Kalendārs

Lembergs: “Valsts vadība šobrīd ir pilnīgi apstulbusi” (NRA, 28.04.2009)

Foto: Mārtiņš Zilgalvis / F64

Foto: Mārtiņš Zilgalvis / F64

Ventspils mērs Aivars Lembergs sarunā ar Neatkarīgo uzsver, ka valdības galvenais uzdevums šobrīd ir izveidot krīzes pārvarēšanas vadības mehānismu. Ja tāds mehānisms netiks izveidots, tad Latvijā ir jārīko ārkārtas Saeimas vēlēšanas vai arī atkārtosies trīsdesmito gadu vēsturiskais scenārijs.

– Dziļās ekonomiskās krīzes dēļ dominējošā pozīcijā valdībā atgriezusies partija Jaunais laiks, ar kuru jums ir sarežģīta attiecību vēsture – ir bijusi gan sadarbība, gan konfrontācija, piemēram, Grinbergu dēļ. Kā vērtējat Valda Dombrovska valdības apstiprināšanu?

– Jā, tiešām. Es atbalstīju Jaunā laika rašanās procesu, un arī citi ventspilnieki to atbalstīja. Ventspilnieki sākotnēji deva trešdaļu no visiem šīs partijas finanšu resursiem. Bet pirms nokļūšanas pie varas Jaunais laiks jau nepaziņoja, ka viņi darbosies pret. Viņi teica, ka darbosies par, īstenojot kādu politiku. Diemžēl sākotnējā periodā viņu darbošanās galvenais motīvs bija iznīcināt savus politiskos konkurentus. Diskreditēt, ja var, tad ielikt cietumā, ierosināt kriminālprocesus un apsūdzības. Tāpēc arī mana attieksme pret viņiem mainījās. Es, protams, nevarēju arī paredzēt, ka tik ļoti viņu interesēm kalpos un viņu pasūtījumus pildīs ģenerālprokurors Jānis Maizītis.

Šis ir otrais Jaunā laika uznāciens. Šobrīd es redzu, ka viņi domā, ko darīt. Pagaidām nav redzams, ka viņi pieturētos pie vecā mērķa – salikt savus politiskos pretiniekus cietumā. Bet, lai varētu runāt par Dombrovska valdību, daži vārdi ir jāpasaka par Kalvīša un Godmaņa valdībām. Man liekas, ka Kalvītis pazaudēja tautsaimnieciskās realitātes izjūtu. Faktiski sākotnējais Kalvītis stipri atšķīrās no beigu Kalvīša. Beigās varēja just, ka tiek īstenots princips – valstij jākalpo vienas partijas interesēm.

Ne jau materiālām, bet politiskām interesēm.
– Tas šai partijai atspēlēsies?
– Nē, es domāju, ka pašvaldību vēlēšanās būs tieši otrādi. Viņi plūks laurus. Bet par Godmani runājot – ja man būtu bijusi tāda iespēja, es viņu būtu mēģinājis atrunāt, lai viņš neuzņemtos premjera amatu. Tāpēc, ka viņam Dievs nav devis talantu būt par vadītāju, kurš pirmām kārtām ir organizators. Dievs no viņa ir novērsies tādā ziņā, ka Godmanis nav organizators. Ja Staļins uzticētu nevis Berijam, bet Godmanim uzbūvēt atombumbu, tad krieviem vēl šodien atombumbas nebūtu. Jo Godmanis viens pats to arī taisītu. Protams, Godmanim nekādā gadījumā nevar pārmest ne darbaspēju, ne atbildības, ne uzņēmības, ne pašaizliedzības trūkumu.

