Kalendārs

Aivars Lembergs: Naudas jautājumos esmu skops (NRA, 05.06.2009)

Foto: Raitis Plauks / F64

Foto: Raitis Plauks / F64

Intervijā Neatkarīgajai Ventspils mērs Aivars Lembergs stāsta par metodēm, ar kādām panākama iedzīvotāju dzīves līmeņa celšana.

Savukārt Starptautiskā Valūtas fonda iniciēto algu samazināšanu viņš uzskata par mērķtiecīgu politiku, lai darbaspēks no Latvijas aizplūstu uz vecajām Eiropas valstīm.

– Valdība Rīgā budžetā cenšas kādam līdzekļus atņemt vairāk, kādam mazāk. Kāda situācija ir Ventspils budžetā?

– Naudas jautājumos esmu uzmanīgs un skops cilvēks. Visus šos divdesmit gadus vadot pilsētu, esmu cieši aizstāvējis pozīciju, ka pašvaldībai jābūt finanšu rezervēm nebaltām dienām. Periods pēc neatkarības atjaunošanas līdz pat 2001. gadam patiesībā bija viena grandioza krīze, kurā iezīmējās īpaši padziļinājumi: 1991.–93., banku krīze 1995.–96., vissmagāk Ventspils juta Krievijas krīzi 1998.–2001. gadā. Pašreizējā situācija, vismaz attiecībā uz Ventspils pašvaldību, vēl nav nekāda krīze.

Ventspils pašvaldībai uz 2007. gadu brīvo naudas līdzekļu rezerves bija viena gada pamatbudžeta apmērā. Tas nozīmē, ka mēs vienu gadu varētu dzīvot tikai uz uzkrājumu rēķina. Galvenais mērķis, kādēļ šāds uzkrājums tika radīts, bija nodrošināt Eiropas Savienības (ES) līdzekļu apgūšanu. Zinot, ka ES līdzekļu saņemšanai nepieciešams valdības priekšfinansējums, ar kuru vienmēr ir bijušas problēmas, es jau 2005. un 2006. gadā prognozēju, ka problēmas ar priekšfinansējumu noteikti būs. Tagad mēs redzam, ka problēmas patiešām ir, jo attiecīgajā valdības kontā nav naudas. Par neuzsāktu projektu ES nemaksā. Lai to uzsāktu, nepieciešams šis valdības finansējums. Ja tāda nav, tad Ventspilij jāfinansē projektu uzsākšana pašai. Pašu resursi ES projektu priekšfinansējumam automātiski rada labvēlīgus priekšnosacījumus konkurences cīņā par Eiropas naudu – 4 miljardiem. Ar šādu starta pozīciju mēs Ventspilī varam piesaistīt ap 200 miljoniem latu Eiropas līdzekļu visdažādākajiem projektiem.

– Jūs cerat piesaistīt 5% no kopējā Latvijai atvēlētā ES finansējuma?

– Diemžēl atsevišķiem maniem kolēģiem īstajos brīžos nepietika noturības, lai šo uzkrāto naudu stipri vien nepaplucinātu. Es zinu, cik grūti ir teikt nē, kad kontā ir daudz brīvas naudas. Bet, raugoties stratēģiski, jāatceras: ja gribi uzvarēt karu, jāsaka nē, ja gribi uzvarēt vienu kauju, vari teikt jā. Neraugoties uz to, ka šīs rezerves lielā mērā tika iztērētas, šobrīd situācija ir ciešama. Starpība ir tāda, ka valdībai nav naudas, ar ko priekšfinansēt Eiropas projektus, bet Ventspils pašvaldībai nauda ir, kaut gan, protams, paknapi. Šobrīd krīzes situācijā mēs šos uzkrājumus atjaunojam.

– Latvijas valdība krīzes laikā cilvēkiem nogriež pabalstus un algas. Vai Ventspils pašvaldībai krīzes laikā, veidojot uzkrājumus, nebūs jārīkojas līdzīgi?

– Ventspils pašvaldība rīkojas atbilstoši likumam. Ja likums nosaka, ka par 15% jāsamazina darba samaksas fonds, tad pašvaldībai šis likums ir jāizpilda. Jābūt skopam, jo tikai tādā veidā var radīt uzkrājumus. Negaidot nekādas krīzes, mēs katru gadu veicam analīzi par pašvaldības funkcijām un izvērtējam, kādi resursi nepieciešami šo funkciju īstenošanai. To mēs darījām arī šogad, un kā katru gadu nedaudz tika samazināts štata vienību skaits. Jāatzīst, ka šogad vērtēšana notika stingrāk nekā citus gadus. Būtiski tika samazināti izdevumi visādu veidu iegādēm. Ļoti rūpīgi vērtējām remontu nepieciešamību. Tas viss kopumā nodrošināja iespējas veidot uzkrājumus.

