Kalendārs

Aivars Lembergs: neatkarība ir zaudēta – vara pieder kreditoram (Neatkarīgā Rīta Avīze, 12.01.2009)

jaunatnes-olimpiade-4545

Foto: AFI

Ritums ROZENBERGS, Uldis DREIBLATS, speciāli Neatkarīgajai
12.janvāris 08:14, 2009
Viņaprāt, vietējiem politiķiem to atgūt nebūs iespējams, jo Latvijai pārskatāmā nākotnē nav iespējas atdot 7,5 miljardus eiro. Turpmāk savus noteikumus mums diktēs kreditors. Mūsu vienīgās tiesības būs – dēt kreditoram zelta olas.

– Pērn 14. novembrī Saeima pieņēma piesardzīgi optimistisku valsts budžetu, kurā bija paredzēta gan pensiju palielināšana, gan līdzekļi sociālai aizsardzībai. Jau pēc nepilna mēneša Saeimai pēkšņi nācās pieņemt pilnīgi citu budžetu, no kura rodas iespaids, ka valsts lido bezdibenī. Kas tad notika šajās dažās nedēļās?

– Krīze nepiezagās vienā vai dažās dienās, bet gan ilgā laika periodā. Pirmais krīzes cēlonis ir kāpšana uz tā paša grābekļa, uz kura mēs kāpjam jau trešo reizi. Pirmo reizi uzkāpām 1994.–95. gadā, nākamreiz 1998.–99. gadā, un tagad atkal. Šis grābeklis ir banku krīze. 15 gadu laikā trīs banku krīzes, par kurām maksājam mēs visi! Tas nozīmē, ka ne no vienas krīzes nav izdarīti nekādi secinājumi. Mēs nepārprotami redzam, ka tie, kas atbild par banku stabilitāti, patiesībā ne par ko neatbild.

Pat padomju skolā mācīja, ka darba samaksa sabiedriskajā sektorā, tai skaitā valsts pārvaldē un pašvaldībās, drīkst pieaugt proporcionāli darba ražīguma pieaugumam un ne vairāk. Pretējā gadījumā agri vai vēlu iestājās krīze. Statistika liecina, ka Latvijā darba atalgojums auga divas reizes straujāk nekā darba ražīgums. Tas ir otrais iemesls.

Trešais: daudzās nozarēs darbojas efektīva monopolu sistēma. Valsts neveica nekādus pasākumus, lai cīnītos pret karteļu vienošanos. Tikai Godmaņa valdībā sāka par to runāt. Arī šajā dokumentā (rāda uz Latvijas augsto amatpersonu solījumiem SVF) nav neviena vārda par monopoliem. Tas nozīmē, ka dokumenta sastādītāji pilnībā neorientējas situācijā.

Ceturtais cēlonis – patēriņa buma laikā par valsts un pašvaldību pasūtījumiem tika maksāts par 20–50 procentiem dārgāk, nekā tie maksāja patiesībā. Daudzos gadījumos valsts vai pašvaldību iepirkums bija tikai formalitāte, jo pretendenti jau iepriekš bija vienojušies, kurš un par kādu cenu uzvarēs.

Piektais cēlonis – valsts un pašvaldību pārvalde nekontrolējami izpletās. Tika ģenerētas aizvien jaunas liekas funkcijas, atskaites, pārskati. Piemēram, informācijas apjoms, kas pašvaldībām jāiesniedz Valsts kasei no 150 lapām 1998. gadā pieauga līdz 938 lapām 2009. gadā! Ja salīdzina šo gadu ar pērno: apjoms pieauga par 170 lapām! Domāju, ka komentāri lieki.

Sestais cēlonis – valsts izdevumu detalizēta tāme nepastāvēja un nepastāv. Valsts izdevumu detalizētai tāmei vajadzēja atspoguļoties likumā par valsts budžetu. Bet valsts budžets, kuru līdz šim apstiprināja parlaments, bija nesaprotams, necaurskatāms, līdz ar to nekontrolējams. Ja jūs pajautāsiet, cik atbilstoši valsts budžetam nākamgad nopirks galda lampas, jūs atbildi ne no viena nesaņemsiet. Budžetā ir vispārēji formulējumi. Izrādās, ka šajā valstī neviens budžetu nekontrolē, jo budžeta ar detalizētu izdevumu tāmi jau nemaz nav.

Septītais cēlonis – valstij pieder virkne īpašumu, kuri tai nav vajadzīgi. Kādēļ valstij vajadzīga Mežotnes pils, kādēļ Iekšlietu ministrijai vajadzīga sava poliklīnika, kādēļ valstij Rīgā vajadzīgi muzeji, ja tie nododami pašvaldības bilancē? Un tā tālāk… Kādēļ Rīgā publisko bibliotēku pasūta valsts, bet Ventspilī pasūta un arī uzceļ pašvaldība?

