Kalendārs

Latvijā no tiesiskuma nav ne smakas (NRA, 14.03.2011.)

Foto: F64 / Kaspars KraftsAptaujājot dažādus lietpratējus par pēkšņi atklājušos faktu, ka t.s. Lemberga lietā atsevišķi liecinieki pratināti nevis prokuroru darba kabinetos, bet gan viesnīcās un advokātu birojos, Neatkarīgā līdz šim sastapusies gan ar neslēptu izbrīnu par šādu praksi un šaubām par šādi iegūto pierādījumu objektivitāti (to pauduši pārsvarā advokāti, gan kriminālizmeklēšanas grandi), gan ar šādu metožu attaisnošanu (to pauduši prokurori).

Savukārt Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai sniedz pilnīgi negaidītu skaidrojumu, kāpēc tikušas lietotas šādas pratināšanas metodes. Šis skaidrojums vedina domāt, ka t.s. Lemberga lieta ir bijusi nevis profesionālu juristu skrupulozs darbs iespējamo noziegumu atklāšanā, bet gan specdienestu operācija, kurā svēts bijis tikai viens princips – «mērķis attaisno līdzekļus».

– Par prokuroru jaunradi pratināt lieciniekus viesnīcās, restorānos un advokātu birojos esam aptaujājuši virkni lietpratēju, ieskaitot prokurorus. Kā jūs skaidrotu šādu praksi?

– Lai izprastu šādas nebijušas pratināšanu prakses jēgu, ir skaidri jāsaprot, kādas personas no vienas, no otras un trešās puses piedalījās šajos pasākumos. Otrkārt, jāsaprot – būtu tikai loģiski, ja prokurori apsūdzībās pret mani rīkotos absolūti sterili. Tomēr viņi rīkojas tieši pretēji. Jautājums – vai viņi prātā ir sajukuši? Vai tad viņi, piemēram, apzināti vēlas, lai tiktu apšaubīta sniegto liecību objektivitāte, kas ir kriminālprocesa pamatu pamats? Protams, nē. Bet tas nozīmē, ka mērķis, kas viņiem uzstādīts, proti, manis apsūdzēšana un notiesāšana, ir augstāks nekā tādi «sīkumi», kā kriminālprocesa objektivitāte. Prokurori ir pārliecināti – par kriminālprocesa neobjektivitāti dažs labs varbūt pačalos, bet par objektivitātes neievērošanu nevienam nekas nebūs.

– Bet kā tad ar prokuroru atbildību?

– Manā kriminālprocesā izmeklēšanu veic prokurors, nevis izmeklētājs. Līdz ar to viņa darbības uzrauga tikai amatā augstāks prokurors. Manā kriminālprocesā ir bijuši brīži, kad amatā augstāks prokurors ir bijis pats ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Kriminālprocesā, ja procesa virzītājs ir prokuratūra, attieksme pret cilvēktiesību ievērošanu ir nievājoša. Ja prokurors kaut ko grib pārkāpt, viņš var to darīt un viņam par to nekas nebūs. Piemēram, viņš var veikt kratīšanu ārkārtas apstākļos vai demonstratīvi arestēt cilvēku pie vakariņu galda, kā izdarīja ar Mamertu Vaivadu, kad viņš vakariņoja kopā ar Gunti Ulmani.

– Iznāk, ka tie ir ārkārtas apstākļi, ja Latvijā cilvēki vēl ēd vakariņas?

– Tā sanāk. Ja cilvēki netiktu apcietināti, varbūt viņi apēstu vairāk, nekā ārsts ieteicis. Būtu loģiski, ja par prokurora cilvēktiesību pārkāpumiem kriminālprocesā varētu sūdzēties izmeklēšanas tiesnesim, jo viņš pārstāv no prokuratūras nosacīti neatkarīgu institūtu. Bet praksē ir tā: ja, veicot izmeklēšanu, cilvēktiesības ir pārkāptas no prokurora puses, cilvēks var sūdzēties tikai amatā augstākam prokuroram. Bet, ja virs prokurora Anda Mežsarga amatā augstākais ir Maizītis, tad nav kam sūdzēties. Ja prokurora rīcību cilvēktiesību jomā vērtētu nevis paši prokurori, bet gan tiesas, tad pieaugtu varbūtība, ka prokurori kļūtu korektāki un tiesiskāki. Saeimā tika iesniegti priekšlikumi likuma grozījumiem, taču politiskie spēki, kuru labā strādāja ģenerālprokurors, nepieļāva šīs likuma izmaiņas.

