Kalendārs

Aivara Lembergs intervija LZK raidījumam “Runā Latvija” (30.08.2011.)

Get the Flash Player to see this content.

Velta Puriņa, raidījuma vadītāja: “Studijā Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Sveicināti pie mums raidījumā!”

Aivars Lembergs, Ventspils domes priekšsēdētājs: “Sveiki, sveiki!”

V.Puriņa: “Tātad godātie skatītāji, vēlos jums arī pateikt, ka mūsu sarunas laikā jūs varat arī piezvanīt mums un uzdot jautājumus, ja tas skar mūsu sarunas tematu. Un jūsu rīcībā ir arī tiešā ētera telefons 67070298. Numurs ir redzams jūsu ekrānos. Bet mēs tikko redzējām par Ventspils senioriem tādu jauku stāstu, bet tā kā rīt ir pirmais septembris, tad visiem viesiem gandrīz vienmēr ir jautājums par to, cik gatava jūsu pilsēta ir 1.septembrim?”

A.Lembergs: “Nu 1.septembri jau faktiski atzīmē sākot no bērnudārza līdz pat augstskolai, tā kā tie līmeņi ir dažādi. Ja runājam par bērnudārziem, tad ir laba ziņa, ka, protams, mums nav rindas uz bērnudārziem, ir gan tur zināmas problēmas starp krastiem ar bērnudārziem, bet mēs pēc pāris mēnešiem atklājam vienu mazo grupiņu mazajiem, tad arī kreisajā krastā mums pilnīgi nekādu rindu nav. Tā kā visi, kas vēlas, var dabūt bērnudārzu. Tā kā tagad jau iet strīdi, ka es gribu to bērnudārzu un negribu to. Tā kā situācija par bērnudārziem ir tāda. Otra lieta, un līdz ar to visi maksā 1,50 latus dienā, nevis 30 latu mēnesī apmēram, nevis tā kā Rīgā es te dzirdu par 300 latiem un tā. Jā. Otrs, ja runājam par skolām, skolas pēdējos gados, vienmēr mēs esam lielu naudu ieguldījuši. Šogad situācija ar materiāltehnisko bāzi skolās ir ļoti pieklājīga. Es arī iepazinos ar socioloģiskā pētījuma rezultātiem, kur tika aptaujāti vecāki, kā viņi vērtē skolas materiāltehnisko nodrošinājumu dažādos griezumos, tas vērtējums ir salīdzinoši.. Tur ir četri mērījumi- 2004., 2005., 2006. un 2009.gads, stabili vērtējums visu laiku būtiski uzlabojas. Un tie negatīvie vērtējumi faktiski tur no 1-4%, kā kurā vērtējumā. Nu, ja runājam par tādu nodrošinājumu skolām, tad faktiski es uzskatu, ka mums būtiskākās izmaiņas tādi radikāli mums nepieciešamas nodrošinājumā ar tehnisko aprīkojumu- tātad kompjūteri, visas tādas lietas. Tātad šogad ir vismaz 90 dažāda veida digitālas iekārtas mēs saņemsim kopējā Latvijas iepirkumā, un mēs vēl 300 kompjūterus pērkam priekš skolotājiem un arī priekš skolniekiem, bet vienalga tas nodrošinājums Latvijā- ir jābūt tā, ka viens skolnieks uz vienu kompjūteru, Latvijā ir tā, ka uz vienu kompjūteru apmēram astoņi. Nu mums tas cipars ir krietni labāks, bet vienalga tādiem pasaules standartiem mēs vēl neatbilstam, un tas būtu tuvāko gadu uzdevums, ko mums vajadzētu tomēr iziet uz tādiem pasaules standartiem. Nodrošinājums skolotājiem ir normāls, un pašreiz skolotāju rokās ir šī te apmācību kvalitāte un sadarbība skolnieks- vecāki- pedagogs. Ja runājam par mūsu augstskolu, tad augstskolā bija šogad ļoti labs konkurss, lielāks nekā pagāšgad, viss ir nokomplektēts, tā kā ir 809 studenti mūsu augstskolā, no viņiem 605 ir kopmītnes, faktiski visi, kas vēlas, tie kopmītnes dabūjuši, un tas ir būtisks moments tādai ārpus Rīgas augstskolai. Un arī notiek šobrīd ļoti lielas investīcijas, Eiropas Savienības struktūrfondu nauda, gan kas skar izglītības infrastruktūru, zinātnes infrastruktūru, cilvēku resursu programma, siltināšanas ēku un tamlīdzīgi. Kopā mūsu augstskolā trīs gadu laika investīciju apjoms sasniegs vairāk kā 20 miljonus latu.”

