Kalendārs

Visu laiku redzams dubultstandarts (NRA, 13.11.2010.)

F64

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai vērtē vēlēšanu rezultātus, prognozē valdības nākotni un atklāj jaunumus no t.s. Ventspils tranzītbiznesa kara frontes.

Gan 9., gan 10. Saeimas vēlēšanās uzvarēja tobrīd valdošās koalīcijas, tomēr izrādās, ka tas nemazina uzvarējušo partiju problēmas. Kā mēs zinām, uzvarētājs Aigars Kalvītis varu zaudēja ļoti ātri, savukārt Valdis Dombrovskis, kurš ir vēl lielāks uzvarētājs vēlēšanās, ilgi nevarēja pat valdību sastādīt. Kādēļ jūsuprāt tā notiek?

– Lai adekvāti novērtētu Latvijas vēlētāju politisko izvēli, tad vispirms būtu jāanalizē politisko spēku starta apstākļi. Manuprāt, pirms šīm vēlēšanām būtiski tika sabojāts Satversmē ieliktais Saeimas vēlēšanu princips. Šis princips Satversmē bija iekļauts vēsturiski un darbojies arī visu laiku pēc neatkarības atjaunošanas. Tas paredzēja, ka viens un tas pats kandidāts var startēt visos nosacīti izveidotos vēlēšanu apgabalos, līdz ar to Latvijā nosacīti bija viena apgabala vēlēšanas. Īsi pirms 10. Saeimas vēlēšanām šis princips tika mainīts, nosakot, ka viens kandidāts var startēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Pēc manām domām, tādējādi būtiski tika sabojāta Satversme un tajā vēsturiski iekļautais vēlēšanu princips. Piemēram, ja kāds gribēja balsot par to sarakstu, kur bija Dombrovskis, viņš atnāca uz vēlēšanām, bet tādu sarakstu neatrada. Šajās vēlēšanās iespēja balsot par sarakstu, kur ir Dombrovskis, bija tikai vidzemniekiem. Citiem tādas iespējas nebija. Pēc manām domām, tas nav pareizi. Vēl ir iespēja organizēt vēlēšanas vienmandāta apgabalos. Bet tagad ir ne šis, ne tas. Šīs izmaiņas Satversmē tika ieviestas politiski emocionāli.

– Ko gribēja panākt ar šīm emocijām?