Astotais cēlonis – valstī neviens neatbild par tautsaimniecību. Vai premjeram ir teikšana pār bankām? Nav! Kurš valstī atbild par cenu stabilitāti? Atbilstīgi likumam – Latvijas Banka. Bet kam atskaitās Latvijas Banka? Nevienam! Var jau teikt, ka par to visu politiski atbild Saeima, jo Saeima ir dzemdējusi valdību, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) un Latvijas Banku. Bet kā māte kontrolē savus bērnus, piemēram, Latvijas Banku? Tā nekontrolē nekādā veidā. Un, lūk, ir rezultāts. Atbilstīgi Satversmei vēlētāji varu ir devuši simts deputātiem, taču viņi no šīs varas tagad atteikušies! Kam par labu? Viņi no šīs varas ir atteikušies par labu bardakam, stihijai, gadījumam, liktenim.

Un visu sākot un beidzot – pasaules krīzi būtiski padziļināja un radīja ASV bezatbildīgā ekonomiskā politika.

– Kāpēc šie cēloņi netika pamanīti laikus?

– Nekādas diskusijas valdībā vai koalīcijā par šiem jautājumiem nenotiek. Tur vienkārši tiek stumti lēmumi. No 1990. gada tikpat kā nav domāts par valsts industrializāciju. Nauda tiek tērēta visādām greznuma lietām, piemēram, kariem Irākā un Afganistānā un citam. Bedre, kurā iekritām, nebūtu tik dziļa, ja būtu kvalitatīva normatīvā bāze, uz kuras pamata tiktu veikta banku darbības uzraudzība. Banku sektors mūsu tautsaimniecībā ir tik liels, ka situācijā, kad kāda no lielajām bankām sāk klepot, valsts sabrūk. Šajā gadījumā ieklepojās Parex banka, kurā tagad jāiemaksā milzīga nauda. Bet likums par Latvijas Banku tika pieņemts pirms 15 gadiem, Einara Repšes nodiktēts, lai viņam, bankas valdei un padomei būtu mierīga un bezatbildīga dzīve.

– Kas Saeimai liedza grozīt šo likumu?

– Pamēģiniet šai jomā kaut ko grozīt!

– Kas tad notiktu?

– Politiķus, kuri gribētu grozīt šo likumu, vispirms norietu sorosieši. Tāpat būtisks jautājums: kādēļ mums, tādai mazai pundurvalstij, vajadzīga Latvijas Banka un vēl Finanšu un kapitāla tirgus komisija? No Latvijas solījumiem SVF izriet, ka banku darbība līdz šim nemaz nav atbildīgi vērtēta. Saeima ar vieglu roku nesen nobalsoja, ka garantē līdz 50 000 eiro noguldījumus. Bet vai kāds ir papētījis, kas šai banku sektorā patiesībā notiek? Būtu saprotams, ka par šādu lēmumu balsoja bagātie – Zviedrija, Vācija. Mēs esam plikadīdas, mēs tādu balsojumu nevaram atļauties.

Te vēl kas ierakstīts par bankām: “Ja kādas bankas finanšu apstākļi pasliktināsies, finanšu stresa situācijā Latvijas Banka un FKTK apmainīsies ar nepieciešamo informāciju.” Tātad viņi tikai apmainīsies ar informāciju, bet mēs tikmēr maksāsim!

– Jūs minējāt, ka valsts un pašvaldību iepirkumi notika par neiedomājami sakāpinātām cenām. Bet Latvijā taču šiem nolūkiem ir tik daudz uzraugošo institūciju: Iepirkumu uzraudzības birojs, KNAB, Valsts kontrole, Konkurences padome utt. Kā gan visas uzraugošās institūcijas pieļauj šādu situāciju?

– Ko es tur varu teikt: kamēr būs šāda situācija, tikmēr mēs būsim pliki un nabagi. Kad vadīju Ventspils domi, iepirkumos ieviesām sistēmu un jēdzienu “maksimāli pieļaujamā cena”. Mēs izrēķinājām, kāda atbilstoši tirgus situācijai ir maksimāli pieļaujamā cena. Ja piedāvājums bija dārgāks par šo cenu, mēs pasludinājām, ka konkurss nav noticis, jo mēs neesam tik bagāti, lai maksātu virs tirgus cenas vai vairāk, nekā paredzēts budžetā.