Man liekas, ka Jaunais laiks ar Dombrovski priekšgalā nebija gatavi, ka viņiem radīsies iespēja atgriezties pie varas un iegūt vēl arī finanšu un ekonomikas ministru amatus. Viņiem jau sen vajadzēja darboties ēnu kabineta režīmā atbildīgākajās nozarēs. Bet izrādās, ka viņi atrašanos opozīcijā neuztvēra kā pienākumu meklēt labāku vai alternatīvu risinājumu attīstības problēmām. Tas man faktiski ir pārsteigums. Bet rezultāts ir tāds, ka no novembra valstī nekas nenotiek, ja neskaita aritmētiskas darbības. Iemesls ir skaidrs – ja tu neesi gatavojies vadīt valsti, tad ielēkt iekšā šajā darbā ir ļoti grūti. Tāpēc mēs redzam, ka augstākā valsts vadība šobrīd ir pilnīgi apstulbusi. Un paralizēta savā domāšanā un rīcībā. Vai paralīze beigsies – šobrīd nekādu pārliecinošu signālu nav.

– Vērtējot milzu aizdevumu, kas tika lūgts pagājušā gada beigās, un mūsu valsts augstāko amatpersonu solījumus, lai šo aizdevumu saņemtu, jūs viens no pirmajiem skarbi pateicāt: “Latvijas neatkarība ir zaudēta, vara pieder kreditoram.” Vai no šā viedokļa nav vienalga, vai nespējīgo valdību vada Godmanis, Dombrovskis, Kalniņš, Bērziņš?
– Vai Kirhenšteins, vai Lācis?
– Nē, nē. Tie gan vairs ne.
– Es neteiktu, ka tas ir vienalga. Piemēram, ja māte liek dēlam: “Tava māsa precas, tev jānoorganizē kāzas un tev jābūt kāzu vadītājam”, tad arī šajā gadījumā uzdevumus dod kāds cits no malas. Bet tās kāzas var ļoti dažādi noorganizēt. Var būt ļoti veiksmīgas kāzas, un var būt pilnīga izgāšanās. Tāpat mēs varam vilkt vēsturiskas paralēles un salīdzināt Latviju ar Lietuvu padomju laikos. Arī tad tika dotas vienas un tās pašas komandas no Maskavas, bet tomēr rezultāts bija ļoti dažāds.
Ko darīt, to šobrīd saka priekšā citi, bet tos uzdevumus var izpildīt dažādi. Ir viens aspekts, par kuru pie mums nav pieņemts runāt. Tas ir organizatora talants. Tā ir iedzimta lieta. To var izkopt, bet nevienā skolā to neiemācīs. Šāda krīze prasa, pirmkārt, lai tiktu izveidots krīzes pārvarēšanas vadības mehānisms. Tas prasa arī restrukturizēt valsts pārvaldi. Restrukturizēt, lai vadītu krīzes procesu, padarītu pārvaldi efektīvu un pieejamu. Daudzas demokrātijas vēsturiski ir pārstājušas eksistēt tāpēc, ka attiecīgā brīža politiskā vadība nebija spējīga reformēties, lai pārvalde atbilstu krīzes pārvarēšanas vadības prasībām. Piemēram, fašistiskā Vācija vai Ulmanis Latvijā. Arī Latvijas pašreizējā vadība demonstrē to pašu, kas trīsdesmitajos gados noveda pie Ulmaņa. Ja jums nav vadības centra, štāba, komisijas, komitejas – sauciet, kā gribat –, tad jūs nevarat pārvarēt neko. Jūs nevarat vadīt procesu. Ja es būtu bijis prezidents un stādītu ultimātu, tad tā man būtu pirmā prasība šajā ultimātā. Ja vadības mehānismu neizveido, tad tāds parlaments ir jāpadzen, jo citādi nāks New Ulmanis. Ja grib valsti glābt, tad nespējīga parlamenta vietā jānāk New Ulmanim. Jānāk tādam, kas šitos visus padzen un saka: “Es uzņemos atbildību.” Es brīnos, ka vadības organizācija nav prasīta pat Valūtas fonda memorandā. Tagad tiek runāts tikai par kaut kādu komiteju Finanšu ministrijas paspārnē – bet tas jau nav risinājums.

