Kalendārs

Raido Baltkom raidījuma “Tiešā runa” intervija ar Aivaru Lembergu (31.03.2011.)

Abiks Elkins, raidījuma vadītājs: “Labdien, dārgie radio klausītāji! Kā vienmēr šajā laikā tiešraidē turpinām mūsu darbu. Un šodien otrajā daļā mums cilvēks, kuru nevajag īpaši stādīt priekšā, tas ir Ventspils mērs Aivars Lembergs. Labdien!”

Aivars Lembergs, Ventspils mērs: “Labdien!”

A.Elkins: “Paldies, ka pie mums atnācāt. Varbūt tāds jautājums, kas tagad tiek apspriests vismaz presē, politiskajā lokā tas nezin kāpēc tā satrauca, ka SVF un misijas pārstāvji taisās aprīlī pie mums atbraukt un grib tikties ar Zaļo zemnieku savienību un tajā skaitā ar jums, kā partijas “Latvijai un Ventspilij” pārstāvi grib atsevišķi tikties. Spriežot pēc visa grib pārrunāt budžeta konsolidāciju. Daudzus tas uztrauc, kāpēc tieši ar Lembergu, kāpēc atsevišķi ar viņu, ka nu? Paskaidrojiet! Varbūt kādu nomierināsiet.”

A.Lembergs: “Tiešām es pamanīju laikrakstos, internetā bija tāda vesela vētra, kas tad tas, nesaprašana, ka es piekritu tiekties un kā Eiropas Komisijas pārstāvji pēkšņi vēlējās tikties. Patiesībā stāsts ir tāds. Ja jūs atceraties, man bija preses konference pirms pāris nedēļām, varbūt pats piedalījāties. Viens no galvenajiem jautājumiem bija tieši jautājums par valsts budžeta deficīta samazinājumu. Es tur stāstīju savu viedokli, rādīju kaut kādus grafikus, atcērtaties. Un kā es saprotu, Eiropas Komisijas Latvijas pārstāvji veic Latvijas masu mediju monitoringu un viņi noskatījās šo preses konferenci un, izejot no tā, ko viņi tur redzēja vai izdzirdēja, viņiem likās, ka ir jāorganizē šāda tikšanās. Es neatteicu, jo jautājumi ir svarīgi Latvijas valstij, tautai, Ventspilij. Tāpēc tāda tikšanās nolikta 6.aprīlī.”

A.Elkins: “Vai ir jums kādas programmas, plāni par ko jūs taisāties runāt, jo jūs teicāt preses konferencē, piedāvājāt veselu virkni priekšlikumu kā vajadzētu veidot budžetu. Jūs taisāties to ar SVF apspriest?”

A.Lembergs: “Tā ir Eiropas Komisija. Mums galvenais kreditors ir nevis SVF.”

A.Elkins: “Daudzi mums ir aizmirsuši. Prasības nezin kāpēc mums visu laiku izvirza SVF.”

A.Lembergs: “Nē, nē. Viņi kopā. Valūtas fonds ir kaut kā priekš, bet reāli galveno naudu deva Eiropas. Es tagad pārdomāju, ko runāt, jo tomēr viņi manu prese konferenci redzēja un tur es jau pietiekami daudz pateicu, no tā brīža pagāja kāds laiks, otrkārt, tā tomēr bija saruna par tādu, tā tomēr bija preses konference, tā nenesa tādu kompleksu mērķi par problēmas risinājumu Latvijas budžeta deficīta risinājumu un Latvijas saimniecības attīstību, tur varētu būt jautājumi no Eiropas Komisijas puses savādāki nekā no žurnālistiem. Tā kā principā es tagad šīm pārrunām gatavojos. Bet šajā tikšanās laikā es nepiedalīšos viens, mēs tā vienojāmies, ka ir Zaļo zemnieku savienība, es tur neesmu priekšnieks, es tikai pārstāvu reģionālo partiju “Latvijai un Ventspilij”, mums ir sadarbības līgums. Vajag teikt, mēs katru reizi, kad man prasa, varbūt ne prasa, bet kad es izsaku savu viedokli, ne tikai katru reizi mani priekšlikumi atrod dzirdīgas ausis Zaļo zemnieku vidū, kā arī Finanšu ministrijā. Tā kā es gatavojos šīm sarunām.”

A.Elkins: “Nav noslēpums, ka ar Zaļajiem zemniekiem jūs vairākas reizes esat stingri runājis, ka jūs nepiekritīsiet kaut kādiem pensiju samazinājumiem. Vai jums paliek šī pozīcija, kā jūs komentējat ekspertu viedokli, kuri apgalvo, ka mums pensionāri no krīzes ir cietuši vismazāk, no viņiem vēl var kaut ko noņemt, daudziem ir lielas pensijas. Komentējiet jūsu pozīciju par pensiju fondu.”

