Kalendārs

Pelēkais der tikai fonam (Ieva, 05.01.2011.)

Foto: Ventas balss Vecā gada nogalē redakcijā spriedām, ar ko gribētu satikties un tā vienkārši parunāt par dzīvi. Meitenes lielā vienprātībā izvēlējās Ventspils mēru AIVARU LEMBERGU.

Ar Aivaru Lembergu sarunājās Līga Blaua.

Gods sarunā pārstāvēt redakciju tika man, tāpēc ka Lembergs ir cilvēks no manas jaunības, reizē studējām Latvijas Universitātē, dzīvojām Teikā blakus kopmītnēs. Kopš tiem laikiem man atmiņā palicis Aivara spilgtais tēls. Uz kādu studentu ballīti viņš atnāca, ģērbies sarkanā zīda kreklā un cieši piegulošās melnās ādas biksēs, un izpelnījās meiteņu nedalītu sajūsmu. Un tā nebija vienīgā reize, kad ekonomistos studējošais Lembergs izcēlās uz tā laika vispārējās pelēcības fona.
Tagad, kad esam norunājuši tikšanos viesnīcas Latvija hallē un turpat restorānā izvēlamies galdiņu ar skaistu skatu uz piesnigušo Esplanādi un Ministru kabineta pelēko namu otrpus Brīvības ielai, drošības pēc pajautāju, vai vēl arvien drīkstu viņu uzrunāt uz tu. «Beidz runāt muļķības!» Aivars iesaucas. Izskatās, ka viņš ir saposies kādam svarīgam pasākumam: elegants tumši zils uzvalks ar svītriņu, zils krekls, pieskaņota kaklasaite. Kad apjautājos, vai braucienam uz Rīgu ir kāds īpašs iemesls, Aivars iesmejas: «Es šodien pirmo reizi satikšos ar Sarmīti Ēlerti. Ventspils pašvaldība Kultūras ministrijā prezentēs Ventspils koncertzāli, un beidzot notiks pirmais oficiālais mūsu klātienes kontakts. Ēlerte astoņpadsmit gadu katru dienu par mani savā avīzē rakstīja, bet pazīstami neesam. Žurnālisti droši vien gaida šo vēsturisko mirkli, kad viens otram spiedīsim roku. Piedomāju, lai izskatos oficiāli.»

– Tas tevi uzjautrina?
– Protams! Kā citādi!

– Tev nebūs problēmu paspiest Ēlertei roku?
– Nekādu, jo, būdama ietekmīgas avīzes redaktore, viņa patiesībā vienmēr bijusi politiķe, kas konkurē ar mani kā politiķi, taču šajā konkurencē izmantoja savu mediju, lai īstenotu mērķi – mani norakt. Tas, ka viņa ilgus gadus kā politiķe nebija legalizējusies, bija tikai laika jautājums, kas tagad, Saeimas vēlēšanās, beidzot notika. Politiskā konkurence un politiskā cīņa sabiedrībā ir normāla parādība, tāpēc man nebūs problēmu Ēlertei paspiest roku kā politiķei. Man būtu grūtāk paspiest roku cilvēkam, ar kuru bijušas cita veida attiecības un kura uzbrukumi bijuši motivēti citu, visticamāk, mantkārīgu iemeslu dēļ. Un arī tad spiest vai nespiest roku būtu ļoti individuāli. Esam plēsušies ar Šķēli, arī ar Šleseru, taču roku viens otram tomēr spiežam. Vismaz es uz to, kas bijis, skatos kā uz pagātni.