– Ar šīm emocijām gribēja ieriebt kaut kādām iespējamām partijām, kurās nebūtu tik daudz spilgtu līderu, tik daudz tā saukto lokomotīvju. Mērķis bija – ieriebt. Nevar būt Satversmē ielikts mērķis „ieriebt”, it sevišķi tai brīdī, kad tauta bija neapmierināta ar Saeimu, ar valdību, ar krīzi, ar visu. Satversmes izmaiņu motīvs nevar būt ieriebt kādam politiska spēkam. Jo tas var vērsties pret pašiem ieriebējiem. Kas citam bedri rok, tas pats tajā iekrīt. Līdz ar to šīs vēlēšanas īsti neataino vēlētāju politisko gribu. Vēlētāji tika mānīti. Tika propagandēts – balsojiet par Dombrovski – , bet četros no pieciem apgabaliem viņa nebija. Tika propagandēts – balsojiet par Dombrovski kā pretstatu Jānim Urbanovičam, bet šāda pretstata nebija. Tas, kas iepriekš bija ielikts Satversmē, un kas tagad ir sabojāts – vēlētājs varēja dot savu vērtējumu kāda cilvēka politiskai darbībai. Es domāju, ka tagad, kad sakarsētie prāti un emocijas ir norimšanas, varētu mierīgi apsēsties un izdiskutēt – ja maina vēlēšanu sistēmu, tad manīt līdz galam un pāriet uz vienmandāta apgabaliem, bet ja nemaina, tad atgriezties pie tās kārtības, kāda bija Satversmē, kad tā dzima. Otrs moments, var apšaubīt vēlēšanu leģitimitāti, jo Latvijas valsts radio par nodokļu maksātāju naudu visu priekšvēlēšanu laiku, vismaz pēdējo gadu, nekautrēdamies taisīja pozitīvisma kampaņu Vienotībai, un no Vienotības – visvairāk Dombrovskim un Pilsoniskajai savienībai. Savukārt pret visiem potenciāli bīstamajiem Vienotības politiskajiem pretiniekiem tika taisīta nomelnošanas kampaņa. Pozitīvisma kampaņa priekš Vienotības un nomelnošanas kampaņa pret tās pretiniekiem turpinājās pat tajā piektdienā, kad bija aizliegta jebkāda veida politiskā aģitācija. Faktiski bija tā – tiem politiskajiem spēkiem, kas nebija Vienotībā, bija jāpērk ļoti dārgais reklāmas laiks, ja tie gribēja paust viedokli Latvijas radio. Savukārt Vienotībai bija iespējas izpausties uz nodokļu maksātāju rēķina un viņu politiskie aģitatori darbojās ēterā nepārtraukti. Te visunikālākā situācija, protams, ir Kārlis Streips, kuram ir dota iespēja privatizēt Latvijas valsts radio ēteru un valsts televīzijas ēteru pat 2 – 3 stundas dienā, lai veiktu politisko aģitāciju. Viņa raidījumi ir politiskā aģitācija, nevis žurnālistika. Viņa tēlu un seju Vienotība nekautrējās izmantot pat priekšvēlēšanu reklāmās. Lielā mērā arī Aidis Tomsons nodarbojās ar politisko aģitāciju. Latvijas televīzijā tas bija Jānis Domburs, kaut gan televīzija ar propagandu nodarbojās krietni mazākā mērā nekā tas bija agrāk. Protams, šāda situācija ir absolūti nepieļaujama. Ja no valsts budžeta finansētie mediji nodarbojas ar politisko aģitāciju, tad ir jautājums, vai nodokļu maksātājiem vispār ir jāfinansē tā sauktie sabiedriskie mediji, lai tie strādātu kāda politiskā spēka interesēs? Domāju, ka nē.

– Pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām šādas pozitīvisma kampaņas tika tiesiski izvērtētas un tam bija nopietns rezultāts. Vai pēc šīm vēlēšanām kādam būs politiskā griba vērsties pret šādām pozitīvisma kampaņām?

– Politiskās aģitācijas vērtētājs ir KNAB. Savukārt KNAB darbinieki, kuri veic tiesisko vērtējumu pozitīvisma vai negatīvisma kampaņām, ir Vienotības ietekmes aģenti. Tas, kas šobrīd notiek KNAB, tā faktiski ir cīņa par to, lai Vienotība nostiprinātu un saglabātu ietekmi KNAB, lai šī iestāde pildītu funkcijas, kādas savulaik kompartijai pildīja VDK. „Partijas kaujas vienība” – tā savulaik tika saukta VDK. Vēl kāds aspekts – visa priekšvēlēšanu kampaņas kontrole ir iedzīta tāda birokrātiskā mašinērijā, kas spiež partijas ļoti lielus resursus tērēt atskaitēm. Savukārt KNAB ir jātur ļoti lieli resursi, lai varētu visu kontrolēt. Es uzskatu, ka tas ir demokrātijas ierobežojums. Kāpēc jāierobežo Latvijas Satversmes 100. pantā paredzētās tiesības uz uzskatu brīvu paušanu?

– Kurš ir ieguvējs, kurš zaudētājs 10. Saeimas vēlēšanās?

– Es domāju, ka ar vēlēšanu rezultātiem vajadzētu būt neapmierinātam Jaunajam laikam. Manuprāt, Pilsoniskā savienība vismaz kādas 10 balsis ieguva uz Jaunā laika biedra Dombrovska rēķina. Manuprāt, ja Jaunais laiks būtu startējis viens pats, tad šī partija būtu dabūjusi vismaz tikpat vietu, cik ZZS. Attiecīgi mazāk būtu dabūjusi Pilsoniskā savienība un SCP. Protams, Dombrovska faktors būtiski izmanīja šo politisko rezultātu un Vienotība dabūja vairāk vietu, nekā radīja socioloģiskie pētījumi.

