Kalendārs

Aivars Lembergs sniedz interviju ziņu aģentūrai BNS par politisko un sociālekonomisko situāciju Latvijā (BNS, 06.08.2009)

Foto: AFI / Inga Kundziņa

Foto: AFI / Inga Kundziņa

Kā Jūs kā pašvaldības vadītājs un politiķis vērtējat šī brīža krīzes situāciju valstī?

Manā pilsētas vadītāja praksē šī ir ceturtā, mazākā krīze. Tā, kas bija pēc 1991.gada, manā skatījumā, vērtējama kā visdziļākā. Esošās krīzes līdzība ar 90.gadu sākuma krīzi ir tāda, ka brūk sociāli ekonomiskā sistēma. Jo tā ir radikāli jāmaina, turklāt izmaiņas prasa visas nozares – drošības, izglītības, sociālās nodrošinātības sistēmas, tāpat arī nodokļu sistēma. Līdzīgi kā, tas bija vērojams, arī 90.gadu sākumā, arī šobrīd ir neprognozējama notikumu tālākā attīstība.

Savukārt atšķirīgi no 90-jiem gadiem ir tas, ka šobrīd notiek slepenas sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem, pirmkārt, Starptautisko Valūtas fondu (SVF). Šo sarunu gaita un to rezultāti ir zināmi vien dažiem cilvēkiem.

Interesanti, ka Latvijas nodomu protokolam ar SVF ir pielikumi, līdzīgi kā pie Molotova – Rībentropa pakta. Ja ieskatās tikai paktā vienā pašā – tad tur nav nekā sevišķa, bet, ja kopumā protokolu ar visiem pielikumiem, tad dokuments izskatās stipri atšķirīgāk.

Arī šajā gadījumā politiķi, kas parakstīja vienošanos, neredzēja pielikumus, līdz ar to viņi daudzas lietas nesaprata un nespēja tās argumentēti izskaidrot, jo ar dažām frāzēm protokolā ir par maz, lai saprastu cēloņ-seku sakarības kopumā. Bet dokumenta pielikumos var būt viss – sākot ar būtiskiem Satversmes grozījumiem, nacionālo robežu izmaiņām, vārdu sakot – jebkuri varianti un iespējas.

Arī es neesmu redzējis šos pielikumus. Bet izbrīnu manī izraisa pats fakts – kā var parakstīt dokumentu, ja tajā norādīts, ka tam ir pielikumi, kas ir šī dokumenta svarīga sastāvdaļa, bet virkne no šiem parakstītājiem šos pielikumus nav pat redzējuši. Kā atbildīgi cilvēki, partiju līderi var parakstīt šo dokumentu, neredzot to kopumā ar pielikumiem?

Kādi, Jūsuprāt, ir iemesli tam, ka krīze Latviju ir skārusi tik dziļi?

No ES saņēmām kredītu, un puse tiek rezervēta banku glābšanai. Cik ir ieguldīts Parex bankā! Vairāk nekā miljards latu! Tad jau jāsecina, ka citādi mums tās problēmas nemaz nebūtu bijušas tik lielas. Bet nelaime ir tāda, ka mēs jau trešo reizi 15 gadu laikā Latvijā esam iekrituši saistībā ar banku uzraudzību. Turklāt atbildīgie par banku uzraudzību nenes nekādu atbildību. Bet mēs visi par to maksājam!? Bankas ir privāti uzņēmumi – kāpēc visiem nodokļu maksātājiem, tajā skaitā pensionāriem, ir jāglābj privātas bankas? Kur te saskatāma tirgus ekonomika? Ja kādai privātai kompānijai būs finanšu problēmas, to arī glābs? Ar ko kapitāls, kas ieguldīts jebkurā privātā uzņēmumā, ir sliktāks nekā tas, kas ieguldīts privātā bankā? Vienu biznesu glābj, bet citu – nē.

Ja ieskatāmies tajā pašā nodomu protokolā ar SVF – tas sākas „par bankām” un beidzas „par bankām”. Tādējādi secinu, ka Latvijas krīzes dziļums ir saistīts ar Parex un citu banku bankrotējošo vai pirmsbankrotējošo stāvokli.

Krīze sākās Amerikā, kas no turienes arī atvēlās. Faktiski tā ir finanšu krīze, kas pāriet arī uz citām jomām. Bet Latvijā ar saviem pienākumiem netika galā ne Latvijas Banka, ne FKTK.

Vai jūs piekrītat Lietuvas prezidentei, ka pie krīzes ir vainojama politiķu negausība un aprobežotība?

Es galīgi nejūtos vainīgs ne pie Amerikas finanšu piramīdu afērām, ne Latvijas banku problēmām. Tas, ka Latvija neracionāli tērēja budžeta līdzekļus, ir neapstrīdams fakts. Turklāt, ja vēl tuvojas vēlēšanas, kurš gan no politiķiem negrib būt labs? No otras puses, kurš no darba ņēmējiem protestēja situācijā, kad viņam palielināja algu? Par tādu neesmu dzirdējis! Inflācija bija 15%, algas paaugstināja par 33%, un vēl iebilda, ka esot par maz. Ko tie „kliedzēji” tagad runā?

