Kalendārs

Jārada krīzes vadības centrs (Dienas Bizness, 29.07.2009)

Lembergs: Mēs runājam par sabiedrību, nevis ķieģeļu kubikmetru.

Lembergs: Mēs runājam par sabiedrību, nevis ķieģeļu kubikmetru.

Ventspils mērs Aivars Lembergs skaidro krīžu likumsakarības un piedāvā risinājumu valsts pārvaldes reformēšanai.

Vai krīze liek meklēt jaunus risinājumus Ventspils attīstībā?

Tirgus ekonomikai ir savi likumi, un viens no tādiem ir attīstības cikliskums. Tāpēc esmu centies virzīt pilsētas finanšu plānošanu tā, lai vienmēr būtu pieejamas finanšu rezerves. 2007.gada sākumā, kad bija jāsāk apgūt Eiropas nauda un bija gaidāma nekustamā īpašuma tirgus krīze, Ventspils pilsētas pašvaldībā bija uzkrāti 15 miljoni latu brīvas naudas.

Nauda gan Jūsu prombūtnes laikā tika „mazliet” patērēta…

Nauda vienmēr viegli tērējās, turklāt šai darbībai nekādas izcilas prasmes nav vajadzīgas… Pašreizējie notikumi tikai apstiprina to, cik noderīgi būtu brīvas naudas līdzekļi pašvaldības svarīgu uzdevumu veikšanai.

Arī šobrīd ir īstais brīdis, lai gatavotos jau nākamajai krīzei.

Šobrīd?

Jā! Šobrīd mēs jau sākam gatavoties nākošajai krīzei – tā pieklauvēs ne vēlāk kā pēc desmit gadiem. Ventspils ir mantojusi atšķirīgu struktūru no pārējās Latvijas tautsaimniecības, jo mums ir liels transporta īpatsvars. Tūlīt pēc gadsimtu mijas uzsākām intensīvu darbu pie investoru piesaistes – pirmkārt, rūpniecībā. Septiņos gados esam realizējuši 19 jaunus rūpniecības projektus. Īstenojot publisko-privāto partnerību, veidojam infrastruktūru, būvējam ražošanas ēkas, savukārt investori iegulda tehnoloģijās. Savus ieguldījumus atpelnām caur nodokļiem un kravu apgrozības stabilizāciju ostā. Ventspils brīvostas teritorijā ir uzbūvēti pieci jauni ostas termināļi. Faktiski Ventspils ir vienīgā vieta Latvijā, kur arī šobrīd tiek atvērti jauni uzņēmumi. Tās ir trīs – piecus gadus vecas iestrādes, kurām tagad ir ražas novākšanas laiks.

Cik nozīmīga tagad ir tranzīta loma Ventspils tautsaimniecībā?

Tranzīta īpatsvars mazinās, kaut arī mēs saglabājam kravu apgrozības apjomu. Kravas ir daudzveidīgākas, un virkne to ir ar lielāku pievienoto vērtību. Tas palielina drošību. Rezultāti gan būtu ievērojami labāki, ja atsevišķu termināļu privātie operatori profesionālāk strādātu. Šajā ziņā graudu terminālis, sulu terminālis ir neveiksmīgi piemēri, Ventspils tirdzniecības osta, Kālija parks… Kopš šos projektus vada Stepanovs, kravu apgrozījuma zudumi ir ievērojami, jo viņu darbība ir vērsta uz pseidobiznesu. Diemžēl pašvaldībai te nav tiesību iejaukties.

Kādas ir prioritārās nozares rūpniecībā?

Mēs atbalstām jebkuru nozari, atšķiras tikai atbalsta intensitāte. Ražošanas ēkas piedāvājam mašīnbūvei, elektronikai, kokapstrādei. Noniecināt nedrīkst nevienu uzņēmumu! Kad pašvaldība atbalstīja sveču rūpnīcas atvēršanu, daudzi smējās, bet šie investori pašlaik nevis atlaiž, bet pieņem darbā cilvēkus. Tur nav milzīgas algas, bet tur ir regulārs atalgojums par darbu. Bezdarba līmenis Ventspilī ir viens no zemākajiem valstī – mazliet pāri 10%.

Vai Ventspils potenciālajiem investoriem spēj piedāvāt kvalitatīvu darbaspēku?

