Kalendārs

Vajadzīgs jauns Māršala plāns (06.05.2009)

Foto: Raitis Plauks/f64

Foto: Raitis Plauks/f64

Divus gadus pēc Otrā pasaules kara – 1947. gadā – Amerikas Savienotās Valstis piedāvāja Rietumeiropai plānu, kas ērtības dēļ saīsināti tiek saukts par Māršala plānu. Zinātniskā literatūrā minēts arī pilns šā plāna nosaukums – Eiropas atgūšanās programma.

Iespēja piedalīties Māršala plānā tika piedāvāta arī toreizējai PSRS, tomēr tās politiskā vadība šo iespēju nepieņēma. Tādējādi iespēja piedalīties Māršala plāna īstenošanā tika liegta arī visiem PSRS satelītiem, nemaz jau nerunājot par toreizējās PSRS sastāvdaļām – Baltijas republikām. Sākās Aukstais karš.

Būtiski ir tas, ka ASV Māršala plānā dalību neliedza Otrā pasaules kara izraisītājai un vienlaikus arī galvenajai zaudētājai Vācijai. Tas tika skaidrots ar ASV politiķu pragmatismu, jo bija skaidrs, ka Otro pasaules karu lielā mērā izraisīja Vācijas sagrāve Pirmajā Pasaules karā un zaudētājai uzliktās kontribūcijas, tomēr vienalga – amerikāņu tautai, pastiepjot palīdzīgu roku, šajā gadījumā „krupis” bija jānorij un jāaizmirst par holokaustu, tuvākās sabiedrotās Anglijas galvaspilsētas Londonas bombardēšanu un citām vāciešu iniciētā kara šausmām.

ASV četru gadu laikā Rietumeiropā ieguldīja aptuveni 13 miljardus dolāru, kas, protams, nav 13 miljardi mūslaiku cenās, bet vairākas reizes lielāka nauda. Māršala plāna īstenošanas rezultātā Rietumeiropa pēc kara atdzima neredzēti ātros tempos un jau pēc 20 gadiem ne tikai pilnībā bija pārvarētas kara sekas – Māršala plāna valstis nostājās uz iepriekš neredzētas attīstības un labklājības ceļa.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā PSRS zaudēja Aukstajā karā, ko „vainagoja” šīs valsts oficiāls sabrukums 1991. gada augustā. Lai gan ASV un šajā gadījumā arī citu „Lielā septītnieka” valstu uzvara bija spoža – PSRS bloka valstu ekonomika tika gandrīz pilnībā sagrauta, atvērās milzīgs tirgus Rietumvalstu precēm, par kurām zaudētāji norēķinājās ar saviem dabas resursiem vai sniedzot lētus pakalpojumus – nedz ASV, nedz citas „Lielā septītnieka” valstis šoreiz jaunu Māršala plānu nepiedāvāja.

Es uzskatu, ka tādējādi „Lielais septītnieks” palika parādā zaudētājiem. It sevišķi jau PSRS satelītvalstīm Austrumeiropā un kādreizējām PSRS republikām, kurām politisku iemeslu dēļ nebija nekādu iespēju piedalīties jau pirmā Māršala plāna īstenošanā, bet otrais nemaz netika piedāvāts.

Nesen prezidents Baraks Obama atzina, ka pašreizējā globālajā krīzē vainojama ASV. Drosmīgs solis, bet kāpēc ASV neiet soli tālāk un nepiedāvā jaunu Māršala plānu?

It sevišķi svarīgi par šo parādu ir atcerēties šobrīd, kad pastāv drauds, ka Latvijas ekonomika tiks vēlreiz sagrauta globālās ekonomiskās krīzes iespaidā.

Latvijas ārlietu ministri jau ilgstoši sūdzas, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO valsts vadībai vairs nav politisku uzstādījumu ārlietās. Es saku – te ir politisks uzstādījums, cīnīties par to, lai „Lielais septītnieks” atzītu savu parādu un beidzot piedāvātu Austrumeiropas un Baltijas valstīm jaunu Māršala plānu. Ārlietu ministriem būtu jāmeklē sabiedrotie kaimiņvalstīs šīs idejas īstenošanā, nenogurstoši par parādu jāatgādina „Lielā septītnieka” valstīm, kā arī jāveic citi nepieciešamie pasākumi.

Ļoti iespējams, ka būs tādi politiķi, kuri teiks – Māršala plāna mantinieki ir Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), līdz ar to var uzskatīt, ka Latvija jau saņem atbalstu krīzē. Paldies par šo atbalstu, tomēr tas neatbilst Māršala plāna būtībai. Ne viens cents no SVF aizdevuma nav paredzēts Latvijas industrializācijai, netiek piedāvātas nekādas iespējas Latvijai piedalīties starptautiskajā darba dalīšanā, kurā bez protekcijas iesaistīties ir gandrīz neiespējami.

Es jau vairāk kārt esmu paudis viedokli par to, ka kamēr Latvija nav iesaistīta NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā, piemēram, ļaujot mums ražot strēlnieku ieročus, bruņumašīnas vai kara kuterus, tikmēr mēs šajā organizācijā esam iestājusies tikai formāli. Tieši tāpat var secināt: kamēr pasaules bagātās valstis uz Latviju skatās tikai kā uz noieta tirgu un baidās no Latvijas kā konkurenta industrializācijas attīstībā, tikmēr šīs valstis mums ir parādā. Vismaz jauna Māršala plāna apmērā.

Aivars LEMBERGS,
Ventspils domes priekšsēdētājs

Publicēts lapā: 6.05.2009