– Tiesā izskanēja, ka miljonārs Vladimirs Krastiņš bijis jūsu draugs. Kas jums tā par dīvainu draudzību – draugs apsūdz draugu?

– Mūsu attiecības Vladimirs Krastiņš skaidri nodefinēja 2006. gada beigās pirmstiesas izmeklēšanā, kad viņu pratināja prokurors Andis Mežsargs. Uz jautājumu, kādas jums ir un bija attiecības ar Aivaru Lembergu, Krastiņš atbildēja, ka draudzīgas.

Savukārt pērn jau tiesas procesā, pārbaudot pierādījumus, pratinot Vladimiru Janoviču Krastiņu, noskaidrojās, ka es personīgi un mani pirmās pakāpes radinieki – dēls un meita – ir aizdevuši viņam naudu un veikuši viņam par labu darījumus vairāk nekā divu miljonu latu vērtībā. Šie aizdevumi bijuši bez jebkāda nodrošinājuma, uz goda vārda. Manuprāt, šādas attiecības var būt tikai starp labiem draugiem.

Vēl vairāk – 2006. gada 10. augustā Krastiņš iemaksāja par mani prokuratūrā drošības naudu 50 000 latu vērtībā. Būtu interesanti uzzināt, vai Krastiņš šo drošības naudu ir saņēmis atpakaļ, jo toreiz Mežsargs atteicās no drošības naudas iemaksāšanas kā drošības līdzekļa. Bet, kā man teica nelaiķa Krista Skujas mantiniece, Krastiņš šos 50 000 latu bija aizņēmies no Krista Skujas, taču šo naudu joprojām nav atdevis.

– Prokurors Juris Juriss sarunā ar Neatkarīgo par pratināšanām viesnīcās un advokātu birojā apgalvoja, ka ievērota līdztiesība, jo prokurori esot devušies arī pie jums uz mājām pratināt.

– Muļķības! Pie manis prokurori dažas reizes atnāca tad, kad es atrados cietumā un mājas arestā. Bet viņi jau nenāca mani pratināt. Viņi, piemēram, atnāca, lai mēģinātu savākt pret mani pierādījumus skarbāka drošības līdzekļa noteikšanai. Tā prokurore Ilga Paegle mēģināja mani apsūdzēt drošības līdzekļa – mājas aresta – pārkāpšanā, jo es esot izgājis uz sava dzīvokļa balkona, lai pamātu saviem daudzajiem atbalstītājiem, kaut gan man bija jāuzturas dzīvoklī. Es turpretī pierādīju, ka izgāju nevis uz balkona, bet gan uz lodžijas, un lodžija ir dzīvokļa sastāvdaļa.

– Pratināšanas prokurori veica advokātes Ligitas Pētersones darba vietā. Kam tad īsti Ligita Pētersone bija advokāte – jums jeb Vladimiram Krastiņam?

– 2006. gada vasarā, kad man izvirzīja pirmo apsūdzību (t.s. Aivara parka lieta – aut.), manai aizstāvībai tika izveidota advokātu darba grupa. Tajā darbojās Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs, advokāti Ieva Ramiņa, Guntars Antoms, Aivo Leimanis, Sandra Sleja un Gints LaiviņšLaivenieks, kurš joprojām ir mans aizstāvis. Šis attiecības var izbeigt tikai pēc manas iniciatīvas, taču es šādu iniciatīvu neesmu izrādījis. Advokāti par darba grupas vadītāju jeb koordinatori paši izvēlējās Antoma biroja advokāti Pētersoni, jo viņa nesen bija pārtraukusi darbu prokuratūrā un pārgājusi uz advokatūru. Tika pieļauts, ka viņa labāk sapratīs tā laika prokuratūras domu gājienu un jauno prokuratūras darbinieku loģiku. Visiem advokātiem tika izrakstīti attiecīgi orderi, izņemot Pētersoni, ar kuru nekādas attiecības netika noformētas. Tas tika darīts apzināti, lai pie viņas glabātu aizstāvības realizēšanai nepieciešamos materiālus. Tā kā attiecības nebija juridiski noformētas, pastāvēja mazāka varbūtība, ka prokuratūra veiks pie viņas kratīšanu, lai izņemtu manus dokumentus.