V.Puriņa: “Vai Jūs esat painteresējies, iespējams, ka tam jau vēl ir laiks, vai skolēni 1.klasē jums ir pietiekami? Nav tāda tendence, ka ir sarucis skolēnu skaits 1.klasītēs?”

A.Lembergs: “Nē, pirmajās klasēs nesarūk, bet ir samazinājies kopējais skolēnu skaits, bet tur arī strukturālas izmaiņas saistītas ar vecumu. Protams, es arī, man regulāri dod ziņas, kā izmainās audzēkņu skaits bērnudārzos un arī skolās, un kādi ir cēloņi, kāpēc nu ir kādas izmaiņas, kas ir samazinājies. Tādā veidā faktiski var visprecīzāk iegūt ainu par tiem, ka aizbrauc prom mācīties, arī par tiem, kam vecāki ir kaut kur ārzemēs. Nu, protams, ka mēs neesam vientuļa sala, arī ventspilnieki aizbrauc, bet tā kopējā situācija skolās, viņa šobrīd ir stabilizējusies un turpmākos gadus nevajadzētu vairs būt, ka skolēnu skaits samazinās. Bet, protams, mēs labprāt priecātos, ja skolnieku skaits pieaugtu, jo brīvas vietas, noslogojums skolu nav tāds, kā varētu būt.”

V.Puriņa: “Runājot par tiem bērniem, kuri ir nonākuši.. kuru ģimenes ir nonākušas ekonomiski spaidīgos apstākļos, vai viņiem skolās tiks finansētas bezmaksas pusdienas, brokastis?”

A.Lembergs: “Jā, mums ir divi veidi. Ir tā saucamie, formālie maznodrošinātās ģimenes, bet tad skolas vadībai ir dotas tiesības lemt par tiem skolēniem, kuri varētu papildus saņemt brīvpusdienas, lai arī viņi pēc tiem noteiktiem kritērijiem neskaitās kā maznodrošinātie, bet tie skolotāji, skola redz, ka šiem bērniem nepieciešama šāda palīdzība. Un šajā vecāku aptaujā par to, kā viņi ir apmierināti par šīm brīvpusdienām, tad no visiem aptaujātajiem nebija apmierināti ar nodrošinātajam brīvpusdienām 1%. Tā kā šai jautājumā it kā būtu labi. Bez tam maznodrošinātajiem mēs pabalstus izmaksājam, gatavojoties mācību gadam, bez tam mēs arī, mums visiem skolniekiem pa velti grāmatas. Valsts dot 3 000, bet pašvaldība dod vairāk kā 30 000.”

V.Puriņa: “Arī vidusskolēniem?”

A.Lembergs: “Visiem, visiem. Jo nevar būt tā, ka atkarībā no tā, cik vecāki ir pārtikuši vai nepārtikuši, no tā atkarīgs, vai bērnam ir mācību grāmata vai nav. Mums prasa šobrīd, lai būtu divi eksemplāri pa velti- viens mājās, viens skolā. Tikko bija skolotāju konference un tādu jautājumu pacēla. Nu tas ir jāvērtē, es personīgi uzskatu, ka mēs nabagi nepaliksim, ja mēs to varētu nodrošināt, jo bez mācību grāmatām nav iespējama normāla izglītība. Tas ir kā āmen baznīcā.”

V.Puriņa: “Par ko skolotāju konferencē, kurā Jūs piedalījāties, skolotāji, galvenokārt, nu sūkstījās vai priecājās- nu kaut kādas atziņas no tās konferences!”