Ar Eiropas projektiem ir tā: jāiegulda viens lats, un tad Eiropa tev dāvina 9 latus. Ja kāds tagad runā par krīzi pašvaldības vai pilsētas attīstības kontekstā, tad tas nozīmē, ka viņš krīzes apstākļos nekad nav strādājis! Tik ideāla situācija, tāda Leiputrija, kad pie viena lata dāvina deviņus, nekad nav bijusi! Ja kāds kaut ko tādu iedomātos vēl 2000. gadā, pat 2006. gadā, tad tie būtu franču utopistu sapņi par vienlīdzību, brālību un laimi. Ja agrāk lielus projektus finansējuma dēļ bija ļoti sarežģīti īstenot, tad tagad tas kļuvis vienkārši. Jābūt pēdējam muļķim, lai šādos apstākļos nespertu milzu soli pilsētas attīstībā. Piemēram, Ventspilī tikko sāka būvēt bērnudārzu, kuram Eiropas Savienība dos 1,2 miljonus latu. Kādreiz šāda projekta īstenošanai līdzekļi bija jāekonomē no pašvaldības budžeta ieņēmumiem.

– Jūs nonācāt pretrunā, sakot, ka kā pilsētas vadītājs esat skopulis. Iebraucot Ventspilī, ikviens pamana sakārtoto infrastruktūru, izremontētos bērnudārzus, skolas, uzbūvētos rotaļu laukumus. Rīgas vadītāji nelepojas ar skopumu, taču Rīgā mēs redzam bedrainas ielas, bezcerīgas rindas uz bērnudārziem. Kā to izskaidrot?

– Tas ir skopuma auglis. Starp citu, par bērnudārziem. Deviņdesmitajos gados pēc bērnudārziem nokritās pieprasījums, jo valdīja liels bezdarbs un bija maza dzimstība. Arī Ventspilī bērnudārzi par 20–25% nebija noslogoti. Rīgā bērnudārzu ēkas pārdeva. Ventspilī bērnudārzu tīkls tika saglabāts, saprotot, ka jaunu bērnudārzu būvēt ir nesalīdzināmi dārgāk nekā saglabāt esošo. Kopš 2006. gada ļoti strauji pieauga pieprasījums pēc vietām bērnudārzos. Lai segtu šo deficītu, mums šobrīd pilnīgi pietiek ar viena bērnudārza celtniecību ar 154 vietām. To par 70% finansēs Eiropas Savienība. Tas ir piemērs skopumam. Cits piemērs. 90. gadu sākumā būvmateriālu ražotnes direktors, izcils būvinženieris, tagad nelaiķis Gunārs Grunvalds atnāca uz domi un aicināja Ventspils ielas klāt ar betona bruģi. Viņš stāstīja, ka asfaltam garantija esot 10 gadu, bet bruģim – 50 gadu. Tā kā pilsētā bieži notiek ielu rakšanas darbi, asfalts jālauž un pēc tam no tā nekas pāri nepaliek, savukārt bruģi no rakuma vietas var izņemt un pēc tam ielikt atpakaļ. Vasarās asfalts rada izgarojumus – bruģis ne. Izmaksas asfalta un bruģa klājumiem esot aptuveni vienādas. Mēs piekritām šiem argumentiem un nolēmām ielas, izņemot tranzīta ielas, klāt ar betona bruģi. Tagad redzam: asfalts, kuru klājām pirms desmit gadiem, jau ir jāmaina, bet tur, kur bija ieklāts betona bruģis, nekas nav jāmaina.

Turklāt pirms vairāk nekā 15 gadiem mēs Ventspilī pirmie sākām kontrolēt smagā autotransporta slodzi uz asi. Nevar būvēt jaunas ielas, lai pa tām brauktu pārkrauts smagais transports un iznīcinātu gan mūsu darbu, gan mūsu naudu. Uzņēmēji ātri pierada, ka Ventspilī ar pārkrautām mašīnām nedrīkst braukt.

– Kāda ir situācija ar bezdarbu Ventspilī?

