Kalendārs

Aivars Lembergs: Valdības neprātīgajiem lēmumiem nav racionāla skaidrojuma (NRA, 28.05.2009)

Foto: F64

Foto: F64

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai atklāj Latvijas vadītāju kļūmes un piedāvā racionālus risinājumus finanšu krīzes pārvarēšanai.

– Kāda būs Latvija pēc pašvaldību vēlēšanām – vai izmaiņas būs radikālas jeb nebūtiskas?

– Ja runājam par politiskām nokrāsām, tad mana prognoze ir – izmaiņas nebūs būtiskas. Tautas partija nostiprinās savas pozīcijas; pašvaldībās būs pienācīgi pārstāvēti Zaļie un zemnieki; sekmīgi būs startējusi arī LPP/LC. Tam ir objektīvs pamatojums. Šajos „treknajos gados” politiskās partijas, pirmkārt Tautas partija, nekautrējās izmantot valsts resursus, piešķirot līdzekļus savām pašvaldībām. Šīs pašvaldības pēdējos četros gados ir daudz ko paveikušas un tādējādi pašvaldību politiķiem ir, ko vēlētājiem parādīt.

– Pēc pašvaldību vēlēšanām mēs beidzot ieraudzīsim reģionālo reformu dzīvē.

– Tas gan. Pašvaldību karte pēdējo desmit gadu laikā pirmo reizi radikāli mainīsies. Pirms desmit gadiem, lai iegrieztu Zemnieku savienībai, de facto tika likvidēti rajoni. Tagad tiek atjaunoti novadi. Diemžēl reģionālo pašvaldību skaits ir pārmērīgs un nesabalansēts. Mums būs pašvaldības, kurās dzīvo 50 000 iedzīvotāju, tām blakus būs pašvaldības ar dažiem tūkstošiem cilvēku. Šī reforma ir kļūdaina. Reformas mērķis nekādā gadījumā netiks sasniegts. Reformas mērķim bija jābūt – izveidot pašvaldības, balstoties uz tautsaimnieciski pamatotiem Latvijas attīstības centriem. Valsts mērogā attīstības centru nevar būt vairāk kā 26. Tie nevar būt 118, vai kaut kas tamlīdzīgs. Agri vai vēlu, bet pašvaldību teritoriālo reformu vajadzēs virzīt tālāk, samazinot pašvaldību skaitu.

– Tātad reformai būs nepieciešamas būtiskas korekcijas?

– Noteikti. Ja šī kroplā struktūra saglabāsies, tas ļoti negatīvi iespaidos Latvijas valsts attīstību. Tas izslēgs iespējas policentriskai attīstībai. Pašvaldību reformai un administratīvi teritoriālai reformai vajadzēja notikt sinhroni. Tas, ko valsts pārvaldē dēvē administratīvi teritoriālo reformu, reālā dzīvē nemaz neeksistē. Reālitātē kaut kas notiek, bet visā tajā, kas notiek, nav vienotas filozofijas. Piemēram, tagad Kurzemes policijas reģionālais centrs būs Liepājā. Bet ventspilniekiem reģionālais centrs ir Rīga, jo aizbraukt uz Rīgu ir nesalīdzināmi ērtāk un vienkāršāk nekā uz Liepāju vai Kuldīgu. Valsts pārvalde, pirmkārt, ir pakalpojums, kur klients ir jebkura fiziska vai juridiska persona. Pakalpojuma sniedzējam jāatrodas pēc iespējas tuvāk pakalpojuma saņēmējam. Bet šobrīd tiek ielikts ļoti nopietns pamats Latvijas tālākai degradācijai un stagnācijai. Tam būs ārkārtīgi smagas sekas, jo būtiski pasliktināsies ārpus Rīgas dzīvojošo cilvēku dzīves līmenis. Iedzīvotāji tiks attālināti no sabalansētas dzīves telpas. Šī sabalansētā dzīves telpa iedzīvotājiem tiks administratīvi atņemta. Normālai dzīvei nepieciešams darbs maksimāli tuvu dzīves vietai un pakalpojumu saņemšanai. Ja kāds no galvenajiem pakalpojumu veidiem tiek atņemts, tas automātiski noved pie cilvēku bēgšanas no attiecīgās dzīves vietas. Uz kurieni bēgt – tas jau ir nākamais jautājums. Tā ir vai nu Rīga un Pierīga, vai arī ārzemes. Šobrīd dominē ārzemes.