A.Lembergs: “Sāksim ar to, kas runā, ka pensionāri cietuši vismazāk. Pirmkārt, mana pozīcija ir stingra un viennozīmīga, pensijas nedrīkst aiztikt viena vienkārša iemesla dēļ, tāpēc, ka savas pensijas pensionāri ir nopelnījuši.”

A.Elkins: “Tas ir viņu īpašums.”

A.Lembergs: “Tas ir viņu īpašums. Tikai savu īpašumu viņi nodeva glabāt pensiju fondu valstij. Un valstij nav tiesības būt lielceļa laupītājam. Es to salīdzinātu tā. Atņemt pensijas, tas ir rupjš mūsu likuma, Satversmes pārkāpums. Mana pozīcijā šajā jautājumā nemainīsies nekādos apstākļos. Es jums pat teikšu tā. Kad es tiekos ar vēstniekiem, nesen bija tikšanās ar Dānijas tieši šo jautājumu apspriedām. Es viņam tieši pateicu, es teicu, labi, kas notiktu Dānijā, ja valdība pieņems lēmumu atņemt daļu pensijas dāņu pensionāriem. Tas izdotos? Tāda valdība turpinātu pastāvēt? Viņš atbildēja nē.”

A.Elkins: “Tas vispār netiek apspriests.”

A.Lembergs: “Kāpēc Dānijā nē, bet Latvijā jā? Kāpēc Vācijā nē, bet Latvijā nē, vai Grieķijā nē, bet Latvijā jā. Tā, protams, nav saruna. Tā kā mana pozīcijā tajā ir ļoti stingra.”

A.Elkins: “Kas vēl attiecas uz ekonomiku, daudzi runā, ka valdība vai premjers ir koncentrējušies uz to , lai nogrieztu, tā vietā, lai atrastu kā nopelnīt. Sanāk tāds strupceļš, mēs visu laiku griežam, griežam budžetu. Kā tad mēs pelnīsim?”

A.Lembergs: “Redziet, budžetam kā tādam, pat ģimenes, ir savs balanss. Mēs saņēmām 500 latu algu, mēneša laikā iztērējām 400, 100 palika. Jautājums kur tos tērēt, vai tās ir investīcijas, vai nākamajā mēnesī tērējam nevis 400, bet 600, saņemot 500 mēs iegūsim 0, tukšas kabatas pēc diviem mēnešiem. Principā valstij nekādas lielas izmaiņas nav, ienākumu daļa veidojas no nodokļiem, bet izejošā kā izejošā. Mēs labi zinām, jaunie radio klausītāji varbūt ar to nenodarbojas, bet es atceros kā mana mamma, kad vajadzēja ekonomēt katru kapeiku, ko viņa darīja, katru izdevums tika stingri pierakstīts. Pēc mēneša analizēja, kur ir palikusi nauda. Kad mēs sastādām budžetu, ļoti svarīgi, lai budžets būtu sastādīts ļoti detalizēti. Mēs te sēžam, pērkam trīs mikrofonus, tātad trīs mikrofoni, tādas klases, tāda līmeņa cena ir un tā. Ja nenopirkāt tos trīs mikrofonus, jums nav tiesības par to naudu, kas bija plānota mikrofoniem, pirkt krēslus. Ja jūs budžetu sastāda tikai, lai pirkums būtu tehnika vai pamatlīdzeklis, tehnika tas vēl ir labi. Nenopirkāt tur tehniku, piemēram, nopirkāt datoru, ja nav tur dators – trīs mobilos telefonus. Ja jums ir nolikts pamatlīdzekļu pirkšanai tāda summa, tad kas, pienāk gada beigas, o, mums ir palikusi nauda.”

A.Elkins: “Iztērēsim.”

A.Lembergs: “Iztērēsim. Kā to vajadzētu tērēt, un gada beigās visu iztērē, tā jums nekad nebūs naudas. Iedomājieties ģimenē tā sēdētu pie galda, paietu mēnesis, pienāktu gada beigas, klausies, mums vēl palika 200 latu, iztērēsim tos ātri. Tur veikals blakus, ātri iedzersim vīnu, jo ja mēs neizdzersim, mums nākamgad šo summu nedos. Tas ko es stāstu ir absurds katrai ģimenei, katram saprātīgi domājošam cilvēkam. Šī sistēma strādā valsts budžetā ar pilnu atdevi. Nevienam nav tiesības iztērēt naudu kā ir noteikts budžetā. Ja arī jūs gribat kaut ko mainīt, Ventspilī tā ir, tad jums ir jāveic tā procedūra, kas ir budžetam. Juma ir jānāk un jāaizstāv, ka mikrofona vietā vajag pirkt krēslu, diez vai jūs saņemsiet tādu atļauju, bet teiksim, ja krēsls ir salūzis, varbūt jums atļaus veikt šādu pirkumu.”

A.Elkins: “Faktiski šeit ir ļoti precīzi jātaisa tāds..”

A.Lembergs: “Jā, jā. Tas ir tāds pats galvenais pēc manām domām, savādāk neatradīsiet nekādu…”

A.Elkins: “Jūs pašvaldībā tā arī darāt?”

