Kalendārs

Intervija “Latvijas ziņu kanālam” (04.07.2011.)

Get the Flash Player to see this content.

Laura Grantiņa, raidījuma vadītāja: “Esiet sveicināti, skatītāji. Mans vārds ir Laura Grantiņa un es pārstāvu Vidzemes televīziju. Šovakar uz sarunu esmu aicinājusi Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Labvakar!”

Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labvakar!”

L.Grantiņa: “Tuvākajās minūtēs pārrunāsim dažādus sabiedrībā aktuālus jautājumus. Un pirmais jautājums: Kas šobrīd Ventspilī notiek ar uzņēmējdarbību? Vai aizvien ir jūtama krīze, vai jau turpināt attīstīties?”

A.Lembergs: “Nu, šobrīd arī, protams, Ventspilī vēl bezdarba līmenis nav tāds, kāds gribētos, lai arī tas ir otrs zemākais Latvijā, zem 10% jau. Nu un, protams, ir liels prieks, ka mēs burtiski dažas dienas atpakaļ atvērām jaunu ražotni – komunālo mašīnu ražotni, ko atvēra viena liela rietumu kompānija, kurā strādā 7000 cilvēku kopā pasaulē, un vēl divas būvbedres tiek raktas, un tur arī būs divas jaunas rūpnīcas. Viena būs metālapstrādes, otra būs elektronikas rūpnīca, un tad vēl vairākas ir dienas kārtībā, māj būves kombināts un tā. Mēs stādam uzdevumu, ka mums vajag 5 gados 1000 jaunas darba vietas tieši rūpniecībā. Tā kā, nu, bez rūpniecības nav domājama attīstība ne Latvijā, ne Ventspilī.”

L.Grantiņa: “Nu jā, Jūs attīstāties ļoti strauji, bet kā Jūs varētu salīdzināt, kāda, teiksim, ir situācija citviet Latvijā, teiksim, pie mums Vidzemē? Kā mēs izskatāmies uz Jūsu fona? Vai mēs kavējamies, vai tomēr arī kaut ko mēģinām virzīt uz priekšu?”

A.Lembergs: “Nu, es cenšos izbraukt Latviju un paskatīties, kas notiek. Mēs jau redzam, tur, kur ir tādi spēcīgi reģionālie centri, un Vidzemē neapšaubāmi tāds ir Valmiera, tad to var redzēt gan pilsētas attīstības sejā, vaibstos, gan arī pēc statistikas rādītājiem. Bet, diemžēl tā valsts politika nav virzīta uz uzņēmējdarbības attīstību Latvijā kā tādu, bet uz banku sektoru uzsvars, un tad uz apkalpojošo sfēru, un līdz ar to faktiski tā vilkme visai Latvijai līdz ar to nav pietiekama, bet, ja mums ir nevis divi, trīs, bet desmit, divdesmit nopietni attīstības centri, tas, protams, rada vilkmi visai Latvijai. Bet tur tad jābūt ilglaicīgai politikai, te vienkārši tā ar vienas dienas uzbraucienu vai uz kliedzienu tur neko nevar izdarīt.”

L.Grantiņa: “Esmu lasījusi, ka Ventspilī saražotās apstrādes rūpniecības produkcijas apjoms kopš 2002.gada ir palielinājies vairāk nekā 11 reizes. Kā Jūs teiktu, kas varbūt ir Ventspils panākumu atslēga? Kā Jums to izdodas paveikt?”

A.Lembergs: “Nu, jāsaka tā, mēs uz vēdera lienam jebkura investora priekšā, jo vienmēr viņi braukā un apskatās Klaipēdu, Liepāju, Ventspili, Tallinu, Helsinkus, un mums vajag vinnēt šajā konkurences cīņā. Un šis skaitlis ir tāpēc, ka mums ir 20 jaunas rūpnīcas pēdējos kaut kādos astoņos gados, un mums apmēram, kā es teicu, tikpat apmēram vajadzētu radīt. Nu, zināt, kā ar skaistu sievieti jāapietas ar investoru. Jums neko gudrāku nevaru pateikt diemžēl.”

L.Grantiņa: “Bet kāpēc citām pilsētām varbūt tā neveicas piesaistīt šos investorus?”

