Kalendārs

Aivars Lembergs LTV7 raidījuma “Zveja” izrāda Puzes ezera copes vietas (LTV7, 19.08.2011.)

Get the Flash Player to see this content.

Get the Flash Player to see this content.

Edgars Zveja, raidījuma vadītājs: “Sveicināti makšķernieki, draugi un arī dabas mīļotāji! Pēc neliela atvaļinājuma pie Jums atkal ir raidījums “Zvejas diena”. Esam atbraukuši uz ļoti tīru un patīkamu pilsētu, kura 5.-7.augustā svinēja dzimšanas dienu. Bet runā, ka katrs otrais šeit ir zvejnieks, sākot no strādniekiem un beidzot pat ar pilsētas mēru.”

Ventspils pa šiem gadiem tiešām ir kļuvusi par skaistuma pilsētu, šeit viss ir ne tikai tīrs un apkopts, bet arī atvērts atpūtai visai ģimenei. Skatoties uz svētku apmeklētājiem redzams, ka šeit būtiskas ir tādas vērtības kā veselīgs dzīvesveids, sports bērniem un pieaugušajiem, kultūra, izglītība, amatniecība. Apstiprinās mūsu teorija, ka nav nepieciešams par varītēm censties atpūsties ārzemēs, arī Latvijā ir daudz skaistu vietu, un Ventspils tam ir spilgts pierādījums.

Zvejnieku šeit ir daudz, sākot no profesionāļiem, kas zivis ķer jūrā, beidzot ar iesācējiem, kas makšķerē no krasta, upēs un ezeros Ventspils tuvumā. Šajā raidījumā mēs dosimies uz Puzes ezeru, kur mūsu gids būs pats Ventspils mērs, rūdīts makšķernieks Aivars Lembergs.

E.Zveja: “Nu, mēs kā vienmēr izmantojam izdevību atklāt jaunas ūdenstilpnes, pamēģināt jaunas makšķerēšanas metodes un, protams, satikties ar interesantiem cilvēkiem. Šoreiz vispār mums ir ļoti paveicies, mūsu kapteinis ir Lemberga kungs, kurš mūs uzaicināja pie sevis uz ezeru. Mēs, protams, sakām paldies par tādu godu, ka tikām uzaicināti uz paša ezeru.”

Puzes ezers atrodas 30 kilometrus no Ventspils, šeit notiek sezonas makšķerēšana un atrodas laivu bāze. Paša ezera vidējais dziļums ir 4-6 metri, bet vidū ir 33 metrus dziļa bedre. Tā kā šeit ir ļoti daudz ezera zāļu, ezers pastāvīgi papildinās ar plēsējzivīm- zandartiem, līdakām un pat samiem. Pēdējos gados zivis jau ir izaugušas līdz pieklājīgiem izmēriem. Noķerti zandarti pa 6 kg, bet sami – smagāki par 10 kg.

E.Zveja: “Kāds ir šī ezera statuss? Tas ir publisks?”

Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Nē, tam ir pārvaldnieks, kurš to uztur kārtībā. Te var izīrēt laivas un dabūt licences. Tā maksā 3 latus.”

E.Zveja: “Tas ir licencēts?”

A.Lembergs: “Jā. Es panācu, ka te jau sen ir aizliegts braukt ar motorlaivām. Izņemot elektriskās. Tā ir mierīgāk. Viņi apsargā un pastāvīgi papildina zivju krājumus. Cik es zinu, tad peļņa te nosedz benzīna un citus izdevumus.”

E.Zveja: “Tā mūsu valstī ir.”

A.Lembergs: “Treknajos gados strādnieki pusi dienas strādāja, pusi makšķerēja. Tagad vairs nenāk.”

E.Zveja: “Kā Jums sanāk? Bieži makšķerējat?”

A.Lembergs: “Nē, bieži nesanāk. Piemēram, man pašam labāk patīk Venta. Nezinu kāpēc, bet tā ir.”

