Kalendārs

Lembergs gatavs runāt par valsts attīstību (NRA, 26.11.2009.)

Foto: f64 / Mārtiņš Zilgalvis

Foto: f64 / Mārtiņš Zilgalvis

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai analizē “jaunu un vecu seju” iespējas Latvijas politikā, “negatīvisma” kampaņu izredzes priekšvēlēšanu cīņā; prognozē, pie kāda tautsaimnieciskā efekta novedīs iecerētā nodokļu politika, kā arī atklāj ļoti slepenu Ģenerālprokuratūras informāciju un paredz kādas bankas bankrotu.

– Politiskās aprindas, kuras ir saistītas ar triju partiju apvienību jeb Vienotību un Sorosa fonds – Latvija ilggadējo vadītāju Sarmīti Ēlerti, ir izsludinājušas cīņu pret trim “oligarhiem” – Lembergu, Šķēli, Šleseru. Ko šis uzstādījums maina Latvijas politiskajā ainā?

– Jau gadiem ilgi Latvijas politiskajā dzīvē viens no galvenajiem vadmotīviem, ko proponē Sorosa politiskā apvienība ar Ēlerti priekšgalā, ir cīņa “pret”. Bet cīņa pret kaut ko tiek saprasta kā cīņa, lai kādu iznīcinātu. Lielākais viņu sasniegums bija manis kā politiskā pretinieka ielikšana cietumā. To nodrošināja tādu aktīvu politiķu kā, piemēram, Jāņa Maizīša, Andra Guļāna un citu darbība. Arī totalitārā režīmā, piemēram, Staļinam, galvenais uzdevums bija iznīcināt pretiniekus. Staļins tos iznīcināja fiziski, bet pie mums nāvessods ir aizliegts. Parasti gan par pretinieku iznīcināšanu tik atklāti, kā šī Sorosa apvienība, nerunā. Parasti runā par demokrātiju, pilsoniskām sabiedrībām, draudzībām, laimēm, vienlīdzību, cīņu ar korupciju. Bet šajā gadījumā taisni pierē viņi paziņo – oligarhs Lembergs ir vainīgs pie tā, ka ir krīze. Un tad izrādās, ka es esot vainīgs arī 2007. gada treknajos tēriņos, kaut gan 2007. gadā biju apcietinājumā un mājas arestā. Sanāk, ka mani var vainot visās nelaimēs pat, ja esmu atradies izolācijā. Aprēķins ir tāds: vajadzīgs ienaidnieks, lai par līdz šim īstenoto politiku nebūtu jāatbild sorosistiem, jo lielā mērā Latvijas politiku patiesībā noteica tieši viņi. Ārējā ienaidnieka nav, tādēļ jāmeklē iekšējais.

– Kādi argumenti?

– 2006. gada vasarā ar milzīgu propagandas kampaņu sorosisti kopā ar Jauno laiku proponēja, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir jāsamazina līdz 15%. Es biju tas, kurš teica, ka to nedrīkst darīt. Tā laika premjers Aigars Kalvītis arī šādu samazinājumu neatbalstīja. Tomēr 2008. gada decembrī iedzīvotāju ienākuma nodoklis tika samazināts līdz 23%, un to izdarīja premjers Ivars Godmanis. Arī tad es iebildu pret šo samazinājumu. Kur mēs esam šobrīd?

2006. gadā priekšlikums samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli nozīmēja vēl vairāk veicināt iekšējo patēriņu. Tas nozīmēja vēl vairāk veicināt patēriņa burbuli, vēl vairāk veicināt inflāciju un dzīt valsts ekonomiku kokā. Un tagad tie, kas prasīja šādi veicināt patēriņa burbuli, man pārmetīs, ka es esot vainīgs? 2006. gadā sorosisti un viņu nekustamā īpašuma lobijs nodrošināja, ka nekustamā īpašuma nodoklis tika samazināts no 1,5% līdz 1%. Viņi nodrošināja, ka zemes kadastrālās vērtības nevis tika pārrēķinātas atbilstoši tirgus vērtībām, bet gan – iesaldētas. Ar to tika maksimāli veicināts iekšējais patēriņš, nekustamā īpašuma tirgus burbulis. Ar to tika veicināta ekonomikas uzspridzināšana. Es personīgi teicu, ka to nedrīkst darīt. Pārlapojiet 2006. gada avīzes un jūs redzēsiet, kas un ko ir aizstāvējis.