– Bet neviens no viņiem tev nav draugs?
– Draugi vispār manā vecumā ir visai nosacīts jēdziens. Zini, man šķiet, ka draugs ir tas, kas atceras grūtā brīdī, nenovēršas, pastiepj roku. Kad biju cietumā, izrādījās, ka man ir ļoti daudz draugu. Visi, kas brauca uz tiesas sēdēm un mani atbalstīja, ir mani draugi tādā izpratnē, ka viņi savu atbalstu neslēpa. Atšķirībā no dažiem maniem ietekmīgiem paziņām un arī draugiem, kuri varēja man vairāk palīdzēt, bet to nedarīja. Ja kādi simts cilvēki vasaras karstumā brauc uz tiesu un stundām tur stāv, lai mani atbalstītu, tas ir milzīgs morāls atbalsts. Milzīgs! To nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tāpēc, ja es teiktu, ka man nav draugu, tas nebūtu godīgi.
Man ir arī cita veida draugi, kam vakarā varu piezvanīt un parunāties, tomēr man negribas nevienu apgrūtināt ar kādām savām problēmām. Ar tām man pašam jātiek galā.

– Daudziem šķiet, ka tu esi tik varens, ka tev sirds vispār nekad nesāp.
– Kādreiz sāp gan, bet jebkuras grūtības un problēmas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Bez tām dzīve vispār nav iespējama. Tas ir dzīves ritms, sistēma, kāda vienmēr pastāvējusi, pastāv un pastāvēs. Tāpat kā saule katru rītu uzlec un gaisma parādās. Viss atkarīgs, kā to pieņem. Jebkuru problēmu var uztvert sakāpināti un eksplozīvi, it kā tas būtu pasaules gals, bet es vienmēr mēģinu saglabāt vēsu prātu un paskatīties, kas notiek apkārt. Tad ieraugi, ka daudziem tajos pašos jautājumos, kas jārisina tev, iet nesalīdzināmi smagāk.

– Tu esi emocionāls?
– Grūti pateikt. Mani uzvelk neprofesionalitāte, kaitina, ja kāds mēģina man iestāstīt kaut kādas aplamības. Saprotu, ka mani tur par muļķi, un tad es kļūstu nejauks. Cenšos nekādās darīšanās neielaisties ar cilvēkiem, kas it kā pārliecinoši runā, bet patiesībā muld, jo paši neko no tā nesaprot un nezina.

– Kā tu pašlaik dzīvo?
– Man ir liels laika deficīts. Netieku ar to galā, un tas brīžiem mani dara nervozu. Daudzi ar mani grib tikties, man nav laika, esmu spiests cilvēkiem atteikt.

– Un ko viņi no tevis grib? Man vajag IEVAI interviju, citiem…
– …ko nu kuram. Viens grib amatu, cits kādu finansiālu atbalstu. Ja nojaušu, ka tie ir iemesli, kāpēc ar mani grib tikties, atsaku uzreiz. Bet arī citos jautājumos nākas cilvēkus atraidīt, jo patiešām nav laika, un tā ir mana problēma.

– Kas tevi dzen uz priekšu?
– Jautājums, kāpēc cilvēks dzīvo. Katram ir savi mērķi: veiksmīga karjera, vēlme nopelnīt daudz naudas, iegūt skaistāko sievieti pasaulē… Es vēlos, lai man būtu gandarījums no dzīves, un to man rada apziņa, ja ventspilnieki ir lepni par savu pilsētu, kurā dzīvo, un gandarīti par to, kas viņiem ir. Vēlos, lai tajā, ko daru, būtu pozitīvisms, kas bāzējas uz progresu. Ja ventspilnieki uzskata, ka tā notiek, tas ir mans gandarījums, mans ordenis, kas ir tikai īss uzplaiksnījums, jo cilvēku prasības arī ir nepārtrauktā progresā. Ne vienmēr lielā progresā pret sevi, bet pret apkārtni un apkārtējiem nemitīgā. Tas nav pārmetums, bet realitāte, un es ar to rēķinos. Par jebkuru veiksmi un izdevušos darbu esmu priecīgs un lepns, bet tās izjūtas ilgst stundu, divas, varbūt dienu, un viss… Tā jau tad ir pagātne, un dzīve pieprasa jaunas idejas un risinājumus.