– Tieši Dombrovska faktors?

– Jā, tas bija izšķirošs. Pārējais bija maznozīmīgs. Saskaņas centrs ieguva mazāk, nekā bija prognozēts. Arī es viņiem prognozēju vairāk vietu. Man liekas, ka viņi beigu fāzē pēdējās nedēļās nespēja noturēt savu sasniegto un neizlēmušais vēlētājs viņiem nepievienojās. Par viņiem nobalsoja ievērojami mazāk latviski runājošu vēlētāju nekā tas tika prognozēts. Tas atkal ir Dombrovska faktors. Tomēr Saskaņas centra rezultāts Rīgā ir vērtējams kā izcils. Uz šo brīdi mēs pilnīgi droši varam teikt, ka Saskaņas centrs uz ilgiem gadiem ir ieguvis politiskās pozīcijas Rīgā un tās tikai nostiprinās.

– Svārstīgais vēlētājs aizgāja ne tikai pie Vienotības, bet arī pie zaļajaiem zemniekiem.

– Tas tā varētu būt. Bet zaļo zemnieku rezultātu varētu vērtēt ļoti dažādi – amplitūdā no „nepelnīti maz” līdz „ļoti labi”. Bet es personīgi tur neredzu pamatu priekam, jo ZZS vēlēšanās neuzvarēja. Ja ZZS būtu uzvarējis, tad man būtu vismaz morālas tiesības pateikt, ka Lemberga kandidatūru Ministru prezidenta amatam atbalsta tik un tik deputātu Saeimā. Diezin vai es varu kaut ko jaunu pateikt par apvienību Par labu Latviju (PLL). Es Aināram Šleseram un Andrim Šķēlem jau no paša sākuma teicu, ka es viņu vietā apvienību neveidotu. Es domāju, ka apvienības veidošana ir viņu rupja kļūda. Ja uztaisītu izsvērtu socioloģisku pētījumu, tad tas būtu acīmredzams. Tur būtu redzams, ka tie, kas grib balsot par Šleseru, tie kategoriski nebalsos par TP un otrādi. Bet TP vispār bija ļoti raksturīgi ignorēt sabiedriskās domas aptaujas. Piemēram, kad bija runa par Abrenes atdošanu, es Kalvītim un citiem TP līderiem teicu – vēlētājam ir jāzina, kāpēc Abrene tiek atdota un ko tas dos. Es šajā jautājuma par savu naudu pasūtīju socioloģisku pētījumu. Izrādījās, ka visnegatīvāk Abrenes atdošanu vērtēja tieši TP vēlētājs. Ne TB/LNNK, ne zaļie zemnieki, bet tieši TP bija tā, kas visvairāk ignorēja savu vēlētāju.

Visbeidzot VL – TB/LNNK rezultāts nepārsteidz, jo publiskā telpā šī neatkarīgās Latvijas laikā skolu pabeigusī jaunatne savādāk runā un savādāk spriež, diskutēt prot un tas, protams, patika ne vienam vien. Atšķirībā no TB/LNNK vecajiem vilkiem, kuriem jau grūti bija kaut ko jaunu pateikt.

– Kāpēc jūsuprāt sorosieši uzvarēja vēlēšanās?

