Kalendārs

Ekspresintervija: Ar kreiča dāmu nosists septītnieks (Diena, 02.05.2011.)

Foto: Kristaps Puriņš

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Dienas komentētājam Sandrim Točam.

Jūs ļoti smagi kritizējat Dombrovska valdību būtiskākajos jautājumos. Kādēļ nedarāt visu, lai izveidotu citu valdību?

Būtu netaisnīgi pret vēlētājiem šo izvēli mainīt, izveidojot valdību ar citu spēku salikumu. Sadarbība starp zaļajiem zemniekiem un Vienotību nav tik gluda kā sālsesezera virsma, pa kuru traucoties, var sasniegt pasaules ātruma rekordu, tomēr tā arī nav raksturojama kā tāda, kur riteņi lūzt. Nepārstāvot ZZS pozīciju, retoriski jautāšu – kāds būtu tas iemesls, pārkāpums, kura dēļ nāktos mainīt valdību? Domāju, ja Dombrovskis ar finanšu ministru Andri Vilku ar SVF vienotos, ka pensijas tiek mazinātas, tad pacietības mērs būtu izsmelts. Attiecībā par valdības kritiku, uzskatu, ka esmu ļoti saudzīgs.

Vai Latvija aizdevējiem varēs atdot 2,3 miljardus latu 2014./2015 gadā?

Varu pat saderēt uz jebkuru summu, ka 2,3 miljardus latu divos gados Latvija nav spējīga atdot. Šajā sakarā ir veicami divi soļi. Pirmais, sarunās ar SVF un EK pagarināt Latvijas kredīta termiņu uz desmit gadiem vai pat, vēlams, ilgāk. Otrais, cīnīties par aizdevuma procenta likmes saglabāšanu pašreizējā 3% līmenī. Piemēram, Amerikas ietekmes aģents Raudseps popularizē viedokli, ka Latvijai nevajag pagarināt kredītu un ka tā var aizņemties privātajos finanšu tirgos. Šajā pozīcijā viņa sabiedrotais ir arī finanšu ministrs Vilks. Latvijas valstij tas nozīmētu, ka kredīta procentu likme ir nevis vairs 3%, bet gan 6% līdz 7%. Skaitliskā izteiksmē Latvijai katru gadu papildus tas maksātu ap 100 miljoniem latu. Tad kāpēc viņu pozīcija ir pretrunā ar veselo saprātu? Vilks kā finanšu ministrs pārstāv banku sektora intereses. Aizdevēji pēc būtības arī pārstāv banku sektora intereses. Bankas vienmēr ir bijušas ļoti mazaktīvas Latvijas reālās ekonomikas finansēšanā. Finanšu tirgos iegādāties Latvijas desmitgadu aizņēmuma obligācijas par 7% ir ideāls aktīvu izvietošanas variants. Turklāt, ja bankas par depozītu maksā vismaz vienu procentu, tad banku peļņa jau ir 6%.

Vai cita valdība, nevis Vienotība un ZZS, spētu panākt labākus aizdevuma atgriešanas nosacījumus?

Tā nav Aivara Lemberga Roberta dēla valdība. Latvija savu krīzes kārti ir izniekojusi. 2008.gada beigās Latvijas problēmas būtiski apdraudēja ne tikai Zviedriju, bet arī citas ES dalībvalstis. Latvija bija izvilkusi ne tikai lielo krīzes lozi Parex bankas problēmu situācijā, bet arī ar savu mazo ekonomiku varēja nospēlēt būtisku lomu Eiropas Savienības reģiona ekonomiskajā politikā. Latvija šo trumpi neizspēlēja, šajā atbildīgajā partijā ar tās rīcībā esošo lielo kreica dāmu nositot vien tukšu septītnieku. Latvija varēja panāk sev daudzus labvēlīgākus lēmumus gan 2008.gada beigās, gan 2009.gadā. 2010.gadā mūsu iespējas jau bija krietni mazākas, un tagad tās ir vēl vairāk sarukušas.

Vai ir reāla iespēja valstij atgūt 70 miljonus par naftu, kuras lietā notiek tiesvedība?