– Bet Ainārs Šlesers tolaik gan teica: “Gāzi grīdā!”

– Viss atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar vārdu “gāze”. Ja grīdā tiek gāzēts, maksimāli mazinot nodokļus, lai veicinātu patēriņu, brīdī, kad tas jau tāpat ir ļoti liels, tad tas noved pie ekonomikas disharmonijas. Ja “gāzi grīdā” saka par valsts industrializāciju, preču un pakalpojumu eksporta veicināšanu, tad teikt var teikt – “gāzi grīdā”. Bet nekur tālu tāpat nevar aizskriet. Viena moderna darba vieta rūpniecībā maksā vienu miljonu ASV dolāru. Latvijā ir 180 000 bezdarbnieku. Lai viņiem radītu modernas darba vietas rūpniecībā, tad 180 000 jāpareizina ar miljonu. Modernās rūpnīcās, kurās ir 30–40 darba vietas, parasti investīciju apjoms sastāda 30–40 miljonus eiro. Ja jūs varat uzbūvēt trīs, piecas vai desmit tādas rūpnīcas, tad tas jau ir liels sasniegums.

– Cik zināms, Ventspilī pēdējā laikā dažas šādas rūpnīcas ir uzbūvētas?

– Es esmu atbildīgs par 20 gadiem Ventspilī. Varu atbildēt par katru nozari, par katru notikumu pašvaldības kompetences ietvaros. Latvijā nevienu stundu nav realizēta mana ekonomiskā politika. Budžets valstī ir galvenais politiskais un ekonomiskais dokuments, caur to tiek realizēta arī sociāli ekonomiskā politika. Ja runājam par valsts budžeta grozījumiem, kas tika apstiprināti 2008. gada decembrī vai 2009. gada jūlijā, tad šie dokumenti ir tādi, kādus tos noteica premjeru Godmaņa un Dombrovska sarunas ar Starptautisko valūtas fondu. Šajās sarunās es neesmu piedalījies. Vēl vairāk – es noteikti zinu, ka arī Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvji tur netika pielaisti, tāpat arī citu politisko partiju pārstāvji. Aiz slēgtām durvīm divi cilvēki parakstījās par to ekonomisko politiku, kāda šodien tiek īstenota un kāda tiks īstenota arī tuvākajā pārskatāmajā nākotnē.

– Latvijas sabiedrība sāpīgi pārdzīvo pazemojumus, kas nāk no starptautiskajiem aizdevējiem. Cik pamatotas ir starptautisko aizdevēju prasības?

– Es biju pirmais, kurš pirms nepilna gada teica, ka Latvija ir zaudējusi savu neatkarību un ka 2008. gada 13. decembris pielīdzināms 1940. gada 17. jūnijam. Toreiz sorosisti, viņu mediji un viņu nopirktie eksperti bļaustījās, ka Lembergs nav pieskaitāms un neko nesaprot. Šis laiks ir pierādījis, ka man diemžēl ir 100% taisnība. No pirmās dienas esmu kritizējis šo vienošanās saturu, jo tas ir virzīts uz jaunu rekordu sasniegšanu Latvijas tautsaimniecības vēsturē. Piemēram, pilnīgi mērķtiecīgi tiek darīts, lai Latvijā būtu lielākais bezdarbs Eiropas Savienībā. Mēs tuvojamies 20% bezdarba līmeņa atzīmei. Tāda ir šī politika, un tāds ir šīs politikas praktiskais mērķis. Šīs politikas īstenošanas sākums ir 2008. gada vēls rudens.

– Jūs domājat briesmīgo budžeta grozījumu pieņemšanas nakti?

– Nakts jau bija rezultāts sarunām ar SVF, par kurām neviens neko nezināja. Nakts jau bija tikai rezumē, kur tika paziņots, ka savādāk nevar. Lielākā nelaime, ka tajā laikā uz Latvijas politiskās skatuves neatradās neviens politiskais līderis, kurš parlamentā varētu cieti pateikt, ka vienošanās, kādas tika noslēgtas ar SVF 2008. gada decembrī un 2009. gada vasarā, ir noziedzīgas un virzītas uz Latvijas tautsaimniecības iznīcināšanu. Pašreizējais budžets ir tikai sekas. Nākamā lieta: kas rīkoja referendumu par pensijām? Štokenbergs! Ja šis referendums būtu noslēdzies sekmīgi, kāds būtu rezultāts? Būtu vēl nesalīdzināmi sliktāk, nekā ir tagad. Latvijas tautsaimniecība nav spējīga finansēt tādu pensiju līmeni, kādu prasīja šie absolūti bezatbildīgie politiķi, kāds ir Štokenbergs un Pabriks kopā ar Pilsonisko savienību.

