Kalendārs

Nacionālisms ir tad, kad Latvijas nacionālās intereses ir augstākas par jebkurām citām interesēm (30.09.2011.)

Foto: Juris Presņikovs„Ja mēs runājam par nacionālismu, tad es to saprotu citādāk. Es saprotu, ka Latvijas nacionālās intereses ir augstākas par jebkurām citām interesēm. Tā es saprotu nacionālismu,” savā iknedēļas preses konferencē sacīja Ventspils pilsētas Domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs.

„Ja mēs esam NATO, Latvijai ar to ir jāpelna. Mēs nevaram būt slaucamā govs vai lielgabalgaļa. Ja mēs esam Eiropas Savienībā, mūs nedrīkst diskriminēt, teiksim, par lauksaimniecības platību maksājumiem utt. Ja ir CO2 izmešu kvotas, tad tās nedrīkst dalīt tā, kā tās sadalīja 2005.gadā „vecajai” Eiropai par labu. Mūsu politiķi visu laiku nodod Latvijas nacionālās intereses. Visu laiku tikai skatās mutē visādiem ne Latvijas saimniekiem. Šajā ziņā es esmu nacionāli radikāls. Ja šāds nacionālisms kādam nav pieņemams, tad mēs atrodamies dažādās frontes pusēs. Tas arī ir viss stāsts, bet tas nenozīmē, ka Latvijai kādam ir jāpiesaka karš, lai veidotu Eiropas Liellatviju,” izteicās pašvaldības vadītājs.

Atbildot uz žurnālista jautājumu, par to, vai ZZS nevarētu radikalizēties nacionālajā jautājumā, Lembergs sacīja: „Saprotiet, ko nozīmē radikalizēties nacionālajā jautājumā? Tas nozīmē runāt par to, par ko šobrīd runā „Visu Latvijai”, bet viņi nav bijuši pie varas, un mēs nezinām, vai viņi šādus savus uzskatus centīsies realizēt. Idejas uzskatu par radikālām. Pirmā un galvenā tēze ir, ka Latvija kopš 1940.gada ir bijusi okupēta valsts un atbilstoši Ženēvas 1949.gada 12.augusta konvencijai visiem tiem, kuri ir ieceļojuši no valsts, kura ir okupējusi, ir jābrauc atpakaļ mājās. Es esmu iepazinies ar visām programmām, un Raivis Dzintars tā ir minējis. Es speciāli palūdzu, lai man atrod to konvenciju izlasīt. Es ne visai piekrītu, ka juridiski tā sanāk, jo konvenciju pieņēma 1949.gadā, bet tas ir radikāls uzskats, un es personiski nekad tam nepiekritīšu. Un ja ZZS kaut ko tamlīdzīgu uzskatīs par pieņemamu, tad man ar viņiem nekas kopīgs nevar būt, jo tas nozīmētu iznīcināt Latvijas valsti kā tādu.”

„Otra viņu prasība ir, ka mācībām ir jānotiek latviešu valodā visās skolās, kuras tiek finansētas no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem. Uzskatu, ka šā brīža apmācību sistēma ir gana pieņemama un efektīva. Šobrīd pamata apmācības skolās notiek latviešu valodā, bet tiek izmantota arī mazākumtautību valoda gadījumos, kad to paredz likums un kad nepieciešams izskaidrot tekstu utt. Pie tam bērni tad attīstās vēl labāk, nekā ja viņi mācās vienā valodā. Es uzskatu, ka tāda veida administratīvi lēmumi par pāreju tikai uz latviešu valodu izsauks tādu pat efektu, kādu guva Izglītības likuma grozījumi par valodu skolās 2004.gadā. Tas ļoti precīzi sadalīja Latviju divkopienu valstī. Līdz tam notika normāla, pakāpeniska un brīvprātīga sabiedrības integrācija. To parāda arī šobrīd vēlēšanas. Ir smieklīgi par šādiem jautājumiem pat runāt, jo labi zinām, ka valsts pārvaldē latviešu valodu faktiski aizstāj angļu valoda un latviešu valoda aizvien mazāk tiek pielietota,” norādīja Lembergs.

„Es jums varu teikt vienkāršu lietu – vai nu mēs esam par to, lai Latvijā pēc iespējas plašāk lieto latviešu valodu, un tad jebkura cita valoda, kuru lieto latviešu valodas vietā, nav laba – vai tā būtu angļu, ķīniešu, japāņu, vācu, franču vai krievu, tam nav nozīmes. Latviešu valodas aizstāvība sāksies ar to brīdi, kad kaut līgums ar Starptautisko Valūtas fondu tiks parakstīts kaut vai divās valodās – latviešu un angļu. Šobrīd tas tiek parakstīts tikai angļu valodā. Mums Latvijā ir tā nelaime, ka ir maz patriotu un par maz moderna nacionālisma, mums tā tikpat kā nav,” rezumēja Lembergs.

Publicēts lapā: 30.09.2011