– Kas būtu jādara, lai izveidotu krīzes pārvarēšanas vadību?
– Es domāju, ka Satversme nav jāmaina, bet valsts iekārtas likums gan ir jāmaina.
– Divas lietas, kas valdības darbā ir acīmredzamas. Pašreizējā valdība pirms pašvaldību vēlēšanām netaisa straujus budžeta grozījumus, lai gan starptautiskais kreditors to kategoriski pieprasa. Savukārt finanšu ministrs Einars Repše pārņēmis Godmaņa un Slaktera stilu un baida sabiedrību, ka tūlīt izdevumi būs jāsamazina par 40% un vairāk.
– Pašlaik tiek stādīts uzdevums numur viens – nožņaugt Latvijas tautsaimniecību. Latvijas valsts politiskā vadība veltī milzu pūles, lai šo uzdevumu izpildītu. Griež nost skābekli tautsaimniecībai, un aizokeāna gudrinieki dod padomus, kā to izdarīt pēc iespējas straujāk. Nodokļus paceļ, tautsaimnieciskās aktivitātes nožņaudz, Eiropas naudu ņem pretī gariem zobiem. Papīru noformēšana te aizņem no pieciem līdz sešiem mēnešiem – vai tad tā nav visīstākā naudas atraidīšana?
Es esmu pārliecināts, ka nevienā no tuvākajām valdības sēdēm neviens nerunās par to, kā atdzīvināt tautsaimniecību, iepūst tajā papildu skābekli. Jo visi ir aizņemti ar to, kā ātrāk nožņaugt mūsu valsts tautsaimniecību. Vieni saka – jūs žņaudziet kaut kā saudzīgāk, citi saka – ātrāk atpogājiet kreklu, man tas traucē žņaugšanai.

Protams, ir vajadzīga arī budžeta izdevumu optimizācija, bet tai būtu jānāk kopā ar valsts pārvaldes optimizāciju.
Vēl ir viena būtiska lieta – pirms pieciem gadiem Latvijas politiskā elite ar Vairu Vīķi-Freibergu priekšgalā kā augstāko uzdevumu stādīja iestāšanos Eiropas Savienībā. Viņi tiecās uz to kā uz Sociālistiskā darba varoņa ordeņa pasniegšanu. Notikums neapšaubāmi vēsturisks. Urrā! Bet es to redzu pilnīgi citādi. Eiropas Savienība ir instruments, kā Latvija un Latvijas tauta var kļūt bagāta. Plašā nozīmē bagāta. Nav runa tikai par desu, bet par to arī jārunā, neapšaubāmi. Arī iestājoties NATO – arī tur būtu jābūt tādam pašam uzdevumam. Aizsardzība – tas arī ir liels un sarežģīts bizness. Kāpēc Latvijā nevarētu būt viena rūpnīca, kas ražotu strēlnieku ieročus? Vai patronas? RAF rūpnīcā mēs varētu ražot bruņutransportierus NATO vajadzībām. Mēs esam NATO dalībvalsts, tātad mums var uzticēties. Citādi mēs esam tas pats, kas kādi pieci ASV aviācijas bāzes kuģi. Ja mēs esam formāli uzņemti NATO, tad vajag mūs uzņemt pilntiesīgi un iesaistīt NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā.