A.Lembergs: “Nu pagājušā gada konferencē bija tāda laba.. nu mēs atjaunojām skolotāju veselības apdrošināšanu, kas ir būtiska lieta. Šogad mēs to turpinām, tā kā tas nav jauns stāsts. Mums ir tāds inovācijas fonds, kur skolotājiem un skolēniem maksā prēmijas par labiem sasniegumiem vai nu olimpiādēs, vai olimpiāžu sagatavošanā, vai nu par kādām metodiskām izstrādēm, kaut kādiem zinātniskiem darbiem un tamlīdzīgi. Mums ir tāds un tas jau mums vairāk kā desmit gadu. Šajā konferencē es pasniedzu šādus te diplomus un tās naudas balvas. Es nezinu, citur ir tāda lieta vai nav, bet mums tāda kārtība. Mēs pagājušā gadā diezgan plaši apspriedām jautājumu par sešgadnieku apmācību, un tur skolotāju vairākumam bija vienots viedoklis. Tas viedoklis bija tāds, ka nevar izņemt no ģimenes vai no bērnudārza un ielikt skolā, ka loģiski, ja to dara, tad tas būtu uz bērnudārzu bāzes jādara. Tāpat šogad mēs apmainījāmies ar viedokļiem par to, lai beigtu skolu 18 gadu vecumā, bet tas, protams, atkal ir komplekss pasākums, tas nav tik vienkārši kā pateikt: tā, tagad līdz 19, tad 18- tas nav tik vienkārši, jo tur ir jautājums par programmām un daudzas citas lietas. Bet nu katrā gadījumā mums tur savs viedoklis ir. Nu tā. Bez tam pašlaik mēs lielu vērību veltam profesionālās izglītības, profesionālās vidusskolas attīstībai, kompetences centram, kā tas ir, jo mums tie skolnieki, kas pēc 9.klases mācās vidusskolās Latvijā vispār ir liels procents, ļoti augsts- 70%, Vācijā ir otrādi – 70% mācās profskolās un 30%- vidusskolās, mums ir pilnīgi pretēji, tā ka tas ir tas valsts uzdevums. Nu Ventspilī arī šis procents diemžēl pat vel mazliet vir 70, un tie ir atkarīgs no tā, ko mēs varam piedāvāt profesionālā vidusskolā. Ja tās telpas ir labā kvalitātē, mācību materiāli labā kvalitātē, pedagogi labi, apstākļi visi labi, tad jūs varat cerēt, ka tur ies tas jaunietis vidusskolas vietā. Nu mēs šo ceļu ejam kopā visā Latvijā, arī reforma tiek veikta šobrīd profesionālā izglītībā, tur gan pietrūkst naudas resursi, lai reformu labi uztaisītu, tas gan skar ne tikai Ventspili, bet faktiski visus Latvijas kompetences centrus. Katrā gadījumā mēs tur nopietni strādājam, lai arī tā ir valsts profesionāla vidusskola, bet mēs viņiem arī finansiāli palīdzam, lai viņi varētu efektīgi apgūt Eiropas Savienības struktūrfondu naudu, kas paredzēta apgūšanai šogad nākošgad un aiznākošgad.”

V.Puriņa: “Mēs tagad iesim tādā nelielā reklāmas atkāpē, pēc tam sarunu turpināsim.”

(..)

V.Puriņa: “Tā, mēs turpinām sarunu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu. Un tikko mēs uzzinājām daudz ko, kā Ventspilī sokas ar izglītības lietām, sociālās palīdzības sniegšanu un mums vēl palika viena tāda neaizsargāto cilvēku kategorija kā pensijas vecuma ļaudis, seniori. Tas, ka viņiem ir dažādas aktivitātes pilsētā, mēs redzējām arī tādu sagatavoto stāstu, tas ir ļoti skaisti, bet kādas ir viņu prasības, cik viņi ir nodrošināti, cik viņi var justies stabili?”

A.Lembergs: “Nu varbūt divos vārdos. Mums sociālās palīdzības sistēma atšķiras no pārējās Latvijas. Mums viņa, pirmkārt, ir individuāla, otrkārt, mums ir 33 dažādi pabalstu veidi, visi ir individuāli, un 12 pakalpojumu veidi kopumā, sākot ar malku, ūdeni, ar siltumu un tā tālāk, lūk, un, protams, tā galvenā kategorija, kas saņem šo palīdzību ir maznodrošinātie un pensionāri, plus vēl citas kategorijas. Un tā kā mēs pagāšgad palielinājām šo palīdzības apjomu, šogad viņš ir nedaudz lielāks nekā bija vēl pagāšgad. Šobrīd šis jautājums stabilizējas, jo, redz kas ir pa lietu, mums vidējā pensija Ventspilī ir par 28 latiem lielāka nekā vidēji Latvijā mēnesī. Savukārt tie, kas gāja pensijā Latvijā pirmajā pusgadā, vidējā pensija bija 200 lati, nu 202, ja precīzi. Ventspilī vidējā pensija tiem pensionāriem, kas aizgāja pensijā šī gada pirmajā pusgadā, bija 275 lati, citiem vārdiem, mūsu pensionāru pensija pirmajā pusgadā bija par 75 latiem lielāka mēnesī vidēji nekā Latvijā. Ja jūs parēķināt pa gadu, tad tas būs gandrīz jau 1000 latu pa gadu, tā ir ļoti liela summa. Un faktiski, ja mēs runājam par rūpēm par pensionāriem, tad galvenās rūpes ir par to, lai būtu visiem labi atalgots darbs un tad tie pensionāri, nevajadzēs viņiem vairs rakstīt iesniegumu: lūdzu, palīdziet to, lūdzu, palīdziet šito, jo viņi vienkārši varēs sevi nodrošināt bez nekādas palīdzības. Tas faktiski ir tās mūsu politikas sāls. Ja runājam par pensionāru organizācijām nevalstiskām, kas ļoti labi, ka cilvēki nevalstiskās organizācijās, mēs esam visu laiku ar viņiem dialogā, jo mēs konsultējamies arī par pabalstiem, viņi vērtē, kā labāk, kā sliktāk. Nu mēs arī nevalstiskajām organizācijām nedaudz palīdzam, mēs viņiem apmaksājam telpas, ūdeni, kanalizāciju, tamlīdzīgas lietas, tā nav tā lielā nauda, bet nu lai viņiem nebūtu vēl no savām pensijām tur jāmaksā. Mēs no tā bagāti, ne nabagi nekļūsim, bet tāda mums ir sadarbība ar pensionāru organizāciju, ar invalīdu, ar represētajiem un tā tālāk, vesels tāds sarakstiņš mums ir.”

