Kalendārs

Ikvienas pilsētas mērs ir politiķis (Druva, 23.01.2010.)

Autors: Jānis Gabrāns

Foto: Jānis Vīksna (Druva)

Foto: Jānis Vīksna (Druva)

Ir vēlēšanu gads. Tajā “Druva” iecerējusi uz sarunu aicināt arī tos Latvijā pazīstamos cilvēkus, kurus uzskata par ietekmīgākajiem politikā. Šoreiz saruna ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
– Ko Aivaram Lembergam nozīmē Ventspils?
– Tā ir mana dzīve, mans hobijs, mans izaicinājums un gandarījums.
– Mēra amatā esat 21 gadu, šajā laikā Ventspils nostiprinājusi vietu tranzīta biznesā, kļuvusi arī par tūristu iecienītu galamērķi.
– Mūsu filozofija ir – Ventspils ir pilsēta ģimenei, ērta, patīkama, pietiekama. Ģimenē ir bērni, no vismazākajiem līdz pat studentu vecumam, vecāki, kuriem vajadzīgs iespējami labāk atalgots darbs, un pensionāri, kuri saņems labu pensiju, ja būs strādājuši labi atalgotu darbu.
Tāpēc jābūt bērnudārziem, skolām, interešu izglītībai, piedāvājumam kultūrā, sportā, jābūt teicamai infrastruktūrai, labai veselības aprūpei, visam, lai pilsētnieki savā pilsētā justos kā mājās. Ja būs labi pašiem, to izmantos arī citi. Nenoliegšu, ka esam ieinteresēti tūrismā. Runājot par tūrismu, ir kāda nianse – uz Ventspili jābrauc speciāli, tā nav pie Rīgas vai kaut kur pa ceļam. Tāpēc jābūt vilinošam galamērķim, piedāvājumam jābūt daudz argumentētākam nekā citām Latvijas pilsētām.
– Cik liels ir mēra nopelns pilsētas izaugsmē?
– Vajadzīga vīzija, uzdrīkstēšanās, skaidri uzdevumi, detalizēti sagatavoti un pamatoti lēmumi, kurus arī jāpilda. Svarīgi apzināties, ka to varam, neesam sliktāki par vāciešiem, francūžiem, amerikāņiem.
Tāpēc latiņa visu laiku jāceļ uz augšu, ir prasība mūsu darbiniekiem, ka visiem kopā jābūt nepatrauktā attīstībā. Ja kāds jūt, ka sasniedzis varēšanas augstāko punktu, no tā atvadāmies. Cilvēks varbūt labi strādā, bet, ja viņa darbam jābūt radošam, tad tā arī jābūt. Katrā jautājumā, problēmas risinājumā jābūt vismaz desmit idejām, no kurām izstrādāt trīs, lai beigās pieņemtu vislabāko. Tikai tā varam virzīties uz priekšu.
– Vai pilsētu mēriem Latvijā ir politiskā ietekme?
– Manuprāt, katra mēra pienākums ir būt aktīvā politiskā darbībā nacionālā mērogā. Tik, cik nepieciešams, lai iespējami labāk pildītu vietējā politiķa pienākumus. Ikviens mērs ir politiķis, pārstāv kādu politisko spēku, vai lielu partiju, vai reģionālo. Un tām ir sadarbība ar lielajām partijām, kas pārstāvētas Saeimā. Mums ir oficiāla sadarbība ar Zaļo un zemnieku savienību, neoficiāla sadarbība ar dažām citām partijām, bet visas vērstas , lai nestu augļus ventspilniekiem, viņu ģimenēm. Protams, parasti tas nav risināms tikai specifiski Ventspilij, ieguvēji ir arī citi. Kad pārdalīja Eiropas Savienības naudu, kas visa bija plānota uzņēmējdarbības atbalstam, panācām, ka septiņus miljonus atvēlēs ūdenssaimniecības projektu papildu finansējumam lielām pilsētām. Sapratām, ka Ventspils dabūs nelielu daļu, pārējie arī saņems, kaut nav pakustinājuši ne pirkstu.
– Latvijā runā par trim ietekmīgiem cilvēkiem politikā – Lembergu, Šķēli, Šleseru.
– Latvijā tiek veidota klišeja, ka šie trīs jāuztver kā ļaunuma summa. Un šo trīs ļaunumu summa ir atbildība par visām Latvijas neveiksmēm 20 gadu laikā. Nekādā gadījumā ne par veiksmēm. Tā ir politiskā cīņa. Nevaru atbildēt par valdības politiku, tikai par Ventspilī realizēto politiku 21 gada laikā.