– Vai tu esi veiksminieks?
– Jā, es varu sevi uzskatīt par veiksminieku! Es vismaz tā domāju.

– Tas nācis ar lielu darbu, vai arī veiksme tev Dieva dota?
– Visa pamatā ir ģenētika: veselība, slimības, prāta spējas. Ar izglītību un darbu ģenētikas mīnusus var piegludināt un stiprās puses vēl vairāk attīstīt, lai tās dotu rezultātu. Tāpēc katram vajadzētu zināt savu ģenētisko testu.

– Tu savējo zini?
– Zinu! Pirms kādiem pieciem gadiem man to veica. Nu jau zinātnes progress gājis uz priekšu, vajadzētu šo testu atkārtot. Nezinu, vai Latvijā to dara. Ģenētiskais tests uzrāda problēmas. Ģenētisko mantojumu nevar mainīt, bet, to zinot, var sevi pasargāt no riskiem, ko tas rada. Tie riski var būt saistīti ar dzīvesveidu, ar nosliecēm uz dažādām vājībām, alkoholu un azartspēlēm tai skaitā. Par laimi, man uz to nekādu paaugstinātu risku nav. Taču ļoti svarīgi zināt savu ģenētiku saistībā ar zālēm, dažādiem medikamentiem. Ar to, kas vienam ir norma, citam var būt par maz, taču vēl citam tā būs nāvējoša deva. Tāpat tas ir ar smēķēšanu. Vienam ģenētiskais mantojums viegli izvada ārā visu kaitīgo un lieko, kas smēķējot nonāk organismā, bet cits pat nepīpējot mokās ar visādām vainām.

– Tu pīpē?
– Kādreiz pīpēju, bet nu jau sen vairs to nedaru. Sāku pīpēt pēc augstskolas un atmetu pirms kādiem desmit gadiem. Smēķēšana nebija tik daudz vajadzība, cik vienkārši slikts pieradums, un tad es to mazināju, mazināju, kamēr apzināti atmetu pavisam. Smēķēju tikai darba laikā kabinetā un pie mašīnas stūres. Mājās vispār nekad to nedarīju. Nezinu, kāpēc tā. Pīpēšana saistījās tikai ar darbu, un, tā kā mājās es nestrādāju, šī sliktā ieraduma man mājās nebija. Smēķēšana ir ļoti slikts ieradums, patiešām slikts.

– Un alkohols?
– Reizēm es iedzeru. Savas bremzes zinu. Kāpēc lai kādreiz pie pusdienām neiedzertu labu vīnu? Tas ir tikai normāli.

– Nevaru iedomāties, kā dzīvo tāda statusa un iespēju cilvēks, kā tu.
– Ļoti parasti dzīvoju. Vienīgais mans princips  – ērtība ir vērtība. Otrs – nekad nenesu darbu uz mājām. Ceļos sešos. Katru rītu vingroju. Man ir izstrādāta programma uz apmēram divām stundām. Vienmēr gan tā neiznāk. Ja jābrauc uz Rīgu, tikai kādu stundu varu pavingrot. Esmu aizrāvies ar nūjošanu. Tā ir ļoti laba nodarbe, ko tev arī iesaku. Man ir trasītes aplis – viens kilometrs. Cik nu kuru rītu sanāk, tik noeju. Šorīt pirms braukšanas uz Rīgu nogāju divus apļus, divus kilometrus. Pēc tam ar trenažiera riteni nobraucu piecus kilometrus. Vasarā braucu ar īstu riteni. Tad nāk vingrojumu komplekss, diezgan neinteresants un garlaicīgs, bet vajadzīgs veselībai.
Ieslēdzu radio vai televizoru, pie reizes dzirdu jaunākās rīta ziņas par to, kas vēl vakarā valstī noticis. Ja mani kaut kas ieinteresē, piezvanu pirmavotiem un noskaidroju – tā tas patiešām ir vai arī palaists kaut kāds sagrozīts notikuma atgremojums. Kad vingrojumu kompleksu esmu pabeidzis, minūtes piecpadsmit baseinā peldu. Tā sākas mana diena. Tad ēdu brokastis, kas pēc tādas slodzes ir kā citam pusdienas, bez kurām, ja neiznāk laika, mierīgi varu iztikt. Manās brokastīs obligāti ir kāda trekna jūras zivs, visbiežāk lasis. Labi, ja izdodas nopirkt vietējo. Vājpiena biezpiens ar jogurtu, kādi dārzeņi: gurķis, tomāts no paša siltumnīcas. Ēdu tikai to, kam zinu izcelsmi. Mana dzīve ir gana vienkārša. Nekādu pārmērību.