Kad, jūsuprāt, varam gaidīt krīzes mazināšanos?

Viss atkarīgs no tā, kā ASV tiks galā ar krīzi. Savukārt situācijas uzlabošanās Latvijā ir un būs saistīta ar valdības darba profesionalitāti un kompetenci. Tai ir beidzot jāsaprot, ka tā nevarēs izglābt visas privātās bankas, kuras ir bankrota priekšā. Jābūt dabiskai pašregulācijai – kas izdzīvos – izdzīvos, kas neizdzīvos – neizdzīvos! Es lēšu, kā bankrota priekšā šobrīd ir ap desmit banku Latvijā.

Kā jūs vērtējat valdības darbību šajā laikā?

Sakritīgi, ka 90.gadu sākuma krīzes valdību vadīja Godmanis, kurš to darīja arī, sākoties šai krīzei. Arī toreiz visi procesi notika tikpat haotiski kā tagad. Šobrīd valdībai gan ir cits vadītājs, un man šķiet, ka haoss Valda Dombrovska vadībā ir mazinājies. Pozitīvi vērtēju to, ka ministru prezidents Dombrovskis ir atvērts koalīcijas un citiem partneriem, gatavs uzklausīt, iedziļināties, diskutēt un arī ņemt vērā partneru teikto.

Zinu, ka ZZS ir izvirzījusi apspriešanai virkni jautājumu, kuri patiesi ir izdiskutēti un pēc tam akceptēti. Piemēram, saistībā ar 40 miljonu ES priekšfinansējumu notika plaša domu apmaiņa, kā šo finansējumu sadalīt. Tika diskutēts un atrasts kompromisa variants. Arī birokrātiskās procedūras tika pilnveidotas, lai atvieglotu ES naudas ieguvi. Praktiski, tika veikti sistēmu stabilizējoši pasākumi, kas vērtējams pozitīvi.

Mani gan ļoti izbrīna fakts, ka koalīcijas partneri netiek aicināti, netiek pielaisti (tiek turēti aiz durvīm) šajās Latvijas valdības un starptautisko aizdevēju sarunās. Tā varētu būt pie totalitāra režīma, bet pie parlamentāras demokrātijas – tā dīvaini.

Kā Jūs vērtējat parlamenta lomu šajā situācijā?

Šis parlaments laika gaitā ir atdevis tam piešķirto vēlētāju varas mandātu izpildvarai, kā arī citām varām un to struktūrvienībām, ko pats ir radījis. Atdevis daudz vairāk, nekā tad, kad strādāja Augstākā padome. Šobrīd parlamentārā republika, kāda tā ir iecerēta Satversmē, no politiskās sistēmas viedokļa nepastāv. Parlaments no varas ir aizbēdzis, un nav spējīgs to paņemt atpakaļ. Likumdevējam ir palikusi politiskā atbildība, tāpēc jau arī tam sit logus.

Savukārt [Valsts prezidents Valdis] Zatlers virknē gadījumu ignorē un pārkāpj Satversmi, rīkojas, pārsniedzot savas pilnvaras, tiesības un pienākumus, neņemot vērā to, ka viņš var dot uzdevumus tikai tad, ja tos paraksta atbildīgais ministrs vai Ministru prezidents. Tīri cilvēciski viņa rīcība man ir saprotama, taču tiesiskā valstī nedrīkst vadīties pēc principa – ja, kādaprāt, Satversme traucē noteiktu mērķu sasniegšanai, tad to var ignorēt. Es ceru, ka Satversmes tiesa spriedīs taisnīgu tiesu, un tiesneši neietekmēsies no politiskiem procesiem un politiķu izteikumiem.

Jūs atkal esat pilsētas mērs. Kādi ir šī sasaukuma galvenie uzdevumi? Kā krīze ir ietekmējusi Ventspili, kā pilsēta risina šīs problēmas?

Ventspils pašvaldībai šajos apstākļos ir jākoriģē sava darbības politika. Šobrīd Ventspils pašvaldības politiskajai vadībai daudz aktīvāk, vispusīgāk un detalizētāk jāiesaistās sabiedriski-politiskajos procesos Latvijā, jācenšas tos ietekmēt, lai krīze pēc iespējas mazāk skartu Ventspils iedzīvotājus. Mēs to ļoti aktīvi darām, un tādējādi palīdzam arī citām pašvaldībām. Vairākus, svarīgus problēmjautājumus pirmie aktualizējam publiskās politikas dienas kārtībā Latvijā, virzām un risinām, skaidrojot, argumentējot savu pozīciju gan valdībā, gan parlamentā. Lai gan sociāli-ekonomiskā situācija Latvijā šobrīd ir ļoti smaga, tomēr uzskatu, ka tik unikāls iespēju laiks nekad nav bijis nevienai pašvaldībai saistībā ar ES līdzekļu piesaisti attīstību veicinošajiem projektiem. Šī unikālā iespēja ir jāmaterializē, tostarp arī, Ventspilī, lai pilsēta būtu vēl vairāk ģimenei piemērota dzīvesvieta. Mērķtiecīgi turpināma Ventspils industrializācijas programmu – jaunu rūpniecības uzņēmumu atvēršana pilsētā, tautsaimniecības restrukturizācija, palielinot rūpniecības un samazinot transporta īpatsvaru, bet neatsakoties no tā. Ventspilī pēdējos septiņos gados darbu ir uzsākuši 19 jauni rūpniecības uzņēmumi un 5 jauni termināļi. Pēdējais rūpniecības uzņēmums, kuram pašvaldība radīja priekšnoteikumus tā darbības veiksmīgai uzsākšanai šī gada rudenī, ir Norvēģu uzņēmums „Bau-How”, uzsākot māju modeļu ražošanu. Ir iecerēts vēl viens māju būves projekts, kurš gan šobrīd nevēlas to attīstīt krīzes laikā. Tā kā investora interese ir, bet kavē tas, ka visu laiku publiskajā telpā tiek runāts par nodokļu palielināšanu, tostarp no atbildīgām amatpersonām. Kapitāls jau nenāk šurp tāpēc, ka te ir skaista daba. Uzņēmēji grib nopelnīt.

