Kalendārs

Intervija LR4 raidījumā “Doma laukums” (27.04.2012.)

Valentīna Artjomenko, raidījuma vadītāja: “Pie mums ciemos Ventspils mērs Aivars Lembergs. Sveicināti!”

Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labdien!”

V.Artjomenko: “Kā Jūs redzat Latvijas izeju no krīzes? Ko mēs pa šo laiku esam labu ieguvuši? Kāds ir mūsu potenciāls?”

A.Lembergs: “Pirmkārt, viss salīdzinoši. Pēc kopprodukta mēs šobrīd aptuveni atrodamies 2006.gadā, proti, krīze atmeta.. mēs laikam varam runāt, ka mēs esam pārvarējuši krīzi tad, kad mēs dzīvosim no tautsaimniecības attīstības skata punkta tajā gadā, kurā mēs reāli dzīvojam. To atgūt nebūs tik viegli. Otrkārt, vienmēr ir svarīgi, kādu mērķi Jūs uzstādāt, organizējot savu darbu, kaut kādu pasākumu finansēšanā, plānu sastādīšanā un tā tālāk. Te man ir ļoti radikāli atšķirīgas pieejas salīdzinājumā ar pārējiem politiķiem, vadītājiem, sauciet kā gribat. Kādus uzdevumus uzstāda Latvijas politiskā elite? Viņa gribēja un iestājās Eiropas Savienībā. Es nesaku, ka tas ir nepareizi, bet uzdevums bija iestāties. Otrais uzdevums bija iestāties NATO – iestājās. Tagad vajag pievienoties eirozonai, varbūt arī pievienosimies. Tiek stādīti uzdevumi – ne tautas dzīves līmeņa, dzīves kvalitātes, bet uzskatu, ka vajag stāties Eiropas Savienībā, NATO, tur ievest eirozonā vai, es nezinu, varbūt rubļu zonu, mārciņu zonu, vai nav svarīgi kādu zonu. Tātad tie ir instrumenti, lai sasniegtu. Kad jūs nepareizi uzstādāt uzdevumu, kad jūsu mērķis nav dzīves kvalitāte, bet gan kaut kādi fakti, kaut kādi notikumi, tad jūs zaudējat orientieri. Ja jūs zaudējiet orientieri, jūs nekad nesasniegsiet reālus rezultātus.”

V.Artjomenko: “Labi, tad uzstādiet diagnozi tādai situācijai! Jo tas, ko Jūs sacījāt, 20 gadu laikā pie vara bija visdažādākie cilvēki, visdažādākās partijas. No dažām partijām nekādu pēdu nav palicis. Latvija ir tāda sevišķa tauta? Kāpēc tā sanāk? Nāk taču dažādi cilvēki un neuzstāda svarīgus uzdevumus!”

A.Lembergs: “Vidēji dzīves laikā veiksme ir izņēmums, neveiksme ir norma. Veiksmīgo ir maz. Veiksme pavada stipros.”

V.Artjomenko: “Jo tie, kuri bija pie varas, viņi paši par sevi varbūt ir veiksmīgi, izrādījās..”

A.Lembergs: “Nu paši par sevi – grūti pateikt, es nerunāju par valsti, es runāju par sabiedrību, par tautu. Nu, labi – 1991.gadā ļoti tika sadragāta rūpniecība, lauksaimniecība, sabiedriskais īpašums, un nepieciešama tāda organizatoriskā struktūra, kura var izraut tautu, sabiedrību no atpalicības, un, manuprāt, tas prasa lielā mērā tādu vienotumu, bet mums ir parlamentāra republika, un parlamentā tiek izvēlētas 8-9 partijas, un tā tas laiks aiziet, aiziet no vienām vēlēšanām uz otrām.”

V.Artjomenko: “Tas nozīmē, ka Igaunijā, lūk, tad, kad ekonomiskā šoka terapija uzreiz pēc 90-tajiem viņiem notika, tas bija kaut kas tuvu tam, ko Jūs sakāt?”

A.Lembergs: “Nē, nē, viņi..”

V.Artjomenko: “Nē?!”

A.Lembergs: “Igaunija neko nesasniedza. Tā – par piecām kapeikām labāk nekā varbūt Latvija. Jā, viņi vienmēr bija racionālāki. Vēl padomju laikā – atceraties?- varēja organizēt olimpiskās spēles Rīgā, Latvija atteicās, Latvijas PSR, Tallina paņēma.”

V.Artjomenko: “Lietuva – kā salīdzinot ar mums?”

A.Lembergs: “Lietuva? Paskatieties, kādus, piemēram, autoceļus tā mantoja no padomju laikiem!”