A.Lembergs: “Jā.”

A.Elkins: “Katru gadu.”

A.Lembergs: “Katru gadu.”

A.Elkins: “Jums nav tā, ka palikusi nauda, ātri iztērēsim.”

A.Lembergs: “Mēs katru nedēļu divas stundas skatāmies budžeta izmaiņu lūgumus. Kad lūdz mainīt vienu izdevumu uz citu. Piemēram, mēs ieekonomējām uz siltumu, ziema siltāka izrādījās, ietaupījām. Pienāk, mums ir nauda, mums vajag to, to. Uzreiz stop. Kāpēc to vajag tagad? Tas tiek analizēts.”

A.Elkins: “Vai nav tā, ka tiek atteikts?”

A.Lembergs: “Un galvenais vārds īss, patīkams, kāds tas ir?”

A.Elkins: “Nē?”

A.Lembergs: “Nē.”

A.Elkins: “Un jūs tā sakāt?”

A.Lembergs: “Jā. Tāpēc es bieži esmu slikts cilvēks, kā mani daži ir nosaukuši, esmu skops.”

A.Elkins: “Jūs ekonomējat nodokļu maksātāju naudu.”

A.Lembergs: “Jā. Saprotiet, kad jūs nerūpīgi attiecaties pret vienu kapeiku, vienu latu, jums nekad nebūs 10 latu, nekad dzīvē. Mums, piemēram, ir tā, ka ir kāds priekšlikums atbalstīt kādu pasākumu, nezinu kādu kora izbraucienu, un redzams, ka tas, saprotiet, ka tas ir atpūtas organizēšana par pilsētas budžeta naudu. Ja tas nav kaut kāds integrācijas jautājums, bet vienkārši atpūta, piemēram, labi, tas maksā 300 latu, principā…”

A.Elkins: “It kā liekas nav daudz.”

A.Lembergs: “Mums budžets ir 306 miljoni. Tā bieži ir, tad es ņemu no savas kabatas un saku, te jums 300 latu, es savu naudu varu tērēt kā es gribu, ja man tā ir, bet pilsētas budžetu tas nav pareizi. To nevarēs paskaidrot mūsu vēlētājiem, mēs to nedarām.”

A.Elkins: “Jūs uzreiz skatāties, ir kāda nozīme, vai cilvēki vienkārši atpūšas.”

A.Lembergs: “Piemēram, es ļoti skeptiski izskatu jautājumus par pilsētu sadarbību.”

A.Elkins: “Neko īpašu nedod?”

A.Lembergs: “Nē. Es piekrītu tikai tad, kad šī sadarbība dod kādu konkrētu izmērāmu atdevi.”

A.Elkins: “Ekonomikā, piemēram.”

A.Lembergs: “Jā, mēs kaut ko ekonomējam. Apgūstam ko tādu, ko nezinām un tas pēc tam atdevi vai labāk veiksim savas funkcijas, kvalitatīvāk ārstēsim, mācīsim svešvalodas un kaut kāda pieredze. Tā vienkārši kad mākslinieki vai sportisti brauks, ja ir oficiāla sacensību sistēma, oficiāla kultūras kaut kāda, to nevar pārnest uz šo atpūtu, it kā tā būtu kauta kāda valsts par valsts budžetu. Morāls atbalsts ir cits jautājums. Bet ja jūs jautājat par ekonomikas attīstību, tad tieciet man nogremdēt ekonomiku, jebkuru uzņēmumu ir ļoti vienkārši. Lai nogremdētu jūsu radio staciju nevajag ne bombardēt. Atnāca, paskaitīja tur nodokļus samaksātos, sodu uzlika, jums uzreiz jāsamaksā 100 000, jums tādas naudas nav, pareizi, nepareizi ar to tiksim galā. Naudas nav, jūs Abikam nevarat samaksāt algu, viņš nestrādā, Abiks nestrādā, tur vēl trīs meitenes nestrādā, skatieties, radio stacija nestrādā. Tā ir ar katru uzņēmumu. Tās ir attiecības darba devēju, darba ņēmēju, tās bieži ir kā ar tautas ienaidniekiem, it kā viņi kaut ko apzagtu. Bet viņi taču dod darbu. Man visvairāk sāp sirds, paskatieties, cik uzņēmumu ir aizvērušies, visi aizvērti.”

A.Elkins: “Nekas nav palicis.”