Bet valsts politiskā vadība visu iestāšanās procesu virzīja uz galveno mērķi – iestāties par katru cenu un ar jebkuriem noteikumiem –, un mēs to arī izdarījām. Un iestājāmies stipri vien sapīti. Galvenais, mēs uzņēmāmies saistības, kas mūs žņaudz nost, tādus normatīvus, kas ir dārgi, tautsaimnieciski neefektīvi, nosūc asinis. Lai likvidētu kādu uzņēmēju, nekas daudz nav vajadzīgs. Vajag tikai pieprasīt, lai viņš izpildītu pilnīgi visus normatīvus, un viņš būs pagalam. Tā var slēgt arī jebkuru skolu, bērnudārzu, muzeju, rūpnīcu, valsts iestādi.
– Miniet kādu piemēru.
– Lūdzu. Es esmu makšķernieks. Ir tādi aerosoli, kuri, uzpūšot ēsmai, it kā pievilina zivis. Es ieeju makšķernieku veikalā un prasu to aerosolu pārdevējam. Viņš saka: “Man nav.” Es prasu: “Kas tad tev par veikalu, ka tev nav?” Viņš atbild: “To nedrīkst tirgot, jo tā esot pārtikas prece. Man atnāks inspektors un uzliks 200 latu sodu, man tas vairs nav ekonomiski izdevīgi.” Iedomājieties – aerosolu zivīm nedrīkst pārdot kopā ar āķiem, pludiņiem un makšķerēm! Eiropas Savienības normatīvs! Aizbrauciet uz Rietumiem, ieejiet viņu makšķernieku veikalā, jūs šo aerosolu nopirksiet. Vai viņi Eiropas Savienībā nav iestājušies? Tas ir viens sīkums, bet ir arī daudz ievērojamākas lietas. Ar normatīviem var noslepkavot pilnīgi visu.
– Mediji, kuri atbalsta Sorosa idejas, ir pauduši neviltotu prieku par to, ka līdz ar milzu aizdevuma pieņemšanu Latvijas valdība kļuvusi lemt mazspējīga. Vai tādējādi nav sasniegts ārpusparlamenta opozīcijas ideāls, par ko viņi ilgstoši cīnījās?
– Protams. Šie pretvalstiskie spēki, kurus es saucu par Sorosa politisko apvienību, šobrīd ir ārkārtīgi gandarīti par to, ka Latvijas suverēnā valsts ir pārstājusi eksistēt. Protams, sorosieši arī var teikt – paši vainīgi. Šajā ziņā viņiem būs taisnība – ja valstsvīrs domā nevis par valsti, bet par sevi, lai viņam vienā vai otrā vēstniecībā uzsistu uz pleca, tad, protams, cita rezultāta nemaz nevarēja būt. Tomēr es esmu optimists. Šī situācija nav bezcerīga. Manevra iespējas Latvijai vēl ir pietiekami lielas. Katrā ziņā tās nav mazākas, kā bija padomju laikā.
– Vairākas Eiropas valstis šajā krīzes situācijā ir izšķīrušās par ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Turpretī Latvijas Saeimas deputāti ir gatavi paciest jebkādus pazemojumus, apstiprināt jebkādus no malas piespēlētus lēmumus, lai tikai saglabātu savus labi apmaksātos amatus. Vai simt un viena gudrākā galva šobrīd nav kļuvusi par būtiskāko valsts attīstības traucēkli?
– Krīzes situācija prasa radikālu pārvaldes sistēmas pārkārtošanu, kas nav izdarīts. Es personīgi esmu parlamentāriešiem teicis – var kliegt, ko grib, bet vēlētājs varu ir iedevis 100 deputātiem un viņiem nav tiesību atteikties no šīs varas. Bet trakākais ir tas, ka viņi nav gatavi uzņemties šo varu. Jo viņi zina – ja viņi centīsies atjaunot konstitucionālo kārtību un ņems varu, izpildot vēlētāju uzlikto pienākumu pārvaldīt valsti, tad viņus nories Sorosa politiskā apvienība. Viņus sauks uz vēstniecībām, kur stāstīs, cik viņi nepareizi dara.