V.Artjomenko: “Proti, viņi arī tad bija priekšā un šodien?”

A.Lembergs: “Viņi arī tad bija tādi, nu, kuri, teiksim tā, par sevi neaizmirsīs, igauņi tādi bija, bet latvieši vienmēr ir bijuši tādi, ziniet, lai tikai par mums nepadomā sliktu.”

V.Artjomenko: “Es sapratu! Sašķeltība un mentalitāte. Vai mēs šodien varam ko darīt, lai izmainīti šo likteni?”

A.Lembergs: “Pagriezt! Galvai vajag būt un nekaunībai jābūt. Lūk, mums ir iekšzemes kopprodukts. Aptuveni 12% veido tranzīts. Tranzīts ir austrumi-rietumi, kā aksioma. Bet galvenais dzelzceļš tiek plānots ziemeļi-dienvidi. Kas ir lielākas ekonomikas? Igaunija vai Krievija, Baltkrievija, Ukraina kopā ņemot? Plāno nogremdēt 1 miljardu “Rail Baltica”. Tālāk – plāno iedot svešai ekonomikai 1 miljardu. Lietuvai. Lai būvētu atomelektrostaciju. 1 miljardu! Ne mūsu Latvijas enerģētiskajā saimniecībā, bet Lietuvas. Valsts kompānijas. Es nerunāju par privātajām. Privātās, lai iegulda kaut uz Mēness. Lai viņi ražo elektroenerģiju, bet mēs pirksim tur kur mums būs izdevīgāka cena. Vai pie Batjkas vai pie Vladimiroviča, vai tepat Rīgā. Lūk, jums divi muļķības piemēri par, kuriem lēmumi tiek pieņemti šobrīd, kamēr mēs ar Jums runājam. Tas nav 20 gadus atpakaļ. Iedomājieties visi, 110 miljoni “airBaltic”! Kāpēc? Lūk, profesionālās skolas renovēt, lai sagatavotu augsta līmeņa darbaspēku, naudas nav. Nauda tikai Eiropas Savienībā, vairāk valdībai naudas nav. “airBaltic” ko ieguldīt valdībai ir. Kaut gan privātie investori bija gatavi ieguldīt “airBaltic” privāto naudu. Profesionālās skolās taču privāto neieguldīs, bet “airBaltic” iegulda.”

L.Artjomenko: “Neskatoties uz to visu, kādā virzienā tas velk?”

A.Lembergs: “Es esmu ļoti skeptisks. Ļoti skeptisks. Pagaidām Latvijas attīstība iet tajā virzienā, kad tālu nav tas laiks, kad šeit uz robežas varēs uzlikt “Latvija-muzejs”. Izņemto, galvenos tranzīta apkalpošanas mezglus, loģistikas centrus, kuri ir saistīti ar pasaules tirdzniecību, ar pasaules transporta sistēmu. Turklāt Latvija katru gadu bez maksas eksportē darbaspēku pašām bagātākajām valstīm kādas ir Vācija, Lielbritānija..”

V.Artjomenko: “Ko darīt, lai noturētu darbaspēku šeit?”

A.Lembergs: “Nepieciešamas darbvietas, normāli apmaksātas. Bet austrumi nav ieinteresēti, lai šeit būtu darbavietas, konkurējošas darbavietas, jo viņiem pašiem savas problēmas pietiek.”

V.Artjomenko: “Tajā pašā laikā mums visu laiku notiek tāds iekšējais karš starp Rīgas,Ventspils, Liepājas ostām, bet kravas tikmēr aiziet garām.”

A.Lembergs: “Nu, pirmkārt, tas pilnīgi neatbilst patiesībai, par kaut kādiem ostu kariem. Mums ir tirgus ekonomika, visi termināli ir privātie.”

V.Artjomenko: “Bet citās valstīs savādāk..”

A.Lembergs: “Tikai Padomju Savienībā bija savādāk, kad viss bija valsts kopīpašums. Vajag izvēlēties vai nu tirgus ekonomika vai Padomju Savienība.”

V.Artjomenko: “Bet ko var izvēlēties Latvijas valsts iedzīvotāji no tā, ka mēs tur pelnām ostās, bet viņi neko nedabū.”

A.Lembergs: “Bet kas tad tur strādā?”

V.Artjomenko: “Nu, tikai tas, ka darbaspēks.”

A.Lembergs: “Bet vai tad tas ir mazsvarīgi?”

V.Artjomenko: “Valstij ir ģeogrāfiskais novietojums, un tai ir jāiegūst no tā kaut kā.”

A.Lembergs: “Nē, Jūs piemirstiet, kam, kādam uzņēmējam termināls, kas viņam pieder, ka valsts..”

