Kalendārs

Anotācija t.s. operācijas Kurmis lietā

2007.gada augusta beigās LR Ģenerālprokuratūra tiesai nodeva krimināllietu par Drošības policijas (DP) darbinieka Arņa Indriksona saukšanu pie kriminālatbildības par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu Ventspils mēra Aivara Lemberga un apsardzes dienesta „Venta” interesēs. Par cietušajām šajā lietā tika atzītas 14 personas, tostarp, Olafs Berķis, Igors Skoks, Genādijs Ševcovs, Mamerts Vaivads, Edgars Jansons, Valentīns Kokalis, Mārtiņš Kvēps, Arnis Nīcgalis. Dienesta stāvoklis it kā esot izmantots, lai no SIA LMT operatīvās pārbaudes lietā «Kurmis» varētu iegūt Ventspils tranzītbiznesā iesaistīto personu telefonsarunu savienojumu izdrukas, kas būtu jānodod bijušā premjera Einara Repšes padomniekam Jāzepam Meikšānam, kurš maksāja par katru izdruku 30-40 latus. Par notiekošo jau iepriekš bija interesējušies vairāki mediji, jo šī lieta esot „daļēji” saistīta ar Ventspils amatpersonas lietu, bet šīs lietas informācija un materiāli esot slepeni. Tomēr plašsaziņas līdzekļu sniegtā informācija liecināja par valsts iestāžu neviennozīmīgajiem centieniem „ievērot” slepenību.

Pati apsūdzība arī saturēja „savdabīgus faktus”, piemēram, ka J.Meikšāns ir A.Lemberga aģents, kas ļāvis prokuratūrai izdarīt pieņēmumu, ka informācija vākta A.Lemberga interesēs.

Lieta pirmajā instancē tika izskatīta un gala lēmums paziņots 2008.gada 14.janvārī, kad Rīgas Centra rajona tiesa attaisnoja DP darbinieku A.Indriksonu inkriminētajos noziegumos, kā rezultātā jau tad varēja secināt, ka J.Meikšāna tiesai sniegtā informācija ir nepatiesa. Saprotams, ka jau 23.janvāri prokuratūra iesniedza apelācijas protestu, bet 13.martā šī prokuratūras apsūdzība tika zaudēta arī apelācijas instancē. Daudz vairāk skaidrību par procesa pamatojamību radīja A.Lemberga drošības līdzekļa maiņa – apcietinājums, kura galvenais pamatojums esot bijis tieši drošībnieka Indriksona process.

2008.gada 24.aprīlī prokuratūra iesniedza kasācijas protestu, kuru 29.augustā Augstākas Tiesas Senāts noraidīja un atstāja negrozītu iepriekšējo Rīgas apgabaltiesas spriedumu.

Pēc kasācijas instances tiesas lēmuma, kurš ir galīgs un nav pārsūdzams, 08.septembrī A.Indriksons vērsās Drošības policijā ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu pret J.Meikšānu, par pretrunīgu un nepatiesu liecību sniegšanu, kas tika atzīts apelācijas instances tiesas lēmumā. Drošības policija pārsūtīja iesniegumu Ģenerālprokuratūrai. Nesaskatot iespēju, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, 30.oktobrī LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurore A.Cēsniece pieņēma lēmumu rezolūcijas veidā par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu pret J.Meikšānu. Prokurores lēmums tika pārsūdzēts virsprokuroram, tomēr 24.novembrī virsprokurors A.Kalniņš noraidīja sūdzību par prokurores A.Cēsnieces nekorektu lēmumu.

2008.gada 28.novembrī A.Indriksons LR Ģenerālprokuroram nosūtīja sūdzība ar lūgumu atcelt prokurores A.Cēsnieces un virsprokurora A.Kalniņa lēmumu un uzsākt kriminālprocesu pret J.Meikšānu.

2009.gada martā Tieslietu ministrija atzinusi valsts atbildību un izmaksājusi 800 latu simbolisku kompensāciju A.Indriksonam, kas ir gan maza daļa no kopējām tiesvedības izmaksām.

Publicēts lapā: 1.12.2009