Kas janvārī organizēja logu sišanu? Arī tur klāt bija Štokenbergs un Pabriks ar Pilsoniskās savienības atbalstu. Viņi prasīja turpināt patēriņu, palielināt algas brīdī, kad to nevarēja darīt. Viņi bija tie, kuri dzina valsti kokā, bet tagad viņi tiek pasniegti kā “jauns spēks”. Štokenbergs bija Kalvīša labā roka. Ja Štokenbergs ir “jauns spēks”, tad Čaka ielas meitenes ir nevainīgas. Līdzīgi kā Kristovskis. Kur Kristovskī ir “jauns spēks”? Varbūt Ēlerte ir “jauns spēks”? Viņa no malas bez mandāta regulē Latvijas politiku jau 15 gadus. Par Ēlerti nav nodota neviena pilsoņa balss nevienā pagastā, nevienā pilsētā. Var bļaustīties par Šleseru vai Ušakovu, bet viņiem ir pozitīvs pilsoņu balsojums.

– Jā, bet ikviens, kurš savulaik abonēja vai pirka laikrakstu Diena, pirka un tādējādi balsoja par Ēlertes viedokli.

– Cilvēkiem tika uzspiests sorosistu viedoklis. Ēlerte vienmēr ir runājusi sabiedrības vārdā, it kā sabiedrības interesēs, taču viņai nekad nav bijis mandāts runāt sabiedrības vārdā. Lai runātu pilsoņu grupas vārdā, jāsaņem pozitīvs balsojums vēlēšanās.

Virzīsimies tālāk. Kas bija valsts pirmā persona astoņus gadus? Vaira Vīķe-Freiberga. Valstī par visu atbild pirmā persona. Kas Latviju iedzina bedrē? Tās galvenā amatpersona – Vaira Vīķe-Freiberga. Kādēļ viņa 2006. gada rudenī par premjeru nosauca Kalvīti, nevis, piemēram, mani? Tādēļ, ka viņa izvēlējās tādu politiku. Nosaucot premjerus, tiek arī doti uzdevumi, kas premjeriem jādara. Parasti premjeriem viņa devusi uzdevumu vairot viņas ārpolitisko tēlu, lai viņa tiktu pie amatiem ārvalstīs. Atkārtoju – valstī galvenais atbildīgais par visu ir valsts pirmā amatpersona. Ventspilī 20 gadus tas ir Lembergs, astoņus gadus Latvijā tā bija Vaira Vīķe-Freiberga.

– No jūsu atbildes izriet, ka tādējādi Latvijas politikā nekas nemainās, izņemot to, ka izskanējis šāds agresīvs sauklis par cīņu pret trijiem oligarhiem?

– Iedomājieties – ja es Ventspilī stāstītu, ka es tagad sākšu cīnīties pret kaut kādiem ventspilniekiem, ventspilnieki nodomātu, ka Lembergs ir vai nu sajucis prātā, vai arī pārāk ilgi atzīmējis savu dzimšanas dienu. Nekad 20 gadu laikā neviens nav dzirdējis, ka es cīnos pret kaut kādām personām. Es vienmēr esmu darījis lietas, kuras ir svarīgas tautai. Tautai interesē labklājība, dzīves progress. Protams, tauta vienmēr būs neapmierināta, ka progress un attīstība notiek pārāk lēni. Bet tas ir dabiski.

– Pamanāms, ka politiskās apvienības politiķi tomēr ļoti uzmanīgi runā par cīnīšanos ar oligarhiem. Tikai daži ir pateikuši šos vārdus. Piemēram, no premjera Dombrovska mutes vārdi par cīņu pret Lembergu jeb oligarhiem nav dzirdēta. Vai tā ir politiskā viltība vai Ēlertes nespēja piespiest viņiem to pateikt?