A.Lembergs: “Un tāds spilgts piemērs ir, tas tiesa gan nav tagad, bet es runāju par to, ka krīzes bāze neveidojās vakar, tas radās, ka aizvēra “Alfu”, rīdzinieki zina, kas ir “Alfa”. Tiesa, jauna meitene zina citu “Alfu”. Bet es vēl tur ekskursijā biju, kad tur ar marlēm bija jāstaigā, vispār iekšā nevarēja tik, kad tur katru mušu ķēra, nedrīkstēja būt nekāds puteklis. Bet lai to visu atkal atjaunotu, ir vajadzīgi miljardi. Mums tādu miljardu nav. Tas nav tik vienkārši. Es redzu kā mēs piesaistām investorus, kā mēs, tiesā mēs pēdējo 8 gadu laikā esam atvēruši 18 jaunus uzņēmumus. Visa pasaule ir atvērta, ķīnieši piedāvā lētu darbaspēku, viņiem ir progress, viņi paliek bagātāki. Mums ir attieksme, tas ir labs investors, tas no Austrumiem ne visai, nedod dievs krievs, vispār var teikt KGB aģents. Tāds piegājiens īsti neko nedod. Principā ir jāmaina domāšana, visas problēmas ir galvā.”

A.Elkins: “Jā, jums laikam ir taisnība. Atgādināšu pie mums ciemos Ventspils mērs Aivars Lembergs. Man šķiet, mums bija zvans. Uzlieciet austiņas. Labdien, mēs jūs klausāmies.”

Radio klausītājs: “Labdien!”

A.Elkins: “Labdien!”

Radio klausītājs: “Es varu parakstīties zem katra Lemberga vārda, katra punkta. Man ir jautājums, vai ar latviešu auditoriju jūs runājat tāpat . Principā, es jūs varētu nosaukt par tautas glābēju šodien. Kāpēc jūs nevadāt Ministru Kabinetu, bet to vada kāds nesaprotams cilvēks. Man tāds jautājums, kā jūs varētu rupji sakot tagad mūs visus glābt?”

A.Elkins: “Liels paldies!”

A.Lembergs: “Pirmkārt, paldies par labajiem vārdiem, kuri izskanēja. Pirmkārt, es visās auditorijās runāju vienādi. Abika kungs mani neapraus vai ne?”

A.Elkins: “Jā, jā. Preses konferencē taču visi bija.”

A.Lembergs: “Visi bija latvieši, krievi, mana attieksme nemainās, nav svarīga, pirmkārt. Otrkārt, demokrātiskā valstī notiek Saeimas vēlēšanas reizi četros gados un šajās vēlēšanās, kuras notiek 33 vietas jeb citiem vārdiem uzvarēja “Vienotība” un, protams, ka viņiem kā uzvarētājiem ir pirmās rokas tiesības veidot valdību.”

A.Elkins: “Ko viņi arī izdarīja.”

A.Lembergs: “Ko viņi arī izdarīja. Tā kā tas ir jautājums, tā ir vēlētāju izvēle un tur mēs neko labāku izdomāt nevaram, kā tikai nākamās vēlēšanas. Bet es gribu teikt, ka, protams, tā, ka rīt būs premjers Lembergs un zelta kalni, un kā mana krievu valodas skolotāja teica, zelta kalni, upes pilnas ar vīnu, tā nebūs. Tikai mērķtiecīgi virzīta sistemātiska, varbūt nekaunīgs darbs nes augļus. Tas ir kā bērnu, lai viņš kļūtu pieaudzis un labs sabiedrības loceklis , mēs zinām, cik daudz tam vajag. Valstī lietas var uzlabot daudz ātrāk kā bērns izaug, bet tas nav tik vienkārši. Es tā negribu..”

A.Elkins: “Ka šodien atnācu..”

A.Lembergs: “Nē, nē , nē. Varbūt es esmu cilvēks, es nekad neapsolu, tādu lietu neatradīsiet, nekad mūžā.”

A.Elkins: “Ka būs alga rītā tik un tik.”

A.Lembergs: “Nekad. Es labāk neko nesolīšu, bet izdarīšu. Tā ir mana pieeja. Ventspilī varat paskatīties.”

A.Elkins: “Jebkuru programmu, ja?”

A.Lembergs: “Jā. Ja nu kādreiz kaut ko esmu apsolījis, tad es vienmēr teikšu, es atvainojos un pateikšu kāpēc neizdevās.”

A.Elkins: “Vēl tāds jautājums varbūt saistīts ar ekonomiku. Tagad daudzi runā, ka mums ir deficīts, elektroenerģijas tarifi aug, vajag kaut ko darīt. Kādā pozīcijā jūs stāvat? Ko mums ar to elektrību darīt?”