– Latvijas solījumos SVF teikts, ka valdība gatavojas uzlikt par pienākumu pašvaldībām samazināt algas. Vai valdība drīkst iejaukties pašvaldību lietās?

– Likums Par pašvaldībām nosaka, ka pašvaldībām ir jāpilda likumi, un, ja šāds likums pieņemts, ka jāsamazina darba samaksas fonds, tad tas jāpilda.

Bet jāskatās lietas būtībā. Notikumi, kuri norisinājās 2008. gada decembrī, ir pielīdzināmi 1940. gada 17. jūnijam. Latvija kā neatkarīga valsts ir pārstājusi eksistēt, protams, ja vien mēs neuzskatām, ka Latvijas PSR ar Kirhenšteinu priekšgalā bija valsts. Šoreiz tanki nav ienākuši, bet tas, kas ir noticis, ir daudz vairāk nekā tanki. Te dzird runājam, ka šīs saistības ir tikai uz trim gadiem. Tas ir blefs! Uzņemtās saistības Latvija nevar izpildīt pat divdesmit gados! Tas ir pilnīgi neiespējami. Tādēļ ir jālasa šā dokumenta [Latvijas solījumu SFV] beigas: “Mēs konsultēsimies ar SVF par šādu pasākumu pieņemšanu, savlaicīgi arī par šajā protokolā ietverto politiku pārskatīšanu saskaņā ar SVF politiku.” Tas nozīmē, ka mēs savu politiku drīkstam pārskatīt tikai saskaņā ar SVF politiku. Bet kurš zina, kāda ir SVF politika un kurš to nosaka? Latvijas Saeimu ir ievēlējuši Latvijas pilsoņi vispārējās tiešās aizklātās vēlēšanās. Kuras valsts pilsoņi ir ievēlējuši SVF ierēdņus? Ja tā būtu ASV politika, tad būtu pilnīgi skaidrs – Baraku Obamu ievēlēja konkrēti vēlētāji.

– Valstis, kuras dibinājušas SVF, ir zināmas.

– Vara Latvijā ir pārgājusi SVF. Šajā institūcijā kontrolpakete pieder ASV valdībai. SVF ir pasaules organizācija. Bet es jau nespļauju sejā SVF, jo galu galā kreditors kredīta ņēmējam nosaka visu, ko vien viņš grib noteikt. Mēs esam lūdzēji – viņi ir devēji. Devēji nosaka visu, ko viņi grib. Pilnīgi visu! Līdz ar to jebkura veida vēlēšanām Latvijā būtiskajos jautājumos vairs nav nekādas nozīmes. Tā nav gaušanās, tā ir fakta konstatācija.

– Kurām amatpersonām par notikušo jāuzņemas atbildība?

– Šīs likstas sākās ļoti sen. Tas ir mūsu valsts izaugsmes un attīstības kopums, bet ne viens, divi vai trīs notikumi. Atbildīgie ir Latvijas valdības, Latvijas Banka, FKTK un jebkura valsts institūcija, arī Ģenerālprokuratūra. Kurš valdībā ir ieinteresēts sabalansētā ilgtermiņa dinamiskā attīstībā?

– Droši vien visa valdība, īpaši Finanšu ministrija!

– Valdībā katrs ministrs ir ieinteresēts tikai par savu nozari. Finanšu ministriju interesē tikai ieņēmumi un izdevumi. Tai tautsaimniecība neinteresē. Vienīgi premjeram varbūt interesē. Bet premjers nāk no konkrētas partijas, tāpēc viņam tuvākas ir viņa partijas ministru nozares. Tas arī noveda pie sacensības, kurš savā nozarē vairāk pacels algas. Savā ziņā krīze jau ir laba. SVF nepieļaus ekonomisko likumsakarību ignorēšanu. PSRS laikos bija PSKP CK, un tā bija Latvijas kurators, PSRS Valsts plāna komiteja ar attiecīgu kuratoru u. tml. Esam pilnīgi tādā paša situācijā – mūs kūrēs SVF kuratori.

– Tad jau tādai Saeimai nav jēgas?

– Principā jā! Mūsu parlaments no varas jau ir atteicies, turklāt ne jau šodien vai vakar. Varu atgūt vairs neizdosies, pat ja Saeimā parādīsies rīcībspējīgi cilvēki. Vai tad nav nožēlojumi, ja valdības vadītājs triju mēnešu laikā nevar piedāvāt nevienu KNAB vadītāja kandidatūru? Kaut gan šāda piedāvājuma izteikšana nav tikai viņa tiesības, bet ir arī pienākums.

– Aptaujātie eksperti ir šausmās par veidu, kā tika pārņemta Parex banka. Kas notika šajā bankā?

