Kalendārs

TM grozījumi likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” bija mēģinājums pastiprināt prokuroru bez–atbildības robežas

F
Foto: Kristaps Kuhaļskis/f64

Plašsaziņas līdzekļiem

2009.gada 18.februārī

TM grozījumi likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” bija mēģinājums pastiprināt prokuroru bez–atbildības robežas

Lai arī laikraksts „Diena” (V.Dreijere, 13.02.2009, P.Raudseps, 14.02.2009) un atsevišķi politiķi mēģina manu vārdu un interesi sasaistīt ar Tieslietu ministrijas izstrādātajiem grozījumiem likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kas, tapuši pēc LR Ģenerālprokuratūras iniciatīvas, un paredzēja aizliegumu medijiem publicēt kriminālprocesa materiālus līdz tiesas galīgā nolēmuma pieņemšanai, tomēr mans viedoklis šajā jautājumā ir radikāli atšķirīgs un solidārs ar jau izteiktajām bažām un noraidošo attieksmi pret konkrētās likumdošanas iniciatīvas būtību un atbildības sadalījumu.

To apliecina arī mana faktiskā rīcība tiesvedības procesā:
Pirmkārt, tieši es kā apsūdzētais (kas nav parasta prakse tiesvedībā) visaktīvāk atbalstīju pozīciju tiesas sēdē šī gada 16.februārī par tiesvedības procesa maksimālu atklātumu, ieskaitot atļauju to filmēt un fotografēt, pirms tiesneša galīgā lēmuma pieņemšanas šajā jautājumā. Pret to gan iebilda cietušie un prokurori;
Otrkārt, lai arī atsevišķos medijos ilgākā laika periodā selektīvi tika nopludināti un publiskoti krimināllietas materiāliem pievienoti, bet ar krimināllietas būtību un laika periodu nesaistīti izvilkumi un dažādas to spekulācijas, esmu vērsies ar prasību Rīgas apgabaltiesā par kaitējuma atlīdzināšanu pret četrām fiziskām personām, starp kurām trīs ir prokurori. Taču neesmu vērsies ne pret vienu no medijiem.

Tapušo TM grozījumu izcelsmei ir arī vairākas sakritības – vispirms šī iniciatīva ir tā nejauši sakritusi ar A.Lemberga krimināllietas izskatīšanas sākumu. Kā arī – diezgan skaidri saskatāms iniciatoru mērķis – vispirms radīt iespēju selektīvi nopludināt krimināllietas materiālus, turklāt tādus, kuriem nav nekāda sakara ar izskatāmās lietas būtību, un pēc tam radīt likumā noregulētu aizlieguma sistēmu un pārdalīt atbildības sfēras.

Uzskatu, ka, par tādu datu vai informācijas aizsardzību un izpaušanu, atbildīgām ir jābūt tās publiskās varas iestāžu amatpersonām, kuru rīcībā šādi dati vai informācija ir saskaņā ar to kompetenci un noteikto regulējumu LR likumos.

TM iecerētie grozījumi bija kārtējais mēģinājums vēl vairāk pastiprināt prokurora amata bez–atbildības robežas un padarīt par vainīgiem žurnālistus, kuru uzdevums un pienākums ir nodrošināt sabiedrības tiesības zināt un būt informētiem.

Aivars Lembergs

Publicēts lapā: 18.02.2009