V.Artjomenko: “Termināls ir uz manas Latvijas zemes. Kāpēc viņš tur saimnieko?”

A.Lembergs: “Nē, tā nav Jūsu zeme!”

V.Artjomenko: “Latvijas, nē?”

A.Lembergs: “Tā nav Latvijas zeme.”

V.Artjomenko: “Bet kā?”

A.Lembergs: “Tā kādam pieder.”

V.Artjomenko: “Ne Latvijai vai tad?”

A.Lembergs: “Brīvostās visi termināli ir privātie. Valsts ir noteikusi, kādi nodokļi tiem maksāti. Ja terminālī strādā, piemēram, 30 cilvēki, ja, viņi maksā nodokļus, iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas ir jebkuras pašvaldības galvenais nodoklis, jebkuras. Viņi maksā zemes nodokli, maksā īres maksu, un valsts tirgus ekonomikā nevar noteikt, ar ko kurš terminālis nodarbosies. Tā var tikai uzstādīt viņu spēles noteikumus – par apkārtējo vidi, par darbavietu noteikumu ievērošanu, tehnisko drošību, ugunsdrošību. Un nevajag jaukt – brīvostas kravas nepārkrauj. Nē. Tās pārkrauj termināli, ter-mi-nā-li, kuri ir pri-vā-ti. Vienā mēnesī martā mēs pārkrāvām gandrīz miljonu tonnu ogļu. Tāds kolosāls pieaugums. . Es runāju ar ogļračiem, viņi atklāj jaunus slāņus, strauji pieaug ieguve un to vajag izvest. Brīvostas konkurē ar dziļumu, kāda ir kuģu iegrime, mēs konkurējam ar kuģu platumu, kas var pārvest, mēs konkurējam ar piestātni, kāds tai garums, dziļums.”

V.Artjomenko: “Izstāstiet kaut ko par Ventspili! Vai tad Jums nekādu domu, kā attīstīt savu pilsētu?”

A.Lembergs: “Nē, mēs īstenojam, bet likumi, nodokļi – mēs taču esam vienā valstī. Mūsu galvenā politika ir industrializācija.”

V.Artjomenko: “Industrializācija izdodas?”

A.Lembergs: “Izdodas. Jā, 20 jauni uzņēmumi 10 gadu laikā.”

V.Artjomenko: “Galvenokārt ostā vai pilsētā?”

A.Lembergs: “Mums puspilsēta ir Ventspils Brīvosta.”

V.Artjomenko: “”Ventus” ieviesa – tie vēl ir apgrozībā?”

A.Lembergs: “Nu, “venti” šis projekts, atcerieties, kad mēs to tikko iesākām, Zatlers draudēja mani apcietināt..”

V.Artjomenko: “Baidījās, ka Jūs jaunu naudu laidīsiet klajā.”

A.Lembergs: “.. Šadurskis teica, ka tas ir Satversmes pārkāpums.”

V.Artjomenko: “Klausieties, bet tas taču kaut kāds tūrisma projekts.”

A.Lembergs: “Tas ir mārketings. Pārdošana..”

V.Artjomenko: “Tā, starp citu, tika labi novērtēta pēdējā reklāmas festivālā, cik es atminos.”

A.Lembergs: “Jā, bija konkurss, kurā piedalījās 233 reklāmas darbi. Mēs saņēmām Grand Prix. Vairums komisijas ekspertu bija ārvalstnieki, un es ar lielu prieku izlasīju – eksperts teica, ka mūsu mārketings strādā, tas ir priekšsolis pasaulē. Mēs izsniedzām “ventus” visiem, kuri vēlējās – gandrīz deviņus miljonus “ventu”, bet tagad ir tāds speciāls portāls – visitventspils – kur, veidojot kaut kādus reklāmklipus par Ventspili, Jūs “ventus” variet nopelnīt, un, atbraucot uz Ventspili, variet daļēji apmaksāt pakalpojumus 48 atpūtas vietās.”

V.Artjomenko: “Bet galvenā viltība ir tajā, pateikšu klausītājiem, ka tad, kad Jūs norēķināties ar šiem “ventiem”, tad Lemberga kungs un viņa vadībā strādājošie speciālisti redz, kur tūristi dodas visbiežāk, kur retāk, un jau var nākotnē attīstīt tūrisma maršrutus, ņemot vērā konkrētas intereses. Paldies par šo tikšanos!”

A.Lembergs: “Uzredzēšanos! Veiksmi Jums!”

V.Artjomenko: “Ventspils mērs Aivars Lembergs bija pie mums viesos!”

Publicēts lapā: 27.04.2012