A.Lembergs: “Nu tā mums ir ilglaicīga politika, to jau mēs no 90.gadu beigām realizējam, ja, un, protams, mums palīdz zināmā mērā brīvā ekonomiskā zona, kas nav, visās pilsētās tas nav, tas tikai četras tādas ir, ja. Bet nu tomēr galvenais ir pozitīvs piemērs, jo atbrauc rietumu investors, viņš saka tā: “A kas Jums te no rietumiem ir?” Mēs sakām: “Nu, a ko Jūs gribat? Jums vajag skandināvus, mums ir, vācieši ir, šveicieši ir, angļi ir, un tie mums ir, lūdzu! ” Un tad viņš, protams, pirmkārt, aiziet pie kāda, nu, sev tuvāka. Un tad, ja viņš tur noskaidro, ka vispār tā propaganda, ko mēs stāstām, cik mēs esam labi, viņš saka jā, tā ir, nu tad viņiem rodas jau tāda ticība, ka te var kaut kādu naudu ieguldīt.”

L.Grantiņa: “Visiem ir labi zināms, ka Ventspilī vairāk kā 10 gadus mērķtiecīgi tiek attīstīts tūrisms, arī pašvaldība iegulda līdzekļus, lai reklamētu pilsētu. Vai arī tas aizvien turpināsies, un kādēļ pašvaldībai tas ir izdevīgi, jo, iespējams, uzņēmēji taču arī var paši reklamēties?”

A.Lembergs: “Nu, redziet, ar tūrisma nozari, kas nodarbojās tādās pilsētās kā Ventspils, nu arī reģiona centros, tie uzņēmēji, tad nelielas viesnīcas, vai kafejnīcas, vai tur kāds varbūt restorāns, viņi nevar veikt tādu mērķtiecīgi liela mēroga reklāmas kampaņu, tāpēc mēs šo darbu uzņemamies uz pašvaldības pleciem, mēs tam tērējam diezgan lielu naudu un tādā veidā mēs atbalstām uzņēmējdarbību, ja. Un otrs, kur mēs viņus atbalstām, mēs radām, nu, objektus un, un aktivitātes, kas, pirmkārt, virzītas uz ventspilnieku interesēm, bet nu, protams, arī jebkurš iebraucējs to var izmantot. Un, tas summējot, rada šo te tūrisma pieplūdumu, un pagājušo gadu mums pieaugums bija 35%, un, kā man stāstīja daudzi tūrisma uzņēmēji, viņi teica, ka, nu, paldies Dievam, viņi parādus ir nokārtojuši. Es ceru, ka šis gads nebūs sliktāks.”

L.Grantiņa: “Lemberga kungs, pēdējā laikā ir izskanējusi tāda diezgan biedējoša informācija par mūsu iespējamo nākotni, jo demogrāfiskās situācijas dēļ varētu nākotnē nākties pieņemt tādus diezgan biedējošus lēmumus, piemēram, atteikties no pensiju sistēmas. Kā Jūs vērtējat šos izteikumus, jo Jūs tomēr bijāt viens no tiem, kas cīnījās, lai pensijas netiktu samazinātas.”

A.Lembergs: “Jā, man šo grēku pārmet, kad es esmu tur traucējis valdības darbu un prasījis, ka nedrīkst samazināt pensijas. Nu lieta tāda, ka, pirmkārt, es tā esmu pieradis, tā, ja es solu, man ir jādara. Ja man ir šaubas, ka to nevar izdarīt, tad es labāk nesolu, bet izdaru, ja. Nu, un, protams, kad ir tā, ja kāds saka, kad būs nabagu pabalsti, bet nebūs pensijas, tad viņš faktiski grauj uzticību valsts nākotnei un aicina nemaksāt nodokļus. Un, ja jūs dzīvotu ar pesimismu prātā, sirdī, bezcerībā – jūs nevarat, tad, tad, cilvēks tik tiešām, viņš nav gatavs pārvarēt grūtības un viņam nav mērķu.”

L.Grantiņa: “Bet ko darīt, lai mums tās pensijas būtu, jo mēs zinām, ka tā piramīda šobrīd ir mazliet apgāzusies.”