E.Zveja: “Es kaut kādā žurnālā redzēju, ka Jūs kažokā ziemā sēžat pie Ventas. Ziemā arī makšķerējat?”

A.Lembergs: “Ziemas cope man ir cieņā. Tad var aiziet uz vienu pusi, uz otru. Vajag regulāri trenēt roku, lai nepiemirstas spēle. Jāievēro straume, jāmaina mānekļi. Toties var trāpīties 200 un vairāk gramus smagi asari. Nelielīsimies, ka kilogramos.”

E.Zveja: “Kāda Ventspils rajonā ir situācija ar zivju inspektoriem, malu zvejniecību?”

A.Lembergs: “Vasarā ilgus gadus ķēru tikai foreles. Nevis ar spiningu, bet makšķeri. Padomju laikos šajās upēs galvenie ienaidnieki bija tie, kas ķēra ar elektrību. Bet ar to nodarbojās tikai padomju karaspēks. Tad sākās neatkarība, statu samazināšana, zemessargi sāka šaut pa labi, pa kreisi, darīja, ko gribēja. Bija pilnīga nesodāmība. Manas upes kļuva… Braucu vienu, otru reizi. Ziniet, kā tas ir? Daba, saule, mēness. Kad esi savā upē un zini, kur ir bedres, kur jāpieķeras, bet vienmēr vienā, otrā, trešā desmitā nekā nav… Tad es vispār pametu šo lietu. Sapratu, ka normālam makšķerniekam te nav ko darīt. Pēc tam pāris reizes vēl pamēģināju, vienu laiku kļuva nedaudz labāk. Tagad atkal uz visu sāk ekonomēt, arī zivju inspektoru skaitu samazina. Vispār iet slikti, salīdzinot ar padomju laikiem pirms 25 gadiem. Toreiz bija labāk. Nebija labi, bet bija labāk.”

E.Zveja: “Pirms pāris gadiem lietuvieši brauca uz Liepājas kanālu ķert salakas. Liepājnieki ieviesa licences. Kā sapratu, visi lietuvieši tagad brauc pie jums uz Ventspili. Un piecūko. Jūs ar viņiem cīnāties vai vēl ne?”

A.Lembergs: “Licences pagaidām neesam ieviesuši. Kādas gan Ventā licences? Kā tu atšķirsi, kurš ir lietuvietis, kurš vietējais? Pases pārbaudīt nedrīkst, tā jau būs diskriminācija. Pirmkārt, kur ķer salakas, salikām atkritumu tvertnes. Vienalga- viņi paliek pa nakti, daudz dzer. Visļaunākais, ka tad viņi piemēslo āliņģus. Tagad esam izstrādājuši noteikumus, mans piedāvājums bija- kā medībās. Medīt drīkst sākot ar stundu pirms saullēkta un stundu pēc rieta. Līdz ko satumst- viss. Tad var arī vieglāk kontrolēt. Mūsējie arī pa nakti tur nesēž, bet lietuvieši vēl sadedz gaismiņas. Tā nav atpūta, viņi ķert tik daudz, lai varētu pārdot. Tas viss ir šādi nokārtojies. No ekonomikas viedokļa viņi mums ar savām teltīm nav izdevīgi. Mēs gribam, lai viņi dzīvotu viesnīcā. Tad ekonomikai no tā ir kāda jēga. Sākot ar šo gadu mums būs šādi noteikumi. Tie tikko tika publiski apspriesti, tagad tiek oficiāli ieviesti. Pie mums lietuviešu valoda ir ļoti populāra. Šobrīd norit speciāla Ventspils reklāmas kampaņa, tā ir izvietota Lietuvas presē, internetā. Mēs jau gadus piecus sešus veicam šādu mārketingu.”

E.Zveja: “Gudri!”