– Vai šobrīd vēl ir iespējams veikt konkrētus pasākumus, pieņemt konkrētus lēmumus, lai novērstu reģionālo degradāciju?

– Nelaime ir tāda, ka visi šo kļūdaino lēmumu gatavotāji ir rīdzinieki. Viņiem pārējā Latvija ir tikai un vienīgi sēņošanas vai sauļošanās vieta. Labākā gadījumā tuvinieku kapu apmeklēšanas vieta. Līdzīgi ir ar tagadējiem nezināmiem un galvenais neievēlētiem mūsu priekšniekiem no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF). Viņiem Latvija ir statistikas dati kompjūtera ekrānā, un pārbrauciens no lidostas Rīga uz Rīgas centru un atpakaļ.

– Pēc pašvaldību vēlēšanām droši vien beidzot uzzināsim, par cik procentiem tiks apcirpts valsts budžets. Ko tas cilvēkiem atnesīs?

– Mēs ieraudzīsim dramatisku ainu. Visšausmīgākais ir tas, ka Latvija spītīgi atsakās ņemt Eiropas Savienības dāvinātos miljardus. Tas ir lielākais paradokss – no 4 miljardiem, kurus mums dāvina, un kuri mums ir pieejami kopš 2007. gada, mēs atsakāmies, bet tajā pašā laikā mēs pieliekam milzu pūles, lai dabūtu kredītu no SVF, kuru mums būs jāatdod! To, ko mums dāvina, mēs neņemam, bet to, ko mums varbūt aizdos – tur mēs esam gatavi līst uz vēdera. Es neredzu racionālo pamatu, kādēļ no šīs naudas būtu jāatsakās. Mans veselais saprāts to aptvert nevar un es domāju, ka te jau jārunā par diagnozi, par klīnisku ainu.

– Kurš ir slimnieks?

– Visa Latvijas valsts pārvalde.

– Kas tā par slimību?

– Es to citādāk nevaru izskaidrot, kā vien ar drausmīgo okupācijas mantojumu. Mēs zem sveša zābaka esam dzīvojuši kopš 13.gadsimta. Tās ir Latvijas 800 gadu kolonizācijas sekas.

– Jūs domājat vergu apziņu?

– Vergu apziņa varbūt nē, bet kalpa sindroms gan. Prioritātes, kādas no sabiedrības puses tiek stādītas varai, ir drausmīgi ačgārnas. Piemēram, nejēgā tiek doti līdzekļi KNAB, kurš prasa nesamērīgu algu paaugstinājumu. Tiek nosodīta atbildības prasīšana no caurkritušiem iestāžu vadītājiem. Kādēļ sabiedrība nepieprasa racionāli izmantot kaut vai tos resursus, kurus mums dāvina? To es nespēju saprast.

Kalpa dvēseles darbojas pēc principa – saimnieks teica, es izdaru. Notiek pat vēl trakāk. Piemēram, SVF mūsu kalpa dvēselēm pasaka, kas ir jāizdara. Tās uzreiz visu apsola izdarīt, pēc tam aiziet mājās un sāk prātot: ak šausmas, ko mēs sasolījām. Ja darīsim tā, mums noraus galvu, ja darīsim šitā – nocirtīs kājas. Tad šīs kalpa dvēseles sāk prātot, kā sasolīto nepildīt. Bet kakla kungi raugās datorā, kas rāda tikai ciparus. Beigu beigās kakla kungi tāpat piespiedīs kāpt šķīstītavā. Uz to šīs dvēseles ir gatavas, bet paņemt naudu, ko dāvā – to gan nē! Neparko! Protams, lai šo dāvāto naudu paņemtu, vajadzīga atbildība un pašorganizēšanās. Bet tā jau mums nepiemīt.

– Vai līdz ar to neapstiprinās runas, ka latvieši savu neatkarīgu valsti nemaz nav pelnījuši, jo, izrādās, viņi nemāk noturēt varu?