A.Lembergs: “Es esmu tajā pusē, ka bez atomenerģijas neiztikt. To parāda Latvijas energoresursu balanss, cik vajag pasaulei, kādi mums pašiem Latvijā ir resursi, ar ko mēs varam rēķināties. Mana pozīcija ir tāda, ka Latvijai nevajag investēt savus budžeta līdzekļus, ne “Latvenergo” līdzekļus, principā tas ir valsts uzņēmums, citu valstu atomelektrostacijas, nav svarīgi vai tā ir Lietuva. Krievija vai Baltkrievija vai Vācija, nav svarīgi. Mums neko nevajag investēt. Ja mēs Latvijā gribam investēt “Latvenergo” līdzekļus, piemēram, enerģētiku, tad to var izdarīt mūsu valstī. Mūsu enerģētikas balanss nav tiks slikts, mums ir trīs lielas elektrostacijas, kuras strādā ļoti efektīvi, tās rada ļoti vērtīgu elektroenerģiju, pirmkārt, lētu, otrkārt, tās strādā tā, ko nevar izdarīt neviena bāzes stacija. Šīs elektroenerģijas cena ir ļoti svarīga tirgum no visas elektroenerģijas stabilitātes viedokļa, otrkārt, tai faktiski ir jābūt dārgākai kā, kad naktī tā krietni krīt, bet dienā krietni aug, sevišķi ziemā. Protams, mums enerģētikai vajag, mums, pirmkārt, es teikšu tā, varbūt nepopulāri, es esmu pret to, ka mēs maksājām dubultu tarifu par vējdzirnavām, par šo enerģiju, par saules baterijām, tas viss mums nav vajadzīgs, jo mums saražotā enerģētika Latvijā ir ļoti pieklājīgā daudzumā, jo mums ir elektrostacijas. Bet tagad mēs maksājam ievērojami vairāk par elektroenerģiju tāpēc, ka kādam ir tiesības niekoties ar vējdzirnavām, tie maksā divas reizes dārgāk un mēs par to visu piemaksājam, tas ir pirmkārt. Mums ir energoresursi mežā, bet tikai 10% no šiem atkritumiem var dedzināt un netiek izvesta no meža, pūst. Tātad to visu vajag izvest un izmantot enerģētikai, pie tam tagad tas ir lētāk nekā mazuts un pat dabas gāze. Šajā virzienā Latvija tagad attīstās, un, protams, mums ir vajadzīga stabilitāte no dažādiem avotiem, tā teikt no dažādām pusēm, tās pašas dabas gāzes.”

A.Elkins: “Skaidrs, liels paldies. Aivars Lembergs mums ir studijā, es atgādināšu Ventspils mērs. Es redzu ir ļoti daudz zvanu. Tagad mums būs neliela pauze ziņām, tad atgriezīsimies studijā.”

(..)

A.Elkins: “Turpinām raidījumu. atgādināšu, pie mums viesos Ventspils mērs Aivars Lembergs. Nu, ļoti daudz zvanu. Mēģināsim tomēr tos uzklausīt!”

A.Lembergs: “Jā!”.

A.Elkins: “Labdien! Klausāmies Jūs!”

Radio klausītājs: “Sveicināti!”

A.Elkins: “Jā, labdien!”

Radio klausītājs: “Mēra kungs, Jūs esat brīnišķās padomju gan papīru, gan darījumu skolas pārstāvis. Jūs, Gerčikovs un vēl daudzi citus varu nosaukt. Lūk, pasakiet, kāpēc Latvijā tādu pat skolu nevar izveidot? Kaut kāds klubs sanāk.”

A.Elkins: “Nu, droši vien tiek domāta kaut kāda skola, nezinu, administratīvā darba, vadības. Kaut kā pie mums ar šo izglītību šeit ir vāji, ja. Patiešām mums nav profesionālu un izglītotu vadītāju sagatavošanas, ja?”

A.Lembergs: “Nu, patiešām, nav sistēmas. Varbūt tas ir saistīts arī ar.. nu padomju sistēma, tā ir pavisam cita sistēma, ja, bet tādas demokrātiskas valsts, kur daudzpartiju sistēma, patiešām tāda, es pat teiktu, normālas virzības pa karjeras kāpnēm valsts pārvaldē, jā, patiešām mums ir ļoti reti tādi gadījumi un pieredze. Mēs taču saprotam, nu, kā normāli, cilvēks beidz augstskolu, viņam obligāti ir jāpastrādā ražošanā. Tas ir tā obligāti. Daudz, maz, bet obligāti. Un vēlams ne tikai pakļautības darbos, bet arī par kaut kādu vadītāju, ja. Tad viņam droši vien ir jāpastrādā tādā rajona vai pilsētas mērogā, ja. Tad viņam droši vien ir jāpastrādā kaut kur centrālajā aparātā, ja. Bet aparātā, tieši aparātā par ierindas darbinieku, kurš gatavo jautājumus, izzina, analizē, kuram tur priekšnieki ir, tā teikt. Tad atgriežas rajonā vai pilsētā jau tādā.. nu ne pirmajās lomās, bet otrajās trešajās lomās jau kā vietnieks, piemēram, mēra. Pēc tam atkal, un tad no šī amata aiziet jau par ministra vietnieku vai pat ministru, ja. Un tad jau tajā ministrijā, kur jau strādāja, ja.”

A.Elkins: “Tad tāda sistēma.”

A.Lembergs: “Šī sistēma tad būtu virzība pēc augstskolas 15 gadus. 15 – 20 kaut kur tāda.”

A.Elkins: “Nevis 30 gadi, bet tu jau viss, tu jau ministrs, jā.”