– Starp rindiņām to ir pateicis arī Dombrovskis – vismaz es to tā esmu saklausījis. Līdzīgi arī citi Latvijas vecās politiskās gvardes līderi. Tā ir vecā Latvijas politiskā gvarde – Kristovskis ir uz politiskās skatuves kopš 1987. gada. Viņš bija viens no Tautas frontes aktīvistiem, darbojās Augstākajā Padomē, pēc tam bija viens no partijas Latvijas ceļš līderiem, daudzus gadus kā ministrs pabijis dažādās valdībās. Viņš 22 gadus ir atbildīgs par Latvijas valsti. Arī Štokenbergs bija ministrs vairākās valdībās, bet sāka viņš kā runu rakstītājs un galvenais padomnieks premjeram Kalvītim. Ja Štokenbergs kaut vienu sliktu vārdu saka par Kalvīti, tad viņam tas pats jāsaka par Štokenbergu, citādi viņš nebūs godīgs. Viņam godīgi jāpasaka: “Kad Kalvītis vairs nevēlējās darīt, kā es saku, tad es viņu uzmetu.”

– Vēlēšanu kampaņās ienaidnieka tēls vienmēr ir svarīgs. Cik veiksmīgs vēlēšanu kampaņā būs sauklis “pret oligarhiem”?

– Ar kampaņu “pret” politikā ienākuši ļoti daudzi un diezgan veiksmīgi. Piemēram, Joahims Zīgerists, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Šlesers pat divas reizes – vienu reizi pret Šķēli, otro reizi pret Lembergu. Arī Repše runāja, ka viņš kā gaišais spēks cīnīsies ar ļaunajiem spēkiem. Beigās gan izrādījās – “kā var nesolīt”.

Svarīgi, ka līdz šim jaunpienācēji Latvijas politikā lielā mērā tiešām bija jauni ar jaunu seju. Zīgerists līdz tam nebija Latvijas politikā. Šķēle bija politikā, bet ne publiskajā. Arī Šlesers. Repše no 1987. gada darbojās Latvijas politikā. Viņš kā Latvijas Bankas prezidents lielā mērā noteica Latvijas politiku – to, kā tiek uzraudzītās bankas un kā tiek realizētā valūtas politika. Tomēr arī viņa uznācienu politikā var uzskatīt par jauna politiķa ienākšanu.

Tagad apvienojas vecie – sašķēlies Jaunais laiks, sašķēlušies tēvzemnieki un divi dezertieri no Tautas partijas, kuri nolēma, ka ir īstais brīdis nospēlēt Kangara lomas. Šī “vienotība” jeb “jeģinstvo” ir tikai un vienīgi Kangaru apvienība. Ēlerte ar sirdi un dvēseli ir kalpojusi un kalpo Sorosam un šai starptautiskajai lielkapitāla finanšu oligarhijas sistēmai. Viņa nekad nav kalpojusi Latvijas tautai. Tas ir tīrs kangarisms. Pabriks pats aizmuka no savas partijas, tādā veidā izrādot savu kangarismu. Tā sauktā Pilsoniskā savienība uzmeta Repši. Kristovskis pirms tam nospēlēja Kangara lomu Latvijas ceļā, pēc tam TB/LNNK.

– Ēlerte apvieno trīs partijas un tajā pašā laikā pieminējusi ceturtās partijas veidošanu. Tagad viņa saka, ka tomēr nebūs jaunas partijas, bet būs plaša kustība. Kas tas ir – neizlēmība, mētāšanās vai tomēr vēss politisks aprēķins?

– Viņa nav tik dumja, lai nesaprastu, ka partija, kuras priekšgalā būs sorosiste Ēlerte kā premjera kandidāte, nepārvarēs 5% barjeru. Iedomājieties: sorosiste nāk diskutēt ar Šķēli, Šleseru, iespējams, ar Dombrovski. Viņa izskatīsies nožēlojami. Visiem atvērsies acis. Viņa saprot, ka viņas vadītajai partijai izredzes uzvarēt vēlēšanās līdzinās nullei. Cita lieta, ja partiju veidotu Vaira Vīķe-Freiberga. Sabiedrībā viņai ir pietiekams atbalsts. Līdzīgi ir arī ar Ingunu Sudrabu. Ēlerte ir aicinājusi arī Maizīti, Guļānu, Endziņu. Ēlerte saprot, ka viņas seja politikā nav nekā vērta. Kamēr viņa neatradīs sejas, kuras tauta vairāk vai mazāk vērtē, tikmēr viņa nekādu jaunu partiju veidot nevar. Viņa ļoti labi saprot, ka ir gļēva un viņai ir bail uziet uz politiskās skatuves, piemēram, nākt ar mani pusotru stundu garā diskusijā LTV 100. pantā. Žurnālisti vairākas reizes gan mani, gan Ēlerti ir aicinājuši, bet viņa vienmēr ir aizmukusi. Viņai ir drosme no stūra uzliet kādam šmuces spaini, tad skriet un rādīt ar pirkstu, kā tas aplietais smird.