V.Puriņa: “Re kā sanāk, Jūs tikko teicāt, ka Ventspilī pensija ir lielāka nekā citur Latvijā..”

A.Lembergs: “Par 28 lati mēnesī.”

V.Puriņa: “Pie tam tā ir ievērojama summa, ar kādu daži pensionāri iztiek gandrīz 2 nedēļas, jāsaka, Rīgā. Bet tagad arī sanāk, ka daudzi dzirdot domā, kā tad Ventspilī tā iznāk un kāpēc ta mums tā nav visiem? Kāpēc tur ir savādāk? Kāpēc pie mums nav kā tur? Un atkal meklē kaut kādas shēmas, kāpēc un ko tur tas domes priekšsēdētājs ir tādu izdomājis, ka tur tā ir un citur tā nav.”

A.Lembergs: “Nu neko jau tur daudz izdomāt nevar. Pirmkārt, nevajag plēsties, bet vajag strādāt. Latvija ierauta no vienas plēšanās uz otru, un visa tā plēšanās ir, ka latvieši apkaro latviešus. Nu mums Ventspilī ir stabils vairākums politiskais jau ilgus gadus, un mēs to plēšanās laiku ar opozīciju tērējam uzklausot un meklējot to racionālo graudu jebkuros priekšlikumos, tai skaitā no opozīcijas. Sanāk, ka visu laiku mēs tērējam radošam darbam, bet ja mēs ar jums te plēstos, mēs saplēsu glāzi un kompjūteru un viss, neviens no tā bagāts nepaliek. Latvija visu laiku meklē kaut kādus grēkāžus, kurus tad tagad vajadzētu sist. Vienus sit vienu dienu, otri otru dienu, un tā viens otru sit, sit, no tā neviens bagāts nepaliek. Es jums pateikšu, ka tas ir ļoti, ļoti būtiski. Nu vēl kāda lieta- cilvēkiem jājūt stabilitāte. Ja strādā pašpārvaldē vai uzņēmumos, cilvēkiem jājūt stabilitāte, ja viņi jūt stabilitāti, tad viņi ir gatavi radoši un ar izdomu strādāt. Un viņi var strādāt ne tik daudz par naudu, cik gandarījumu no darba. Bet valstī kas notiek, valsts pārvaldē? Cilvēkiem visu laiku stāsta, tagad tā, mēs nāksim pie varas, mēs jūs tur īsināsim, mēs atņemsim jums naudu. Ko tie cilvēki dara? Viņi sēž uz čemodāniem un domā, kur aizmukt, kur ir stabilāks, bet saprotat, ka darbs tai valsts pārvaldē ir labs ar to, ka tiek piedāvāta stabilitāte, protams, ir labi jāstrādā. Un ja mēs to valsts pārvaldi jaucam visu laiku nost, tad valsti pārvalda, to nevar neviens cits aizstāt. Es negribu to lietu absolutizēt, bet saprotat, Lembergs bez labiem palīgiem, bez labiem vietniekiem, bez labiem nodaļu vadītājiem, bez labiem departamentu un tā tālāk un tā tālāk, nu nulle viņš ir. Saprotiet, viņi visi ir par mani gudrāki, talantīgāki, izdomas bagāti un nevar nākt pie Ventspils vadības un teikt, ka to nevar izdarīt.”

V.Puriņa: “Mums ir zvans studijā. Neliksim gaidīt mūsu skatītājam. Lūdzu, jautājiet! Labvakar!”

Televīzijas skatītājs: “Jā. Labdien! Cienījamais Lemberga kungs, jautājums ir tāds: vai ar šīm metodēm, ko pašreiz valdība pielieto vadot Latviju, var iziet no krīzes? Mēs runājam daudz ko, mēs ejam laukā no krīzes, viss notiek uz priekšu. Pēc maniem ieskatiem man liekas, ka nekas nenotiek. Visu labu jums!”