Jūs nebaida, ka attīstību var kavēt darbaspēka aizplūšanas problēma, kas pēdējā laikā aktivizējusies?

Jācenšas panākt, lai kvalificēts darbaspēks nepamet Latviju, tostarp, Ventspili. Ja cilvēki aizbrauks, daudzi no viņiem neatgriezīsies. Bez cilvēkiem neko nevar – ne attīstīt, ne saražot.

Minēšu ilustratīvu piemēru – ir zivju dīķis, pa vidu dambis, un abās pusēs dzīvo zivis. Vienā pusē ir laba barības bāze, otrā – ļoti trūcīga. Viena būtu Lielbritānija, otra – Latvija. Ja to dambi izrauj ārā, kur zivis peldēs? Vai tur kur ir barība vai tur kur nav? Skaidrs, ka tur, kur ir! Cilvēks jau nav dumjāks par zivi. Šis process šobrīd ir ļoti izteikts un būs vēl izteiktāks, jo starpība starp barības bāzi Latvijā un vienā vecajā Eiropas dalībvalstī ir ļoti liela.

Par nožēlu es prognozēju, ka aizbrauks ļoti daudz cilvēku, un tas būs kvalificētais darbaspēks. Vecajām dalībvalstīm slikta demogrāfiskā stāvokļa dēļ nākas domāt par darbaspēka piesaisti. Situācija ir paradoksāla – šobrīd Latvijas valsts, ieskaitot pašvaldības, nodrošina visus apstākļus cilvēka dzīves eksistencei, sākot no piedzimšanas, beidzot ar pabalstiem, finansētiem bērnudārziem, vidējās, augstākās izglītības pieejamību, un pēc tam vecās dalībvalstis saņem šo darbaspēku par velti. Latvijā dzīvot paliek vecāki, pensionāri. Kas viņiem nopelnīs pensiju? No ekonomikas viedokļa brīvā darbaspēka kustība neapšaubāmi ir pareiza, bet no Latvijas esošās situācijas aspekta, tas šķiet netaisnīgi. Vecajām dalībvalstīm būtu jāsamaksā par šo sagatavoto darbaspēku 50 – 70 – 100 000 latu par katru cilvēku, atkarībā no viņu darba kvalifikācijas. Tas vismaz kompensētu to, ka nodokļu maksātāji atražo darbaspēku vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Sekojoši EK būtu jāpiešķir Latvijai nevis kredīts, bet bezatlīdzības finansējums par to, ka esam sagatavojuši vecajām dalībvalstīm ievērojamu skaitu darbaspēka.

Strauju tuvojas Saeimas vēlēšanas, kādu situāciju prognozējat uz vēlēšanām? Vai plānojat turpināt darboties politikā? Vai turpināsiet sadarbību ar ZZS?

Mūsu politiskajai apvienībai „Latvijai un Ventspilij” ir sadarbības līgums ar ZZS, taču mans viedoklis daudzos jautājumos atšķiras no ZZS paustā. Tajā skaitā, es nebūtu parakstījis šo nodomu protokolu, īpaši situācijā, kad ar dokumentu bez pielikumiem jāiepazīstas un tas jāparaksta četru stundu laikā. Ja es to darītu, tad es faktiski parakstītos par to, ka esmu bezatbildīgs, vieglprātīgs cilvēks, kuru nevar laist pat tuvumā valsts pārvaldes jautājumiem. Es sevi par tādu neuzskatu, un domāju, ka mana darba dzīve ir pierādījusi pretējo.

Uzskatu, ka šis studentu sindroms visu darīt pēdējā naktī, un jo svarīgāks jautājums, jo mazāk laika tam atvēlēts analīzei, ir iznīdējams kā darbības stils lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesā. Parasti ierēdņi mēģina uzspiest politiķiem viedokli, ka jautājums ir neatliekams un steidzams. Nekas nenotiktu, ja ar šo nodomu protokolu politiķi būtu normāli iepazinušies, izlasījuši tā pielikumus, un tos savstarpēji apsprieduši. Kas būtu sabrucis? Kas ārkārtējs būtu noticis toreiz decembrī, ja iedzīvotājiem būtiski lēmumi tiktu pieņemti izsvērti un nesasteigti, normālā darba laikā, nevis zibens ātrumā pa nakts melnumu? Pilnīgi nekas! Tas ir tāds iedibināts pēdējā laika darba stils, uzspiežot politiķiem pieņemt ātrus un līdz galam neizdiskutētus lēmumus.