– Sorosīdi uzvarēja tehniski. Viņu sarakstā bija daudz cilvēku, kuriem Soross ilgu laiku gatavoja publicitātes bāzi. Latvijas sorosīdiem tika nodrošināta tikai pozitīva publicitāte – „viņi cīnās pret kaut ko sliktu, viņi cīnās pret parlamentu, pret valdību”. Pa ceļam vēl dala kādus pīrāgus. Svešus, bet tomēr pīrāgus. Liela daļa no tiem, kuri Dombrovska dēļ paņēma Vienotības vēlēšanu sarkstu, tur ieraudzīja, piemēram, Jaunā laika politiķus, kuri jau bija politikā darbojušies, un kuriem jau bija kaut kādas šleifes. Bet sorosīdi šajā sarakstā ienāca baltā marlē ietīti, ar mākslīgi uzburtu eņģeļa nimbu virs galvas. Vēlētājs, izvēloties mazāku ļaunumu, pielika viņiem krustiņu. Protams, ja vēlētājs būtu zinājis, ka tā pati Lolita Čigāne, kura ilgus gadus sorosīdu kompānijā Sarmītei Elertei bija labā roka, izrādīsies kontrabandiste, kura faktiski izdarījusi kriminālu noziegumu nav tajā atzinusies, bet ir samelojusies, ka viņas ģimenei nav nekāda sakara ar mazum vai vairumtirdzniecību tajās preču grupās, kurās viņa ieveda šo kontrabandas preci – tad vēlētāju vērtējums viņai būtu savādāks. Tāpat kā Ģirtam Valdim Kristovskim, kurš, kā tagad izrādās, nav norobežojies no rasistiskiem uzskatiem.

– Vai šīs vēlēšanas neparādīja politiskās loģikas trūkumu partiju apvienību veidošanā?

– Partiju apvienības veidošanai ir loģika tad, ja tas rezultāts ir lielāks, nekā startējot atsevišķi. Tā teikt, ja 2 + 2 ir nevis 4, bet gan 2 + 2 ir 5. Piemēram, Vienotībai – priekšvēlēšanu socioloģija rādīja, ka Vienotības trijām partijām atsevišķi ir vairāk, nekā Vienotībai kopā. Viņu gadījumā iznāca, ka 2 + 2 ir nevis 4, bet 3,8. Tomēr vēlēšanās viņi ieguva vairāk balsu, nekā rādīja socioloģija, un tur lomu nospēlēja Dombrovska faktors. Tā enerģija veidojusies nevis no tā, ka ir trīs partijas kopā. Tā ir viena konkrēta cilvēka enerģija. Par PLL neloģiskumu mēs jau runājām. Bet vislielākais veiksmes stāsts, protams, ir Saskaņas centrs, kurā ir savākušies ļoti atšķirīgi politiskie spēki, un kurus visu laiku ir noturējis kopā Urbanovičs, un kurā jau sāk parādīties arī Nila Ušakova faktors. Šeit Urbanovičs sevi ir parādījis kā izcilu politiķi. Es domāju, ka arī Zaļo zemnieku savienības sadarbība ar diviem reģionālajiem spēkiem ir devusi vairāk, nekā tad, ja katrs būtu atsevišķi. Tāpat ir arī pilnīgi skaidrs, ka VL – TB/LNNK kopā dabūja vairāk, nekā būtu dabūjuši atsevišķi. Tātad ir viens neveiksmes stāsts – PLL – un četri veiksmes stāsti.

– Grūti piekrist. Valdība vēl nebija sastādīta, kad Vienotība jau sāka tīrīt rindas.

– Es runāju tikai par vēlēšanu rezultātiem. Ja mēs pārejam uz citu tēmu – cik vienota ir Vienotība – tad, vērtējot gan personiskās attiecības, gan programmatiskos uzstādījumus, tad es jau no paša sākuma teicu, ka no vienotības tur ir gana maz. Bet iespēja veidot valdību konsolidē. Tur bija nopietna iekšējā cīņa, tur bija ultimāts un veto tiesības. Bet pēc ļoti smagas trīs nedēļu diskusijas, viņi tomēr parādīja, ka spēj vienoties, kā sadalīt starp trijām partijām ministru kvotas. Tas ir rezultāts.

– Pēc Kalvīša uzvaras 9. Saeimas vēlēšanās toreizējā opozīcija tūlīt paziņoja, ka darīs visu, lai sašķeltu toreizējo valdošo koalīciju. Rezultāti ilgi nebija jāgaida – Kalvīša veidotā koalīcija tika sašķelta un valdība krita. Rezultātā 9. Saeimas uzvarētāji – PLL – šobrīd ir visdziļākajā opozīcijā. Kā jūs vērtējat PLL resursus – gan morālos, gan materiālos – vai viņiem varētu izdoties kaut kas līdzīgs?

