Kalendārs

Aivara Lemberga preses konference par sabiedriskās politikas dienas kārtības aktuāliem jautājumiem (03.03.2010)

Aivara Lemberga preses konferences video ieraksts.

Get the Flash Player to see this player.

Atbildes uz žurnālistu jautājumiem.

Get the Flash Player to see this player.

Ventspils mērs Aivars Lembergs nebija rīkojis preses konferences Rīgā kopš pagājušā gada maija, tāpēc šotrešdien, tiekoties ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, apskatāmo tēmu loks bija plašs – gandrīz divas stundas.

A. Lembergs atbildēja uz jautājumiem un izklāstīja savas pārdomas gan par Ventspils jaunumiem, gan par savu prasību tiesā pret KNAB par publicētu ziņu atsaukšanu un mantiskās kompensācijas piedziņu saistībā ar tā saucamo Grinbergu lietu, kā arī par valsts enerģētikas politiku, Eirovīziju, Valda Zatlera vājajām izredzēm palikt Valsts prezidenta postenī pēc 10. Saeimas vēlēšanām un citām aktualitātēm. Diemžēl vairākas interesantas Ventspils mēra atziņas, skaudras pašreizējo sabiedriski politisko situāciju raksturojošas sentences pagaidām ir palikušas aiz kadra.

Cita starpā A. Lembergs formulēja vairākas pašreizējās norises raksturojošas definīcijas, kā arī veltīja savdabīgu apsveikumu partiju apvienībai Vienotība, kas šosestdien pulcēsies uz kongresu un plaši deklarēs savus mērķus un principus.

Kurp ved pašreizējās valdības nodokļu politika? Ko Latvijai nozīmē aizdevums no Starptautiskā valūtas fonda (SVF)?

– Tādu aizdevumu, ko pašlaik ņem Latvijas valsts, nevar atdot nedz noteiktajā termiņā, nedz vispār atdot. Vai tad kāds nopietns cilvēks ņem aizdevumu, apzinoties, ka nevarēs to atdot, un apzinoties, ka, to neatdodot, viņš zaudēs savu māju? Taču valsts tā dara. Kāpēc? Vai tad Ivars Godmanis vai Valdis Dombrovskis ir muļķāki par citiem? Tomēr viņi tā dara. Tad priekš kam caur kredīta ņemšanu atdot māju? Varbūt uzreiz atdot māju?

Ko nozīmē “atdot māju”?

– Latvijas valsts kredītu atdot nevarēs.

Ko darīt?

– Var vērsties pie kredīta devēja ar lūgumiem pagarināt termiņu. Bet kādi būs noteikumi – labāki vai sliktāki? Skaidrs, ka sliktāki. Es uzskatu, ka jebkurās darbībās ir loģika. Un, ja kaut kas notiek neloģiski, tas nozīmē, ka mēs kaut ko nezinām. Pirmkārt, tas, ko nezinām – mēs neesam redzējuši slepenos pielikumus pie tām vienošanām, ko ir noslēgusi valdība. Un arī Saeimas deputāti – pat tās partijas, kas ir parakstījušas dokumentus –, nav šos pielikumus redzējušas. Vai tad 1939. gadā Molotovs un Ribentrops parakstīja līgumu par neuzbrukšanu, neredzot slepenos pielikumus? Viņi zināja, ko paraksta. Taču mūsdienu Latvijas politiķi, līguma parakstītāji, vienā mierā ņem un paraksta! Līguma slepeno daļu, protams, ir redzējis finanšu ministrs un premjers, taču pārējie nav redzējuši. Tātad – kāds ir nolēmis atdot māju. Bet lēmums atdot māju pa tiešo izskatītos ļoti slikti. Tāpēc tiek taisīta tāda kombinācija – paņem aizņēmumu, ko nevar atdot, un pēc tam jebkurš nākamais, kas nāks pie varas, būs spiests iet pie šiem aizdevējiem. Nav nozīmes, kāds šim nākamajam būs uzvārds, tas var būt Lembergs, Zembergs vai Blumbergs. Jebkuram būs jāiet lūgties pie starptautiskās finanšu oligarhijas.

Ja būtu paņemts normāls kredīts, pieņemsim, uz 25 gadiem, 30 vai 50 gadiem, tad nākamajām valdībām nebūtu jāiet, atskaitot gadījumu, ja nepieciešams pagarinājums vai papildinājums. Taču tagad ir uztaisīta konstrukcija, ka jebkurai nākamajai valdībai nāksies iet lūgties. Lūk, kur ir tas knifs! Citiem vārdiem sakot, vēlēšanu rezultātiem no sociālekonomiskā viedokļa nav lielas jēgas. Latvijai šī vienošanās, kas noslēgta ar SVF, ir okupācija – tas pats, kas notika 1940. gada 17. jūnijā, tikai atšķirībā no tās okupācijas šī ir noritējusi bez tankiem.

