Kalendārs

Intervija raidījumam “Nedēļa novados” (04.09.2011.)

Get the Flash Player to see this content.

Andrejs Filipovs, žurnālists: “Mūsu studijas viesis Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Sveicināti!”

Aivars Lembergs, Ventspils domes priekšsēdētājs: “Veseli!”

A.Filipovs: “Vai Jūs atceraties savu 1.septembri, savu pirmo zinību skolas dienu?”

A.Lembergs: “Nu es atceros, jā. Gājām uz sarkano skolu, tagad tur sen vairs jau nav skola. Klasē bija, man liekas, pie pāri pa 40 pirmklasnieku un mūs izsēdināja. Bet es biju gājis bērnudārzā, tāpēc iet uz to skoliņu man nekas īpašs nebija, bet nu tomēr- skolnieks ir skolnieks- tādu lepnuma sajūtu, to gan es atceros.”

A.Filipovs: “Vai šodien Latvijā ir kāda skola, klase, kur ir 40 bērni, vai tas būtu tikai nākotnes Latvijas sapnis, kad uzlabotos demogrāfija?”

A.Lembergs: “Nē, nu 40 bērnu klasē, tas ir slikti. Vajadzētu būt ap 25, tāpēc, ka 40 bērnus ļoti grūti mācīt un savākt kopā. Es atceros vēl, ka mūsu skolā bija arī divas maiņas, tā kā tas laiks sen ir pagājis, tas bija 90-tie gadi. 1989., 1990.gads, 90.gadu sākums. Nu lai mēs aizpildītu savas skolas, šobrīd jau viņas tādas diezgan pabrīvas, vajadzīgi bērni.”

A.Filipovs: “Ko darīt? Par to tiek daudz runāts un atkal skatās uz igauņiem, ka viņiem tā problēma jau tiek risināta 10 gadu garumā.”

A.Lembergs: “Ziniet, tad kad es mācījos Latvijas Valsts Universitātē, tad tāds profesors Zvidriņš mums mācīja demogrāfiju un tur mums arī mācīja, kā demogrāfiskās krīzes jautājumus, demogrāfijas problēmas risina, kāda pieredze ir citās valstīs. Mēs neesam nekādi unikāli šajā ziņā, tā ir problēma faktiski visām vecajām nācijām un ļoti maz veiksmes stāstu šīs problēmas risināšanā. Es biju, starp citu, kas stādīja Dombrovska valdības deklarāciju un rīcības plānu, es biju tas, kas piedāvāja izstrādāt Latvijas demogrāfiskās krīzes pārvarēšanas programmu. Tas ir ļoti sarežģīts, komplekss problēmu kopums un darbību kopums, kas ir jāveic. Ja kāds stāsta, ka 8 latu vietā maksās par bērnu 9 vai 10, vai 12, vai 15, tas nav tik vienkārši. Absolūti tas nav tik vienkārši. Šajā procesā jāpiedalās visām nozarēm, visiem tautsaimniecības procesa dalībniekiem un vienmēr pieņemot tos vai citus lēmumus, vienmēr jāatceras, kā tas ietekmēs demogrāfisko situāciju Latvijā, tātad nevis tikai Rīgā, bet arī Latvijā. Nu, lūk, un lai te izmainītu, faktiski tā problēma ir te- galvā..”

A.Filipovs: “Un ko darīt, lai izmainītu?”

A.Lembergs: “Pirmkārt, cilvēkiem jābūt pārliecībai par savu nākotni, viņiem jābūt pārliecībai, ka nākotnē būs labāk, viņiem jājūt stabilitāte visādā ziņā, viņiem jāsaprot, ka viņu bērni noteikti dzīvos labāk, viņiem jājūt, ka viņiem grūtā brīdī kāds palīdzēs un tā tālāk, un tā tālāk. Bet faktiski man liekas, ka lielā mērā tā ir tā sajūta un bērni tas ir arī prestižs, tā ir cieņa, tā ir, atvainojiet, lietošu tādu varbūt ne visai labu vārdu, tā ir mode. Ja mēs paskatāmies demogrāfiskās tendences, kādas bija 80.gadu beigās līdz 91.gadam, tur tak bija milzu lēciens. Kurš tas brīdis bija? Kad nācijā bija tāds liels pacēlums, liels optimisms, tāds- tūlīt būs labi un tā. Nu tā ka faktiski tāda tā lieta. Ja jauni cilvēki jūtas atbildīgi par savu nākotni, nu tad ja viņi ir atbildīgi, neņems savās potenciālajās problēmās līdzi to bērnu, ko viņi piedzemdēs.”

A.Filipovs: “Kā ir Kurzemē, Ventspils pusē, vai nav kāda skola, kur iztrūkst kāda 10.klase vai 2.klase?”