A.Lembergs: “Viņu ir daudz. Ja aiziesiet uz pludmali vai piedzīvojumu parku, vai jebkuru citu vietu, kur Ventspilī var atpūsties, tur būs lietuvieši. Mēs negribam viņus piebeigt.”

E.Zveja: “Tas ir ļoti pareizi. Manuprāt, tas nav pārāk populārs, bet ļoti pareizs risinājums. Pie mums vienmēr tā ir- aizliegt, padzīt, uzlikt soda naudu. Vajag ieinteresēt, lai viņi te dzīvo, atstāj naudu, pērk licences. Pareizi?”

A.Lembergs: “Jā.”

E.Zveja: “Es vairs nespēju noturēties, gribu iemest makšķeri.”

A.Lembergs: “Pamēģināsim! Tiesa, vējš ir stiprs.”

E.Zveja: “Tas mūs nebiedē. Mēs ne tādu vēju vien esam redzējuši.”

(..)

Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Nu nezinu. Labākais ir tas, uz kuru ķeras. Lūk, tāds!”

Edgars Zveja, raidījuma vadītājs: “Jā, jā, jā, jā! Līdzīgs šim.”

A.Lembergs: “Jā, jā! Lūk, skaties, es Tev parādīšu, kādi man te ir!”

E.Zveja: “Lembergs jums visu parādīja, tagad atbrauksiet un visu izķersiet.”

A.Lembergs: “Es uzreiz klāt- kas un kā.”

E.Zveja: “Vai Aivars speciāli rāda, uz ko ķeras. Lūk, kāds oligarhs!”

A.Lembergs: “Ir visādi štrunti, šis ir klasiski zilais, nedaudz mazāks.”

E.Zveja: ” Jāmēģina, uz ko vairāk reaģē.

A.Lembergs: “Es pat nezinu. Zini, kā- noķēri, pēc tam neķeras. Domā, kaut ko pamainīju, aizmirsu, cita spēle. Kad sāk kosties, domā, ka esi izcils makšķernieks. Jau pēc otrā piekodiena.”

E.Zveja: “Uzreiz izriež krūtis.”

A.Lembergs: “Jā, jā.”

E.Zveja: “Zandarts ir laba lieta. Ilgi dzenamies pakaļ. Tiesa, Silvestr? Viņām, kā parasti, mēs ..”

A.Lembergs: “Nepatīkat?”

E.Zveja: “Nē. Ignorē mūs. Lielākoties.”

A.Lembergs: “Turklāt vēl ķeras uz šūpoņu.”

E.Zveja: “Nu jā.”

A.Lembergs: “Lūk te, kur ir 5 metri, un šķērsām pāri. Tur ir kādi pieci, seši metri. Tur var ķert ar motoru vai airiem. Tagad gan mums visi ir slinki, jau aizmirsuši kā jāairējas. Bet ar motorlaivu arī zandarts labi ķeras.”

E.Zveja: “Silvestr, atceries, uz kādu krāsu ķer blondīnes?”

Silvestrs, operators: “Aha, aha!”

E.Zveja: “Pamēģināsim, vai te ir.”

A.Lembergs: “Blonds zandarts?”

E.Zveja: “Jā, blonds zandarts.”