Tāpat neesmu vienisprātis arī par pašvaldību teritoriālo reformu. Es joprojām uzskatu, ka Latvijā vajadzēja 26 rajonus un septiņas lielās pilsētas, 33 vietējā līmeņa pašvaldības. Vienlaikus es iebilstu arī pret vēl kādām jaunām administratīvām struktūrām – reģionālajām pārvaldēm, ko tagad grib ieviest. Tas ir pilnīgi nepamatoti un izšķērdīgi.

Manuprāt, nepieciešamās reformas veselības aizsardzībā nav pat īsti sāktas. Tas, kas notiek medicīnā, ir pakļauts zāļu ražotāju un tirgotāju interesēm.

Tāpat izglītības sistēma Latvijā prasa nopietnu, radikālu reformu. Lai iegūtu vidējo izglītību, es mācījos 11 gadus, tagad, ieskaitot 5-6 gadīgo apmācību, mācās 14 gadus. Tas nozīmē, ka katrai ģimenei jāuztur viens 18 gadus sasniedzis jaunietis vienu gadu ilgāk, nekā tas bija agrāk, un tas rada papildus izdevumus ģimenes budžetam. Kāpēc agrāk mācījās 45 minūtes, bet tagad – 40? Kāpēc vasarā ir nepieciešams trīs mēnešu brīvlaiks?

Turklāt, ja visa šī garā mācīšanās vēl garantētu kvalitāti? Tas pats attiecināms uz augstskolām. Vai tiek pārbaudīts, kas un kādā veidā tiek mācīts akreditētajās programmās? Pie manis atnāk students stāties darbā, un es jautāju, kā būs iespējams savienot darbu Ventspils pilsētas domē un studijas klātienē dienas nodaļā augstskolā Rīgā? Viņš man atbild, ka viņam vienreiz mēnesī augstskolā esot jāatrādās. Kādas zināšanas ir iespējams šādā veidā apgūt? Mans dēls mācījās universitātē Londonā, viņam notika mācības līdz četriem pēcpusdienā katru dienu, un tad līdz deviņiem darbs bibliotēkā, arī sestdienās. Tie nav salīdzināmi mācību procesi, līdz ar to arī iegūtā izglītības kvalitāte nav salīdzināma.

Ja valsts akreditē programmu, tad tai arī jāseko līdzi tās realizācijai. It īpaši, ja studijas tiek finansētas par valsts nodokļu maksātāju naudu! Lūk, kur ir vajadzīgas reformas! Bet nodomu protokolā ar SVF par to nav runas.

Kāpēc vēl šo nodomu protokolu es neparakstītu? Tāpēc, ka tajā netiek minēts par monopolsistēmas salaušanu. Mūs jau nospiež karteļu vienošanās, kādas ir mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā, virknē ražošanas nozaru; Latvijas Gāzes un Latvenergo monopoli; zāļu ražotāji un tirgotāji – tie izsūknē mūsu tautsaimniecības asinis, mēs nespējam visu to atpelnīt.

Tad vēl visi tie brīnumi ar vēja ģeneratoriem, kuri mums jāfinansē par nesamērīgu cenu. Mēs, nodokļu maksātāji, finansējam visas šīs spēles ar ekonomiku. Jūs redzat, mans skatījums ir stipri atšķirīgāks no ZZS. Es rīkotos enerģiskāk, neatlaidīgāk, nesaudzīgāk un savos spriedumos būtu neatkarīgāks. Bet tas nenozīmē, ka esam atteikušies no sadarbības ar ZZS, jo tā ir iespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus valstī, kas ir ļoti svarīgi Ventspils pilsētas attīstībai.

Kā Jūs vērtējat aicinājumus politiskajām partijām konsolidēties?

Daudzi uzskata, ka „Saskaņas Centrs” (SC) esot kreiss pēc savas ideoloģijas, jo šajā partijā esot daudz cilvēku, kuri runā krievu valodā. Nevar partijas dalīt pēc valodas principa. Jo nevar apgalvot, ka krievu valoda ir kreisa valoda, latviešu – labēja, un angļu, iespējams, vēl labējāka. Diemžēl sabiedrībā tas tā notiek. Decembrī pie varas bija labējas partijas, bet – palielināja nodokļus. Bet nodokļus parasti palielina kreisās partijas! Vai tagad tiek runāts par nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu, progresīvā nodokļa ieviešanu? Šādas lietas parasti pieder pie kreiso partiju iniciatīvām. Tā kā uz politiskās skatuves es kaut kā nemaz nesaskatu labējās partijas, tāpēc runāt par labējo partiju konsolidāciju šobrīd nevar, jo es tādas neredzu dabā. Šobrīd pie varas mainītos sastāvos ir bijušas gan „Tautas partija” (TP), gan „Jaunais laiks” (JL), taču pieeja visu laiku ir viena un tā pati. Nekas jau nav mainījies. Turklāt, ja samazina kādu nodokli vai piešķir kādas nodokļu atlaides, tad tas ir uz pašvaldību, nevis valsts rēķina. Tā piemēram, samazināja nekustamā īpašuma nodokli, bet tas ir nodoklis, kurš veido pašvaldības budžeta ieņēmuma bāzi. Iznāk, ka valdība grib būt laba un labēja uz pašvaldību rēķina. Samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokli. Bet kas saņem šo nodokli? Pašvaldības! Bet sociālo nodokli nesamazina, jo tas „iekrīt” valsts budžetā.