A.Lembergs: “Jā, nu, protams, Jūs pareizi pateicāt, ka tas ir milzu liels jautājums. Redzat, es esmu ekonomists, un es jums vienmēr atradīšu kaut kādus ciparus, kas rādīs kaut kādas pozitīvas pārmaiņas valstī, pat ja viss iet uz grunti. Teiksim, es vērtēju to situāciju pēc tā, kā mainās trūcīgo un maznodrošināto skaits. Un tas ir faktiski tas sociālās situācijas atspulgs. Ja ekonomika neaiziet līdz maznodrošinātam, tad tas attiecas uz eliti, bet neattiecas uz tautu. Bet lai tas aizietu līdz tam maznodrošinātam vai tuvu tam, tas nav tik vienkārši. Nu, piemēram, man pārmet populismu, ka es pieprasu, ka vajag indeksēt pensijas, bet visi apmēram pirms gada solīja, ka neaiztiks pensijas. Es arī solīju. Bet es to saprotu, ka pensijas, reālās pensijas, pirktspēja nesamazinās. Ja tagad ir inflācija ir lielāka par 5%, tas nozīmē, ka par to vienu pašu pensiju pēc gada var nopirkt par 5% mazāk, tātad nevis 100 latu viņa vērta ir, bet 95 lati, salīdzinot. Un, ja jūs to neatjaunojat, jūs faktiski samazināt pensiju pēc reālās pirktspējas. Un, es domāju, ja Tu esi solījis, tas ir jādara. Un jūs iedomājaties, ja šī indeksācija nenotiek, tad simtiem tūkstoši cilvēku šīs te pārmaiņas- eksporta pieaugums, rūpniecības apjomu pieaugums- viņi jau to visu nejūt. Bet galvenā lieta ir tāda, ka mums ļoti maza vērība ir pievērsta reālai ekonomikai, uz to jāstrādā, tā ir tā nelaime.”

V.Puriņa: “Vispār jāstrādā. Par reālo ekonomiku pēc brītiņa, bet mums ir zvans. Skatītāj, labvakar!”

Televīzijas skatītājs: “Labvakar! Labvakar, Lemberga kungs! Man būtu tāds sakāmais. To jau nenoliegsiet, ka nauda ir valsts asinis, tāpēc jādara viss, lai tās nenoplūstu, bet Latvijā pašreiz, kā zināms, milzums naudas pazūd privāto banku seifos un neatgriežas valsts kasē. Tāpēc mans priekšlikums būtu tāds – līdzīgi kā Padomju Savienībā- cik naudu valsts izmaksāja, tik caur valsts veikaliem un krājkasi atgriezās atpakaļ. Tāpēc- ko Jūs ieteiktu darīt, lai tā sistēma būtu stabila Latvijā arī? Lai notiktu tāpat, ka nauda atgrieztos valsts kasē atpakaļ nevis kaut kādos privāto banku seifos, melnajos caurumos?”

V.Puriņa: “Paldies par viedokli un jautājumu!”

A.Lembergs: “Jā. Nu redzat, izvēle starp valsts veikaliem un privātiem veikaliem- tā ir tāda izvēle- privātīpašums vai valsts īpašums. Valsts īpašums- tas tāds kā sociālisms. Šī sociālisma darbības modelis tika izmēģināts, kā mēs zinām no 40.gada, ja neskaita kara laiku, līdz pat 1999.gadam gandrīz, un viņš sevi neattaisnoja, tā kā pie tā atgriezties nevaram. Ja runājam, lai nauda paliek Latvijā, nu tur tās zāles ir no vienas puses gana vienkāršas. Nu, pirmkārt, vajag būt tādam investīciju klimatam, lai tie, kas nopelna naudu, lai viņa reinvestētos Latvijas ekonomikā, lai tas tā būtu, investīciju apstākļiem Latvijā jābūt labākiem nekā alternatīviem un labākiem nekā Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Polijā, Krievijā un tā tālāk, Baltkrievijā, Ukrainā- vispār visā pasaulē. Tas ir viena lieta. Otra lieta, protams, lai cilvēki būtu ieinteresēti maksāt nodokļus, tai skaitā uzņēmuma ienākuma nodokli. Ja uzņēmuma ieņēmuma nodokli uzņēmējs censtos maksāt Latvijā, tad šim te nodoklim ir jābūt simpātiskam. Tātad, ja viņš ir liels, tad, protams, diemžēl patīk nepatīk, uzņēmējs skatīsies, kā reģistrēt savu uzņēmumu citā valstī, kur viņš ir mazāks. Un, ja ir dubultnodokļu neaplikšanas līgums, nu tad arī Latvija uz tā rēķina ir zaudējusi. Nu mums bija kādreiz uzņēmuma ienākuma nodoklis 15% tagad, ja skaita vēl ienākuma nodokli uz kapitālu- 25%. Līdz ar to, ja Latvija bija simpātiska līdz tam, tad tagad viņa ne ar ko neatšķiras. Protams, viņa ir labāka nekā Zviedrija vai Vācija, bet es domāju, ka viņa ir mazāk interesanta nekā Igaunija piemēram, vai Malta. Tā kā saprotiet, ar piespiedu metodēm te neko, pēc manām domām, nevar izdarīt. Te ir tikai ieinteresētības metode. Citu faktiski nav. Tālāk, lai paliktu nauda, nedrīkst būt caura robeža, ka tagad tas ir. Ja akcīzes nodoklis tiek paaugstināts, bet ieņēmumi no akcīzes nodokļa pirmajos 7 mēnešos ir mazāki, tas nozīmē ko- mazāk šņabi dzer, mazāk brauc ar mašīnu un tā tālāk? Tas nozīmē, ka ir liels kontrabandas preču apjoms, līdz ar to nesamaksā gan akcīzes nodokli, gan PVN. Nu tā tie caurumi veidojas un gana rezultāta ir gana nabadzīga valsts.”