A.Lembergs: “Tagad zandartu te ir daudz. Kad trāpa uz lomu, tad standarts ir 2 un 2,5 kg. Gadās pat 5 līdz 6 kg. Nu viss atkarīgs no salakām. Zandarti seko to baram. Jāpārzina ezers, es jau te esmu speciālists. Pēdējos gados vairāk ķeru ar džigu. Kādreiz mēs ar to nenodarbojāmies, bet tagad to te izmanto uz plēsējiem. Tiesa, uz vienu 2- 2,5 kg ir apmēram deviņi, kas neatbilst izmēram. Arī līdaku nu jau ir samērā daudz. Zandartu te bija ļoti maz, reti kāds patrāpījās. Tagad gan ir daudz. Daudz deva tas, ka vairākas reizes tika ielaisti 2 gadus veci mazuļi. Tādi, kas par sevi jau spēj pastāvēt, aizbēgt. Tagad ezers ir kļuvis bagātāks, tomēr tas ir viltīgs. Kā vietējie saka- kad ir dienvidaustrumu vējš, tas nav labi, bada vējš. Kad ir austrumu, ziemeļaustrumu vējš, te nav ko darīt. Esmu ievērojis, ja ir dienvidu, dienvidrietumu, ir labāks. Bet agrāk uz ko ķēra? Svina mormiškas- tā ir klasika. Labākais bija nokrāsot ar dzelzceļa sarkano, luminiscējošo krāsu. Tas bija topā, sapņu kalngals. Teikšu, ka labi ķērās. Varbūt tā ir nostaļģija, bet tiešām labi ķērās. Tobrīd varēja arī nopirkt c, bet es tās taisīju pats. Jā, jā, jā, vakariem strādā, taisi… Tad attieksme ir pavisam cita. Tagad izliek visu priekšā, ja nav volframa, tā nav mormiška. Tad par volframu pat dzirdējuši nebija. Rīgā no aizsardzības rūpnīcām kaut ko zem letes iznesa. Klusām, nevienam neko nesakot, pa lielu blatu. Vienalga- ja nenoķer spēli, tas tevi neglābs.”

E.Zveja: “Tagad ir arī zelta mormiškas.”