– Es domāju, ka viņiem nav tādu resursu, lai viņi varētu no ārpuses kaut ko sašķelt. Bet tās pretrunas, kas pastāv pašā Vienotībā, tās jau nepārtraukti gruzd. Tai gruzdēšanai ir pamats.

– Kāds?

– Piemēram, tā pati Lolita Čigāne. Ja jau viņa darbotos atbilstīgi tiem principiem, ko viņa visus iepriekšējos gadus deklarēja, tad viņai šobrīd vajadzēja nolikt deputāta mandātu. Tas viss atstāj uzslāņojumus, un, cik ilgi tā var pastāvēt – to ir grūti pateikt. Bet būtiski ir tas, ka šī Lietussargu grupa ir Vienotības sastāvdaļa un arī valdības deklarācija sākas ar to, ka sabiedrība jāiesaista politiskajā procesā. Teorētiski viss ir pareizi, kā PSRS konstitūcijā. Tur arī bija –pulcēšanās, demonstrāciju tiesības; tiesības izstāties no PSRS. Viss bija brīvi. Tikai nezin kāpēc tad, kad kāds sāka kaut ko darīt brīvi, tad tas viņam smagi beidzās. Te ir tas pats. Sabiedrības iesaistīšana, pilsoniskā sabiedrība… Kā tad ņem vērā sabiedrības viedokli?

Tika sagatavots valdības deklarācijas projekts. Es teicu – tagad vajag šo projektu nedēļu nodot sabiedriskai apspriešanai. Es argumentēju ar to, ka mums Ventspilī sabiedriskā apspriešana notiek pilnīgi par visu. Jo mums interesē sabiedrības viedoklis. Man pateica – to nevar darīt, jo mums nav laika. Tātad – ja politiķiem nav laika, tad sabiedrības viedoklis un pilsoniskā sabiedrība neeksistē. Otrs piemērs. Pilsoniskā sabiedrība izteica neapmierinātību, ka kultūras ministre būs Ēlerte un ka iekšlietu ministre būs Mūrniece. Pilsoniskās sabiedrības viedoklis tika ignorēts. Visu laiku redzams dubultstandarts.

– Kuluāros un pat publiski izskan versija, ka ir sekojošs plāns. Vienotībai „jāsasmērē” ZZS ar smagajiem lēmumiem – tad varēs sabiedrībai efektīgāk pamatot, kāpēc Vienotībai tomēr jāveido valdība kopā ar Saskaņas centru. Vai esat pārrunājuši šāda scenārija iespējamību?

– Tik strikti varbūt neesam runājuši. Bet jūs ziniet, ka es ļoti skaidri paudu savu personīgo viedokli – es biju pret to, ka zaļajiem zemniekiem jāuzņemas atbildība četrās ļoti finansiāli ietilpīgas nozarēs. Zemkopība, labklājība, izglītība un veselības aizsardzība kopumā izdevumu daļā veido ļoti lielu īpatsvaru no valsts budžeta, tomēr bija kolēģi, kas teica – „jāņem”. Lēmums tika pieņemts. Es jau to publiski esmu teicis, ka šajā stadijā Vienotība Augustu Brigmani un Raimondu Vējoni apspēlēja. Mani viņi nebūtu apspēlējuši, bet es neesmu zaļo zemnieku līderis.

Es cerēju, ka Dombrovskis un Vienotība veidos jauno valdību sabalansētāk un līdzsvarotāk. Tomēr viņi iet to pašu ceļo, ko savulaik gāja gan Latvijas ceļš, gan TP. Porti, viņu apetīte aug ēdot. Līdz ar to veidojas nesabalansētība gan valsts pārvaldē, gan atbildības sfērās. Tas nestiprina nedz koalīciju, nedz valdību. Es to Dombrovska kungam teicu. Ja turpināsies tas, ka viņi nerēķinās ar partneriem un visu grābs sev un pat ZZS atbildības nozares izgrābs tukšas; gribēs diskreditēt ZZS kā politisko spēku, tad nekas labs nesanāks.