– Kādas kratīšanas – advokātiem taču ir kriminālprocesuālā imunitāte?

– Paši advokāti uzskatīja, ka Latvijas Republikā advokāti, veicot savus pienākumus, nav aizsargāti pret nelikumīgu kratīšanu un nelikumīgu apsūdzību uzrādīšanu. Īpaši, ja to vēlas pats ģenerālprokurors. Reiz Vladimirs Krastiņš lūdza manu padomu, kādu advokātu izvēlēties šajā kriminālprocesā, jo arī viņam bija nācies sniegt dažādus paskaidrojumus. Es viņam ieteicu Ligitu Pētersoni. Tādējādi Pētersone aizstāvēja gan Krastiņu, gan mani.

2007. gadā uzsākās manis vajāšana, kura savijās ar politiskiem motīviem. Prokuratūrā atradās virkne prokuroru, kuri saredzēja īsto brīdi karjeras veidošanai. Vieni saredzēja slavu, citi naudu, vēl citi – amatus. Sava motivācija bija prokuroram Mežsargam un arī tā laika ģenerālprokuroram Jānim Maizītim. Pie apvāršņa parādījās prokurori Aivis Zalužinskis, Juris Juriss, Ilga Paegle. Īpaša motivācija bija Jānim Ilsterim, kurš uzsāka skandalozo apsūdzību Grinbergiādē, kas tiesā pilnīgi un galīgi izgāzās. Tagad viņš cer uz atriebīgu revanšu. 2007. gada martā mani nelikumīgi apcietināja. Apcietināšana notika, pamatojoties uz pilnīgi melīgām liecībām. Tāpat bija noklausīta mana un manas aizstāves saruna, kurā es interesējos, kas teikts Kriminālprocesa likumā, lai apcietinātu personu varētu atbrīvot no apcietinājuma. Tiesnesis Māris Vīgants uzskatīja – ja kāds interesējas pie advokāta par kādiem Kriminālprocesa likuma pantiem, tad tas ir pamats apcietināšanai. Savukārt Vladimirs Krastiņš tajā laikā neatradās Latvijā. Viņš atgriezās tikai 2007. gada vēlā rudenī. Jau tad man pienāca neoficiāla informācija, ka uz viņu tiek izdarīts ļoti liels spiediens, lai viņš liecinātu tā, kā tas būtu nepieciešams apsūdzībai.

– Kādēļ tieši Krastiņu izvēlējās par upuri?

– Viņš prokuroriem bija ērts figurants Lat Transnafta apsūdzības epizodē, jo viņš bija gan šī uzņēmuma dalībnieks, gan arī tā valdes priekšsēdētājs. Ļoti būtiski ir arī tas, ka man sākotnēji izvirzīja apsūdzību nevis par izspiešanu, bet gan par kukuļa ņemšanu. Ja ir kukuļa ņēmējs, tad ir arī devējs. Bet 2007. gada beigās un 2008. gada sākumā ar šo lietu, kā runā, detalizētāk iepazinās tā laika Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Ēriks Zvejnieks un pateica, ka šāda veida apsūdzība neiet cauri. Vēl kaut kas varētu sanākt, ja apsūdzība tiks mainīta uz kukuļa izspiešanu. Tomēr arī šajā gadījumā bija jāpiespiež Krastiņu melojot liecināt pret mani. Tad ar Krastiņu un viņa aizstāvi Pētersoni specifiski pastrādāja, lai viņš radikāli mainītu liecības. Lai būtu tā, ka viņš ir bijis nevis mans draugs, bet gan, ka es no viņa esmu izspiedis akcijas un apdraudējis viņa dzīvību un veselību. Kā pats Krastiņš izteicies vairākiem cilvēkiem, viņam esot pateikts – vai nu viņš sēdēs trīs gadus cietumā, vai arī liecinās tā, kā prokuroriem nepieciešams.