Katrs no šiem trim politiķiem sadarbojas ar kādu politisko spēku, kuriem ir politiskie konkurenti, tiem nepieciešams šo jautājumu saasināt.
Domāju, Latvijas iedzīvotāji nedzīvo ar aizsietām acīm un nevērtē cilvēkus barā, bet katru individuāli.
– Kāda lielākā kļūda pieļauta, vadot Latvijas valsti?
– Krīzes cēloņus maksimāli objektīvi neizvērtē. Neizvērtējot tiek ielikts pamats tālākām krīzēm un neveiksmēm, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi nepareizi.
Ja esat mūrnieks un jūsu uzmūrētā siena apgāžas, taču cenšaties noskaidrot, kāpēc tā apgāzās. Gandrīz jebkurā jomā tiek izvērtēta cēloņu un seku sakarība. Pat dzīvnieks, ja vienā vietā būs guvis šoku, vietu apies ar līkumu, jo izdarījis secinājumus. Tikai mums valsts līmenī tas netiek darīts. Dabūjām ārkārtīgi smagu šoku, bet necenšamies noskaidrot, kāpēc tā.
Māka paskatīties uz savām veiksmēm, bet vēl jo vairāk uz neveiksmēm ar bezkaislīgu aci un vērtējumu, ir jebkura profesionāla vadītāja obligāta nepieciešamība. Kas to nedara, nav vadītājs un savā postenī atrodas kļūdas dēļ.
Vēl viena problēma ir steigā pieņemti svarīgi lēmumi. Es to saucu par studentu sindromu. Ja pietrūkst laika sagatavot nopietnu lēmumu, kādas var būt cerības, ka lēmums ir pareizs. Ja lēmums par miljardiem vērtu aizņēmumu parlamentā netiek izdiskutēts, bet pieņemts steigā, pie tam naktī, ko tur piebilst. Savukārt, kad jādiskutē par galīgiem sīkumiem, tam atrodas laiks un diskusijas ilgst mēnešiem. Tas viss ir neracionāli un izmaksā ļoti dārgi.
Man liekas, šobrīd galvenais destabilizējošais valdības faktors ir finanšu ministrs. Domāju, ka viņš visvairāk traucē strādāt premjeram. Protams, viņi abi ir no vienas partijas, bet domstarpības ir labi saskatāmas. Mans viedoklis gandrīz visos gadījumos ir ļoti tuvs vai pat vienāds ar premjera viedokli, bet nevis ar finanšu ministra viedokli.
– Vai gaidāmās vēlēšanas ienesīs ko jaunu Latvijas politikā, vai tauta atkal uzķersies uz reklāmām?
– Reklāma ir demokrātiskas sabiedrības neatņemama daļa. Pilnīgi normāli, ka daudzpartiju sistēmā partijas reklamē programmas, politiķus, gluži, kā reklamē ledusskapjus. Māka vērtēt reklāmu ir patērētāja vai vēlētāja izglītotības un sagatavotības jautājums. Ja tirgū var iesmērēt sapuvušus ābolus, vai nu jāpērk brilles, vai jāņem līdzi speciālists, kas pateiks, ka āboli nav ēdami.
Manuprāt, mākslīgie ierobežojumi politiskajai reklāmai un valsts nodokļu maksātāju milzu resursi, kas tiek tērēti, lai kontrolētu politisko reklāmu, ir pilnīgi neracionāla līdzekļu un laika tērēšana. Ja kāds grib reklamēties, lai to dara.
Domāju, nākamo vēlēšanu rezultāti ļoti atšķirsies no iepriekšējo vēlēšanu iznākuma. „Saskaņas centrs”, manuprāt, iegūs apmēram trešdaļu balsu, viņi noteiks, kas būs partneri.
Manuprāt, “sorosieši” vēl vērtē, vai spējīgi konsolidēt politiskos spēkus jaunai, alternatīvai partijai. Neizslēdzu, ka līdz aprīlim tāds uznāciens varētu būt, bet būtiski, vai tajā piedalīsies tādi personāži kā Vaira Vīķe-Freiberga, Ingūna Sudraba un vēl dažs labs no Latvijas politiķiem. Tas varētu situāciju mainīt, bet parlamenta atjaunošanās personāžu ziņā varētu būt vismaz par pusi. Vai tas būs labāk, nezinu, jo mūsu lielākā problēma ir parlamenta sadrumstalotībā.
– Esat iesaistīts dažādās tiesvedībās, tomēr saglabājat optimismu, allaž esat pozitīvi noskaņots.