Zaļajiem zemniekiem ir ļoti smaga situācija saistība ar 2011. – 2012. gadu budžetu. Situācija īpaši smaga ir tāpēc, ka šodien, kad notiek intervija, zaļajiem zemniekiem nav zināma nedz budžeta ieņēmumu, nedz izdevumu prognoze. Viņi nezina absolūti neko. Savukārt mūsu valstī visu par budžetu zina kādi desmit cilvēki no Vienotības. Tāda situācija ir nepieņemama.

– Šajā sakarā – vai jūs nemulsina šī visaptverošā propaganda, ka visus lēmumus koalīcijā visu nosaka Lembergs, aiz visiem aizkariem stāv Lembergs, nekas šajā koalīcijā bez Lemberga ziņas nenotiek?

– Tik tiešām, šāda propaganda bija veselu mēnesi un tā turpinās. Dažiem Lembergs bija priekšā pakaļā. Es domāju, ka cilvēki nav muļķi, viņi jau redzēs, ka valdības vadītājs ir Dombrovskis nevis Lembergs. Es centīšos maksimāli neiesaistīties nekādās batālijās un vēlu valdībai sekmīgu darbu. Es ceru, ka tas pragmatisms un konstruktīvisms, kas salīdzinoši viegli atrasts, kad ir tiešs kontakts starp ZZS un Dombrovski, netiks pazaudēts pēc tam, kad Dombrovskis tiks piesēdināts pie politiskā tirgus galda, ko sauc par Vienotību. Ja izdodies Vienotībai savu apetīti ierobežot un vairāk paļauties uz Dombrovski, domāju, ka valdībai veiksies pietiekoši labi. Ja nē, tad tā būs Vienotības un Dombrovska apzināta darbība, lai te nekas labs nesanāktu.

– Bet ko šī propaganda grib panākt?

– Viņi grib piekabināt man, ka es esmu Dombrovska kreisā un labā roka, zirgs un raķete. Tas tā nav, bet jāatzīst – valdības deklarācijā ir ņemti vērā mani priekšlikumi. Patiesībā lielākā daļa no maniem priekšlikumiem – virknē gadījumu gan tādā noapaļotākā, neskaidrākā veidā, ar glumākiem, gludākiem formulējumiem – ir iekļauta valdības deklarācijā. Ja tas tiks ņemts vērā valdības politikā un īstenots – tad es no tā nevarēšu norobežoties.

– Kuri jūsu priekšlikumi tika ņemti vērā?

– Piemēram, tur, kur ir runa par saimnieciskās sadarbības attīstīšanu starp Latviju un ASV.

– …?

– Šobrīd ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris, bet Latvijas eksportā ASV sastāda tikai 2%. Turpretī Krievija, kas nav mūsu stratēģiskais partneris, eksportā sastāda 10%. Jeb, biznesa valodā runājot, Krievija mums iznāk piecreiz lielāks stratēģiskais partneris, nekā ASV, jo galvenais jau ir ekonomiskā sadarbība. Tā ir nenormāla situācija, kas ir jālabo. Tāpat deklarācijā apaļākā formā izteikta cita mana doma. Proti, šobrīd Norvēģija sniedz atbalstu Latvijai līdz 2013. gadam 38 miljonu eiro vērtībā. Bet Norvēģija nav mūsu stratēģiskais partneris, pat ne kaimiņvalsts. Ja mēs izrēķinām, cik mums viens norvēģis sniedz palīdzību, un to pārrēķinām uz vienu ASV iedzīvotāju, tad iznāk, ka ASV mums vajadzētu sniegt palīdzību 2,5 miljardi eiro. Bet tas ir tikai tad, ja ASV, līdzīgi kā Norvēģija, nebūtu mūsu stratēģiskais partneris. Bet ņemot vērā, ka ASV ir mūsu stratēģiskais partneris, tad tam skaitlim vajadzētu būt vismaz divreiz lielākam – tātad 5 miljardi eiro. Tā varētu būt nauda, piemēram, militāri rūpnieciskā kompleksa attīstībai Latvijā. Tāpēc es ceru, ka Latvijas ārlietu ministrs kopā ar premjeru vienosies ar ASV prezidentu Barku Obamu par šādas programmas īstenošanu Latvijā.