– Kurā brīdī tad Ligita Pētersone pārsviedās pretējās nometnes pusē?

– 2007. gada martā, kad man pirmoreiz prasīja piemērot apcietinājumu kā drošības līdzekli, galvenie mani aizstāvji visās procesuālajās darbībās bija Guntars Antoms un Jānis Grīnbergs. Viņi mani aizstāvēja arī tiesā. Šīs dienas acīm raugoties, varu secināt, ka viņi mani aizstāvēja ne visai spīdoši. Arī otrās instances tiesā, kad pārsūdzēju apcietināšanas lēmumu, viņi tur piedalījās. Ar Antoma kungu vēl vienu reizi tikos apcietinājumā. Ņemot vērā manu atrašanos apcietinājumā, mēs pārrunājām, kā vajadzētu izstrādāt manu turpmāko aizstāvības plānu. Bet maijā advokāts Antoms pazuda kā rīta rasa. Viņš vairs nebija nedz sameklējams, nedz sazvanāms. Viņš pameta mani likteņa varā apcietinājumā. Cik saprotu, Antomam bija radušās problēmas ar kādu Laimoņa Junkera veiktu pārskaitījumu no SIA Ventrans Rīga. Šīs naudas dēļ Antoms tika piespiests pie sienas, viņam tika pavēlēts atteikties no manis aizstāvības un pāriet prokuratūras pusē. Kaut arī Advokatūras likums nosaka, ka advokāts nevar atteikties no aizstāvības. Turklāt viņiem, atšķirībā no Ligitas Pētersones, bija izrakstīts orderis. Es Pētersonei nekādas pretenzijas nevaru izvirzīt, jo mūsu attiecības nebija juridiski noformētas. Kaut gan tieši Ligita Pētersone nospēlēja izšķirošo lomu prokuratūras gribas realizācijā. Vladimirs Krastiņš man atsūtīja atvainošanās ziņu, ka viņam nav cita varianta, jo viņam esot bijuši divi infarkti, un ka viņš cietumā nomirs, ja viņu tur ieliks. Katram cilvēkam ir savs iekšējā spēka līmenis. Viņu piespieda izvēlēties starp nāvi un manis apmelošanu. Tāpēc es viņu neapsūdzu un viņam to piedodu.

– Vai arguments – restorānā, viesnīcā un advokātu birojā bija jāpratina tāpēc, ka Krastiņam bija jāgarantē drošība un advokāte bija slima, – iztur kritiku?

– Nē! Mežsargs pēc «procesuālajām darbībām» viesnīcas Rīdzene krogā ar Oļegu Stepanovu un Olafu Berķi aizgāja ar kādu mapīti, diezgan piebriedušu. Arī pratināšanām viesnīcās, kas pieder Jurim Savickim un Jānim Naglim, ar kuriem man bijušas pietiekami saspīlētas attiecības, kā arī pratināšanām Pētersones un Antoma birojā mērķis bija cits. Gan Mežsargs, gan Juriss, Zalužinskis, Ilsteris un Paegle baidījušies veikt pratināšanas prokuratūras telpās, jo tur var veikt pratināšanas darbību operatīvos ierakstus. To atšifrēšana pierādītu iegūto pierādījumu melīgumu. Lai nebūtu iespējas salīdzināt, kā patiesībā notiek pratināšana un kas tiek ierakstīts protokolā, pratināšanām vajadzēja noritēt ārpus prokuratūras telpām. Viesnīcās un Antoma birojā varēja atnākt savi eksperti un pirms pratināšanām visu pārbaudīt, ka netiks veikts audio vai video ieraksts.