Pašreizējās valdības nodokļu politika paredz turpmāku nodokļu sloga palielināšanu. Tas savukārt nozīmē bezdarba pieaugumu, ražošanas, iekšējā patēriņa sašaurināšanos. Stagnācija šādos apstākļos ir labā ziņa. Latvija aizvien vairāk top par investīcijām nepievilcīgu valsti.

Vienotība par savu galveno mērķi ir formulējusi Rietumu izvēli. Kas ir Rietumu izvēle?

– Rietumu izvēle kā jēdziens – tas ir politikānisms. Politiska tarkšķēšana.

Valsts pārstāj eksistēt, kad tajā nav cilvēku, kas dzīvo. Latvijā ir dziļa demogrāfiskā krīze – mēs izmirstam. Pašlaik Rietumi ir izvēlējušies ļoti vienkāršu ceļu – domāju, ka apzināti. Uzņem Latviju Eiropas Savienībā, vienlaikus bremzē Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, vienlaikus atver Eiropas darba tirgu. Rietumiem ir apmēram tādas pašas problēmas kā mums – ir slikti ar demogrāfiju, bet darbaspēks ir vajadzīgs. Agrāk, piemēram, Vācija šo problēmu risināja, ļaujot iebraukt un strādāt miljoniem turku. Tagad aizvien aktuālāks sāk kļūt jautājums par iebraucējiem no Āfrikas. Ja jāizvēlas, kurus iebraucējus labprātāk ņemt pretī kā darbaspēku – musulmaņus, afrikāņus vai austrumeiropiešus, Rietumi labprātāk ņems kvalificētu un lētu darbaspēku no Austrumeiropas, tajā skaitā no Latvijas. Un viņi to realizē absolūti ciniski. Kāda gan tur Sarmītes Ēlertes Rietumu izvēle? Tā ir neokoloniālisma politika – klasisks neokoloniālisms.

Turklāt jāsaprot, par kādiem Rietumiem ir runa. Vai par tiem Rietumiem, kam ir Gvantanamo cietums, kurā sloga iekšā cilvēkus no visas pasaules bez advokāta palīdzības, bez apsūdzības uzrādīšanas, bez izmeklēšanas, bez tiesas? Uz tiem Rietumiem, kuru vēstniece izsauc vietējos politiķus uz vēstniecību un komandē, kāds drošības līdzeklis jāpiemēro Lembergam? Uz tiem Rietumiem, kas okupē Irāku un tikai pēc tam sāk interesēties, vai tur tiešām bija masu iznīcināšanas līdzekļi? Un izrādās, ka nebija. Vai Latvijai jāorientējas uz tiem Rietumiem, kas uzaudzināja tālibus? 300 miljardus dolāru iztērēja, lai radītu tālibus Afganistānā. Tiesa gan, šie paši tālibi pagrieza savus ieročus pret Rietumiem.

Kas ir sorosisti?

– Viņi ir koloniālo lielvalstu aģenti. Viņi gan savu politiku nes citā mērcē un ar citiem vārdiem, kas atšķiras no viņu patiesajiem mērķiem. Šī politika un lietotā leksika vairs nav tik brutāla kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai piecdesmitajos gados.

Kas ir Vienotība?

– Nav nekas īpašs un neredzēts, ja bijusī sieva un vīrs atkal saiet kopā. Tādi gadījumi mēdz būt, lai gan ne bieži. Tāpat Jaunais laiks saiet kopā ar Pilsonisko savienību. Divas pusītes pa priekšu ir saplēsušās, bet pēc tam konstatējušas, ka vienam gultā gulēt ir ja ne auksti, tad garlaicīgi. Tiktāl vēl nebūtu nekas neparasts.

Bet ir viens ļoti būtisks jaunums, kādam, cik spēju atcerēties, nav analoga postkomunisma zemēs. No pagrīdes ir iznācis un legalizējies spēks, kas iepriekš visu laiku bijis būtisks aizkulišu spēlētājs un ļoti lielā mērā noteicis gan valsts iekšpolitisko, gan ārpolitisko virzību. Šis spēks ir sorosistu politiskā apvienība, kas sevi sauc par Vienotību, kas ir sadūšojusies iznākt un iekāpt purvā, kas ir Latvijas politika.

Žēl, bet viņi vienmēr ir propagandējuši atvērtu sabiedrību, atklātību, bet paši jau pirmajos soļos nodarbojas ar slēpšanu. Netiek nosaukti uzvārdi, kas būs bijuši laikraksta Diena redaktores Sarmītes Ēlertes domubiedri un kuriem Vienotības sarakstā būšot 25 vietas. Kur tad atklātība, atvērtība?

Tā kā šī Vienotība jeb Sorosa politiskā apvienība ir bijuši mani visradikālākie politiskie oponenti, viņu iznākšana arēnā dod man jaunu spēku. Viņi ir bijuši mani visradikālākie politiskie oponenti, un tas dod man jaunu spēku un interesi ar viņiem pamačoties politiskajā telpā. Tas nenozīmē, ka esmu pret. Jo esmu vienmēr par. Cilvēkus interesē padarītie darbi, nevis – cik kurš pretinieku noslīcinājis labierīcībās.

Publicēts lapā: 4.03.2010