Manā skatījumā, Latvijas politiskajām partijām beidzot ir jātiek skaidrībā, kādu ideoloģiju tās pārstāv, kādus uzskatus tās pauž, kādus politiskos un ekonomiskos principus realizē, lai – gan vēlētājiem, gan dažādām sabiedrības grupām, gan arī pašiem būtu skaidrs, kas ir kas. Citādi vienā lēmumā viņi ir labēji, savukārt, citā – kreisi. Otrs iemesls, kas kavē konsolidāciju, ir politiķu personisko attiecību vēsture. Ja pie varas nosacīti ir partija X, tad valsts atbalstu kādām noteiktām darbībām saņem tie uzņēmēju pārstāvji, kuri tiek uzskatīti par savējiem vai sponsoriem šai partijai. Savukārt, ja tas notiek ar partiju Y, tad tā tiek proponēta kā valsts izzagšana.

Tikko jūlijā tika izsniegtas vēja ģeneratoru licences. Lielāko daļu licences izsniedza uzņēmējiem, kuri ir pietuvināti JL, piemēram, Skokam un Berķim. Ja tā tas turpināsies, tad nekādas lielas izmaiņas publiskās politikas dienas kārtībā nav gaidāmas, izņemot konfliktus un savstarpējos kašķus.

Kā vērtējat Ušakova-Šlesera tandēmu Rīgas domē?

Neviens no viņiem nav strādājis pašvaldībā, kas, protams, ir mīnus. Lai RD šobrīd veiksmīgi strādātu, tai ir nepieciešama spēcīga un kompetenta izpildvara. Ja tā strādās profesionāli, tad Ušakovu un Šleseru gaida veiksme.

Pašvaldības vadītājam, tāpat kā valdības vadītājam, ir jāsaprot, ka pašvaldība ir dzīvs organisms, kura pamatā ir ļoti sarežģīta sistēma. Iedzīvotāju struktūrā ir gan tie, kas tikko piedzimuši, līdz tiem, kuri diemžēl atrodas uz nāves gultas. Pašvaldības iedzīvotāji pārstāv dažādas profesijas, rases, reliģijas, intereses, un tas viss jāskata vienotā, nedalāmā sistēmā – cilvēks un viņa vajadzības, un kā tās apmierināt. Valsts pārvaldes līdzšinējās politikas nelaime ir bijusi tā, ka tā skata valsti caur nozaru prizmu. Bet cilvēks jau nedzīvo nozarē, bet gan konkrētā administratīvā teritorijā, kurā viņš vēlas nodrošināt savas vajadzības. Viņš vēlas būt drošs savā mājoklī, nodrošināts ar ūdens piegādi, ērtu satiksmi, galu galā naktsmieru vai darbojošos liftu, utt. Šai sistēmai ir perfekti jāfunkcionē. Tikai tas ir labs pašvaldības vadītājs, kurš šo sistēmu saredz vienlaicīgi visās kopsakarībās. Tas nav vienkārši. Lielākā daļa cilvēku ir spējīgi vienlaicīgi risināt četrus – piecus problēmjautājumus, taču vienlaicīgi pārskatīt četrdesmit – piecdesmit jautājumus savstarpējā mijiedarbībā ir diezgan sarežģīti. Rīgai ir jāmaina domāšanas filozofija.

RD šobrīd aktīvi darbojas, lai veicinātu ekonomisko sadarbību ar Krieviju. Jums ir liela attiecību pieredze ar Krieviju, cik tas ir reāli?

Mans vērtējums par sadarbības iespējām ar Krieviju gan no pilsētas, gan tranzītnozares, gan no Krievijas un Latvijas, un ES skatu punkta ir mainījies, tas nav bijis konstants. Kādu laiku esmu bijis optimists un izteikts piekritējs sadarbības perspektīvai, taču mana pieredze un Latvijas prakse šādam optimismam nav devusi apliecinājumu. Sadarbībā svarīgākais ir investors un nav nozīmes, no kuras valsts viņš nāk un kam kapitāls pieder. Man svarīgi, lai investors ienāktu Ventspilī un radītu cilvēkiem darba vietas. Bet, ja tas ir valsts kapitāls, tad tas ir jau kas cits.