– Muļķības! Es esmu pelnījis neatkarīgu valsti!

– Vai Latvijā ir daudzi tādi, kā jūs?

– Esmu pilnīgi pārliecināts – vēl aptuveni 2,3 miljoni.

– Ko vēl mēs ieraudzīsim jaunajā budžetā?

– Dramatisku tautsaimniecības kritumu. Šobrīd runā par IKP 18% kritumu, citi par 22%. Atkarībā no tā, kādi ir attīstības scenāriji, ir jāsper attiecīgi soļi. Milzu kļūda ir Latvijas valsts politika attiecībā uz nacionālo valūtu. Tā pamatā ir mākslīga valūtas nepamatota bezgalīga iesaldēšana. Šai politikai bija katastrofālas sekas jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Tā iznīcināja pilnīgi visu rūpniecību. Visu eksportu pilnībā. Šobrīd notiek pilnīgi tas pats.

– Tātad jūs atbalstāt lata devalvāciju?

– Kāda runa var būt par lata stabilitāti, ja inflācija ir 15%? Lats ir piesiets eiro, bet eiro zonā inflācija bija divi procenti. Devalvācija reāli ataino situāciju tautsaimniecībā. Ja visapkārt notiek lejupslīde, nevar būt tā, ka, kaut kas stāv uz vietas. Protams, lata devalvācija būtu sāpīga, bet tad nevajadzētu veikt tik drastiskus budžeta samazinājumus. Tas, ka Latvijas Banka atrodas ārpus parlamenta kontroles, ir absolūti nenormāli. Latvijas Banka strādā pretēji Latvijas tautsaimniecības interesēm. Tā strādā bankas kā iestādes un tās vadītāju interesēs.

Mums visu laiku stāsta, ka mēs esam stratēģiskie partneri, ka mums ir kopējas mājas un mums ir kopēja ekonomiskā telpa, mēs esam ES un NATO, un tāpēc mums ir jākaro pa visu pasauli. Latvijai šobrīd ir ļoti grūts brīdis. Palīdzība, kura šobrīd vajadzīga Latvijas tautsaimniecības atdzīvināšanai, ir neliela naudas summa tādām valstīm kā ASV. Piemēram, ASV savas ekonomikas atveseļošanai tikai privātai kompānijai General Motors piešķīra 5 miljardus ASV dolāru. Vai Savienotajām Valstīm Latvija ir vairāk vai mazāk svarīga kā General Motors?

– General Motors ASV valdībai noteikti ir svarīgāka.

– Tādā gadījumā amerikāņiem arī skaidri un gaiši vajag pateikt, ka jūs mums esiet pie kājas. Bet Amerikai neko nenozīmētu atmest Latvijai pāris miljardu jauna Maršala plāna īstenošanai, investīcijām, kas veicinātu nodarbinātību.

– Kāpēc ASV būtu jāīsteno vēl viens Maršala plāns?

– Austrumeiropas valstu ekonomikas pirms nepilniem 20 gadiem tika iznīcinātas, jo tās atteicās no sociālisma un pārgāja uz tirgus ekonomiku. Tieši tādēļ šo valstu ekonomika būtu starptautiski atbalstāma. Fašistiskā Vācija bombardēja Londonu, pēc tam zaudēja Otro pasaules karu. Pēc kara ASV īstenoja Maršala plānu, investējot līdzekļus bijušajā fašistiskajā Vācijā. Latvija PSRS sastāvā arī zaudēja karu – auksto karu. Tika iznīcināta visa Latvijas rūpniecība. Taču Latvija nebombardēja Londonu un negremdēja sabiedroto kuģus Atlantijas okeānā. Tomēr Latvijā Maršala plāns netiek īstenots. Kāpēc? Tas nozīmē, ka mēs tiekam uzskatīti par vēl sliktākiem, nekā fašistiskā Vācija. Vieni slepkavoja, bet pēc tam saņēma palīdzību. Es uzskatu – pareizi, ka šāda palīdzība tika sniegta. Bet mēs nesaņēmām neko, pat neraugoties uz to, ka nevienam neko ļaunu nebijām darījuši. Ar to es tikai aicinu uz šiem jautājumiem raudzīties globālāk. Vai nu mums amerikāņi palīdz un iedod attīstībai naudu, vai arī mēs pārtraucam misiju Afganistānā.