– Kā valdošo partiju Jaunā laika un Pilsoniskās savienības cīņa pret oligarhiem ietekmēs darbu koalīcijā?

– Šīs lietas ir jānodala. LPP/LC ir opozīcijā. Es neesmu ZZS līderis. Es šo apvienību nevadu nedz tieši, nedz netieši. Apvienība īsteno tādu politiku, kādu uzskata par vajadzīgu, kas ļoti bieži ir atšķirīga no mana viedokļa. Turklāt ļoti principiālos jautājumos. Kad tika vaicāts mans viedoklis par jūlija protokolu ar SVF, es teicu: “Ja man būtu jāparaksta, es tādu neparakstītu tādēļ, ka tādu nedrīkst parakstīt.” Kamēr tu neesi neko parakstījis, tikmēr tu vari strīdēties. Beigu beigās sarunas var uzsākt arī ar kādu citu. Valūtas fonds nav vienīgais, kam pasaulē ir nauda. Jautājums – ar kādiem noteikumiem nauda tiek dota. Vienmēr no jebkuras bezizejas situācijas rodu vairākas izejas. Ar tādiem noteikumiem bija skaidrs – nedrīkst pabeigt sarunas, jo sarunu rezultāts ir ārkārtīgi negatīvs. Šī politika ir virzīta uz Latvijas darbaspēka eksportu uz vecajām ES dalībvalstīm, lai tur melnās sejas aizstātu ar baltajām sejām. Tāds ir šīs politikas mērķis. Dombrovskis pozitīvi vērtē sadarbību ar ZZS. Ja es būtu ZZS vadītājs, viņam būtu grūtāk. Es neatļautu uzņemties saistības, kuras nevar izpildīt. Ja runājam par Tautas partiju, tad, tā kā divi premjeri – Godmanis un Dombrovskis – parakstīja absolūti nepieņemamas vienošanās, es Tautas partijas vietā atļautu Latvijas tautai izbaudīt šo divu vienošanos rezultātus, nemainot premjeru, lai tautai nerodas šaubas, kā augļi tie ir. Tā ir divu premjeru – Godmaņa un Dombrovska – politika, kas tika iemiesota divos 2009. gada budžeta grozījumos un 2010. gada budžetā. Dombrovska vietā es nebūtu slepeni risinājis sarunas ar SVF, nepieaicinot koalīcijas partnerus. No katras koalīcijas partijas vajadzēja pieaicināt pārstāvi. Tagad viss notiek pretēji veselajam saprātam: nodokļus vajag vismaz nepalielināt, bet tie tiek celti; patēriņu vajag palielināt, bet tas tiek sašaurināts. Piemēram, akciju sabiedrība Latvijas valsts meži būvēja mežā ceļus. Būvei tika izmantota Latvijas grants, nevis zviedru granīts. Būvē strādāja Latvijas cilvēki; tur tika tērēta degviela un maksāta akcīze. Ceļus būvēja visā Latvijā, un bija nodarbināti tūkstošiem cilvēku. SVF lika, lai tiktu izņemtas dividendes no valsts akciju sabiedrībām. Darbs apstājās.

– Augusts Brigmanis jūs nosaucis par ZZS premjera kandidātu. Vai tādējādi Brigmanis nemēģina atkārtot iepriekšējo vēlēšanu triku – par premjeru nosauca, bet premjerēšana izpalika?