– Vai jūs pieļaujat situācija, ka pienāks laiks un jūs teiksiet šādus vārdus: „Ēlerte ir viena no konstruktīvākajām koalīcijas ministrēm”?

– Es tādu iespēju neizslēdzu. Jo es skaidri personiskās simpātijas un antipātijas nodalu no tā, kā amatpersona īsteno savus pienākumus un tiesības. Ja es redzēšu, ka Ēlerte strādā ne sliktāk, kā, piemēram, Ints Dālderis; ja es redzēšu, ka Ēlertes darbība ir vērsta uz Latvijas kultūras telpas izaugsmi, uz to, lai kvalitatīva kultūrtelpa būtu pieejama ne tikai Raiņa bulvārī dzīvojošajiem, tad es … Citiem vārdiem, es vērtēšu cilvēku tikai pēc padarītā.

– Ja mēs paskatāmies uz ZZS ieņemtajiem amatiem valdībā un Saeimas komisijās, tad redzams, ka ZZS ir izvēlējusies gandrīz vai nepiedalīties arī Nacionālās drošības padomes (NDP) darbā. Lai gan šī institūcija pieņem gana nopietnus lēmumus, tur ir tikai viens ZZS pārstāvis. Kāpēc?

– Es piekrītu zināmā mērā. Tomēr NDP nepieņem nekādus administratīvus lēmumus, nedz likumus vai Ministru kabineta noteikumus. Kaut gan jāatceras – kad mani politiskie pretinieki NDP bija vairākumā, viņi iniciēja represijas pret mani.

– Piemēri?

– Tā tas bija 2003. gadā. Proti, jautājums par represiju uzsākšanu pret mani NDP tika skatīts 2003. gada maijā. Līdzīga situācija bija 2007. gada sākumā. Turklāt tas notika, šajā sakarā nenoformējot oficiālu NDP lēmumu.

Te ir tas jautājums – Vienotība grib, lai zaļie zemnieki būtu ilglaicīgi, stabili partneri, uz kuriem var paļauties. Vienlaicīgi viņi sev ir iedalījuši visas spēka ministrijas, un viņi cenšas privatizēt KNAB un Ģenerālprokuratūru. Protams, viņu šīs darbības nepaliek apslēptas. Piemēram, par KNAB visai pasaulei ir redzams, ka notiek nelikumīga politiska iejaukšanās, kas, cita starpā, ir pretrunā ar valdības deklarāciju. Protams, Dombrovskim ir jāsaprot – ja deklarācijā būs rakstīts viens, bet dzīvē notiks kaut kas cits, tad šāda situācija nebūs pieļaujama.

– Atgriežoties pie NDP – no jūsu teiktā izriet sensacionāla vēsts. Proti, par represijām pret jums ir lēmuši oranžie, kuri jūsu pieminētajos gados bija vairākumā NDP?

– Diemžēl ir pamats uzskatīt, ka, saskatot manī politisko konkurentu, bija vairāki, kā jūs sakāt, „oranžie”, kuri nedarīja neko, lai nelikumības pret mani tiktu novērstas. Diemžēl bija arī tādi, kuri pielika roku, lai tas viss arī notiktu.

– Vēl kāda parādība. Cilvēki, kuri, šķiet, nav jūsu draugi – Jurģis Liepnieks un Dans Titavs – jūs slavināt slavina, novēlot jums pat Valsts prezidenta amatu un tādā garā. Kas šiem puišiem ir aiz ādas?