– Es jau tieši to arī jautāju – vai viņi šobrīd nav traucēklis?
– Es atbalstīju to Tautas partijas priekšlikumu, ka Saeima pati sevi atlaiž. Kāpēc Saeima pati sevi nevar atlaist? Tas ir tikai normāli, ka darba ņēmējs jebkurā brīdī var iesniegt atlūgumu. Ārkārtas vēlēšanas bija mērķtiecīgi organizēt politisku mērķu dēļ – lai nolaistu tvaiku. Citādi šajā krīzes situācijā nav laika vēlēšanām. Bet ja nevar izpildīt manu pirmo nosaukto uzdevumu, tad gan ir jāatlaiž.
– Politikas smagsvari sataisījušies uz pašvaldību vēlēšanām, pirmām kārtām jau Rīgas. Vai tas nenozīmē, ka vara virzās no centra uz pašvaldībām?
– Nē. Bet šis nav tas labākais laiks, kad valdīt centrā. Politiķi saskata, ka pašvaldību darbs vairāk vērsts uz praktisku rezultātu. Turklāt šis laiks rada unikālas iespējas attīstībai. Es 20 gadu vadu pašvaldību, un šajā laikā nekad nav bijis tā, ka, ieguldot tikai 10% no projekta vērtības, 90% var saņemt kā dāvinājumu. Tā nekad nav bijis. Iepriekš tu varēji būt laimīgs, ja saņēmi no valsts 50% līdzfinansējumu. Tik plašas iespējas kā tagad visās nozarēs – tas ir unikāli. To rezultātu, kuru sasniegt pirms 10 gadiem bija gandrīz neiespējami, šobrīd var sasniegt ļoti viegli. Piemēram, Ventspilī mēs tikko uzsākām Skolēnu jaunatnes centra būvniecību, kas izmaksās 4 miljonus latu – šādu projektu mēs pirms 5 gadiem nevarētu atļauties, bet šobrīd no pašvaldības tas prasa tikai 10% līdzfinansējuma. Nu, kur vēl karaliskāk?
– Latvijas sabiedrība ir pieradusi pie Godmaņa tēzes, ka “būs vēl sliktāk”, vai pašreizējā finanšu ministra tēzes – “kurš izdevumus apcirps vairāk?” Jūsu optimisms disonē ar valdības vīru propagandēto pesimismu.
– Atgriezt sabiedrībai optimismu var tad, ja ir pozitīvas pārmaiņas. Bet ļoti svarīga ir arī sabiedrības informēšana par pozitīvām lietām. Diemžēl mūsu valstī tiek noliegta sabiedrības informēšanas vajadzība. Ventspilī nesen nodeva ekspluatācijā rūpnīcu, kurā ieguldīti 80 miljoni eiro un kuras jauda ir 2% no Latvijas kopējā eksporta. Tas nevienu neinteresēja. Ja tā ir laba ziņa, tad par to nav intereses! Privātie lai dara, kā grib, bet valsts medijiem labo ziņu izplatīšanai vajadzētu būt valsts pasūtījumam. Es teiktu – medijiem ir jāizplata progresa ziņojums. Bet ir arī viens liels mierinājums – krīze pie mums agri vai vēlu beigsies, vai mēs gribam to vai negribam. Jo tie, kas mūs lielā mērā šajā krīzē iecēla, tie mūs no turienes arī izvilks. Pirmām kārtām tās ir ASV un Rietumeiropas valstis.
– Centrālā vara, lai arī mazspējīga, spēj pieņemt lēmumus, piemēram, lai pārdalītu nodokļu naudu pašvaldībām par sliktu. Vai pašvaldībām ir pret to zāles?
– Zāļu nav. Jebkurā brīdī var pieņemt likumu, un viss. Bet pašvaldība var eksistēt tikai tad, ja tai ir neatkarīgi finanšu ienākumu avoti. Ja ienākumi atkarīgi no valsts, tad tās nav pašvaldības, bet gan padomju laiku vietējās padomes. Normālā valstī vairāk virzās uz pašvaldībām, deleģē funkcijas uz leju. Atbilstīgi nosaukumam – paši valda. Turpretī Latvija tieši pretēji virzās uz vietējāmpadomēm.