– Tu makšķerēt vēl brauc?
– Jā, tikai šoziem vēl nav iznācis. Vasarā ar to nenodarbojos – lai nokļūtu pie upes vietā, kur gribi, vajag laivu, jāmokās ar airēšanu, jānoenkurojas. Bet ziemā aizej uz upi, apsēdies uz ledus un esi pilnīgi mobils. Zemledus makšķerēšana ir tāda smalka spēle – visu laiku rokai jājūt, ko tā mormiška āķa galā dara.

– Un kur ir domas? Pie mormiškas un zivtiņas, ko gaidi, vai kur citur?
– Tas ir atkarīgs, kā zivtiņa mormišku ņem. Ja sēdi stundu vai divas un nekas nenotiek, copes nav, kļūst garlaicīgi. Jāiet uz citu vietu. Ja spīd saule, sāk nākt miegs. Īpaši, ja paēstas pusdienas. Tēja termosā, graudu maize bez sviesta un doktordesa. Obligāti klāt sīpols. Viss, nekas vairāk nav vajadzīgs!

– Kāds prieks salā tā visu dienu sēdēt? To gan es nesaprotu!
– Lieliska atpūta! Tiklīdz iegadīsies brīvāks brīdis, noteikti būšu uz Ventas. Uzvilkšu vienu no diviem biezajiem dubultā adījuma suņu vilnas džemperiem. Es tādus pasūtīju, man noadīja. Mugura silti nosegta, milzu apkakle, garas piedurknes, ko pārlaist pār pirkstu galiem, jo smalkā aukliņa jātur bez cimdiem. Siltas kājas, velku mammas adītās vilnas zeķes. Man ir arī suņu vilnas zeķes. Mugurā krievu armijas aitādas kažoks pa trīsdesmit latiem, kājās vaļinki, galvā adīta suņu vilnas cepure. Tādā apģērbā pat lielā salā varu nosēdēt visu dienu. Kā sāku deviņos ar gaismiņu, tā līdz tumsiņai, kas tagad jau iestājas ap četriem.

– Labāk izstāsti, kā aug tavas mazmeitiņas!
– Mazmeitai Stellai ir četrarpus gadu, Sofijai – pusotra. Protams, ka mazbērni izraisa pozitīvas emocijas un arī zināmu gandarījumu. Viņi aug. Gribētu vairāk būt kopā ar mazmeitām, bet nevaru to atļauties. Laika un dzīves skrējiens ir tik straujš, ka neiznāk apstāties. Tad no kaut kā būtiska jāatsakās un jāmaina dzīves ritms. Jāiet pensijā, piemēram, ko vēl negribu darīt. Bērni un mazbērni dzīvo Rīgā, arī tāpēc viņus nemaz tik bieži neredzu.

– Kurš no bērniem tev ir emocionāli tuvāks: dēls vai meita?
– Man nav īpašu atšķirību attiecībās ar bērniem. Kad tiekamies, runājam vairāk par lietišķiem jautājumiem. Mums ir kopīgas saimnieciskas lietas, kas jārisina. Tās tad arī tikšanās reizēs izrunājam un kārtojam. Tādu sadzīvisku sarunu mums ir maz. Mēs neapspriežam kaimiņus un citu dzīves.