Krievijas valsts kapitāls jau līdz šim par Latviju nav izrādījis citas intereses, kā vien stratēģiski svarīgo, Latvijas drošībai būtiski noteicošo „Latvijas Gāzi”. Ir bijuši gadījumi, kad Krievijas valstij piederošas kompānijas izrādīja interesi par Ventspili, bet strikti definēja savu interesi tā – dāviniet vai atdodiet ne mazāk kā 51%. Tas jau vairs neizklausās pēc biznesa. Dzirdot šādus piedāvājumus, ir grūti par kaut ko vienoties. Mēs redzam, kas notiek ar Mažeiķiem. Savulaik mēs teicām – pag, pag, tagad „čakarē” mūs, pēc tam – jūs. Uz ko leiši atbildēja – jūs neprotat strādāt! Un kā ir tagad?

Tas pats tagad notiek ar baltkrieviem. Bet katram ir sava izvēle. Ja politisku mērķu sasniegšanai Krievija arī atbalstīs kādas investīcijas Rīgā, tad tam nebūs tikai biznesa mērķi.

Kā jūs vērtējat bažas par Maskavas ietekmes palielināšanos pēc vēlēšanām un to rezultātiem Rīgas domē?

Es domāju, ka vēlēšanas bija demokrātiskas, tā bija Latvijas pilsoņu izvēle. Tas, ka Nils Ušakovs nav latvietis, nenozīmē, ka viņš nav Latvijas patriots. Šāda cilvēku dalīšana pēc tautības, ir rasisms. Tikai ar darbiem katrs var pierādīt, vai viņš ir patriots, vai nav, vai viņš darbojas savas valsts interesēs vai nē. Ja Rīgas pilsēta pēc Rubika saimnieciskās vadības vienreiz normāli sāktu attīstīties, tad kurai valstij tas vairāk nāktu par labu – Latvijai vai Krievijai? Tas, ka Krievijai ir un būs ģeopolitiskas intereses Latvijā, ir skaidrs, tieši tāpat kā ASV, ES – par to nav šaubu. Ķīna vēl nav aktīvi izrādījusi savas intereses, taču šīs valsts iedzīvotāju klātbūtne Latvijas ekonomikā ir ļoti reāla, jo tas ir iespējamais darbaspēka avots nākotnē, ņemot vērā iedzīvotāju negatīvo dabīgo pieaugumu, kas mums jau ir turpat 20 gadu, un emigrāciju.

Latvija visu laiku ir bijusi ģeopolitisko cīņu krustcelēs, un nekad šī situācija nav nākusi mums par labu. Taču es vēlos uzsvērt, ka nevis Krievija ir mūsu stratēģiskais partneris, bet – ASV, kuras politiku atbalstot, mūsu karavīri karo Afganistānā – pilnīgi zaudētā karā un arī Irākā, no kuras tagad ar kaunu jāiet prom. Iztērējām valsts naudu bez jēgas.

Ko mums ir palīdzējusi ASV, esošās ekonomiskās krīzes situācijā? Kaut būtu lauku rajonu skolām uzdāvinājuši autobusus skolēnu pārvadāšanai. Nekā! Stratēģiskais partneris savam draugam grūtā brīdī palīdz. Pēc kā mēs vērtējam savus draugus? Pēc tā, vai viņš kopā ar mums ir arī grūtā situācijā.

Aizlido ārlietu ministrs Riekstiņš uz Vašingtonu un runā par karu Afganistānā. Tā viņi mums palīdz, bet mūsu valsts budžetā tam ir jāparedz lieli izdevumi. Šī Latvijas karošana pa labi un pa kreisi, tagad pat līdz Himalajiem… – kur vēl bezatbildīgāku ārpolitiku var realizēt? Tas iznīcina Latviju ekonomiski. Mūsu valsts nevar atļauties karot, jo mēs esam par nabadzīgu, un tagad tas arī pierādās. Es jau saprotu, ka Latvijas priekšniekiem grūti neklausīt, jo sulainiskums un latviešu zemnieku salīkusī mugura pret barona cieto skatu ir attēlota daudzās gleznās.

Kā jūs vērtējat darījumu ar Dienu? Baumas, ka Jūsu oponentam Stepanovam ir kāda interese šajā darījumā?

Tam varētu būt pamats, taču nekādu konkrētu pierādījumu tam nav. Stepanovs jau kādus divus gadus ļoti lielus līdzekļus, tajā skaitā no Latvijas Kuģniecības, kurai ir pazuduši no 100 līdz 160 miljoniem dolāru, iegulda mediju biznesā. Redzamākais ir laikraksts „Telegraf” un virkne radio; sadarbības līgumi ar televīziju par lielām summām. Viņš šādu politiku realizē, bet, manuprāt, ne īpaši veiksmīgi.

Uz šo brīdi man ir patiess gandarījums, ka šajā cīņā starp „Dienu” un Lembergu, esmu to uzvarējis, tostarp arī trīs tiesas. Bet „Diena” ir bankrotējusi, Ēlerte un Ašeradens ir bankrotējuši, viens kā redaktors, otrs kā vadītājs. Jo „Diena” kā politisks projekts zviedru akcionāriem nebija vajadzīgs.

Starp Baltijas valstu ostām pirmajā pusgadā līderēs ir izvirzījusies Tallinas un Rīgas osta, bet Ventspils pēc pārkrauto kravu apjoma ir trešajā vietā. Kā vērtēt Ventspils ostas attīstību?