V.Puriņa: “Runājot par darba vietām un darba iespējām Ventspilī. Ir ar tendenci šī joma paplašināties, lai cilvēkiem vairāk būtu darbs?”

A.Lembergs: “Jā, nu jāsaka, mēs jau nu, tā var teikt, 10 gadus realizējam Ventspils industrializācijas programmu, un šajā laikā mums ir atvērtas 20 jaunas ražotnes rūpniecībā. Nu dažādas sarežģītības un dažādu pievienoto vērtību. Nu un šogad, tikai šogad, viena ražošana ir paplašinājusies būtiski- tas ir komunālo mašīnu ražošanas rūpnīca ar jaunu tādu lielu ēku, kur, uz Ventspili tiek pārcelta ražošana no Anglijas un Vācijas. Māju būves kombināts normāli strādā un paplašinās. Tikko ielika pamatus ar vēstījumu jaunajām paaudzēm, metālapstrādes jauna rūpnīca. Tad tūlīt noslēgs līgumu par 3D elementu, trīsdimensiju elementu ražošanas rūpnīcu, kas jau ir nopirkta, un ēkas būvniecību Ventspilī, bet, kas ir interesanti. Jaunajās ražotnēs- cik ir ventspilnieku un cik ir iebraucēju? Izrādās, ka apmēram katrs ceturtais ir ne ventspilnieks. Tā kā iebraucēji izkonkurē ventspilniekus. Bet nu kopējais bezdarba līmenis samazinās, Rīgā ir zemāks, mēs esam otrajā vietā starp pilsētām.”

V.Puriņa: “Mums ir zvans studijā. Hallo, labvakar! Hallo!”

Raidījuma skatītājs: “Labdien! Labvakar! Kā jūs skatāties uz tādu jautājumu- mūsu valstī naudas nav, naudas nav, bet ir valsts atbalstīta korupcija. Kāda veidā? Ierēdņiem, salīdzinot ar skolotāju algām.. un lai ierēdņi nepretotos saviem priekšniekiem, tiek maksāta liela nauda, par ko viņi faktisko nekā nedara, to es zinu personīgi, izņemot grāmatvežus, grāmatveži gan strādā kā velni. ..tiek maksāta milzu nauda, tūkstošiem, simtiem, simtiem latu.”

V.Puriņa: “Jā, paldies par viedokli. Es it kā gluži skaidri visu nesadzirdēju, diemžēl kvalitāte bija traucējoša.”

A.Lembergs: “Es arī visu nesadzirdēju.”

V.Puriņa: “Bet fakts ir tāds, ka ierēdņi strādā salīdzinoši maz, bet saņem vairāk, bet skolotāji strādā daudz, bet saņem mazāk, atbildība no viņiem ir daudz lielāka. Skatītājaprāt, tā ir valsts atbalstīta zināmā mērā korupcija, ja pareizi sapratām.”