– Vai tev ir tēva gandarījums par to, kas no bērniem iznācis?
– Jā, viss ir apmēram tā, kā es biju iedomājies un gribējis. Būtu priecīgāks, ja arī dēlam būtu kāda atvase. Anrijam jau ir gana daudz gadu – trīsdesmit pieci. Viņš ir vecāks par māsu, bet ģimene un bērni ir Līgai. Anrija vecvectēvs, mans vectēvs Jānis Lembergs, gan arī apprecējies tikai četrdesmit sešos gados, tāpēc Anrijs saka: viņš vēl esot jauns. Es brīdinu: ja pārāk ilgi to lietu atliksi, kad bērnus vedīsi uz skolu, citi nevarēs saprast, kas tu viņiem esi – vectēvs vai tēvs. Anrijs piedzima, kad man bija divdesmit divi gadi. Apprecējos trešā kursa pavasarī. Tas bija cits laikmets, citas problēmas, cits dzīves ritms. Tas ir pavisam cits stāsts, kad vecāki vēl paši ir ļoti jauni.

– Vai tu apprecējies ar savu kursabiedreni?
– Ināra mācījās paralēlajā kursā kibernētiķos. Tajā laikā bija tāda specialitāte.

– Kā tev izdevies visu mūžu nodzīvot ar vienu sievu?
– Es vienmēr uz sievietēm esmu varējis absolūti paļauties. Viņas nenodod. Varbūt kādu nodod, bet manā praksē tāda gadījuma nav bijis. Ar sievietēm ir ļoti viegli strādāt. Mums pašvaldībā strādā galvenokārt sievietes. Mani trīs vietnieki gan ir vīrieši, bet abas izpilddirektora vietnieces – sievietes. Viņām piemīt pacietība, spēja analizēt, visu salikt pa plauktiņiem, sakontaktēt īstos cilvēkus, lai kaut ko izdarītu. Viņas ir īsti vilcēji. Darba skudras. Arī pašvaldības struktūrvienības vada sievietes. Piemēram, pilsētas galvenā arhitekte Daiga Dzedone – ļoti augstas raudzes profesionāle. Cilvēks, par kuru varu teikt: mēs nesamaksājam par viņas padarīto Ventspilī.

– Kas tev ir Ventspils?
– Ventspils ir mana dzīve. Ventspilī esmu no 1977. gada. Kad sāku tur strādāt, galvenā problēma bija, lai sabiedriskais transports, pilsētas ikarusi, braucot pa ielām, nenolauztu riteņus. Sākām ar ļoti elementārām lietām. Tikām galā ar bedrēm, iemācījāmies pļaut zāli un nopļaut nevis tikai vienreiz, bet darīt to visu laiku.
Pirms daudziem gadiem kādā preses konferencē Ventas Balss žurnāliste pajautāja, kāpēc mums pilsētā ir tik neinteresantas puķu dobes. Visās zied vienīgi atraitnītes. Izbraucu vakarā visu pilsētu un skatījos tikai puķu dobes. Sapratu – žurnālistiem patiešām taisnība. Otrā dienā paaicināju pie sevis galveno dārznieci un jautāju, kāpēc mums puķu dobes izskatās kā kapos. Viņa, jauna dāma, atbildēja, ka viss ir kārtībā, varbūt vēlāk iestādīšot ko citu. Dārznieci es atlaidu, un sarīkojām konkursu par Ventspils ainavu arhitektūras attīstību, kurā labākie Latvijas ainavu arhitekti piedāvāja savu redzējumu. Kopš tā laika, vairāk nekā desmit gadu, mums galvenā pilsētas ainavu arhitekte ir Anita Neilande. Ar viņu parādījās cita domāšana, cita vilkme. Viņa ir savākusi labu profesionāļu komandu, kura visu laiku strādā.
Pabraukājot pa pasauli, var ieraudzīt ārkārtīgi daudz labu lietu, nekas no jauna nav jāizgudro. Mēs neesam tādi ģēniji, lai kaut ko pasaulē izdomātu pirmie, bet varam paņemt labāko un interesantāko, ko kāds cits jau atradis. Vajadzīgi tikai cilvēki, kas to spēj perfekti realizēt un uzturēt, kas ir izšķiroši svarīgi.