– Tā arī ir, nevaru citādi. Jā, tiesvedība aizņem daudz laika un arī naudas resursus. Bet uz spēles likta nopietna likme. Visiem šiem tiesas procesiem ir tikai politiski mērķi. Piedevām mani bijušie biznesa partneri, ar kuriem ir gana nopietns konflikts, to izmanto savu interešu virzīšanai.
Saprotu, ka šāda vēršanās pret politiķi ir Latvijas politiskā procesa sastāvdaļa. Ikvienam politiķim jārēķinās, ka viņu var šādi politiski vajāt. Mani neviens nav piespiedis nodarboties ar politiku, esmu pats izvēlējies, tāpēc pieņemu to. Mierinu, ka uz Sibīriju mani neviens nav aizsūtījis, stūra mājas pagrabā neesmu nošauts. Jā, ielika cietumā uz četriem mēnešiem, bet kurš normāls politiķis, ja paskatāmies vēsturiski, nav bijis cietumā? Man šajā ziņā ir priekšrocība . Lai katrs politiķis šādus pārbaudījumus iztur un saglabā smaidu uz lūpām.
– Ja kļūtu par ministru prezidentu, kādi būtu trīs pirmie lēmumi?
– Šādu izvirzījumu nepieņemu, nevar būt trīs vai pat pieci lēmumi. Jebkuras valsts sociāli ekonomiskā virzība prasa no premjera mobilizēt darbam kabinetu, parlamentu un visu valsts pārvaldi, vienlaikus paturot prātā simtiem jautājumu un lēmumu. Protams, premjers nevar nodarboties ar visu, bet viņam jābūt pietiekamai izpratnei, lai saprastu katras nozares būtiskākos jautājumus, kas jāpatur personīgā kontrolē.
Viens neko nevar izdarīt, viss sākas ar darbiniekiem, ar ierēdņiem. Mūsu valstī ierēdniecību jau pusotru gadu tur nemitīgās bailēs, ka rīt viņi nonāks uz ielas, tāpēc nevar cerēt, ka darbs būs efektīvs. Bet bez efektīvi strādājošas ierēdniecības efektīva valsts pārvalde un attīstība nav iedomājama. Tas morālais un materiālais terors, kas šobrīd tiek realizēts pret Latvijas ierēdniecību, cērt ārkārtīgi dziļu robu mūsu valsts normālā attīstībā.
Cik ilgi tiek diskutēts, kuras ministrijas likvidēt, kuras – ne! Tā tiek pazaudēta efektīva pārvalde, kuras galvenā vērtība ir cilvēks, ne dators vai rakstāmgalds. Ja Ventspilī kaut ko esam sasnieguši, lielā mērā pateicoties tam, ka domes darbinieki jutušies stabili darbā. Zinot, ja labi strādās, būs garantēts, labi atalgots darbs, par viņiem rūpēsies, viņus prēmēs. Tagad aizliegts maksāt prēmijas. Tas ir neizprotams lēmums. Ja pašvaldības finanšu nodaļa veido budžetu, kas prasa strādāt ārpus oficiālā darba laika, un paveic to kvalitatīvi, kāpēc nevar izmaksāt prēmiju? Uz ko cer valsts, kas pieņem šādus lēmumus! Pat Gulagā, ja izpildīja vai pārpildīja normu, saņēma bonusu. Pat totalitārās valstīs ir prēmēšanas sistēma, bet mūsu demokrātijā tas aizliegts. Ja būtu premjers, atceltu šādu sistēmu. Arī to, ka pašvaldībā neviens nedrīkst saņemt vairāk nekā premjers. Arī tā ir muļķība! Ja pašvaldībā ir galvenais arhitekts, viņa darbam tirgū ir cena. Varbūt pat lielāka nekā domes priekšsēdētājam. Jāmaksā, jo, ja arhitekta nebūs vai viņam nebūs augsta kvalifikācija, sekas būs neaprēķināmas.
– Cēsīs esat bijis?
– Katru gadu braucu uz Valmieras pusi atpūsties, pamakšķerēt, regulāri iebraucu Cēsīs. Man patīk šī pilsēta, tai ir sava “garša”, atšķirībā, piemēram, no Valmieras, kas ir industriāla pilsēta. Cēsīm ir centra sirds. Tas ir mantojums, bet šajā ziņā cēsniekiem ir arī liela atbildība. Cēsīs saimniekot ir daudz atbildīgāk nekā daudzās citās pilsētās, jo ir ko sabojāt, kaut vai arhitektoniskā ziņā. Ar mazu skaudību jau noskatos, ka Cēsīs ir daudz tūristu autobusu. Nopelns tam ir Rīgas tuvumam, jo ātri var nokļūt no vienas pilsētas uz otru. Ceru, ka cēsnieki pratīs šo iespēju izmantot!

Publicēts lapā: 29.01.2010