Kalendārs

K.Leiškalna un J.Straumes intervija LTV1 raidījumā 100.pants (LTV1, 06.05.2011.)

Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektoru Kārli Leiškalnu un uzņēmēju Jāni Straumi intervē BNS žurnālists Kārlis Roķis un raidījuma 100.pants vadītājs Mareks Gailītis.

Kārlis Roķis, žurnālists (BNS): “A kādas ir bijušas, teiksim, TB/LNNK attiecības ar Lembergu. Ir izskanējis arī medijos vairākkārt, ka daži cilvēki no TB/LNNK ir saņēmuši “Lemberga stipendijas” saucamās. Kuri tie bija?”

Jānis Straume, uzņēmējs: “Neesmu.. Nezinu un neesmu saņēmis. Es Jums tikko teicu, Jūs neklausāties.”

Mareks Gailītis, raidījuma vadītājs: “Par šo jautājumu Jūs bijāt prokuratūrā?”

J.Straume: “Jā.”

M.Gailītis: “Jā.”

Kārlis Leiškalns, Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektors: “Es arī biju par šo jautājumu ne tikai prokuratūrā, bet televīzijā, kad godīgā un smaidīgā žurnāliste pienāca man klāt un pajautāja, balsoties, es nezinu, uz kādu tur Saeimā klīstošo informāciju: Leiškalna kungs, vai Jūs esat saņēmis naudu no.. Un tieši par šo es biju un prokuratūrā, droši vien nedrīkst stāstīt, bet man paprasīja, vai Jūs ziniet, kā sauc “Latvijas ceļu”. Es atbildēju: Ļeņina ceļš – strupceļš. Viņš teica, bet vai nesauc arī Pleskavas šoseja? Es saku, ja Jūs tā sakiet, tad es atceros. Redziet, viss ap šiem Damokla zobeniem – tā bija situācija, kad zināmas aprindas spieda, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pieņemt lēmumu par iepriekšējās Saeimas atlaišanu. Tas bija zināms spiediens. Tika radīti arī zināmi mīti, un, protams, bija arī izdrukas, kurās pat es izlasīju dažus pazīstamus uzvārdus. Nu, es redzēju tās izdrukas, bet tās līdzīgas Jūsu lapiņām, tikai nošmulētākas.”

M.Gailītis: “Bet ir bijušas, teiksim, par šo paša Lemberga kunga tēmu, kura loma Latvijas politikā nav pārvērtējama un novērtējama par zemu, teiksim, Jums ir bijušas individuāli kaut kādas vienošanās kā partijas vadītājam ar Lemberga kungu, nezinu Šķēles kungu varbūt?”

J.Straume: “Ar Lemberga kungu individuāli tādas konkrētas vienošanās nav bijušas, bet pārrunas ir bijušas, neapšaubāmi, un es, atklāti sakot, savā ziņā, es nezinu, kāpēc ir šie Ventspils grupējumu kari. Man, man.. tur ir grūti vispār izsekot, bet savā ziņā es šo cilvēku, kaut gan, nu tā teikt, ir bijušas mums tur tādas zināmas domstarpības par ideoloģiskiem jautājumiem, bet es šo cilvēku cienu par to, ka viņš pavadījis gadu nebrīvē, turpināja aktīvi aizstāvēt un turpina aktīvi aizstāvēt savu godu un cieņu un spējis ir iegūt tādu ietekmi valstī, kāda viņam ir šodien. Par to viņu es cienu.”

K.Leiškalns: “Jā, Lemberga ietekme šobrīd ir lielākā kāda tā ir bijusi pie visiem pagājušajiem spēkiem..”

M.Gailītis: “Kā vispār ir bijusi.”

K.Leiškalns: “.. un Lemberga ietekme neapšaubāmi bija arī laikā, kad es atrados “Latvijas ceļā”. Neapšaubāmi. Bet es esmu saskāries vienmēr ar legālu, leģitīmu ietekmi. Ar cilvēku, kas visu ir izlasījis, kas visas savas domas ir izrakstījis un kas spēj likt galdā un pārliecināt. Es domāju, es atkal negribu ielaisties. kāds ir uzpirkts, nav uzpirkts – tā nav mana darīšana, bet, ja Lembergs nāk ar argumentiem, pret tiem iebilst, teiksim, ja viņš runā ar politisku partiju, viņš ir nācis arī uz “Latvijas ceļu” runāt atklātās frakcijas sapulcēs, tad iebilst pret viņu nevar ne tikai konformisti, bet arī bieži vien līderi. Tas ir bijis Ostu likuma sakarā, Brīvostu likuma sakarā..”

