Kalendārs

Radio Baltkom raidījums “Pазворот” (19.05.2011.)

Natālija Mihailova, raidījuma vadītāja: “Lūk, Jums nekad nav nākusi prātā Jūsu situācijas līdzība ar Lembergu. Viņu arī tauta mīl, viņu pastāvīgi virza gan premjera, gan Valsts prezidenta amatam, bet uz to viņš nesteidzas.”

Inguna Sudraba, valsts kontroliere: “Mēs, protams, pilnīgi atšķirīgi cilvēki, un es runāšu tikai par sevi. Jūs ziniet, man nav un nebūs intereses vienkārši ieņemt kaut kādu amatu. Kāpēc? Es saku, ka man ir svarīgi, kādā valstī es dzīvoju. Es vēlos dzīvot valstī, ar kuru es varu lepoties. Visu, ko es varu izdarīt šī brīža amatā, vairāk, es cenšos izdarīt, cenšos parādīt, kas nav pareizi, ko vajag pareizi izdarīt. Piemēram, kāpēc jau pērn es.. tā bija mana iniciatīva, sagatavot likuma par plānošanu valstī, par to kā tiek veidots budžets grozījumus, panākt to, ka mums ir konkrēts plāns, kā valsts attīstīsies, ko ir jāizdara, un kā tad tieši uz kādām aktivitātēm tiks novirzīti līdzekļi, un lai arī vienlaicīgi būtu atbildība par to, kā šie līdzekļi ir iztērēti, panākts konkrētais rezultāts. Tas arī lēnu, ļoti lēnu virzās Saeimā. Bet kāpēc es to daru? Tāpēc, ka es redzu, ka bez šī konkrēti izvirzītā mērķa, konkrētajiem uzdevumiem katrai amatpersonai, ierēdņiem, skaidriem noteikumiem biznesam un ilgtermiņa noteikumiem biznesam, nevar valsts attīstīties.”

(..)

Radio klausītājs: “Labdien!”

N.Mihailova: “Labdien!”

Radio klausītājs: “Mans vārds ir Oļegs. Ziniet, žēl, protams, ka Inguna Sudraba visdrīzāk nebūs Valsts prezidents, jo tāpēc, ka es domāju, es paudīšu noteiktu krieviski runājošās sabiedrības daļas viedokli, ja, izņemot viņu, citam valsts vadītājam ar latviešu uzvārdu vairs neticam. Saprotiet, ir jau tāds kopējs vispārpieņemts viedoklis, ka gadījumos, kad augstos vadošos amatos ir cilvēki, viņi neko nedara vai arī dara kaut ko ne pārāk labu, ja. Vienīgais latviešu nacionalitātes cilvēks, ja, ir Inguna Sudraba, kurai mēs noticētu. Tā kā, lūk, tāda situācija.”

N.Mihailova: “Bet kā tad Lembergs? Viņam taču arī augsti reitingi.”

Radio klausītājs: “Lembergs! Lembergs, manuprāt, būtu lielisks premjers. Lembergs ir lielisks saimnieks – gudrs, viltīgs, ja, bet tā kā mūsu valstī galvenā vara nav Valsts prezidentam, bet gan Ministru prezidentam, tad Lembergs būtu labs saimnieks, bet, ja virs Lemberga būtu tāds Valsts prezidents kā Inguna Sudraba, kura kontrolētu, uzdotu jautājumus, varbūt pat neērtus, ja, un visu laiku ar pirkstu bakstītu, ka šeit Jūs darāt nepareizi, šeit Jūs zogat, es domāju, ka tas būtu liels izrāviens valstī, uz priekšu tieši valsts attīstībā.”

N.Mihailova: “Jā, es domāju, ka ilgi šāda situācija nebūtu. Jūs sastrādātos ar Lemberga kungu kā Ministru prezidentu?”