Latvija NATO reāli atradīsies tikai tad, kad Latvijā būs militārā kompleksa rūpnīcas, kuras ražos militāri rūpniecisko produkciju NATO vajadzībām. ASV jādod nauda, lai šeit būvētu jaunas rūpnīcas, kuras tiek nodotas pārvaldībā amerikāņiem – kaut vai tam pašam General Motors. Tikai tad mēs būsim ASV stratēģiskie partneri.

– Jaunā laika politiķi saka, ka nu beidzot laimīgi esam nonākuši bedres dibenā un teju, teju kāpsim no krīzes ārā. Kā jūs vērtējat šo paziņojumu, ņemot vērā, piemēram, ka tūlīt budžets tiks būtiski apgriezts?

– Krīze ir politiskās elites galvās. Piemēram, Latvijas prezidents viesojās ASV. Atgriežoties viņam vajadzēja paziņot, ko viņš no turienes ir atvedis Latvijas tautai. Ja es braucu uz Rīgu, es ventspilniekiem vienmēr kaut ko atvedu. Savulaik atgriežoties no PSRS Valsts plāna vai nozaru ministrijām Maskavā, es vienmēr kaut ko atvedu. Kaut vai 10 tonnas cinkotā skārda. Mūsu vadonis aizbrauca uz ASV un atgriezās, taču neviens nezina, ko viņš mums ir atvedis.

– Viņš atveda smaidīgu savu sievu Lilitu.

– Ja sieva smaida, tas nozīmē, ka jau ir sasniegts labs rezultāts. Tas nozīmē, ka viņai blakus bijis labs vīrietis, kas jau ir vērtība.

Bet bedres dibena sasniegšana tik tiešām nav aiz kalniem. Tā ir taisnība. Mūs no šis krīzes aiz matiem izvilks pasaules ekonomikas atveseļošanās, kura šobrīd gan vēl nav vērojama.

– Politiķis Gundars Bērziņš pauda ideju par pašvaldību sapulci, kura varētu pārņemt daļu no valsts funkcijām līdz jaunas Saeimas un prezidenta ievēlēšanai. Kā jūs šo ideju vērtējat?

– Kopsapulcei varu nevar uzticēt. Tas nav paredzēts arī Satversmē. Satversme ir jāievēro, lai gan mēs redzam, ka pēdējā laikā pat valsts pirmās personas Satversmi ignorē.

– Piemēram?

– Satversmē teikts, ka katrs savas intereses var aizstāvēt taisnīgā tiesā. Es savas tiesības pret prokuratūru taisnīgā tiesā nevaru aizstāvēt tādēļ, ka gala lēmumu pieņem prokurors. Esam nonākuši tik tālu, ka vainu vai nevainīgumu nosaka nevis tiesa, bet prokurors. Cits piemērs: Satversmē ir noteiktas prezidenta funkcijas. Tur nav teikts, ka prezidents dod uzdevumus parlamentam. Ja viņš to vēlas darīt, tad vispirms jāgroza Satversme.

– Zvērināts advokāts Andris Grūtups runā par prezidentālu republiku. Vai šāds variants būtu pieņemams?

– Noteikti būtu, jo diemžēl Latvijas neatkarības gadi ir pierādījuši, ka Veimāras republikas modelis nav efektīvs. Es esmu par prezidentālu republiku.

– Ja runājam par prezidentālu republiku, tad gara acīm jāraugās, kurš varētu ieņemt šo godpilno amatu?

– Neviens krēsls nekad tukšs nav palicis. Tagad ievēl Saeimu un daļa tautas pēc pusotra gada jau vēlas citu Saeimu. Arī tad, kad ievēlēs prezidentu, daļa nebūs apmierināta. Ja kādu neapmierina vēlēšanas, tad jau atliek tikai viens variants – leģitimizēt varas mantošanas tiesības. Kādu prezident ievēlēs, tādu ievēlēs. Svarīgi, lai viņa pilnvaras nebūtu ilgāk par diviem periodiem. Uzskatu, ka neviena amatpersona augstākajā valsts varas ešelonā nedrīkst aizsēdēties ilgāk par diviem termiņiem.