– Nezinu. Zinu, ka arī parlamentā valdošās koalīcijas pārstāvji to nezina. Arī Latvijas solījumi SVF nebija pieejami koalīcijai. Koalīcijas partneri šo dokumentu varēja izlasīt tikai nesen, kad to publicēja internetā.

– Vai tā nav bezatbildība no ministru un Saeimas deputātu puses, balsot par pretkrīzes budžetu un citiem likumiem, nezinot notikušā būtību?

– Tā jau tiek pieņemta lielākā daļa likumu. Nevienam likumam nav tehniski ekonomiskā pamatojuma. Arī šajā gadījumā valdības vadītājs atnāca uz Saeimu un paziņoja, ka šis likums ir jāpieņem, jo nav alternatīvas. Valsts bankrotējusi. Diskusijas nenotika.

– Vai bija alternatīvas Godmaņa lēmumam?

Nav informācijas, tāpēc neņemos spriest par alternatīvām. Situācijā, kad jāaizņemas 7,5 miljardi, laikam nemaz nav alternatīvas. Teorētiski varētu šādu summu lūgt Ķīnai, lai tā aizdod, un skatīties, kuram aizdevumam labāki noteikumi. Bet tas ir tikai teorētiski. Man nav saprotams, kur šo naudu grasās tērēt. Varbūt kāds zina, kur tos miljardus tērēs?

– Bet kā var atdot šādu summu, ja valdība pieņem lēmumu samazināt algas un palielināt nodokļus? Tas taču nozīmē, ka samazināsies patēriņš: mazāka alga, mazāk tērēs, valsts iekasēs mazāk nodokļos un nespēs atdot parādu.

– Neuztraucieties, to parādu jau tāpat nav iespējams atdot. Pieņemsim, ka par aizdevumu gadā jāmaksā 5%, kas nozīmē procentos vien 375 miljoni eiro gadā. Tas ir tikpat, cik pie optimistiskas prognozes būtu bijis valsts budžeta deficīts. To nav iespējams atdot. Tādējādi mums nemaz nav pamata uztraukties.

Ja runājam par nodokļiem, tad darba spēkam ir divi nodokļi: iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālais nodoklis. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis par 80 procentiem ir pašvaldību nodoklis, tādējādi iedzīvotāju ienākuma nodokli samazināja uz pašvaldību rēķina. Savukārt nodokļus, ko saņem valsts, palielina, piemēram, akcīzi, PVN, nodokli no kapitāla. Tā ir politika, lai iznīdētu pašvaldības, lai tās pārveidotu par piedēkli valdībai, līdzīgi kā tas bija PSRS, kur bija “vietējās padomes”.

PVN nekādā gadījumā nedrīkstēja palielināt. Tas bremzē patēriņu. Bet jāatceras, ka tagad ir tikai krīzes sākums. Pie apvāršņa liels mākonis, zibeņo, un lielas piles krīt uz galvas.

– Jebkurai krīzei ir arī politiskas sekas. Šobrīd Saeimas popularitāte ir viszemākajā līmenī kopš Latvijas atjaunošanas, līdz ar to nebūs daudz cilvēku, kuri iebildīs pret Saeimas atlaišanu. Kādi būtu ieguvumi un zaudējumi no Saeimas pirmstermiņa atlaišanas?

– Es jau teicu, ka Latvijas politiku turpmāk noteiks kreditori. Viņi noteiks arī to, ar ko Latvija karos vai nekaros un kādos blokos mēs karosim. Kreditori arī pateiks, vai atlaist Saeimu vai ne.

– Mēs runājām par to, ka Saeima kā māte dzemdējusi daudzus bērnus: FKTK, Latvijas Banku, specdienestus un tā tālāk. Saeimai taču beidzot varētu saņemties un sākt kontrolēt šo bērnu uzvedību?

– Tagad jau vairs ne. To varēs darīt tikai tad, ja SVF to atļaus.

– Vai tādā gadījumā pilsoņiem ir jēga doties vēlēt Saeimu: zūd jēga tērēt benzīnu, lai brauktu līdz vēlēšanu iecirknim?

– Tas katram pašam jāizlemj. Vēlēšanu šovs jau paliks. Latvijas PSR jau arī bija šovs, tikai stipri atšķirīgs no tagadējā. Lai gan padomju laika vēlēšanām tieši mūsdienīga šova trūkums bija lielākais mīnuss – nebija daudzpartijiskuma, gānīšanās, kompromatu. Tad sanāca vienkopus Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti un pieņēma budžetu vienā dienā, kas visos galvenajos radītājos bija jau laikus saskaņots PSKP CK un PSRS valdībā. Tagad – SVF –, un arī šo mūsu pēdējo budžetu pieņēma vienā naktī. Starpības nav.

