Kalendārs

Lemberga fenomens (NRA, 10.08.2011.)

Ventspils mēra Aivara Lemberga lēmums nekandidēt 17. septembrī gaidāmajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās droši vien radīja vilšanos lielā daļā ZZS potenciāālo atbalstītaju.

Savukārt ZZS un Lemberga politiskie konkurenti tagad var atviegloti uzelpot – viens no spēcīgākajiem pretinieku komandas spēlētājiem laukumā neizies. Tiesa, viņš paliek ZZS premjerministra kandidāts un tas viņam ļauj aktīvi piedalīties priekšvēlēšanu batālijās, tāpēc Lemberga oponentiem vēl pāragri dzert šampanieti.

Toties tas ir iemesls, lai izvērtētu Lemberga fenomenu, kas savā jēdzieniskajā būtībā ir daudz plašāks par pašu Lembergu kā pilsoni, kā personu. Kas ir tas, kas par spīti pret Lembergu vērstajai kritikas lavīnai joprojām viņu ierindo populārāko Latvijas politiķu augšgalā? Lembergs pats runā par savu vadītāja talantu, kas esot milzīga Dieva dāvana. Nav noliedzams, ka vadītāja talants Lembergam piemīt, taču ar to noteikti ir par maz, lai kļūtu par Latvijas šā brīža spilgtāko un pretrunīgāk vērtēto politiķi.

Nesen gadījās diskutēt ar kādu Vienotības aktīvisti, dedzīgu antilembergieti. Viens no viņas galvenajiem pārmetumiem Lembergam bija tas, ka Ventspils esot saņēmusi neproporcionāli lielu Eiropas fondu finansējumu. Līdzīgu argumentāciju minēja arī Valdis Zatlers. Pats Lembergs ar skaitļiem un faktiem vairākkārt pierādījis, ka tā īsti nav taisnība, taču uz brīdi pieņemsim, ka Lembergs patiešām būtu panācis lielāku Eiropas naudas piešķīrumu Ventspilij. Par ko tas liecina? Pirmām kārtām, tas liecina par Lemberga politisko kapacitāti. Acīmredzot viņš ir spējīgāks politiķis nekā citi. Kas, izņemot pašu vārgulību, traucēja Lemberga politiskajiem konkurentiem uzstāt un panākt citu Eiropas fondu sadalījumu? Pārmetumi par Lemberga lielo ietekmi politikā no politiskās loģikas viedokļa ir vienkārši absurdi, jo politika tieši ir spēja īstenot savas vēlmes un intereses. Ikviens politiķis, vienalga vai tas ir Kristovskis, Urbanovičs, Dzintars, Zatlers vai Šlesers, vēlas palielināt savu ietekmi un realizēt savu valsts attīstības vīziju. Katrs grib būt ietekmīgs un cīnās par vietu pie valsts vadības stūres. Taču, ja kāds izrādās spēcīgāks, tas ir ietekmīgāks politiķis, tad daži vājākie sāk skaļi kliegt par «negodīgu» politiku. Līdzīgi kā basketbolā, kad laukumā parādās kāds par citiem galvas tiesu garāks spēlētājs, atskan balsis, ka tā vairs neesot godīga spēle. Tas garais no laukuma jāaizvāc, tad lūk viss būšot «godīgi».

Latvijas politikā ir ieviesies pilnīgi ačgārns priekšstats par labu politiķi. Izrādās politiķim ir jātaisnojas, ka viņš ir ietekmīgs, jo labs politiķis skaitās tāds, kurš neko neietekmē. Ārkārtas vēlēšanās labi rezultāti tiek prognozēti Nacionālajai apvienībai, jo tā, lūk, neesot sasmērējusies. Proti, neko nav darījusi, neko nav panākusi, jo ir pārāk neietekmīga. Savukārt, ZZS tiek pārmesta pārmērīga ietekme, kas nav ļāvusi Vienotībai veikt pensiju un sociālo pabalstu apcirpšanu tādā apjomā, kā to bija iecerējuši starptautiskās oligarhijas ietekmes aģenti. Kristovskis pat atļāvās pateikt, ka Vienotība valdībā esot bijusi ZZS ķīlniece. Ja Latvijā būtu normāla politiskā kultūra, tad šāds Kristovska politiskās impotences apliecinājums viņu uz visiem laikiem aizmēztu no Latvijas politiskās skatuves. Var lietot jebkādu politisko ekvilibristiku un ar gudru sejas izteiksmi skaidrot, kādā veidā ZZS ar 22 vietām varējusi turēt Vienotību pie rīkles ar tās 33 vietām, taču, ja Kristovskim taisnība, tad neviens skaidrojums neatceļ savas vārgulības atzīšanu. Jāsaprot, ka cīņa pret Lembergu ir cīņa par politiskā laukuma attīrīšanu no spēcīgāka spēlētāja.

Izcilais ķīniešu filozofs Konfūcijs ir teicis: «Ja mežā nav tīģera, tad par karali kļūst pērtiķis.» Lūk, Lemberga politisko oponentu sapnis – spēles laukums bez stipriem spēlētājiem (tīģeriem), bet ar tādiem pašiem vājiniekiem kā viņi paši (pērtiķiem). Jo vājāks politiķis, jo viņš skaļāk kliedz par oligarhiem, ietekmi politikā un «godīgumu». Vārds godīgums šeit obligāti jāliek pēdiņās, jo vārguļu izpratne par godīgumu politikā iztēlojama kā sapnis par lauvu un trusīti, kopīgi mielojoties ar burkāniem un zālīti. Alegorijās runājot, Latvijas politikā jau ilgāku laiku notiek cīņa starp gaļēdājiem un zālēdājiem. Pēdējie par varītēm grib uztiept Latvijai politisko veģetārismu, stāstot, ka, attīrot mežu no plēsējiem, uzlabosies dzīves kvalitāte. Prakse gan liecina, ka tad vienīgi savairojas vārguļi. Patiesību sakot, nezinu vēl citu valsti, kur tik liels skaits vēlētāju ir gatavi balsot par politiskajiem zaķīšiem, trusīšiem, stirniņām un citiem nekaitīgiem radījumiem. Varbūt tieši šī mentālā bijība un biklums ir iemesls mūsu grūtībām savas valsts būvniecībā?

Autors: Bens Latkovskis

Avots: www.nra.lv

Publicēts lapā: 10.08.2011