Es personīgi balsotu par tautsaimnieciski izglītotu cilvēku, kurš ir pieredzējis vadītājs. Atšķirībā no daudziem Latvijas vadītājiem, kuri pēc iestāšanās ES un NATO zaudējuši sapratni, uz ko tiekties, mans mērķis nekad nav bijis tiekties, lai iestātos, vienalga kur. Tautas labklājība un tās pieaugums ir mērķis, kurš ir bezgala garš un grūts, bet šis ceļš ir salīdzināms ar to, kā uz šo mērķi virzās citas tautas. Kad mūsu tauta dzīvos tādā labklājībā, ka citi to apskaudīs, tad mēs varēsim teikt, ka mūsu nākamais mērķis ir nepazaudēt šo pozīciju.

– Vēl viens pārsteigums pēc pašvaldību vēlēšanās droši vien būs, ka Rīgā uzvarēs tās partijas, par kurām pamatā balso krievu elektorāts. Tas būs izskaidrojams ar šo partiju spēju konsolidēties. Vai iespējama latviešu elektorāta partiju konsolidācija?

– Ja runājam par Saskaņas centru – jo tuvāk viņi būs varai, jo viņiem grūtāk būs noturēt apvienību, kurā ietilpst četras partijas. Viņi tiks plosīti gan no ārienes, gan no iekšienes. Jau 2001. gada pašvaldību vēlēšanās šo spēku apvienība guva ļoti labus rezultātus. Bet ievēlētie deputāti Rīgas domē sāka realizēt savu neatkarīgu politiku, pasūtot Jurkānu uz poda. Jurkāns pilnībā zaudēja savu ietekmi uz šiem deputātiem. Lai arī šobrīd ārēji nav redzams, bet situācija apvienības iekšienē ir smaga. Situāciju īpaši smagu padara tas, ka viņi ir ļoti atkarīgi no Stepanova naudas. Tas viņus tuvina Jaunam laikam, Pilsoniskai savienībai un Sabiedrībai citai politikai. Šis lielais neoficiālais sponsors ir vienojošais faktors, kas no ārpuses var konsolidēt Saskaņas centru un šīs trīs latviešu elektorāta partijas, bet no iekšpuses var darboties kā apvienības sašķēlējs. Tas, protams, var būt par iemeslu tam, ka var neiznākt šobrīd jau it kā atrunātais variants, ka Ainārs Šlesers varētu kļūt par Rīgas pilsētas mēru.

– Valdība mēģina pieņemt lēmumus par māmiņu algu samazināšanu, plāno būtiski apcirpt bezdarba un citus pabalstus, dzirdamas runas par gramstīšanos gar pensijām un 10 000 skolotāju izmešanu no darba. Vai šie ir vienīgie risinājumi, kā savilkt galus finansēm?

– Es šādu politiku kategoriski neatbalstu sekojošu iemeslu dēļ: pirmkārt, sociālā budžetā nauda ir. Šo budžetu veido visi mūsu sociālā nodokļa maksājumi. Valsts budžets jau ilgāku laiku ir dzīvojis uz sociālā budžeta rēķina, respektīvi, uz pensionāru un dažādu pabalstu saņēmēju rēķina. Valstij savas saistības ir jāpilda, jo mēs savas saistības valsts priekšā esam izpildījuši. Runājot par māmiņu algām – demogrāfiskā situācija Latvijā ir katastrofāla un pārskatāmā nākotnē turpinās tāda palikt. Aiz kalniem nav brīdis, kad Latvija, izņemot Rīgu, kļūs lieliska sēņošanas vieta vāciešiem un pēc tam ķīniešiem. Jāatgādina, ka šīs pensijas un pabalsti tiek tērētas Latvijā. Šī nauda tiek maksāta Latvijas tautsaimniecības dzīvības uzturēšanai.

– Kādus lēmumus jūs pieņemtu, lai optimizētu budžetu?