A.Lembergs: “Jā, jā, bet saprotat, nu, piemēram, Ventspilī vidējā pensija ir kaut kādi 27, tuvu pie 30 latiem lielāka nekā vidēji Latvijā, un tā pensija lielāka tikai tāpēc, kad ir labāka nodarbinātība un labāk apmaksāts darbs, nav citas receptes. Uzņēmējdarbības attīstība, industrija ar maksimāli lielu pievietoto vērtību, līdz ar to lielas algas, līdz ar to lielākas pensijas. Alternatīvas tam nav. Ja mēs runājam, ka visi būs tikai sētnieki un te apkalpos iebraucējus kā darbinieki viesnīcās uz 200 latiem mēnesī, tad arī pensija būs tie 100 lati un tā, protams, nav nākotne. Tāpēc mums ir jāmaina tā valsts politika, bet nu…”

L.Grantiņa: “Vai tur nav jāmaina arī cilvēku domāšana, jo nu pati Vidzemes pusē esmu redzējusi, ka bieži vien cilvēki laukos izvēlas varbūt palikt mājās un saņemt pabalstu, ko maksā pašvaldība, nekā iet strādāt.”

A.Lembergs: “Jūs saprotat , ir svarīgi cilvēkos radīt motivāciju, viņiem radīt tādu, nu, izaicinājumu un dzīvot, ka mēs varam. Mēs, teiksim, Ventspils, mēs varam, mēs, ventspilnieki, varam, mēs varam būt nevis vidējie Eiropā, bet mēs varam būt vieni no labākiem, kādos jautājumos labākie Eiropā. Un, ja, un, ja šī pārliecība rodas vairumā, tad tiem, kuriem ir šaubas, viņi skatās, bet, ja kaimiņš var viens, kaimiņš var otrs, tad noteikti es arī varu. Sākot ar to, ka nopļaut savu zāli, sakārtot žogu un arī meklēt kārtīgi labu darbu.”

L.Grantiņa: “Šobrīd arī kāds jautājums no talsinieku puses – vai ir kādi jaunumi par gāzes vadu uz Ventspili, jo talsinieki, šķiet, arī to gaida ļoti.”

Lembergs: “Nu jā, es esmu tas, kas cīnās par to, lai Ziemeļrietumu Latvija būtu gazificēta, pirmo reizi par to runāju PSRS valsts plānā 1989.gadā. Diemžēl pašreiz valdībā man atbalsts šim jautājumam nav, bet par cik man tik tiešām, es ceru, kaut kāda ietekme ir, tad es cenšos pārliecināt premjeru un ekonomikas ministru, ka tas ir svarīgi visai Latvijai, ne tikai Ventspilij.”

L.Grantiņa: “Un pēdējais jautājums ir tāds: Ventspilī plānots izveidot Gudrīšu skolu, tādiem laikam ļoti talantīgiem, zinošiem, radošiem bērniem. Nu kādēļ pašvaldībai tas ir nepieciešams, jo par izglītību tomēr atbild valsts un Izglītības ministrija pie mums.”

A.Lembergs: “Jūs ziniet, ir apdāvināti bērni, protams, un viņu talantu vajag izkopt. Tas nenozīmē, ka nav jāstrādā ar tiem, kuriem varbūt talants ir kāds mazāks, bet vienkārši tiem talantiem kādreiz skolā ir garlaicīgi un tad, lai viņu attīstītu, viņu šo radošo potenciālu ne mācību programmas ietvaros, bet ar citām metodēm, tad ir doma radīt šo te Gudrīšu skolu sākot no 5. līdz 12.klasei. Pirmo gadu mēs jau pamēģinājām, izskatījās labi, mēs tuvākajā laikā to jautājumu gatavojam uz domi, lai to lietu attīstītu.”

L.Grantiņa: “Vai bērnu tur kaut kā radošāk mācās? Kā viņiem notiek šis mācību process?”

A.Lembergs: “Nu tur skolotāja viņiem gatavo speciālu mācību programmu, kura nav “iezubrīt”, bet kura ir attīstīt domāšanu un iztēli, ja, nu tā. Es, godīgi sakot, neesmu iedziļinājies. To, ko es redzēju, nu, man tur nebūtu viegli.”

L.Grantiņa: “Nu ko, šinī mirklī teikšu Jums lielu paldies, ka atnācāt un piedalījāties mūsu sarunā. Kā arī paldies visiem skatītājiem, kuri šinīs minūtēs bija kopā ar mums. Vēlot patīkamu vakaru, no jums atvados. Visu labu.”

A.Lembergs: “Arlabvakaru!”

Publicēts lapā: 4.07.2011