– Nezinu. Es nevaru teikt, ka es viņus pazīstu, bet zināmas attiecības man ar šiem kungiem bija. Liepnieks, protams, ir gudrs un spējīgs vismaz tajā amatā, kādā viņš bija – t.i., premjera biroja darbinieka līmenī. Viņa loma Kalvīša valdībā, kur viņš ieņēma premjera biroja vadītāja amatu, bija ārkārtīgi liela. Faktiski ar to brīdi, kad Liepnieks aizgāja no premjera biroja vadītāja amata 2006. gada novembrī, Kalvīša valdības loģika, sistēma faktiski sabruka. Ar Titavu es pēdējo reizi kontaktējos 2004. gada sākumā – līdz ar to es neko nevaru spriest par viņa pieeju.

– Kuru kandidatūru jūs atbalstītu valsts prezidenta amatam – Aivja Roņa, Valda Zatlera vai Sarmītes Ēlertes.

– Aivi Roni, starp citu, ārlietu ministra amatam virzīja ZZS. Cik es no viņa sapratu, tad viņš turpmāk neplāno būt par politiski aktīvu cilvēku mūsu valstī. Viņš, škiet, vairāk skatās uz aktīvu darbību starptautiskās struktūrās, kas izstrādā tādus vai citādus politiskus lēmumus. Par Ēlerti – es domāju, ka nebūs pareizi, ja Latvijas prezidents būs sorosīds. Tātad, starp nosauktajām trim kandidatūrām es neredzu konkurenci Valda Zatlera kungam.

– Kāda situācija šobrīd ir Ventspils tranzītbiznesa karalaukos? Pēdējā laika aktivitātes uzsākusi arī Ventspils naftas akcionārs kompānija Vitol Group.

– Ja runājam par šakāļiem, tad viņu tuvākais draugs Ostaps Benders /iespējams, domāts Šveices advokāts Rūdolfs Meroni – red./ sekmīgi viņus ir patriecis no visiem medus podiem. Tāpēc gan es nedz raudāšu, nedz īpaši priecāšos. Bet, protams, šīs situācija man smaidu neapšaubāmi izraisa. Ja viņi paskatās kaut kāda laika ekskursā, tad, es ceru, ka tik kritiski viņi pašnovērtēties var – cik viņi ir bijuši aprobežoti. Kas attiecas uz Vitol Group, tad šī kompānija nav Ventspils naftas akcionārs. Līdz ar to manās ausīs izskan dīvaini, kad Vitol Group publiski apgalvo, ka viņi ir investējušies Latvijā. Vitol Group nekādas investīcijas vismaz Ventspils naftā nav veikusi.

– Investējies ir viņu grupas uzņēmums.

– Tas ir cits stāsts. Tā ir cita juridiska persona. Vitol Group nav piedalījusies arī akciju izsolē, ko organizēja valsts 2006. gadā. Klīst valodas, ka šīs izsoles sakarā ir notikušas vairākas ļoti nesmukas lietas. Daugavpilī runā, ka, iespējams, kompānija Euromin, kas piedalījās šajā izsolē un kļuva par Ventspils naftas akcionāru, ir nelikumīgi piesavinājusies daļu no LatRosTrans peļņas. Ir aizdomas arī par daudzām citām nesmukām lietām, kas nekādi nav savienojamas ar godīgu biznesu. Bet, ja Vitol Group apgalvo, ka visas šīs iespējamās blēdības ir izdarījusi šī kompānija, tad tas ir ļoti nopietni. Pie tam, kā es dzirdēju, pastāv varbūtība, ka Vitol Group cilvēki ir noziedzīgi vienojušies ar Stepanovu, lai realizētu krāpnieciskas shēmas. Var izteikt pieņēmumu, ka Vitol Group tagadējās aktivitātes ir saistītas ar to, lai novērstu uzmanību no visu iepriekšminēto krāpniecisko shēmu atklāšanas. Pieļauju, ka var nākt gaismā ļoti nepatīkami fakti par Vitol Group vai tās cilvēkiem. Bet iespējams, ka es kļūdos.

Autors: Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats

Publicēts lapā: 13.11.2010