– Māmiņu algas ir māmiņu algas un nekādi tēvi. Kas ir bērna māte, tas vienmēr ir skaidrs, bet kas ir bērna tēvs, tas vēl ir jautājums. Iespējams ir bijuši pārspīlējumi ar pabalsta maksājuma mērogiem un apjomiem. Acīmredzot tie, kuri pieņēma lēmumu par konkrētā pabalsta apjomu situāciju pielāgojuši savām vajadzībām. Diemžēl pie mums tā gadās.

– Kādi vēl lēmumi pieņemami?

– Latvijas aizsardzības spēki ir nevajadzīgi uzpūsti. Daļu no šīs naudas es nodotu policija. Latvijas drošība tiks nodrošināta vien tik, cik tas ir ASV interesēs, līdzīgi kā tas bija Kuveitas gadījumā. Kuveita nebija NATO, bet par tās suverenitāti karoja vesela koalīcija. Karoja ne jau par Kuveitu, bet gan par naftu. Jautājums – vai intereses, kādas ASV saistās ar Latviju, ir tā vērtas, lai par mums karotu? Jā tās nav tā vērtas, tad atrašanās vai neatrašanās NATO pilnīgi neko nenozīmē. Mēs bruņošanās jomā tērējam milzīgu naudu, kuru Latvijas mazā valsts nevar atļauties. Ja mūsu aizsardzības budžets sastādīs 0,3% no iekšzemes kopprodukta, tas būs vairāk nekā vajadzīgs. Tas jautājumu par sociālo budžetu atrisina pilnīgi un galīgi. No šīs naudas vēl pietiks mūsu iekšējās drošības nostiprināšanai policijas vajadzībām.

– Kuras represīvās un citas valsts pārvaldes iestādes jūs rosinātu likvidēt?

– Milzu resursi tiek tērēti, lai kontrolētu partiju priekšvēlēšanu naudas tēriņus. Kādēļ tie jākontrolē? Lai partijas tērē, cik tās vēlas. Nešaubīgi KNAB un Drošības policija ir jāapvieno. Prokuratūrai jānoņem izmeklēšanas funkcija un jāatstāj likumu ievērošanas un valsts apsūdzības uzturēšanas funkcijas. Šobrīd prokuratūra pati izmeklē un pati sevi uzrauga. Tas ir PSRS mantojums un tas ir absolūti nenormāli. Latvijas Banka ar steigu jāapvieno ar Finanšu uzraudzības un kapitāla tirgus komisiju. Abu iestāžu funkcijas var veikt Latvijas Banka, pat nepalielinot tās budžetu. Arī visas valsts aģentūras ir pilnīgi nevajadzīgas – tām jāiekļaujas vienotā pārvaldes aparātā.

– Daudzi cilvēki ir neziņā, par kuru no Eiroparlamenta deputātu kandidātiem balsot. Kādas kandidātu personīgās kvalitātes jūs ieteiktu ņemt vērā, izdarot izvēli par labu tam vai citam Eiroparlamenta kandidātam?

– Deputātam Eiroparlamentā jābūt drosmīgam, pieklājīgi nekaunīgam, jāmīl Latvijas tauta, jākalpo Latvijas tautai un jābūt pieredzei valsts un pašvaldību pārvaldē.

– Vai plakātos uz ielām esat pamanījis sejas, kuras atbilstu šim raksturojumam?

– Roberts Zīle. Viņš gan nav īpaši nekaunīgs, taču jāatzīst, ka Eiroparlamentā viņš strādāja visai veiksmīgi. Viņš, piemēram, palīdzēja risināt tranzītbiznesa jautājumus gan Eiropas Parlamentā, gan Eiropas Komisijā. Godmani kā premjeru gan es neliktu, taču Godmanis kā Eiroparlamenta deputāts būtu visai labs. Šķiet, arī profesore Baiba Rivža ir uzstājīga un zinoša politiķe.

Intervija pārpublicēta no: http://www.nra.lv/zinas/23420-aivars-lembergs-valdibas-nepratigajiem-lemumiem-nav-racionala-skaidrojuma.htm

Publicēts lapā: 28.05.2009