A.Lembergs: “Jā, par ministru jau jā. Un tad uzkrājas zināšanas un pieredze, un dažādu līmeņu pieredze, kad tu redzi valsti no ļoti dažādām pusēm un te tu priekšnieks, te izpildītājs, te padotais – tas mainās. Es pilnībā piekrītu kundzei, kura zvanīja, tomēr tādas sistēmas mums tiešām nav. Tas ir valsts un, protams, valdošo partiju uzdevums.”

A.Elkins: “Gribēju tomēr pajautāt tādu jautājumu, kas tagad tiek aktīvi apspriests par Valsts prezidenta vēlēšanām un Jūsu pozīciju. Kāpēc es jautāju? Tāpēc, ka virkne izdevumu, piemēram, “Diena” jau sāka runāt, ka Lembergs nebūtu piemērots Valsts prezidenta amatam, bet, cik es saprotu, Jūs nepiedāvājāt savu kandidatūru un Jūs vēl neviens nav virzījis. Vispār kāda ir Jūsu pozīcija par nākamo Valsts prezidentu? Iezīmējiet mazliet.”

A.Lembergs: “Jā, šo jautājumu man jau uzdod ne pirmo mēnesi, vēl no pagājušā gada – kandidēšu, nekandidēšu, vēlos, nevēlos – un es vienmēr atbildēju vienu un to pašu. Un man likās, ka es it kā uz šo jautājumu jau diezgan skaidri esmu atbildējis, ka Valsts prezidents mūsu valstī saskaņā ar Satversmi ir tomēr vairāk publisks amats. Ne vairāk, bet galvenokārt.”

A.Elkins: “Protams.”

A.Lembergs: “Galvenokārt publiska. Bet reālā vara un reālā atbildība, kas tieši ir saistīta ar varu, jo vara ir atbildība, tā, protams, ir premjeram. Lūk, un man Valsts prezidenta pienākumi, visas šīs goda misijas.. Es visu mūžu esmu strādājis izpildvarā. Es visu dzīvi.. man vara vienmēr bijusi atbildība pret vēlētājiem..”

A.Elkins: “Tātad tas Jums ir vairāk saprotams un ierasts?”

A.Lembergs: “Man tas vairāk saprotams. Protams, kad tu atbildi, tu vairāk saņemsi kaut kādus aizrādījumus, kāds nebūs apmierināts, bet man tā ir ikdiena. Man tas nav.. Es kritikā skatos, kas tur ir racionāls, ja. Un nekad nepārdzīvoju, ka, lūk, kritika. Ja es redzu, ka mēs patiešām kaut ko neesam izdarījuši, nu ko? Tas ir racionāli. Vajag atrotīt piedurknes un izlabot to, ko mums pateica priekšā. Un man ļoti patīk, kad ventspilnieki ir aktīvi. Lūk, to vajag, to vajag. Mums pat ir karstais telefons. Mums ir.. Mums ir karstais telefons – mums var uzzvanīt un pateikt, lūk, Lemberg, tur slikti, tur..”

A.Elkins: “Bet Tu neko nedari! Un uzreiz reaģēs.”

A.Lembergs: “Jā. Nē – mēs reaģējam. Tas ir tāpat kā darbaļaužu vēstule. Mums tiek reģsitrēts tāds zvans. Tiek sastādīta rezolūcija, pārbaudīta..”

A.Elkins: “Starp citu, viens Saeimas deputāts teica – vēlēšanas beigušās.. no “Vienotības” – vēlēšanas beigušās, tagad darbaļaužu vēstules vairs nav aktuālas. Netiek pieņemtas. Atceraties šo slaveno teicienu?”

A.Lembergs: “Jā, jā! Tas ir pārsteidzoši, Mums vēl tādas 44 pastkastes katrā tādā publiskā vietā, sākot ar lielo universālveikalu un bibliotēka, visos tādos..”

A.Elkins: “Tātad tāda pastāvīga saikne Jums ir.”

A.Lembergs: “Un tur cilvēks var mest visu, ko viņš vēlas uzrakstīt, un tas atkal tiek pārņemts kontrolē. Protams, dažreiz ir arī kuriozi. Ventspilnieki ir tādi ļoti strikti, mēs pie tā esam pieraduši. Es atceros: lasu: lūk, kur skatās Lembergs, tur, tur ir kaudze atkritumu. Kā tā?! Inspekcija, Inspekcijas vadītāju pārbaudīt. Tad paiet kaut kāds.. Nu, kur tā kaudze, kur tas? Kur tas, es zinu, bet.. Priekšsēdētāja kungs, saprotiet, tur bija, bet tur ar divām lāpstām varēja to visu aiznest prom. Tātad tas jau ir prasību standarts, ja. Ventspilnieka prasību standarts,. Varbūt kādā brīdī tas rada kaut kādu tādu..”

A.Elkins: “Dusmas.”