Ventspils pilsēta pēdējos 15 gados ir realizējusi, manā skatījumā, absolūti pareizu ostas attīstības politiku, un šajā kontekstā ostas darbība būtu jāskata divos aspektos. Ir osta, kā infrastruktūra – piestātnes, kuģošanas kanāls, dziļumi – par to atbild brīvostas pārvalde un valde, ko vadu jau 15 gadus. Piemēram, šodien Rīgā nevar iekraut Panamax kuģi ar oglēm, kas ir līdz 70 000 tonnām ar 14 metru iegrimi, Ventspilī var iekraut Aframax kuģi līdz 130 000 tonnām ar iegrimi 15 metri.

Ventspilī tika mantotas politiski jūtīgas kravas. Krievija, politisku iemeslu dēļ, aizvēra naftas aizbīdni, mēs zaudējām 15 miljonus tonnu. Tomēr pēdējos piecos gados ir uzbūvēti pieci jauni termināļi, darbība ir orientēta uz kravu dažādošanu. Ostas termināļi ir nodrošināti ar nepieciešamajām investīcijām infrastruktūrā – izbūvētas piestātnes, autoceļi, attīstīti dzelzceļa pārvadi, nodrošināta elektrības un ūdens piegāde, kanalizācija, utt. Bet tālāk jau strādā privāts uzņēmējs, un pašvaldība nevar ietekmēt to, kā uzņēmējs veido komerciālās attiecības ar saviem partneriem. „Kālija parks” 2005.gadā pārkrāva gandrīz piecus miljonus tonnu, pagājušo gadu, ja nekļūdos, pusotru miljonu. Cits piemērs, par graudu terminālu – pašvaldība izdarīja visu, kas bija nepieciešams tā darbības uzsākšanai. Radīti priekšnoteikumi pusotru miljonu tonnu graudu pārkraušanai, bet reāli tiek pārkrauta tikai puse. Tā ir un paliek privāta uzņēmēja darbības profesionalitāte.

Kas tam par iemeslu?

Tas ir Stepanova bizness, un viņš nespēj nodrošināt normālas, komerciālas attiecības ar visiem partneriem, sākot ar kazahiem un beidzot ar VAS „Latvijas dzelzceļš”. Tas, protams, rada zaudējumus investoriem, un arī brīvosta negūst visus ienākumus, ko tā varētu gūt.

Kravu pieaugums Rīgā attiecināms tikai uz akmeņoglēm, bet Ventspilī tam nav brīvu laukumu, jo tas reāli ir pilsētas centrs. Rīgā jauni, lieli termināli nav radīti kopš padomju laikiem.

Kā jūs vērtējat konteineru kravu attīstību, ko min arī kā Rīgas ostas perspektīvu attīstības virzienu?

Konteineru apjoms ir tiešā kopsakarībā ar situāciju rūpniecībā un tirdzniecībā – ja ražošana, tirdzniecība krīt, tad arī konteineru apjoms kritīs. Taču iecerētā stratēģija par Rīgu kā distribūcijas centru Baltijā, manuprāt, ir pilnīgi pareiza, jo pilsēta jau pati ģenerē kravas. Turklāt Rīga nav izmantojusi trešo daļu no savām iespējām, ko tai būtu bijis jāizmanto, ja tās attīstības politika būtu bijusi orientēta uz klientu.

Cik daudz kravu Ventspils brīvosta šogad plāno pārkraut salīdzinājumā ar 2008.gadā pārkrauto kravu apmēru?

Ventspils Brīvosta plāno pārkraut tos pašus 28-30 miljonus tonnu, un visi priekšnoteikumi tam ir radīti. Darbu ir uzsācis jaunais ogļu termināls, kurā ir ieguldītas milzīgas investīcijas, un privātuzņēmējam to vajadzētu atpelnīt. Katru mēnesi būtu jāpārkauj vismaz 450 tūkstoši tonnu. Refrežiratorkravu termināla darbība var nodrošināt 130 jaunas darba vietas, arī šajā gadījumā pašvaldība ir radījusi priekšnoteikumus tā sekmīgai darbībai. Bet es nevaru atbildēt, cik daudz kravu tur būs. Ja kāds pašvaldības vadītājs saka – es to nodrošināšu, tad tā ir spekulācija, jo pašvaldības vadītājs rada priekšnoteikumus komerciālās darbības attīstībai, bet pats ar to nenodarbojas.

Ventspils Brīvostas uzdevums ir saglabāt to kravu apjomu, kas mums šobrīd ir.

Jāņem vērā, ka Krievija ir definējusi, ka tā agri vai vēlu visas savas kravas pārorientēs uz savām – Krievijas ostām, un mēs redzam, ka šī politika mērķtiecīgi tiek īstenota.

Ventspils pilsētas industrializācijas ilgtermiņa stratēģija ir orientēta uz to, lai daļa cilvēku, kas šobrīd strādā ostā, nākotnē pārietu strādāt uz rūpniecību. Tās būtu alternatīvas darba vietas cilvēkiem.