– Vai tu atlaid bez žēlastības, ja cilvēks neatbilst tavu prasību līmenim?
– Pretendentu uz atlaišanu praktiski vairs nav. Tie, kas neatbilda, ir jau atlaisti. Palikuši tikai tie, kas labi strādā. Reizēm kāds dabū brāzienu. Es gan pats nevienu neatlaižu. Atlaiž Dome. Man jādomā, kad mēs pēdējo reizi kādu palūdzām aiziet. Ā, pirms pusotra gada muzeja direktoram palūdzām atbrīvot vietu. Bija cerība, ka cilvēks mācīsies un progresēs, bet tas nenotika, un mums vajadzēja šķirties. Ne jau tikai mēs Domē izvērtējam, kurš no speciālistiem ir savā vietā un kurš nav. Ļoti svarīga mums ir atgriezeniskā saite ar cilvēkiem, lai līdz pilsētas vadībai nonāk viņu viedokļi un vērtējums. Mums pilsētā ir četrdesmit četras pastkastes, kurās iedzīvotāji var iemest savas domas un ieteikumus – gan par labo, gan slikto. Mums ir karstais telefons, pa kuru piezvanīt un pateikt savu sakāmo. Uz visu, kas ir pašvaldības ziņā, mēs reaģējam, katrs jautājums tiek noskaidrots un risināts.

– Vai uz šo pelēko māju, kas te aiz loga, tu nāksi?
– To izlemj vēlētājs. Dombrovskis dabūja vairākumu, un tagad viņš tur ir.

– Tu viņa darbu atbalsti?
– Es viņu netraucēju. Nevar palīdzēt, ja daudzos jautājumos viedoklis par to, kā būtu jādara, ir diezgan atšķirīgs. Ja viens galapunktā grib nokļūt zirga pajūgā un otrs ar motorlaivu, tad tie ir dažādi ātrumi un dažāds izvēlētais ceļš. Zirgs ar motorlaivu kopā nekādi nesader. Ja sāc maisīties, tas otram braucējam stipri traucē.

– Vai tu pieļauj iespēju kļūt premjers vai Valsts prezidents?
– Premjera amatam savu kandidatūru uz vēlēšanām nenoņēmu, tāpēc var uzskatīt, ka savu piekrišanu tam esmu devis. Bet pie tām prezidenta pilnvarām, kādas viņam atbilstoši Satversmei dotas, tas amats nav priekš manis. Tur ir ļoti daudz prezentācijas funkciju, kas man galīgi neder. Es neesmu prezentāciju cilvēks. Cenšos neiet ne uz pieņemšanām, ne atklāšanām, ne pirmizrādēm, ne banketiem. Man ir pārāk maz laika un nepatīk tusēties. Ja nav konkrētas motivācijas un manai pilsētai nekāda labuma nebūs, es tur neiešu un savu laiku velti netērēšu.

– Kāpēc tu vienmēr, ja arī ej, tad tikai viens?
– Tās visas ir lietišķas tikšanās, kurās sarunas būs tikai par darbu, bet darba pienākumus nekad neesmu pārnesis uz ģimeni. Tur nav nekā izklaidējoša, nevajag jaukt iekšā ģimeni.

