viņš, metinātājs, viņam taču jādara tādā kvalitātē, pasaules kvalitātē, saprotiet. To ne katrs var, pat ne katram Dievs devis, lai to iemācītos.”

V.Radionovs: “Bet kāds bezdarba procents tagad oficiāli reģistrēts Ventspilī?”

A.Lembergs: “Nu, pie 10, pie 10.”

V.Radionovs: “Un kādas ir vairāk neaizsargātās iedzīvotāju grupas šajā sakarā? Kas nevar atrast darbu?”

A.Lembergs: “Mazliet, mazliet sliktāk sievietēm, ja. Un, protams, mazkvalificētiem.”

V.Radionovs: “Dzimumu dalījums pastāv, ja?’

A.Lembergs: “Kā?”

V.Radionovs: “Dzimumu dalījums, nu, sievietes diskriminējas?”

A.Lembergs: “Nē, netiek diskriminē.. nu saprotiet, attīstās vairāk mašīnbūve, mašīnbūve attīstās, metālapstrāde attīstās, šīs ir tās nozares, kurās sievietes, nu, strādā mazāk, kā vīrieši, ja. Un tāpēc mēs maksimāli stimulējam, lūk, zivju apstrāde, tur sieviete, vieglā rūpniecība, tur sieviete, nu, kaut kā balansēt to, nu, saprotiet, tā ir tirgus ekonomika, tā nav plāna ekonomika. Tāpēc tā balansējas ar laiku.”

O.Antoņenko: “Bet kā ir ar jauniešiem, vai Ventspilī redzama tāda Latvijai kopīga tendence, kad jaunieši, vispār, cenšas braukt peļņā uz kādām citām vietām?”

A.Lembergs: “Nu, protams, Ventspils taču nav izolēta, tā ir, protams, Latvijas sastāvā un tās problēmas, kuras Latvijā, mēs nevaram radīt salu aiz liela žoga, nevaram radīt, un, protams, visas iespējas strādāt ārzemēs, mācīties ārzemēs ventspilniekiem tādas pašas, kā arī visās citās vietās. Bet principā, tendence ir mazāk izteikta, kā pārējā Latvijā.”

O.Antoņenko: “Tātad jaunieši var pie jums kaut kā iekārtoties darbā?”

A.Lembergs: “Var, bet tā tik un tā ir problēma, tāpēc mēs ļoti pastiprināti strādājam pie, mēs to saucam par industrializāciju Ventspilī, tas ir, mēs maksimāli stimulējam rūpniecības attīstību Ventspilī. Lūk, tagad būvējas jauna rūpnīca trīsdimensiju ekrānu ražošanai, nu, 3D, nu, kur ar brillēm skatāmies, tāda rūpnīca, vienīgā Eiropā, būs Ventspilī. Tagad būvējas ēka, tā tiks nodota kaut kad novembrī, viņi uzreiz tur iet iekšā, pati rūpnīca, iekārtas nopirktas.”

V.Radionovs: “Un kas ir investors?”

A.Lembergs: “Vietējais, vietējais, viņi kopā ar zviedriem.”

V.Radionovs: “Un uz kādām valstīm rūpnīca strādās, kādus tirgus apgūs?”

A.Lembergs: “Visu pasauli, visu pasauli. Jā, tā ir nu, augsti tehnoloģiska, uz zināšanām balstīta rūpniecība, kur vajadzīgi, protams, tie, kuri montē, gan arī vienlaicīgi zinātniski pētnieciskā daļa svarīga, jo visu laiku vajag pilnveidoties.”

V.Radionovs: “Pietiekami daudz tagad runā par to, ka ekonomiskās problēmas cieši saistītas ar etnisko sadalījumu, kurš Latvijā, de facto, pastāv. Lūk, Ventspilī, tas kaut kā parādās, sadalījums latviešos un krievos?”

A.Lembergs: “Es, protams, visu dzīvi esmu centies, lai tāda nebūtu, jā. Un mūsu politika, un mana personīgā politika, vairāk kā 20 gadu garumā, tā spilgti izpaužas, nu, tā teikt, nedalīt cilvēkus. Ja kāds pie mums atbrauc no Krievijas, skatās mūsu krievu skolas, nu, tās ir lieliskā stāvoklī, bērnudārzi lieliskā stāvoklī, ja. Mēs ļoti atbalstām krievu kultūru, baltkrievu kultūru, ukraiņu, tur ir šīs biedrības, viņi paši ir aktīvi, un mums ir viegli viņiem palīdzēt. Mēs viņiem tur Tatjanas dienā, uz tādiem svētkiem, visiem, kuri..”

V.Radionovs: “Krievu kultūras dienas, ja?”

A.Lembergs: “Kā?”

V.Radionovs: “Krievu kultūras dienas?”

A.Lembergs: “Jā, jā. Krievu kultūras dienas, visas, visas, mums tas viss ir, mēs to finansējam, mēs palīdzam organizēt, mūsu, tātad, kultūras centrs, ja, un es pats piedalos šajos pasākumos samērā bieži, un apsveicu un visu, tātad mēs to maksimāli stimulējam, lai parādītu, cik mēs esam dažādi, ja. Un tas ir brīnišķīgi, ka mēs dažādi, ka neesam vienādi. Kā sievietes, nu, kam vajadzīgas vienādas sievietes? Pareizi? Ne pēc figūras visiem vienādas patīk, ne pēc apģērba utt. Nu, tas ir tas pats, ja? Un tāpēc, manuprāt, pie mums tāda saspringuma, kā Latvijā kopumā, pie mums tāda nav. Bet, protams, visas šīs politiķu cīņas par savu pastāvēšanu, izmantojot, ka dažādu nacionalitāšu cilvēki runā dažādās valodās, tās, protams, arī ienāk Ventspilī, mēs neesam izolēti, ja. Bet tas neiznāk no Ventspils, tas ienāk no ārienes Ventspilī, lūk, bet es domāju, ka krievi, baltkrievi, ukraiņi mani uztver kā Aivaru Lembergu, ne kā latvieti.”

V.Radionovs: “Nu ko, uz šīs pozitīvās nots mēs arī nobeigsim mūsu šodienas ēteru. Atgādināšu, ka šodien pie mums ciemos bija Aivars Lembergs, Ventspils mērs, paldies Jums liels, ka atnācāt!”

A.Lembergs: “Paldies, uz redzēšanos!”

V.Radionovs: “Visu labu!”

Publicēts lapā: 21.05.2012