A.Lembergs: “.. nu ko Jūs te piekasieties. Bet tomēr tā kaudze bija. Tai tur nav jābūt. Nav. Un, lūk, kuram taisnība? Tas, kurš zvanīja, vai tas, kurš atbildēja, ka tās tur nebija. Protams, tas, kurš zvanīja. Un paldies, ka piezvanījāt! Nu tādām attiecībām ir jābūt. Tas nav vienkārši. Un es Jums pateikšu, es saviem kolēģiem reizi pa reizei saku, klausieties, jūs te sākat gulēt lauros. Saprotiet. To jaunu izveidoja, to jaunu – jaunu bērnudārzu, jaunu namu skolēniem lielu un brīnišķu, planetāriju, jaunas ielas, bet kādā stāvoklī ir tas, kas mums ir? Tas ir visgrūtākais. Visgrūtākais – lai tas, kas Jums ir vienmēr būtu labā kārtībā, ierindā, precīzi un labi strādātu. Tāpēc, ka tas ir apnicīgs darbs. Tas ir visgrūtākais. Lūk, pa pilsētu ej, skaties – ā, lūk, par centimetru iesēdusies aka, ja. Nu it kā nekas briesmīgs, bet mani tas tracina. Tāpēc, ka tā ir nekārtība. Tā ir nekārtība. Ja Jūs ļauj par 2 cm šo..”

A.Elkins: “Aku.”

A.Lembergs: “.. aku, tad kaut kur būs arī soliņš nenokrāsots laikus. Bet tas nozīmē, ka tas ātrāk sapūs, ja. Es nesaku, ka tur kāds iekritīs, lieta nav par to. Tas ir..”

A.Elkins: “Tātad sīkumi savāc vienu, otro, trešo..”

A.Lembergs: “Jā, jā, jā, jā! Un to vajag uzturēt, lai.. Tas ļoti, ļoti. Es redzu, ka cilvēki it kā piekūst. Viņiem vajag nu tā.. Un viņi gana ātri..”

A.Elkins: “Jā, paātrinājumu.”

A.Lembergs: “Viņi pierod pie tā, ka tas taču sīkums. Nu, ko Tu.”

A.Elkins: “Un tur sīkums.”

A.Lembergs: “Jā, ko tas Lembergs piekasās. Ar kreiso kāju no gultas izkāpis, ja 13.aprīlī vai februārī.”

A.Elkins: “Vēlējos uzjautāt, tomēr atgriežoties pie Valsts prezidenta. Kā Jūs domājiet, vai ir jābūt vairākiem kandidātiem, vai pietiek ar vienu jau esošo prezidentu, ja jautātu Jūsu viedokli?”

A.Lembergs: “Es domāju, ka vajadzētu būt vismaz diviem. Un mana pieeja ir tāda. Es varbūt šoreiz neraksturošu, kā es iedomājos, kas ir Valsts prezidenta amata kandidāts pēc izglītības, pieredzes, kur strādājis utt., bet es domāju, ka obligāti kā minimums divi. Viņiem ir jābūt savai programmai turpmākajiem četriem gadiem visās tautsaimniecības nozarēs. Pat, ja par to neatbild..”

A.Elkins: “Redzējumam ir jābūt.”

A.Lembergs: “.. kā to redz, jo tad, kad būs premjera amata kandidāts, tad Valsts prezidentam ir jāsaka: lūk, es solīju tādu programmu, saskaņosim. Tu izpildīsi, es Tevi nosaukšu, nepildīsi, es Tevi nenosaukšu. Tā?”

A.Elkins: “Tas būtu loģiski.”

A.Lembergs: “Tā. Bet kā citādāk, bet kā citādāk? Otrkārt, tad otrais – ir jābūt publiskām politiskajām debatēm par Valsts prezidenta amata kandidātiem, nu četros piecos raundos tiešraidē divu stundu garumā, kur spēcīgi žurnālisti uzdod jautājumus. Var uzdot, protams, jautājums kā pie Jums tiešraidē..”

A.Elkins: “Skatītāji.”

A.Lembergs: “Skatītāji, jā. Bet labāk, lai tie būtu varbūt pat kādi profesionāli sagatavoti cilvēki, kuri var tā precīzi un ne vienmēr patīkami uzdod jautājumus, kurus varētu uzdod tā, lai noteiktu kompetenci, ja. Un tad visa tauta skatās un sniedz savu vērtējumu. Protams, ievēl Saeima, mums parlamentāra republika, lai gan es domāju, ka Valsts prezidentu ir jāvēl tautai, bet pagaidām tas nav paredzēts. Tad jau Saeima redz, kurš visu šo pārbaudi ir izturējis, un varbūt tad viņam būtu jādod priekšroka, jo Ulmanis bija ievēlēts, jo vīnam labs uzvārds, ja. Vaira Vīķe-Freiberga – tā sanāca, jo vietējos visus šeit izgāza, viena ārzemniece atbrauca, ziniet, kā vienmēr.. sveša, teikšu..”

A.Elkins: “Jā, labāka.”

A.Lembergs: “.. sieviete, teiksim, labāk, ja. Jo viņa nav nevis apnikusi, bet..”