M.Gailītis: “Nē, nē! Viņš ir zinošs, un parasti viņš sagatavojas samērā.. ļoti..”

K.Leiškalns: “Viņš zinošs, pareizi. Bet katrā gadījumā tolaik viņa ietekme, kad es biju aktīvajā politikā bija daudz kārt mazāk nekā šobrīd.”

M.Gailītis: “Freimaņa kungs, bet arī, nu, sabiedrība pēdējās aptaujās rāda, ka viņi gribētu Aivaru Lembergu kā Valsts prezidentu.”

Aigars Freimanis, sociologs, “Latvijas fakti” direktors: “Nu, ne pēdējās. Lemberga ietekme vai tas augstais vērtējums viņam kā politiķim ir, manuprāt, jau daudzu gadu garumā.”

K.Leiškalns: “Daudzu.”

M.Gailītis: “Protams, bet tagad tieši, tieši par šo amatu, par šo prezidenta amatu.”

A.Freimanis: “Es vismaz atceros no kaut kādām 90-to gadu beigām.”

M.Gailītis: “Jā.”

A.Freimanis: “Es domāju, ka viņa tā loma, ko viņš sev ir izvēlējies un turpina spēlēt ļoti ilgstoši, tas ir cilvēks, kas ir vienīgais kā nerealizētais, lielais nerealizētais politiskais potenciāls, jo visi jau tā kā ir realizēti no tiem, kurus kādreiz sauca kā iespējamie dažādu amatu kandidāti Ministru prezidenta, Valsts prezidenta amata kandidāti, un tas modelis, kas nu tiek pasniegts sabiedrībai, re, kāda varēja būt Latvija, tā saucās Ventspils.”

K.Leiškalns: “Jā, tieši tā.”

A.Freimanis: “Nu, tas joprojām strādā. Nu, viņš pats, protams, arī ir pietiekami, pietiekami, es domāju, profesionāls kā manipulētājs gan ar žurnālistiem, es atvainojos, gan ar sabiedrisko domu kopumā, kurš, kurš nu vienmēr, vienmēr ir pratis atrast to izdevīgāko pozīciju pašam sev un, jo, jo, mēs klausāmies, tā šodienas sarakste, es tā iedomājos to cilvēku, kas sēž ekrāna viņā pusē, viņš saka: johaidī, viņam viss ir tik pareizi un tik labi! Tad kāpēc mēs esam tādos mēslos!!! Vai ne? Un tas ir tas, tas ir tas jautājums, kas..”

Baiba Rulle, žurnāliste: “Tad kāpēc ir tik slikti. Tiešām jā! Es vairākas reizes skatos uz to jautājumu, kas šodien ir uzdots..”

K.Leiškalns: “Es domāju, ka sliktums ir pārspīlēts, no bulvāra žurnāla raugoties, sliktums ir pārspīlēts. Velns parāvis! Es atceros, 80-to, 80-t..”

B.Rulle: “Sliktums?”

K.Roķis: “Bet atvainojiet..”

Elita Veidemane, žurnāliste (“Neatkarīgā”): “Kārli,..”

K.Roķis: “Bet žurnālisti jau raksta to, ko politiķi dara.”

M.Gailītis: “Mēs jau neizdomājam neko jaunu.”

E.Veidemane: “Žurnālists ir spogulis. Žurnālists raksta to, kas ir, nevis to, ko viņi izdomā.”

K.Leiškalns: “Nē, nē, nē! Ko ta viņi tādu dara? Tas, ka viņi neredz, ka politikai ir iespējamības robežas, tas ir vairāk kā skaidrs, bet tas sliktums ir pārspīlēts. Ir pārspīlēts. Tas lielākais sliktums, ko politiķi izdarīja tā sauktajos “treknajos gados”, uzvedās tieši tāpat kā sabiedrība. Uz vedās kā bohēmas mākslinieki, kas, guvuši nenopelnītus ienākumus, tūdaļ steidza tos nevis lietā likt, kā būtu protestantu ētikai un protestantu garam paredzams un darāms, bet tūdaļ notrallināja skaistā dzīvē. Un tad tas kritums no tās skaistās dzīves, kas bija sasniegusi savu apogeju kaut kādā, es nezinu, 2006. vai 2007.gadā, tas kritums uz šodienu, protams, ir sāpīgs. Un ja ar to vēl ir jāsamaksā notērētais, tas ir vēl sāpīgāk.”

Publicēts lapā: 10.05.2011