Kāda šobrīd ir situācija ar stividorkompānijām ostā? Tās uzsāk darbību, kādos apjomos, kādi ieguldījumi?

Šobrīd brīvostā darbu ir uzsākušas jaunas stividorkompānijas, kuras pārkrauj akmeņogles, saldētas kravas, graudus, sulas, augļu eļļu, utt. Arī māju būves kombināts kad sāks ražot, tad moduļu eksports ies caur ostu. Investīcijas ir lielas – padsmit miljonu pirmajā kārtā.

Kādi ir plāni prāmju satiksmes attīstībai no Ventspils?

Ventspils Brīvosta dara visu iespējamo, lai attīstītu prāmju satiksmi. Jāatzīst, ka arī lielie operatori ir pieļāvuši virkni kļūdu. Igauņu kompānija, kas „operēja” satiksmē ar Sāremu, prāmi pārdeva, bet analogu vietā atrast nevarēja. Ceru, ka nākamgad uz Sāremu prāmju satiksme no Ventspils atjaunosies.

Prāmju satiksmē šobrīd valda liela konkurence, un liela daļa operatoru strādā ar zaudējumiem, bet brīvosta jau var piedāvāt tikai labi attīstītu infrastruktūru.

Mēs būtu gandarīti saglabāt esošos prāmju satiksmes virzienus – uz Vāciju un Zviedriju. Tas būtu pamatoti no industrijas loģistikas viedokļa, lai būtu savienojums ar Skandināviju, un otrs savienojums – ar Vāciju, kā stratēģiski svarīgu ekonomikas vietu Eiropā. Kravas mums ir ļoti svarīgas.

Vai Tiesībsargs ir beidzis pārbaudi par Jūsu personas datu publiskošanu un kādi tās rezultāti?

Situācija ir ļoti interesanta – esmu pats personīgi vērsies ar iesniegumu šajā iestādē jau labu laiku atpakaļ. Tad pēkšņi izskatīšanas termiņu pagarināja par četriem mēnešiem. Nu jau ir augusts, četri mēneši pagājuši, bet atbildi no Tiesībsarga vēl līdz šim neesmu saņēmis, kaut gan manā rīcībā ir Datu valsts inspekcijas atzinums ar apstiprinājumu, ka ir izpausti sensitīvi dati gan par manu veselību, kā arī citi fakti. Šis ir cilvēktiesību pārkāpums, neattaisnota iejaukšanās privātā dzīvē. Tagad gatavojos tiesai ar prokuratūru par šo sensitīvo datu izpaušanu, kā arī – tiesai ar KNAB.

Kā vērtējat jauno KNAB vadītāju? Vai esat tikušies?

Ticies neesmu, jo nav bijusi tāda nepieciešamība. Taču atbildes, kuras viņš sniedza medijiem, vēl pirms viņa apstiprināšanas amatā, mani pozitīvi pārsteidza – tās liecināja par patstāvību uzskatos, domāšanā, zināmu drosmi uzdrīkstēties tos paust, uzņēmību un neklanīšanos sorosiešiem. Kaut vai piemērs, ko viņš minēja, ka aizturot cilvēkus, no tā nebūtu jārīko politisks šovs – norāda uz uzskatu patstāvību, labi zinot, ka šāds viedoklis sorosiešu tīmekļiem īsti nepatiks. Tas manī radīja priekšstatu, ka cilvēks nav „bīdāms un grozāms”. KNAB, kopš to vada Vilnītis, vairs neiesaistās politiskajās cīņās. Viņi godprātīgi dara savu darbu, pats esmu sniedzis paskaidrojumus, un netaisa no tā šovu. Nevēlos pārsteigties ar secinājumiem, bet man šķiet, ka šobrīd KNAB no iestādes, kuru izmantoja politiskajās cīņās, ir atgriezies tiesībsargājošās institūcijas statusā.

Jūsu krimināllietā, kas atrodas Rīgas apgabaltiesā, tagad būs četri tiesneši. Kā tas ietekmēs lietas izskatīšanu? Kā Jums šķiet vai Rīgas apgabaltiesa ir un būs objektīva savā spriedumā?

Visi interesenti, kas ir iepazinušies ar manis uzdotajiem jautājumiem prokuratūrai saistībā ar šo pret mani vērsto apsūdzību, redz tā absurdumu. Tik nekaunīgi safabricēta apsūdzība pret cilvēku, kurš Latvijas sabiedriski politiskajā apritē ir diezgan pamanāms, ir liela visatļautība. Domāju, ka kvalificētiem tiesnešiem būs vieglāk saskatīt šīs apsūdzības absurdumu. Pietiek juristam izlasīt apsūdzību, lai konstatētu, ka tā ir nekonkrēta un nesaprotama.

Ceru uz objektīvu un taisnīgu tiesu, bet tā nevar būt objektīva, kamēr es nevaru aizstāvēties, jo man netiek paskaidrots konkrēti par ko ir apsūdzība, tā nav konkrēta, bāzēta uz apmelojumiem un pieņēmumiem. Mani bijušie un esošie biznesa partneri ar prokuratūras rokām izrēķinās ar mani biznesa strīda un politiskā konkurencē.

Publicēts lapā: 21.08.2009