– Kad gadsimtu mijā uz sagrautās sociālisma rūpniecības drupām tika izveidota jauna infrastruktūra, mēs varējām sākt aktīvi piesaistīt industriālos investorus. Tajā brīdī Latvija jau virzījās uz iestāšanos ES. Tas bija labs signāls investoriem, ka viņu investīcijas darbosies viņiem saprotamā tiesiskā telpā. No 2002. līdz 2008. gadam Ventspilī kopumā īstenoti 19 industriālie projekti. Tajos nodarbināti 610 cilvēki. Ja ražotnes strādātu ar pilnu jaudu, tad tās nodarbinātu 1300 cilvēku. Visi šie projekti ar ļoti nelieliem izņēmumiem ir īstenoti pēc noteiktas investīciju shēmas: pašvaldība un brīvosta investē infrastruktūrā, savukārt privātie investori – iekārtās un tehnoloģijās. Atsevišķs ir stāsts par Ventspils brīvostas investīcijām ostas infrastruktūras modernizēšanā. Jaunajos termināļos no 2002. līdz 2008. gadam tika radītas 200 darba vietas. Termināļiem strādājot ar pilnu jaudu, varētu nodarbināt 400 cilvēku. Var teikt, ka pēdējos 7 gados rūpniecībā un ostas transportā radīts 1700 jaunu darba vietu, kas veido gandrīz 10% no Ventspils nodarbinātajiem.

Protams, ja pat Japāna uz pusi samazina savu eksportu, tad no tā nevar izbēgt arī Ventspils. Noieta tirgi pasaulē ir sašaurinājušies. Taču, tā kā visas Ventspils ražotnes savu produkciju eksportē uz Eiropas Savienību, kur saimnieciskās aktivitātes kritums nav tik liels kā Latvijā, attiecīgi Ventspilī ražošanas kritums ir niecīgāks. Daudzi ražotāji ražošanu ir ierobežojuši, bet ir arī daudzi, kuri nav ierobežojuši. Diemžēl pašvaldība šo situāciju nevar iespaidot.

– Ko pašvaldība dara, lai mazinātu bezdarbu?

– Mēs visu laiku palīdzam uzņēmējiem ar makšķeri, spoli, auklu un āķi.

Ventspils pašvaldība kopā ar brīvostu ir galvenie pasūtītāji celtniekiem. Pagājušajā gadā Ventspils brīvostas investīciju apjoms bija 24 miljoni latu. Ventspilij tas ir daudz. Arī pašvaldības investīciju apjomu mēs kāpinām, nevis samazinām. Mēs veltām maksimālas pūles, lai, izmantojot Eiropas naudu un brīvostas naudu, pabeigtu iesāktos un uzsāktu jaunus projektus.

Mēs rūpējamies, lai celtnieki būtu maksimāli noslogoti. Ja celtniekiem ir darbs, tas nozīmē, ka darbs ir būvmateriālu ražotājiem, tirdzniecībai, mazumtirdzniecībai, transportam, kultūras un atpūtas iestādēm. Rodas tautsaimniecisks efekts. Visačgārnākais mūsu valstī ir tas, ka tiek veltītas milzu pūles, lai saņemtu ārvalstu kredītus, bet pavirši, bez pienācīgas uzmanības tiek strādāts, lai Latvijas tautsaimniecībai piesaistītu 4 miljardus Eiropas naudas, kas mums tiek dāvināta.

Nākamais virziens – pašvaldība ir galvenais ventspilnieku atpūtas stimulētājs un tūrisma veicinātājs. Tas nozīmē, ka pašvaldība stimulē visu to, kas saistīts ar pakalpojumiem, ieskaitot ēdnīcas, kafejnīcas, viesnīcas, restorānus. Paraugieties, kādus objektus apmeklē Ventspils viesi. Tie visi ir pašvaldības radīti. Arī reklāmas darbu mēs ņemam uz sevi. Privātiem uzņēmējiem vien atliek strādāt ar saviem klientiem.

Nākamgad plānojam nodot ekspluatācijā vēl vienu tūrisma objektu – šaursliežu dzelzceļu, kurš savienos pludmali ar Piedzīvojumu parku.

– Kādi ir pēdējā laika projekti, kuri nodrošina darba vietas?

– Tikko pabeidza otro kārtu pasaulslavens komunālās tehnikas ražotājs Bucher – Schoerling Baltic. Nesen norvēģu akciju sabiedrība HBSI Production nodeva ekspluatācijā ēku ražotnei ar 120 darba vietām, kas ražos moduļu dzīvojamās mājas. Līdzīgu ražotni tuvākajā laikā atklās zviedru kompānija Bau-How, kura pie pilnas jaudas nodarbinās 250 cilvēku. Tikko svinīgi tika ieguldīts pamatakmens projektam Dendrolight Latvija. Tur strādās 60 cilvēku. Šogad sāka strādāt jaunais ogļu terminālis, kur brīvostas pārvaldes tiešās investīcijas ir 7,3 miljoni infrastruktūrā, bet netiešās investīcijās ieguldīti 15 miljoni. Savukārt privātais investors ieguldījis 58 miljonus latu – tur strādās 130 cilvēku.