A.Lembergs: “Nu šobrīd statistikas dati vēl nav, jo skolas vēl tiek komplektētas, vēl piesakās skolnieki, notiek kustība. Es zinu par Ventspili- gan kopumā, gan katru skolu, tā tendence ir, kāda bija gaidāma- skolēnu skaits ir samazinājies, bet apmēram samazinājums ir prognozējamos ietvaros, bet kas priecē jau vairākus gadus- mums nesamazinās pirmklasnieku skaits. Un šis samazinājums ir saistīts ar demogrāfisko bedri, kāda Latvijā iestājās jau pēc 91., 92., 93.gada, kad strauji samazinājās dzimstība un tāda viņa bija. Un mazliet atjaunojās tā situācija 2004., 2005.gads apmēram līdz 2008.gadam. Tagad atkal aizgāja uz leju.”

A.Filipovs: “Šo demogrāfisko bedri neizjūt arī reģionālās augstskolas, piemēram, Ventspils augstskola?”

A.Lembergs: “Nē. Nu pēc statistikas tā vajadzētu būt, jo potenciālo mācīties gribētāju, kas beidz vidusskolu, viņu skaits fiziski samazinās. Bet Ventspils augstskolai ir labs prestižs, viņa ir ļoti laba augstskola, un šogad Ventspils augstskolas konkurss bija lielāks, un augstskola ir nokomplektēta ar gana kvalitatīviem studentiem. Nu, protams, te savu lomu nospēlēja, nu atkal jautājums ir komplekss- ja 890 ir studenti, tad vairāk kā 600 ir vietas labiekārtotās kopmītnēs, par kādām es nevarēju sapņot. Ir labi pasniedzēji, ir laba materiāli tehniskā bāze. Materiāli tehniskā bāze šogad un vēl laboratorijas tiks iepirktas, tiks izremontētas telpas- pasaules klase.”

A.Filipovs: “Bet kā šiem jauniešiem turpmāk būs ar darba vietām? Vai nebūs tā, ka pa valsts līdzekļiem iegūs izglītību un tad strādās citur pasaulē?”

A.Lembergs: “Nu ne tikai par valsts, arī par saviem. Cilvēki maksā paši arī. Tur jau tas jautājums, kam mēs gatavojam cilvēkus. Tāpēc mēs Ventspilī realizējam industrializācijas programmu, lai augstskolas beidzējiem, nu vairumam beidzējiem, mēs varētu piedāvāt darbu Ventspilī. Un tā arī tā kā demogrāfiskās situācijas risināšana, jo jauns cilvēks faktiski bērnus tā kā rada, mana gada gājuma, nu ar retiem izņēmumiem, šai procesā piedalās. Nu nav citu alternatīvu, nu ja mēs nepiedāvāsim pietiekami labi apmaksātu darbu, viņi brauks prom, savukārt, lai piedāvātu, vajadzīgas investīcijas. Lai būtu investīcijas, valstij par to ir īpaši jārūpējas.”

A.Filipovs: “Cik kvalitatīva ir izglītība, ko Latvijā sniedz?”

A.Lembergs: “Nu tā ir ļoti atšķirīga. Man liekas, ka Latvijā, ja runājam par augstāko izglītību, te ir dažāds līmenis – ir bērnudārzs, ir sešgadīgā, ir vispārizglītojošā skola, ir profesionālās izglītības, ir augstākā izglītība arī dažāda līmeņa. Tā kā nu tā vienā vārdā atbildēt ir grūti. Viņa ir diezgan atšķirīga. Mēs redzam centralizētos eksāmenus, tur gan arī varētu darbiņu uzlabot, bet augstskolas ir ļoti atšķirīgas ar to, ka visa uzmanība ir programmu akreditācijai, bet nevis kvalitatīvai izglītībai. Uz papīra programma ir perfekta- pasaules klase, bet jautājums, vai te tam studentam ir tas, kas paredzēts programmā? Lūk, tā ir problēma un diemžēl pār šo procesu nav efektīva kontrole no akreditētāju puses, kas šajā gadījumā ir valsts.”

A.Filipovs: “Uzsākot jauno mācību gadu, parasti saka kādu vēlējumu. Jūsu vēlējums skolotājiem, skolniekam, ģimenei!?”

A.Lembergs: “Es aicinu būt optimistiem. Es uzskatu, ka Latvija ir perspektīvākā valsts pasaulē.”

A.Filipovs: “Jo?”

A.Lembergs: “Nu tāpēc, ka vienkārši ir jāizmanto tās Dieva dotās dāvanas, kādas ir Latvijai, un mūsu vietā neviens cits to nevar izdarīt, tāpēc mūsos ir vajadzīgs optimisms un māka strādāt.”

A.Filipovs: “Paldies par šo sarunu!”

A.Lembergs: “Paldies!”

Publicēts lapā: 4.09.2011