– Viņš šādu viedokli pauda, un tāda domu apmaiņa mums patiešām ir bijusi. Bet es neesmu pateicis savu galīgo “jā”. Jau iepriekš minēju, kāda sociāli ekonomiskā politika jārealizē un kā jāvada valsts. Man ir savi priekšstati, un praktiskajā politikā būtiskos jautājumos es rīkotos savādāk, nekā to dara ZZS. Nevar būt tā, ka es būšu premjera kandidāts, bet mums būs radikāli atšķirīgi viedokļi, kādu sociāli ekonomisko politiku realizēt. Man nav tāda amata, kuru pazaudējot es palikšu bez maizes. Esmu neatkarīgs cilvēks. Man nav jādomā – ja nebūšu Saeimas deputāts, es būšu pazudis. Cilvēki, kuri šobrīd ir amatos, ar šausmām domā, kas būs, ja viņi amatā nebūs, un tādēļ sāk peldēt pa straumi. Valsts vadīšana nav peldēšana pa straumi.

– Vai var gadīties, ka tomēr startēsiet Saeimas vēlēšanās?

– Varbūt.

– Vai tas neizrādīsies apgrūtinoši, jo iepriekš jau redzēts, ka prokuratūra tūlīt pat izvirza kārtējās apsūdzības?

– Diemžēl jums ir pilnīga taisnība. Informācija no prokuratūras liecina – pēc tam, kad Brigmanis paziņoja, ka ZZS par premjeru virzīs Lembergu, ģenerālprokurors Maizītis ir devis uzdevumu fabricēt jaunu pieteikumu tiesai, lai mani apcietinātu un tādējādi nepieļautu manu piedalīšanos vēlēšanās un manu kandidēšanu uz Ministru prezidenta posteni. Maizītis un tā politiskā elite, kurai viņš kalpo, neredz citu iespēju cīnīties ar mani kā tikai mani fiziski izolēt. Man nav ziņu par manis fizisku iznīcināšanu, bet uzdevums par manis fizisku izolēšanu ir dots, un pie tā prokuratūrā nopietni strādā. Darīs viņi to vai nedarīs – grūti pateikt. Galvenais jautājums, vai viņi varēs nodrošināt, lai attiecīgā lieta nonāk pie viņiem vēlamā tiesneša, līdzīgi kā tas notika ar manu iepriekšējo apcietināšanu, kad jau iepriekš bija saskaņots, pie kura tiesneša manai lietai jānonāk. Ne visi tiesneši akli pakļaujas Ģenerālprokuratūras diktātam. To prakse ir pierādījusi. Daudzi tieneši tik tiešām ir tiesneši, nevis prokuratūras pakalpiņi. Pirmkārt, tie ir tie tiesneši, kuriem skapī nav skeletu, vai arī tie tiesneši, kuri karjeras dēļ nav gatavi pārkāpt likumu.

– Minējāt, ka šī informācija ir no prokuratūras. Ģenerālprokurors intervijā Neatkarīgajai savulaik teica – lai novērstu informācijas noplūdes no prokuratūras, tika uzstādīts drošības aprīkojums. Cik noprotu, tas nelīdz un informācija turpina noplūst?

– Ne jau visi, kuri strādā prokuratūrā, ir pērkami nelieši un ne visi ir politiskas marionetes. Ir arī godīgi pilsoņi, kuriem derdzas situācija Ģenerālprokuratūrā. Viņi, pildot savu pilsonisko pienākumu, mēģina cīnīties pret to puvumu, kas tur valda. Tas, ka Ģenerālprokuratūra ir sapuvusi, jums pateiks jebkurš godīgs tiesnesis, jebkurš godīgs advokāts, kuram ir darīšanas ar Ģenerālprokuratūru. Ja runājam par manām tiesvedībām, 2010. gada vasaras beigās būs labi redzams pret mani celto apsūdzību absurdums un, kā pareizi tiesā teica valsts apsūdzības uzturētājs prokurors Juris Juriss, tas, ka mana tiesvedība ir civiltiesiska strīda risināšana kriminālprocesā. Tas ar katru tiesas sēdi būs redzams arvien vairāk.

– Kādas ir jūsu patiesās attiecības ar Šķēli un Šleseru?

– Patiesās attiecības man ir ar sievietēm. To nevaru noliegt, un šīs attiecības man dzīvē nodrošina saulainu maliņu.

Kad Šlesera kungs bija satiksmes ministrs, bet es Tranzītbiznesa asociācijas prezidents, mēs regulāri tikāmies, strīdējāmies, meklējām kompromisus un to darījām visai sekmīgi. Šobrīd viņš ir Rīgas vicemērs. Esmu vairākas reizes ticies gan ar Rīgas mēru Nilu Ušakova kungu, gan ar vicemēru Šleseru. Daudzos jautājumos Ventspilij un Rīgai ir kopīgas intereses. Ar Šlesera kungu uzturam kontaktus pēc nepieciešamības.