I.Sudraba: “Ziniet, es ar viņu nekad tā nestrādāju, pat nevienu jautājumu kopā nerisinājām, bet tas, ko es redzu kopīgo ar Lemberga kungu, tad es redzu, kā viņš izvēlas savus darbiniekus, un tur mums ir vienāds princips. Viņš cenšas izvēlēties visgudrākos, lai viņš varētu kvalitatīvi un profesionāli veikt darbu, pieņemt pareizos lēmumus, un es redzu, ka tad, kad mēs strādājam ar daudzām pašvaldībām, jo pārbaudes tiek veiktas visā valstī, tad mums ir ļoti viegli strādāt ar cilvēkiem Ventspilī, jo tur vienmēr būs, pat tad, ja kaut kas nav kārtībā, katra problēma tiks momentā atrisināta, tur precīzi atbild uz visiem jautājumiem, tur vienmēr viss rūpīgi sagatavots. Tas arī liecina par to, kādu lomu personām spēlē vadītājs, ja, jo mēs nevaram iegūt labus rezultātus, ja mums nav svarīgi cilvēki.”

(..)

N.Mihailova: “Mēs turpinām raidījumu, pie mikrofona Natālija Mihailova, bet ciemos pie mums valsts kontroliere Inguna Sudraba. Palīdz mums skaņu režisors Jevgenijs Kopeins. Uzklausīsim zvanītāju! Lūdzu, klausāmies Jūs!”

Radio klausītājs: “Hallo! Labdien!”

N.Mihailova: “Sveicināti!”

Radio klausītājs: “Ziniet, Jūs pieminējāt kompromatu karu un dažādus, tā teikt, šos netīros paņēmienus mūsu politiskajā virtuvē, ja. Bet, lūk, patiesībā, Jūs ziniet, lai ieņemtu visaugstākos amatus mūsu valstī, ir vajadzīgi divi faktori. Pirmkārt, lai par cilvēku būtu pēc iespējas vairāk nopietnu kompromatu, kuri tālu noslēpti no plašākas sabiedrības, un, otrkārt, mūsu “zvaigžņoti svītraino” draugu labvēlību. Lūk, sakiet.. Tādēļ, piemēram, Lembergs nekad nekļūst ne par premjeru, ne prezidentu, jo tā kompromatu šlepe, kas velkas aiz viņa, vienmēr pārsniegs iespējas kaut ko īstenot, ja viņš gribēs šo amatu. Lūk, man tāds jautājums, Sudrabas kundzei – Jūs ar amerikāņiem tikāties? Ja tikāties, ko Jūs viņiem teicāt? Ja nē, tad varbūt izmantosiet šobrīd šī radio iespēju un viņiem kaut ko varbūt pateiksiet, jo viņi mūs klausās.”

N.Mihailova: “Noteikti, protams, it īpaši, ka pie mums pārvācies FIB.”

I.Sudraba: “Ja.. jā, jā! Ja es tiekos ar dažādu vēstniecību vēstniekiem, kad vēstnieki it īpaši.. Piemēram, ir tradīcija, kad mainās vēstnieki, atbrauc jauns vēstnieks, bieži, vairumā gadījumu, jaunais vēstniecības vēstnieks ir ieinteresēts tikties ar mani, ja. Gandrīz visu vēstniecību. Mainījās Turcijas, Azerbaidžānas, arī, kad mainījās Amerikas vēstnieks, mēs arī tikāmies pēc kāda laika, bija tāda vēlēšanās atnākt un tikties. Tā kā tā ir tāda normāla prakse. Runājot par tādu profesionālo darbību ar kolēģiem no Savienotajām Valstīm, tad mēs strādājam vienā darba grupā kopā, kuru vada Stepašina kungs, tā ir nacionālo rezultatīvo rādītāju grupa. Un šajā darba grupā ir kaut kur 30 valstis. Un nākamgad mēs uzņemsim šo darba grupu Latvijā. Mēs visi esam arī starptautiskās organizācijās, varbūt ne tieši, bet kopā strādājam pie kādiem oficiāliem dokumentiem.”

(..)

N.Mihailova: “Nu, un visbeidzot, tandēms Sudraba un Lembergs būtu ideāls. Esmu pārliecināta, ka viss mainītos par labu tautai un valstij. Mūsu šī brīža valdībā 90% ir kukuļu ņēmēji. Lūk, tāds viedoklis.”

I.Sudraba: “Slikti, ka tā, bet, lai arī kas nebūtu, mums ir.. es centīšos arī ar visu savu darbu, lai mēs savā valstī tiektos uz labāku dzīvi un varētu lepoties ar savu valsti.”

Publicēts lapā: 20.05.2011