Runājot par advokātes slimību. Zinu tikai to, ka 2007. gada beigās – 2008. gada sākumā Pētersone bija lauzusi kāju. Ja viņa gulētu uz gultas, tad tas būtu arguments, bet viņa taču pārvietojās! Bet vai tad hoteļos Krastiņa drošība palielinājās? Gluži otrādi – tieši publiskās vietās palielinās varbūtība, ka Krastiņu pamanīs svešs apmeklētājs vai bārmenis un noplūdinās informāciju. Divās pratināšanās ar nedēļas atstarpi, kā liecina protokoli, Krastiņš uz vienu un to pašu jautājumu atbildējis absolūti vienādi vārds vārdā, komats komatā. Realitātē tas taču ir neiespējami. Līdz ar to secināms, ka jautājums un atbilde jau iepriekš bijuši ierakstīti datorā.

– Esat pārliecināts, ka hoteļi pirms pratināšanām tika pārmeklēti?

– Protams. Citādi nav jēgas. Sēdēšana Rīdzenē ir ievērojami publiskāka nekā ieiešana prokuratūras ēkā. Prokuratūrai Latvijā ir daudzi desmiti ēku, un jebkurā no tām var notikt pratināšana – kaut vai Ludzā vai Daugavpilī. Ģenerālprokuratūras ēkā var nokļūt arī pilnīgi nepamanīts – iebraucot tās pagalmā ar mašīnu, kurai aptumšoti logi. Tādējādi tam, ka apzināti pratināšanas nenotika prokuratūrā, mērķis bija – izvairīties no operatīvās noklausīšanās.

– No kurienes jūs zināt, ka prokuratūras telpās veic operatīvus pratināšanas ierakstus?

– Tas ir tikai normāli. Līdzīgi notiek arī KNAB. Ja izmeklētājs strādā godīgi, viņš ierakstu var izmantot darbam. Turklāt operatīvā sarunu ierakstīšana ir arī iekšējā kontrole, jo tādējādi mazinās korupcijas riski.

– Prokurors Juris Juriss Neatkarīgajai minēja, ka pratināšanām hoteļos un viesnīcās iemesls bijis arī pratināmā drošība pa ceļam uz prokuratūru. Varbūt jūs sēdējāt pie Kalpaka bulvāra jasmīnu krūmā, cenšoties apdraudēt Krastiņu, vai organizējāt viņa apdraudēšanu?

– Es tai laikā atrados mājas arestā. Man bija aizliegts sazināties pat ar ģimenes locekļiem. Man bija tiesības sazināties tikai ar prokuratūras noteiktu ierobežotu advokātu loku, kas vispār arī ir pārkāpums. Man bija tiesības tai brīdī satikties tikai ar vienu ārstu. Tagad jau es ne par ko nebrīnos. Mūsu valstī no tiesiskuma nav ne smakas. Kad sāku runāt par savām tiesībām un to, kas rakstīts Eiropas un Latvijas likumos, prokurori kļūst dusmīgi, sakot: «Ko tu, Lemberg, muldi, kādas cilvēktiesības!» Kad apgabaltiesā skatīja manu lietu par drošības līdzekļa maiņu, advokāts man teica, ka nav nekādu cerību, jo ir politisks uzstādījums paturēt mani apcietinājumā; ka neesot jēgas pretoties, vajagot ar to samierināties, varbūt pēc kāda laika mainīšoties situācija, un tad pat argumenti manis atbrīvošanai nebūšot vajadzīgi.

– Vai ir zināmas visas personas, kuras piedalījās pratināšanās viesnīcās un advokātu birojos?

– Nē! Piemēram, šajos procesos aktīvi piedalījās SAB darbinieks Aigars Sparāns. Viņš piedalījās arī dažādās kratīšanās. Specdienesta ēna visu laiku stāvēja pāri šim kriminālprocesam. Sparāns strādāja atbilstoši SAB vadības norādījumiem, un ir pilnīgi skaidrs, ka SAB dara to, ko tam saka aizokeāna saimnieki. Lai arī SAB de iure pakļauts Latvijas tiesību sistēmai, de facto šis dienests strādā citu valstu interesēs.