– Vai tev etiķete nešķiet saistoša?
– Kas ir etiķete? Etiķete varbūt prasa, lai Anglijas karalienei būtu blakus viņas princis. Valsts prezidentam savās pieņemšanās jābūt ar kundzi, bet arī ne vienmēr. Premjers Dombrovskis iet bez kundzes. Man šķiet, arī viņa tādas prezentācijas uzskata par slogu. Man nav obligāti jāierodas ar sievu vai meitu. Es ievēroju vispārpieņemtās pieklājības normas. Zinu, ka prezidenta uzrunas laikā nevajag sarunāties, vēlams neķiķināt un nešķobīties. Elementāri. To jau skolā iemāca. Tādi pasākumi beidzas vēlu. Kamēr aizbraucu līdz mājām, ir jau nakts. Otrā rītā sešos jāceļas. Neesmu vairs tik jauns, lai varētu nakts dzīvi izturēt. Es tiešām ļoti reti kaut kur eju. Biju 18. novembrī uz pieņemšanu pie prezidenta.

– Un izpelnījies stila ekspertu uzslavu kā vienīgais perfekti un nevainojami ģērbies viesis.
– Tā es dzirdēju, jā! Manas domas šajā lietā ir tādas: visus nevar likt vienā vērtējumā. Vajag tomēr apzināties katra iespējas. Ja cilvēkam ir tikai divi uzvalki, daži krekli, divas kaklasaites un vienas kurpes, lielas izvēles nav. Ja sievietei, ejot uz pieņemšanu, mugurā ir viņas vienīgais mētelis, nav korekti rakstīt, ka tas neatbilda etiķetei. Ir dāmas, kuras pašas vai viņu vīri var atļauties pilij vai operai piemērotu apģērbu un kuras to nevar. Vai tāpēc viņas nedrīkst iet uz pieņemšanu, uz kuru ir lūgtas? Šajā ziņā mums vajadzētu būt demokrātiskākiem. Cita lieta, ja cilvēks nevērīgi un neatbilstoši saģērbjas paviršības dēļ. Man arī reizēm gadās kļūdas. No rīta steidzos un jāsaģērbjas dažās minūtēs kā armijā. Vēl nav arī dienas gaisma, un tumši zilu vai melnu zeķu vietā gadās paķert tumši brūnas. Tikai vēlāk ieraugu, ka sanācis galīgi šķērsām. Man pat bijis tā, ka ierodos uz svarīgu tikšanos, sēžu, paskatos uz savām smalkajām kurpēm un ieraugu, ka zīda zeķe tajās ir caura. Steigā no skapja neskatīdamies esmu paķēris. Kad kaut ko tādu ieraugi, vari priecāties, ka esi pirmais, kas to pamanījis, un mēģini nesmukumu noslēpt.
Es diezgan labi jūtu, kā vajag apģērbties, bet reizēm apzinos, ka mana izvēle ir visai diskutabla un citus mans izskats mulsina. Un tad ir jautājums: kur diskutablā izskatā varu iet un kur nevaru?
Nu, negribas man ģērbties vienmuļi un neinteresanti. Es kādam arhitektam Ventspilī reiz teicu: «Aizmirstiet par pelēku bruģi, pelēkām mājām, pelēku pilsētu! Ja gribat taisīt visu pelēku, ejiet strādāt uz citu pilsētu! Tā te nebūs!» Ja pelēkais ir fons, uz kura kaut ko izcelt, tas der, bet taisīt pelēku pilsētu, ja mums jau tā puse visa gada ir pelēka, bez saules, gaismas un košuma, galīgi nav pieņemami. Man patīk, ja ir kāds atraktīvs akcents, kurā cilvēkiem rast optimismu un enerģiju, lai dzīve būtu krāsaināka. Krāsa ir enerģija. Krāsa rada dzīvesprieku, nomierina, bet pelēcība uzdzen vienīgi skumjas un garlaicību. Arī pašam savā izskatā.

Autors: Līga Blaua

Avots: Publikācija žurnālā “Ieva” 05.01.2010.

C:\ERX\VAA\Lapai\BildesFoto: Ventas balss

Publicēts lapā: 12.01.2011