– Vai jauna nodokļa uz dzīvojamo platību ieviešana ir pareizākais ceļš ekonomikas atveseļošanai?

– Jautājums, kam tiek piešķirta prioritāte – ražošanai vai patēriņam – vienmēr ir principiāls politisks jautājums. Labējās partijas teiks, ka ražošanai nodokļi jāsamazina, jo tad tā būs konkurētspējīgāka. Šobrīd, ja nauda tiek ieguldīta rūpnīcā, tad tās nekustamais īpašums tiek aplikts ar nodokli, turpretī, ja nauda tiek ieguldīta dzīvojamās mājas celtniecībā, tad šāda investīcija ar nodokli netiek aplikta. Noteikti ar nodokli ir jāpaliek dzīvojamais fonds, kas ir ekskluzīvs, ļoti liels. Nedrīkst pieļaut diskrimināciju – ja tu ieguldi ražošanā, tad tevi apliek ar nodokli, ja tu ieguldi ekskluzīvas mājas celtniecībā, tevi ar nodokli neapliek. Jābūt vienādiem spēles noteikumiem. Nosakot dzīvojamo platību, kuru neapliek ar nodokli, būtu jāorientējas uz standarta četru cilvēku ģimeni un 21. gadsimta māju. Tie varētu būt 400 m2. Ja ir lielāka platība, tad to varētu aplikt ar nodokli. Tas varbūt stimulētu nebūvēt tik lielas mājas un padomāt, ka varbūt tomēr ir vērts ieguldīt naudu tautsaimniecībā, piemēram, ražošanā.

Nodoklim vajadzētu ienākt pašvaldības kasē, un pašvaldībai ir jābūt tiesībām izdot saistošos noteikumus, kuros tiek atrunāts, kādām iedzīvotāju kategorijām un grupām un kuros gadījumos ir iespējama nodokļu atlaide.

– Intervijā Neatkarīgajai jūs nesen minējāt, ka strauji palielināsies to cilvēku skaits, kuri pametīs dzimtās vietas un pārcelsies uz dzīvi vai nu Rīgā, vai ārzemēs. Raugoties uz situāciju Ventspilī, daļa no potenciālajiem migrantiem par savu jauno dzīves telpu varētu izvēlēties jūsu pilsētu. Vai pašvaldība ir gatava uzņemt ekonomiskos bēgļus?

– Valdības realizētais obligātais darba algu samazinājums par 15% vai 20% izveidojis tik grandiozu darba samaksas starpību starp Latviju un veco Eiropu, ka tas radīs milzu stimulu meklēt darbu Eiropas valstīs. Tas nozīmē, ka Latvija zaudēs darbaspēku. Mēs kā pašvaldība šo procesu nevaram ietekmēt, jo likums tiek pieņemts Saeimā un šis likums mums ir jāievēro. Ietekmes sfēras attiecībā uz darba samaksu pašvaldībai ir ļoti ierobežotas. Tagad šo jautājumu regulē Latvijas saistības pret Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju. Es redzu šo institūciju centienus kā mērķtiecīgu plānu radīt maksimālus apstākļus, lai gados jauni cilvēki no šejienes aizbrauktu uz vecajām dalībvalstīm, kurām trūkst darbaspēka. Tās jau ir izmēģinājušas importēt darbaspēku no arābu valstīm un ir sapratušas, ka kultūras un reliģiskās atšķirības ir ļoti lielas un tādējādi izdevīgāk darbaspēku nosūkt no tādām valstīm kā Latvija. Nezinu, kādēļ neviens par to nerunā. Saprotot šīs tendences, mēs pašvaldībā esam izstrādājuši atbalsta programmu atsevišķu profesiju, piemēram, ārstu, pārcelšanai uz pastāvīgu dzīvi Ventspilī. Līdzīgu programmu ieviesīsim pedagogiem un arī citām profesijām. Tie nebūs tūkstoši. Runa ir par dažiem desmitiem cilvēku. Bet, ja cilvēki pārceltos uz Ventspili, mani tas nebaidītu, mani tas priecētu. Argumenti, kādēļ lai brauktu uz Ventspili, ir neapgāžami – Ventspils ir pilsēta ģimenei.

Intervija pārpublicēta no: http://www.nra.lv/zinas/23956-aivars-lembergs-naudas-jautajumos-esmu-skops.htm

Publicēts lapā: 5.06.2009