– Bet vēl neesam redzējuši mūslaiku Višinski!

– Bet Beiliju taču mēs jau redzējām! Amerikas Savienotās Valstis ir galvenās SVF akciju turētājas. Bez ASV politiska lēmuma mēs nekādus kredītus nesaņemsim.

Problēma ir sekojošā apstāklī. Kad mēs bijām PSRS sastāvā, mēs zinājām, ka PSKP CK ģenerālsekretārs Brežņevs ir galvenais boss, otrais sekretārs bija Suslovs, aiz viņa – Ministru Padomes priekšsēdētājs Kosigins; mēs zinājām, ka nākamais boss ir Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Baibakovs. Toreiz Latvijas PSR vadītāji skaidri apzinājās, ka pie ģenerālsekretāra jau nu viņi tiks švaki vai netiks, bet pie Ministru Padomes priekšsēdētāja – grūti, tikai uz īsu brīdi un augstos svētkos. Taču varēja tikt pie Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekiem un Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietniekiem. Būtiski, ka tolaik bija zināmas personālijas, pie kurām varēja piekļūt un risināt problēmas. Ļaunākais ir tas, ka nav zināms, pie kurām personām šobrīd iespējams piekļūt un ar kurām personām ir jārunā. Kolīdz ir zināms, ar ko runāt, ir zināms, kam var sūdzēties. Šobrīd ir bezjēdzīgi iet pie Godmaņa sūdzēties par to, ka par 15 procentiem tiek samazināta darba samaksa. Jāiet ir pie tā, kurš noteica, ka darba algas jāsamazina par 15 procentiem.

– Tad jau nav jēgas jums vaicāt par kombinācijām valdības koalīcijā tuvākajā nākotnē?

– No praktiskā viedokļa nekādas jēgas nav. No šova jeb izrādes viedokļa – jā, tas viss būs.

– Bet pie kā jūs tagad kā Ventspils pilsētas galva brauksiet?

– Nezinu. Tāpēc, ka kreditors nav publiska persona. SVF ir ierēdņi, klerki. Viņu uztverē Latvija ir statistisks jēdziens. Līdzīgi, kā jūs zināt, ka kādā tur cāļu fermā ir desmittūkstoš dējējvistu. Jums neinteresē šo dējējvistu vārdi un uzvārdi, valoda, kultūra, tradīcijas, izglītība, veselība, sociālās vajadzības utt., vienīgi interesē, cik šīs vistas izdēj olas kopā, cik ražīgākā, cik nedēj vispār un tāpēc nokaujamas. Es vēlreiz uzsveru, ka ar savu iepriekš teikto es neuzbrūku SVF jeb kreditoram. Mums šo naudu vajag, un paldies viņiem, ka viņi šo naudu dod. Man viņiem ir tikai viens vienīgs lūgums: neatļaut izsaimniekot iedoto naudu. Bet lai viņi to izdarītu, viņiem šeit ir jābūt ļoti spēcīgai pārstāvniecībai. Tas nozīmē, ka viņiem šeit jāizveido savas institūcijas, līdzīgas bijušajam valsts plānam, KGB utt., kuriem ir dubultpakļautība. Nedrīkst dot 7,5 miljardus eiro tiem pašiem, kuri valsti noveda tik tālu, ka jāaizņemas tāda summa. Atgādinu, ka PSRS ārējais parāds pirms Gorbačova varas bija 18 miljardi ASV dolāru. Var teikt, ka mēs turpat vien esam. Bet salīdziniet – lielā PSRS un mazā Latvija!

– 16. februārī sāksies tiesa pret jums. Kas spriedīs jums tiesu: neatkarīga Latvijas tiesa vai kreditora kontrolēts institūts?

– Mēs jau redzējām, kurš tiesai pieprasīja atskaitīties pēc tam, kad drosmīgā tiesnese Broda atļāvās atcelt man piemēroto apcietinājumu un to nomainīt ar mājas arestu. Zināmas valsts vēstniecība, kurai pieder kontrolpakete SVF, viņai nekavējoties pieprasīja paskaidrojumu. Tas bija tad, bet tagad jau ASV caur SVF ir kļuvis par Latvijas kreditoru summai, ko Latvija nekad nespēs atdot. Tāpēc es domāju, ka lēmums par mani jau ir pieņemts. Bet to, protams, parādīs procesa gaita. Nav jau izslēgti arī brīnumi.

Publicēts lapā: 14.02.2009