A.Lembergs: “Es tādu nopirku. Dzīvē neko nenoķēru. Pat nezinu, kā ar to ķert. Manuprāt, labāk uzdāvināt meitenei, lai uztaisa sev gredzenu. Sudraba- tā gan ir manta. Tu zini, padomju laikos bija pazīstams viens priekšnieks- mednieks, makšķernieks, strādāja robežsardzē. Sarunājām, ka viņš atļāva man ar draugu makšķerēt uz dienvidu mola. Es tur nebiju bijis. Atnācām, sākām makšķerēt ar gruntenēm. Iemetām Ventas pusē, sēžam, nekas neķeras. Jau stunda, otra. Draugs saka: “Iešu iemest jūrā.” Tur lieli viļņi. Saku, lai neiekrīt, kad kritīs, lai sauc mani. Lai vismaz atvadīties varētu, jo augšā tur nevarēja tikt. Draugs kā aizgāja, tā pazuda. Eju skatīties, kas ar viņu noticis. Līdz ko piecēlos, viņš tieši aicina šurp. Pienāku- viņam mencas ķeras. Uz ko? Vizuli. Man vizuļa nav, bet kastē, tā bija siļķu kaste… Nevis šāda, bet siļķu bundža, normāla kaste bija, mājās vēl stāv tāda. Tur man stāvēja viss komplekts. Tur man bija šāda tipa vizuļi, tikai lielāki. Domāti Usmas ezera zandartiem. Lūk, šādi, pirksta resnumā. Tādu nevar mest. Atradu sviniņu, piestiprināju pie auklas un iemetu jūrā. Līdz ko iemetu, uzreiz pieķeras, bet tur 4 metri jāceļ. Un kas tad tas par āķi? Katru reizi kā met, tā piekožas, bet tikai katru trešo var izvilkt. Saķērām neticami daudz mencas. Visas no 600 līdz 700 gramiem. Nu tā bija klase! Nākamajā reizē, kad braucām, bijām jau sagatavojušies. Tādi un šādi vizuļi, viss smags, lai var iemest, trīs āķi. Pilnīgs tukšums. Lūk, tā bija. Šajā pašā Puzes ezerā man bija draugi dzelzceļnieki. Viņiem bija “Latvija”, manuprāt, četri cilvēki sapulcējāmies. Piebraucām no tās puses, turpat arī laidāmies lejā. Domājām, uz plaužiem. Mierīgi sēža, pasauc draugs, lai nāku šurp. Prasu, kas par lietu. Viņš jau izlicis puslitru, glāzītes, uzkodas. Kā tas ziemā dzersim? Sāksies reakcija.. Viņš saka, ka dzelzceļniekiem tādas tradīcijas. Ja atbraucu ar dzelzceļniekiem, tad jādraudzējas. Labi, ātri izdzērām, uz četriem nebija nekas daudz. Pēc brīža atkal sauc, jau nākamā pudele izvilkta. To iztukšojām, uzkodām. Viens jautā, vai ir vēl. Nē, neesot. Viņš uzreiz: “Manuprāt, te neķeras, braucam uz Ventu!” Aizbraucām uz Ventu, pa ceļam iebraucām veikalā. Atbraucām, izkāpām, atkal viņš velk ārā pudeli. Pēc laika braucām mājās. Man ir tā- kamēr neesmu mājās, vēl turos, līdzko iegāju mājās, viss. Sieva saka, ka uzreiz atslēdzos un aizgāju gulēt. Nākamajā rītā pārbaudu rīkus, lauznim notrūcis gals. Tik biezs metāls. Kur tas notika- līdz šim brīdim nezinu. Bija vēl viens brauciens ar dzelzceļniekiem. Tiesa- pēdējais. Braucām uz Usmu. Vienam no viņiem, Vitālijam bija pašam savs “GAZ 69″. Galvenais aprīkojums, lai uzturētu mašīnu labā stāvoklī, bija stieple. Karburatoru pievelk ar stiepli. Reiz, kad braucām, salūza atspere, viņš atkal ar domkratu un stiepli. Bagāžniekā viņam bija dažāda resnuma stieples katram gadījumam. Braucām ar viņu, mašīna salūzt, atkal tiek izvilkta pudele, atkal jādzer. Līdzbraucēji saka, ka zinot Usmā labu vietiņu. Pa ceļam rāda, ka aiz šiem krūmiem ir kolosāla vieta. Tādi iedzēruši ejam pa sniegu, sākam urbt. Saku, ka neizskatās pēc ezera, viņš atbild, ka tas ir līcis. Ja jau līcis, tad līcis. Notīrījām sniegu, tur tiešām ledus. Sāku urbt, bet nāk zeme. Izrādījās, ka tas ir lauks. Viss, manu urbi var mest ārā, vienās smiltīs. Vairs ar viņiem neesmu braucis un ziemas copē iedzēris. Tās ir nesavienojamas lietas.”

E.Zveja: “Tā nopietni un jokojot pavadījām laiku ar makšķernieku un Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Viņš izrādījās tik jautrs stāstnieks, ka mums tā arī neizdevās koncentrēties uz zandartu ķeršanu. Mēs šurp vēl atgriezīsimies. Nopietni! Mēs tā aizpļāpājāmies ar Aivaru, ka pavisam aizmirsām par copi. Tagad jau ir vakars, saule riet, un sākas īstā košanās. Jūtu, ka šodien vairs neizdosies tas, ko esam ieplānojuši. Tomēr ezers ir lielisks, vietas kolosālas. Šobrīd esam vietā, kur dzīvo sami. Varbūt vēl paveiksies? Ja nepaveiksies, mēs noteikti šurp atgriezīsimies. Ja jums ir brīvdienas, varbūt nav vērts gaidīt, kad mēs šurp atbrauksim? Apsteidziet mūs, atbrauciet un noķeriet zandartu, līdaku vai samu. Starp citu, te noķēra 14 kg smagu samu. Ne asakas, atā! Manuprāt, bija piekodiens. Es taču teicu, ka piekodās! Cik tas ir silts!”

Silvestrs: “Tāpēc, ka ūdens ir silts. Tomēr vasara.”

E.Zveja: “Sāka kosties.”

Get the Flash Player to see this content.

Publicēts lapā: 19.08.2011