A.Elkins: “Ar svaigu skatienu.”

A.Lembergs: “Ar svaigu skatienu. Ā, tā sveša, atbraukusi no Kanādas, valoda, normāla. Nu, ievēlēja.”

A.Elkins: “Lai gan mums tulks nav vajadzīgs. Kam Valsts prezidentam tulks.”

A.Lembergs: “Jā, jā. Nu, neaizskaršu viņu. Vienkārši. Zatlera kungam arī savs stāsts. Nekad nebija nevienas programmas, nebija nevienu debašu, nebija nevienas saprotamas pieejas. Es domāju, ka Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, pat ja viņu ievēl Saeima, tam jānotiek tā it kā viņu ir ievēlējusi tauta..”

A.Elkins: “Publiski un atklāti.”

A.Lembergs: “.. beigās Saeima. Un pieejai ir jābūt tādai, ka obligāti, obligāti kā minimums ir divi kandidāti. Jābūt ierakstītam Satversmē, kā minimums divi kandidāti.”

A.Elkins: “Lai būtu kaut kāda sāncensība, ja?”

A.Lembergs: “Jā. Jā.”

A.Elkins: “Mans pēdējais jautājums tāds. Tas tagad arī diezgan aktuāls. Jūs droši vien ziniet, ka Kultūras ministrija galvenokārt atbild par integrāciju. Ministre Sarmīte Ēlerte nesen atklājusi, nevis nesen, bet pagājušajā nedēļā – tādu sabiedrības integrācijas programmu. Jūsuprāt, vai mums ir vajadzīga tāda programma integrēt un uz kāda pamata integrēt?”

A.Lembergs: “Nu, es teikšu tā. Mēs Ventspilī bijā pirmie Latvijā, kuri izstrādāja kompleksu sabiedrības integrācijas programmu, un sabiedrības integrācija aptver ļoti daudzas cilvēku darbības sfēras. Mēs kaut kā integrāciju saprotam, galvenokārt par cilvēkiem ar dažādām nacionalitātēm, kuri runā dažādās valodās. Integrācija ir daudz plašāks jēdziens. Vismaz tā, kā mēs to saprotam Ventspilī. Es Jums teikšu, piemēram, integrācija – cilvēks dzīvo Rīgas centrā un cilvēks dzīvo Pļavniekos. Vai tas ir viens un tas pats no rīdzinieka skatu punkta, vai dažādi? Vai Sarkandaugavā dzīvo. Vai tas ir viens un tas pats?”

A.Elkins: “It kā rīdzinieks, jā.”

A.Lembergs: “It kā, bet, ja paskatās, cik tuvu atrodas.. kur bērni varētu nodarboties ar sportu, pulciņi.. kādi citi..”

A.Elkins: “Medicīnas.”

A.Lembergs: “Medicīna utt., utt., cik tas ir tuvu. Viņi it kā dzīvo..”

A.Elkins: “Vienā pilsētā, jā.”

A.Lembergs: “.. it kā citā pilsētā. Tā arī ir integrācija. Invalīdu integrācija sabiedrībā, tā ir integrācija, ja, vientuļo mātu integrācija, ir integrācija, ja. Vientuļa pensionāra integrācija, arī integrācija. Tātad ļoti plašs spektrs.”

A.Elkins: “Nevar fokusēties tikai uz etnisko integrāciju?”

A.Lembergs: “Nē. Ko Jūs! Tas ir.. atkarībā no tā kāda valsts, tā var būt.. Jaunieši. Jauniešu integrācija sabiedrībā. Piemēram, skatoties no darba iespējām. Tā taču integrācija.”

A.Elkins: “Jā, liela problēma. Tauta aizbrauc.”

A.Lembergs: “Vai, piemēram ,saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstu. Jūs, piemēram, atkal dzīvojat Ķengaragā, es nezinu tur, tuvu, tālu. Ļoti svarīgi, lai tas būtu tuvu. Tā atkal ir integrācija. Integrācijas jautājums ir ļoti.. un jebkurai sabiedrībai ir jārūpējas par to, lai notiktu sabiedrības saliedēšanās. Cilvēki visi ir ļoti individuāli, dažādi, lai sabiedrība pati rūpētos par integrāciju. Tas ir obligāti. Bet kurš ir atbildīgs par to? Par to ir jāatbild visai valdībai.”

A.Elkins: “Ne tikai Kultūras ministrijai?”

A.Lembergs: “Nē, ko Jūs.! Ja tikai viena Kultūras ministrija, tad tas nozīmē, ka cilvēki nesaprot, kas ir integrācija. Tad nekas no integrācijas nesanāks.”

A.Elkins: “Nekas nesanāks.”

A.Lembergs: “Jā.”

A.Elkins: “Skaidrs. Paldies liels. Ventspils mērs Aivars Lembergs bija pie mums studijā. Tīk ātri paskrēja laiks. Liels paldies!”

Publicēts lapā: 31.03.2011