Ar Šķēles kungu ir savādāk. Viņš atkal ir kļuvis par Tautas partijas līderi. Es joprojām esmu Latvijai un Ventspilij līderis. Jāatzīst, mēs kaut vai mērogu, piemēram, biedru skaita, ziņā nevaram sacensties ar Tautas partiju. Bet, ja būs abpusēja interese par divu partiju līderu tikšanos, no mana viedokļa, tāda varētu notikt. Protams, sorosieši un visa viņu masonu loža pēc tam sarīkos milzīgu histēriju. Reiz mēs ar Šķēli satikāmies, un histērija, ka mēs esot kaut ko tur sadalījuši, turpinās jau septiņus gadus. Lai tiktos un sadarbotos ar Tautas partiju un Šķēli, man būs tikai viens jautājums.

Ja būs runa, ka jāiet cīņā pret kādu, vienalga – pret Ēlerti, Sorosu, pret Dombrovski, tad mums nebūs par ko runāt. Ja būs runa par problēmu atrisināšanu valstī, reģionos vai nozarēs, ja būs runa par attīstību par konstruktīvu darbu, nav šaubu – vienmēr esmu jebkuras partijas līdera rīcībā, un tādā gadījumā nav svarīgas mūsu attiecības pagātnē. Svarīga ir mūsu iespējamā sadarbība nākotnē. Es to nesaku tikai par Tautas partiju un Šķēli. Es to saku arī par Saskaņas centru, Urbanoviču, par Jauno laiku, Dombrovski, Āboltiņu vai Kamparu.

– Atkal tiek pacelts privatizācijas karogs. Tiek runāts par Parex bankas pārdošanu kopā ar Hipotēku un zemes banku, kā arī Latvenergo 20% akciju laišanu biržā. Vai tas ir saprātīgi krīzes situācijā?

– Šīs idejas nāk no triju partiju apvienības. No citiem neko līdzīgu neesmu dzirdējis. Lai šobrīd veiktu privatizāciju, neredzu valstiski racionālu argumentu, jo šobrīd varēs dabūt zemāko cenu. Ja ir mērķis valsts īpašumus pārdot kādam pircējam, kas zināms vien dažiem, par zemāko cenu – tad tā jau ir cita loģika. Parex banku gan var pārdot, jo tur uzdevums ir atgūt valsts ieguldīto naudu ar nelieliem procentiem. Ja to var izdarīt, tad tas noteikti ir jādara. Runājot par bankām, ir cita problēma. Jāmaina komercbanku darbības politika ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, pirmkārt, jau ASV. Šobrīd Latvijā padziļinās banku krīze. Lai varētu īstenot krīzes vadību, banku uzraudzība pilnībā jānodod attiecīgo valstu valdībām. Pilnībā. Jau 15 gadus valdība banku darbību neuzrauga. Nav pareizi, ka šobrīd par banku kļūdām maksā valdība, tātad nodokļu maksātāji. Par kļūdām jāmaksā banku īpašniekam, nevis valdībai.

– Vai ir indikācijas, ka tuvākajā laikā Latvijā bankrotēs vēl kāda banka?

– Protams. Viens no Latvijas trumpjiem sarunās ar SVF varēja būt arguments – ja jūs mums nepalīdzēsiet, mēs neglābsim ziemeļvalstu bankas. Banku afēras ir problēmu problēma. Banku uzraudzība nevar būt ārpus valdības.

– Valdība iecerējusi kārtējo nodokļu paaugstināšanu. Kādas būs sekas?

– Ja vēlaties sagraut kādas valsts ekonomiku, uzticiet ekonomikas politikas veidošanu Finanšu ministrijai. Tā sagraus jebkuru ekonomiku, jo Finanšu ministrija skatās tikai uz ieņēmumiem un izdevumiem. Bet nodokļi nav tikai ieņēmumi. Nodokļi nozīmē ekonomisko politiku, tautsaimniecības lēnāku vai straujāku attīstību. Tā valdība, kura uztic nodokļu politiku Finanšu ministrijai, iznīcina tautsaimniecību, kas Latvijā tagad tiek darīts.

Intervija pārpublicēta no www.nra.lv

Publicēts lapā: 26.11.2009