A.Lembergs: “Nu, zināt, es īsti tā negribētu piekrist. Nu, piemēram, Ventspils domē mums arī strādā pārvaldes aparātā cilvēki, darba samaksa ir dažāda- nu tur 400, 500, 600, nodaļu vadītājiem ir ap 600, 700, 800 latiem mēnesī. Bet viņi strādā ne tikai tās darba stundas, kas viņiem paredzētas- astoņas, bet viņi strādā arī vairāk. Un tas pienesums, ko viņi dod, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs un liels. Un man negribētos tā pretstatīt. Starp citu, ja runā par ierēdņiem. Zatlers vienā intervijā “Dienā” teica, ka Latvijā ir 250 tūkstoši ierēdņi. Nu nav 250 tūkstoši. Latvijā ir 12 00 ierēdņu. Tikai. Ja runājam par ierēdņiem. Valsts pārvaldē, protams, strādā vairāk, tur vēl ir valsts kapitālsabiedrības un pašvaldības, bet jūs saprotat, ja tas cilvēks ir profesionāls, labi izglītots, strādā radoši, ir uzņēmīgs atbildīgs, uz viņu var paļauties, tad viņam ir vērts maksāt. Ja jūs viņam nemaksāsiet, viņš aizies uz privāto sektoru un tad jūs būsiet kā bez rokām. Tāpēc es negribētu, ka te pretstata.”

V.Puriņa: “Skolotājus ar ierēdņiem.”

A.Lembergs: “Nevajag mums sarīdīt dažādas strādājošo grupas.”

V.Puriņa: “Bet skolotājs arī ir pelnījis lielāku atalgojumu.”

A.Lembergs: “Es piekrītu. Bet nevajag pretstatīt. Es negribu. Kāda jēga pretstatīt skolotāju un jūs vai operatoru. Nu pagaidi. Teiksim, jūs viņam nemaksāsiet, viņš pacels cepuri un aizies. Jūs tak nepaņemsiet vienu gadījuma cilvēku, jums nekas te nestrādās tādā gadījumā.”

V.Puriņa: “Jā, Lemberga kungs, mums ir atkal zvans studijā. Sveicināti, hallo!”

Televīzijas skatītājs: “Hallo!”

V.Puriņa: “Lūdzu, jautājiet vai sakiet savu!”

Raidījuma skatītājs: “Labvakar! Lemberga kungs, vai Jūs nevarat tautai paskaidrot un iedzīvotājiem, kas tagad ir galvenie Inčukalna gāzes krātuves saimnieki?”

V.Puriņa: “Tas viss jautājums, ja?”

Raidījuma skatītājs: “Jā, jā!”

A.Lembergs: “Jā, paldies! Nu vispār jau tas būtu jāprasa ekonomikas ministram un privatizācijas aģentūrai. Bet tas, ko es zinu. Inčukalna gāzes krātuve kā pazemes krātuve dabas, cik es saprotu, ir valsts īpašums, bet viss, kas tur iekārtas un tā, tās lietotājs ir faktiski “Latvijas gāze”. Līdz ar to tur reālie saimnieki ir “Latvijas gāze”, kas ir šobrīd privāta kompānija, kur kontroles pakete ir Krievijas gigantam “Gazprom”.”

V.Puriņa: “Nu jā. Tad mēs tālāk, vēl mums ir viens tāds ienācis jautājums par vēlēšanu sistēmas maiņu. Kā jūs vērtējat, ka tiktu mainīta vēlēšanu sistēma? Ka tur būtu vienots saraksts ar cilvēkiem, kur izvēlētos katrs pēc sava uzskata labākos kandidātus un atzīmētu.”

A.Lembergs: “Ko nozīmē viens saraksts?”

V.Puriņa: “Nu tāds jautājums.”

A.Lembergs: “Nu un cik tad tur būtu tie cilvēki?”

V.Puriņa: “Jāatzīmē būtu 100 cilvēki, bet sarakstā būtu varbūt 2000. Nezinu, kā tur. Nu visi, kas startē vēlēšanās, tiek ielikti vienā sarakstā.”