– Dombrovska valdība tika apstiprināta vienā dienā ar stukaču likuma pieņemšanu. Varbūt vienai partijai prioritāte bija stukaču likums, citai partijai – kāds amats, līdz ar to politiskais tirgus varēja notikt?
– Es par to nemaz nešaubos. Šis pants radikāli maina tiesisko sistēmu un, manuprāt, ir pretrunā ar Satversmi. Kā gan šeit runāt par taisnīgu tiesu? Es gan to nesauktu par stukaču likumu. Es to sauktu par apmelotāju aizsardzības pantu. Pants radīts tādēļ, lai īstenotu šādu mehānismu – prokurors saka: “Ja tu liecināsi, kā man vajag, tad es tev šito pantu piemērošu. Ja tu apmelosi, piemēram, Lembergu, tad tev viss būs kārtībā.” Manā gadījumā jau daudzi cilvēki tādā situācijā nonāca – kurš izturēja, kurš padevās. Tāds likums ir loģisks totalitārai valstij, jo tas bāzējas uz to, ko plaši propagandēja PSRS ģenerālprokurors Višinskis – atzīšanās ir pierādījumu karaliene. Tādējādi apmelošanas būtība ir šāda – es pats atzīstos un apmeloju vēl kādu citu. Tā kā kāds ir atzinies un apmelo vēl kādu citu – tad tas ir neapgāžams pierādījums. Ar to pietiek, lai ietu uz tiesu.
Maizītis ir ļoti labs Višinska skolnieks. Maizītim vajadzētu piešķirt Višinska stipendiju. Par to, ka šis pants ir pieņemts speciāli man, arī nav nekādu šaubu. Tas ir kārtējais antilemberga pants. Savā ziņā var jau lepoties, jo es ar to ieeju tiesību vēsturē ,un tas arī ir brīnišķīgs apliecinājums, ka lietas pret mani tiek safabricētas. Tomēr ir skumji, ka juristu saime šo pantu uztver kā normālu parādību.
– Nē, tā gan nav. Mūsu avīzē vesela rinda augsti profesionālu juristu izvērsti argumentēja, kāpēc šādu likumu pieņemt nedrīkst. Patiesībā nebija neviena, kurš teiktu, ka šādu likumu pieņemt drīkst.
– Tomēr tas izrādījās par maz. Daudzi bija pasīvi. Vēl viena ļoti būtiska lieta. Cik daudz ir cilvēku, kuri var atļauties tā tiesāties, kā es tiesājos? Kurš skolotājs, kurš ārsts vai policists to var atļauties? Neviens. Vienā pusē ir valsts ar 600 prokuroriem, otrā pusē – vienkāršs Latvijas pilsonis ar, piemēram, 400 latu algu. Ko viņš var? Neko viņš nevar. Ja man izdosies šo cīņu vinnēt – un, ja nebūs nopirkti vai administratīvi ietekmēti cilvēki, tad es domāju, ka izdosies vinnēt –, tad varbūt kaut kas mainīsies. Vēl kāds aspekts – ja cilvēks apguļas Rīgā zālienā, tad viņš tiek administratīvi sodīts. Ja prokurors pārkāpj cilvēktiesības un par to valstij Eiropas Cilvēktiesību tiesa piespriež maksāt kompensāciju – prokuroram par to nav nekādas atbildības. Par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā ir mazāka atbildība nekā par saulespuķu sēkliņu spļaušanu uz ielas. Tas, ka turpināsies likumu izmaiņas, kas vērstas pret mani personīgi – par to man nav šaubu. Jo antilemberga likumdošanā, protams, nav ieinteresēts tikai viens pats Jaunais laiks. Pie Lemberga politiskā līķa krokodila asaras labprāt pabirdinātu ne viena vien pie varas esoša vai neesoša partija.

Pārpublicēts no www.nra.lv

Publicēts lapā: 28.04.2009