Līdz šim ar darbaspēku nav bijušas problēmas. Taču notikumu attīstība ir tāda, ka cilvēki ir spiesti aizbraukt no Latvijas, un mēs šo – par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem sagatavoto darbaspēku būtībā uzdāvinām vecajām ES dalībvalstīm. Manā skatījumā tā lieta ir jāizbeidz! Tām valstīm, uz kurām šie cilvēki aizbrauc strādāt, Latvijai un tās pašvaldībām jāsaņem, teiksim 40 līdz 70 tūkstošus latu par katru strādājošo. Citu variantu nav, ja vienā darbaspēka tirgū ir tik atšķirīga samaksa par vienu un to pašu darbu.

Latvijas uzdevums ir radīt tādus apstākļus, lai cilvēki izvēlētos palikt. Ventspils pieredze parāda, ka tas ir iespējams.

Bet mēs neesam vientuļa sala. Lai te būtu darba vietas, kurās maksā tikpat cik savienības vecajās dalībvalstīs, nepieciešamas investīcijas. To piesaistei jāpiedāvā atbilstoša infrastruktūra un izdevīga nodokļu politika. Mēs 20 gadus strādājam, lai veidotu investoriem nepieciešamos priekšnoteikumus un apstākļus, bet atbrauc Starptautiskais valūtas fonds un pasaka – nē investīcijām! Mēs dodam jums kredītu, bet par to jūs palielinat nodokļus. Un valsts amatpersonas arī nemitīgi bazūnē, ka tūlīt palielinās nodokļus. Kāds tas ir signāls investoriem? Nenāciet te! Ja investori te nenāks – tad mēs pēdējiem spēkiem turpināsim gatavot savu jaunatni darbam vecajās dalībvalstīs. Tas arī bija mērķis, kādēļ mūs uzņēma ES. Valūtas fonds Latvijai uzspiež no sociālā viedokļa kriminālu politiku, kas izdevīga vakareiropai un ASV. Un kā mums krīzē ir palīdzējis tā dēvētais stratēģiskais partneris – ASV? Ja ārlietu ministrs krīzes laikā aizbrauc pie mūsu stratēģiskā partnera, viņam ir jāatved miljardi. Jāvienojas par ASV investīciju stimulēšanu Latvijas rūpniecībā. Bet par ko viņi runā? Par to, kā karosim Afganistānā! Latvijas politiskās vadības uzvedība ir absolūti sulainiska. Neesmu dzirdējis, ka Latvijas politiskās vadība būtu izteikusi prezidentam Obamam kādus konkrētus priekšlikumus, kā ASV varētu palīdzēt Latvijai.

Jāsaprot, ka Latvijas nacionālo drošību šobrīd var garantēt vienīgi stabila sociālekonomiskā attīstība, nevis dalība NATO vai ES. Dalība kādā organizācijā var būt tikai instruments tautas labklājības sasniegšanai.

Bet – ja iestāšanās veicinājusi tautas nabadzību, varbūt jāstājas ārā?

Nepiekrītu! No četrus miljardus lielā ES dāvinājuma šobrīd vajadzēja būt apgūtiem 36%, bet ir apgūts vien mazliet pāri 2%. Ko mēs varam pārmest Eiropas Komisijai? Šogad vajadzēja apgūt miljardu, un apmēram 40% būtu saņemti nodokļos. Tie neaizlāpītu mums visus krīzes iecirstos robus, taču būtiski uzlabotu situāciju.

No malas izskatās, ka šobrīd nauda haotiski tiek meklēta visās nozarēs. To var darīt gudrāk?

Šobrīd par valsts pārvaldes optimizāciju personiski atbildīgs vienīgi premjers. Ministri sēž savās ministrijās un katrs sargā savu „lauciņu”. Ja gribam pārvarēt krīzi, mums jārada attiecīgs mehānisms. Ir jāizveido jauna struktūra – krīzes pārvarēšanas un valsts pārvaldes reformēšanas vadības centrs. Tas būtu tieši pakļauts premjeram – ministrija virs visām pārējām ministrijām, un tajā jākoncentrē labākie pieejamie intelektuālie un organizatoriskie cilvēkresursi, kuri nodarbotos ar risināmajiem problēmjautājumiem: pārvaldes pilnveidošanu, finansēm, nodokļiem, monopoliem, reformu koordināciju u.c. Krīzes vadības centram jābūt tiesībām dot obligātus uzdevumus ministrijām.

Šobrīd to cenšas darīt Finanšu ministrija.

Finanšu ministrija visos laikos ir atbildējusi tikai par vienu – vairāk ienākumus, mazāk izdevumus. Tas ir svarīgs skatu punkts, bet ar to ir par maz. Mēs runājam par sabiedrību, nevis ķieģeļu kubikmetru.

Publicēts lapā: 6.08.2009