A.Lembergs: “Es tādu lietu neatbalstīšu, tāpēc, ka tā ir ļoti nopietna lieta tiem cilvēkiem, vai tas ir parlamentā vai pašvaldībā, tiek uzticēti 2 miljoni vai 40 000 cilvēku likteņi, tā ir milzu atbildība. Ir ļoti svarīgi, lai būtu šī te skaidrība, būtu izprotams, kas tiek piedāvāts, par ko balsot, lai to visu var redzēt, saprast un orientēties. Man liekas, ka šis variants diez vai dotu iespēju orientēties. Cita lieta ir ideja tāda, ka sadalīt Latviju mazākos apgabalos. Un atceramies padomju laikā bija vienmandāta apgabali, katrs deputāts tika ievēlēts no viena konkrēta apgabala. Pagastā savs līmenis, pilsētā savs un augstākās padomes deputātiem savs. Piemēram, mani ievēlēja par LR augstākās padomes deputātu, kas balsoja par neatkarību pirms 20 gadiem, tad Ventspilī ievēlēja 4 deputātus. Divus viena krastā, divus otra krasta. Līdz ar to bija pilnīgi skaidrs, kas ir mani vēlētāji- potenciālie un reālie, bet skaidrs, kas ir manējie. Un galvenais. Manējiem faktiski vajadzētu visi, bet viņi zina, ka es esmu no viņējiem. Tas ir diskusiju jautājums, un tā lieta varētu būt. Bet, redzat, kas pa lietu, pēc tam jau kad ievēl, jāveido ir kaut kāds vairākums. Un tā mūsu parlamentā ir problēma gan pirmskarā, kad Ulmanis uztaisīja apvērsumu, gan tagad, ir daudz tās partijas un jātaisa koalīcijas, un tad nevar saprast, kurs tad īsti ir pie varas. Ventspilī, paldies Dievam, mums ir pilnīgi skaidrs, kas ir pie varas. Un es nevaru teikt kā Zatlers, ka es biju pie varas un tagad man ir 10 jauni principi. Tad ko tu tur darīji? Amatu ieņēmi un neko neesi darījis. Viss, kas nav izdarīts Ventspilī, es esmu vainīgs. Viss, kas ir labs izdarīts, to ir izdarījusi visi ventspilnieki kopā. Tāda ir mana tā formula. Šai atbildībai jābūt pilnīgi skaidrai. Es esmu par to, lai pilsētas vadītāju pa tiešo vēl visi iedzīvotāji, un Valsts Prezidentu vēl arī visi. Un tad ir pilnīgi skaidrs, kurš ir tas, kurš ir atbildīgs.”

V.Puriņa: “Tātad arī varas augstākajos līmeņos ir jāpalielina personiskā atbildība.”

A.Lembergs: “Bet personiskā atbildība ir tad, kad jums ir tiešāka skaidrība, kas jūs ir ievēlējis, ja tas apgabals ir mazāks. Tai ziņā es tam piekrītu. Uz to vajadzētu iet. Bet te, protams, ir jāskatās kontekstā ar pārējo Satversmes valsts pārvaldes struktūru. Tas nevar būt tikai tehniskas izmaiņas. To nevajag vienkāršot, pēc manām domām.”

V.Puriņa: “Mums ir palikušas vēl dažas minūtes un noslēdzot sarunu gribētu uzzināt Jūsu domas: kā tas nākas, ka 20 gadi pagājuši kopš neatkarības, kopš mēs ceļam jaunu valsti Latviju – labklājīgu un visādi citādi patīkamu un simpātisku valsti, un mums tā neiet, tā neiet. Vai tas nozīmē, ka valdība nemāk rīkoties ar varu? Vai tas ir kāds cits izskaidrojums, ka nav nekad valdībai bijis uzstādīts kāds konkrēts, tālāks mērķis.”

A.Lembergs: “Bet jūs saprotiet, 20 gadu Latvijas politiskā elite karo iekšējo. Nu kādu jūs varat izaudzēt labu ražu, ja viens sēj, otrs atkal to visu ārda ārā? Nu kādu ražu jūs gaidāt rudenī? Nav par to ko brīnīties. Šī varas nestabilitāte, tagad arī- nu labi, es esmu visās nelaimēs vainīgs, nu lai tā būtu. Ķīnā sita nost zvirbuļus, jo tie noēdot visu ražu, nosita zvirbuļus, izrādījās, ka viņi ēd arī kaut kādus grauzējus, kas noēd atkal, sabojā to ražu. Un tad raža palika vēl mazāka. Un tad nāca un teica: liekat miera zvirbuļus, sākam taisīt kapitālismu! Un apskatieties, kā Ķīna aiziet uz priekšu. Un ticat man, mani ja nositīs, no tā nekas nemainīsies.”

V.Puriņa: “Tfu tfu tfu, ko Jūs runājat!”

A.Lembergs: “Nē, nē, nē, nu, bet jau trīs mēneši par to stāsta. Mūsu lielāka nelaime, ka mēs neprotam plānot savas valsts attīstību. Tos plānus, kas mums ir, mēs neprotam konsekventi realizēt. Sāka Dombrovska valdība pirms 9 mēnešiem strādāt, februārī apstiprināja rīcības programmu. Cik viņa ir pildīta? 5 mēneši. Atkal viss ir apstājies. Atkal jaunas vēlēšanas, atkal jauns rīcības plāns februārī būs gatavs. Gads pa galam. Un tā 20 gadi arī aiziet.”

V.Puriņa: “No tā ir ko mācīties bez šaubām.”

A.Lembergs: “Jā, mācīties vajag no savām kļūdām.”

V.Puriņa: “Jā, paldies par sarunu, paldies, ka atnācāt pie mums uz raidījumu.”

A.Lembergs: “Paldies, ar labsvakaru!”

V.Puriņa: “Studijā par dzīvi un politiku sarunājāmies ar Aivaru Lembergu.”

Publicēts lapā: 30.08.2011