– Jums ir nauda un azarts aizstāvēties, bet ko lai šādās situācijās dara tie, kuriem nav nedz naudas, nedz azarta? Jāpieņem iespēja sadarboties vai jāsapūst cietumā?

– Arī man divas reizes tika piedāvāts sadarboties. Man tika piedāvāts apmelot augsti stāvošus politiķus, ka viņi no manis saņēmuši naudu par man izdevīgu lēmumu pieņemšanu. Bet es nevaru melot. Nav tādu politiķu, kuri personīgi no manis būtu saņēmuši naudu un būtu pieņēmuši man personīgi par labu kaut kādus lēmumus.

– Kurš izteica priekšlikumu sadarboties?

– Prokurore Paegle. Viņa arī piebilda, lai es padomājot, jo mani jau tāpat neviens nesaudzēšot un neaizstāvēšot.

– Ko piedāvāja atlīdzībā?

– Viņa darījumu vēlējās noformēt t.s. stukaču likuma kārtībā. Es teicu, ka esmu apsūdzēts tik smagos noziegumos, ka smagāki jau vairs nevar būt. Viņa argumentēja, ka premjera, Saeimas deputātu un ministru noziegumi esot sabiedrībai bīstamāki.

– Tātad jums bija reta iespēja kļūt par stukaču un nesēdēt cietumā?

– Man bija iespēja nevis kļūt par stukaču, bet gan par apmelotāju. Uzskatu, ka cilvēkam jāsaglabā godaprāts pat viskritiskākajos brīžos, un no šī priekšlikuma atteicos. Tagad mēs redzam, ka prokuratūra izdara pamatīgu spiedienu uz tiesu, lai panāktu manis

notiesāšanu.

– Bet prokuroriem jau nav citas iespējas kā cīnīties līdz galam – ja viņiem neizdosies panākt jūsu notiesāšanu, tad jūs pēc uzvaras tiesā vēlēsieties panākt viņu sodīšanu par apsūdzību fabricēšanu?

– Piekrītu. Tādēļ studēju arī dažādus starptautiskus dokumentus. Piemēram, Venēcijas ziņojumu, kurā ir runa par prokuroru rīcības tiesiskumu. Tajā teikts: «Prokurora pienākums nav darīt visu iespējamo, lai panāktu notiesāšanu. Prokuroram ir jāiesniedz tiesai visi pieejamie ticamie pierādījumi, un viņš nevar izvēlēties un iesniegt tikai tos, kuri ir vispiemērotākie.» Turpretī manā gadījumā ir tā – sākotnējā krimināllietā, kura ir palikusi prokuratūrā (t.s. Ventspils amatpersonu lieta – aut.), savākta kaudze visādu pierādījumu. Krimināllietā, kura tagad tiek skatīta tiesā, prokurors atlasījis tikai tos pierādījumus, kuri viņam šķituši vispiemērotākie. Mēs ar advokātiem vairākkārt esam tiesai lūguši izprasīt no prokuratūras pierādījumus, kurus mēs varētu izmantot aizstāvībai. Piemēram, krimināllietā ir Valentīna Kokaļa pratināšanas papildu protokoli, bet nav sākotnējais pratināšanas protokols. Mēs lūdzām to izsniegt. To nedod. No manis slēpj pierādījumus un speciāli atlasa tikai tos, kurus var izmantot apsūdzība. Prokuratūra dara visu iespējamo, lai nepieļautu, ka aizstāvība pievieno savus pierādījumus. No mums tiek prasīts faktiski jau tagad veikt tiesu debates un stāstīt konkrēti – kā konkrētais mūsu iesniegtais pierādījums tiks izmantots aizstāvībā. Tas viss mani nostāda ārkārtīgi nevienlīdzīgā situācijā ar prokuroriem.

Autors: Uldis Dreiblats, Ritums Rozenbergs

Avots: www.nra.lv

Publicēts lapā: 14.03.2011