Tas, ar kādu vienaldzību Finanšu ministrija un visa Vienotība attiecas pret valsts iespējām atgūt 70 miljonus latu, rada aizdomas, vai tikai starp Vienotību un Vitol nepastāv kāda vienošanās. Ja tas ir tā, tad skaidra kļūst nevēlēšanās iedziļināties vienkāršos lietas apstākļos. Formula bija vienkārša. 1991.gadā sabruka PSRS. Latvijas Augstākā Padome pieņēma likumu, ka viss PSRS īpašums, kas atrodas Latvijas Republikas teritorijā, ir Latvijas Valsts īpašums. Tika pārņemts arī naftas cauruļvads ar visu balasta naftu, kas tajā atradās. Bet kāzuss bija tāds, ka arī dīzeļdegvielas cauruļvadu Latvija sākotnēji uzskatīja par savu īpašumu, kas bija kļūda, jo dīzeļdegvielas vads bija nevis PSRS īpašums, bet gan bijušais Krievijas Federācijas īpašums. Situāciju atrisināja LatRosTrans kopuzņēmuma izveidošana, kurā Latvija ieguldīja naftas vadus līdz ar visu naftu, kas tajā atradās, bet Krievija – dīzeļdegvielas vadus. Taču, kad notika privatizācija, uzņēmuma novērtējumā privatizācijas specifikācijā bija ietverti tikai cauruļvadi, bet nebija naftas.

Neprofesionāli strādāja Privatizācijas aģentūra?

Vienkārši tie, kuriem bija par šo naftu jāmaksā, ne ļoti gribēja, ka šo naftu iekļauj pārdošanas cenā. Šodien ir realizēts veikls triks. Šī nafta daļēji ir iepumpēta Ventspils nafta termināla (VNT) rezervuāros, un LatRosTrans maksā par šīs naftas glabāšanu terminālam, kura faktiskais īpašnieks šobrīd ir, kā viņi paši apgalvo, Vitol. Te nu ir vislielākās korupcijas iespējas visaugstākajā līmenī, jo Vitol, protams, nav ieinteresēts atzīt, ka 70 miljonus latu vērtā nafta ir Latvijas valsts īpašums.

Jūs teicāt, ka VNT iespējamais īpašnieks ir Vitol. Vai tad nav?

Vitol gan runā, ka viņi te Latvijā viscaur piedalās. Faktiski viņu te nekur nav, ir tikai visādas ofšoru kompānijas. Kas ir to patiesie īpašnieki, mēs nemaz nezinām. Cik man zināms, VNT īpašnieks ir mainījies jau pirms pusotra gada, un, iespējams, šajā laikā īpašnieku struktūra ir mainījusies vairākkārt. Lielākais kronis ir tāds – it kā Vitol piederoša kompānija 2006.gadā par 90 miljoniem dolāru esot nopirkusi 49% VNT akciju, bet līdz pat šai dienai, cik es zinu, nav samaksāts faktiski nekas. Līdz ar to VN akcionāri, kuriem vajadzēja šo naudu saņemt, to nav redzējuši līdz pat šai baltai dienai, lai gan ir pagājuši jau pieci gadi. Tas ir stāsts par pasaules mēroga blēžiem.

Savulaik sakarā ar VN koncerna uzņēmumu pārdošanu izskanējis ir arī austriešu miljardiera Mārtiņa Šlāfa vārds. Vai jūs arī esat ar viņu ticies?

Es ar ļoti daudziem miljardieriem esmu ticies, bet to parasti neafišēju. Man pietrūka tikai septiņas dienas, lai tiktos ar Hodorkovski. Mēs bijām pat sarunājuši laiku un vietu, bet viņu apcietināja. Mārtiņš Šlāfs tik tiešām ir interesējies par zināmiem aktīviem Latvijas teritorijā, iespējams, par kādiem no tiem viņš interesi nav zaudējis arī šobrīd.

Aizkulisēs izskan apgalvojums, ka jūs esat gatavojies no Vitol atpirkt akcijas, tikai dažādu ar tiesām saistītu mantas arestu dēļ, darījums nav noticis.

Man nekad nav bijis nekādu darījuma attiecību ar Vitol kompāniju. Jebkuri apgalvojumi, ka man it kā bijušas līgumiskas attiecības, kas man deva tiesības nopirkt no viņiem kādu akciju daļu, ir tikai spekulācijas. Diemžēl manā rīcībā nekad nav bijis tāda finanšu resursu, lai es varētu veikt šāda mēroga darījumus.

Publicēts lapā: 2.05.2011