Kalendārs

Arņa Indriksona krimināllietas aizkulises (NRA, 18.04.2008.)

Zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs aizstāvēja bijušo Drošības policijas (DP) apakšpulkvedi Arni Indriksonu, kurš tika apsūdzēts smagos noziegumos – viņš it kā Ventspils mēra Aivara Lemberga interesēs esot no mobilo sakaru operatoriem pieprasījis telefona sarunu izdrukas. Nu jau divās tiesu instancēs A. Indriksons ir pilnībā attaisnots. Tā kā tiesa bija slēgta, maz kas zināms par procesa gaitā vērtēto faktu bāzi. Tomēr presē līdz šim noplūdusī informācija ļauj izdarīt ticamu pieņēmumu, ka A. Indriksona krimināllietas patiesie mērķi bija daudz tālejošāki, nekā tikai viena DP virsnieka izsišana no ierindas. Sarunā ar Neatkarīgo D. Skačkovs analizē šīs skandalozās lietas patiesos mērķus.

– Vai spriedums joprojām nav publiski pieejams?

– Tiesas lēmumā ir norādīts, ka tas nav izpaužams. Tādā veidā tiesā tiek sargāts valsts noslēpums. Tiesas sēdes bija slēgtas, arī tiesas nolēmuma motīvu daļa tika pasludināta slēgtā sēdē. Tā nedrīkst būt pieejama personām, kas nav procesa dalībnieki.

– Neraugoties uz to, vai jūs tomēr nevarētu pastāstīt šīs lietas būtību?

– Pateicoties informācijas noplūdei presē – manuprāt, tā varēja noplūst tikai vai nu no cietušajiem, vai arī no prokuratūras –, sabiedrība jau zina, ka DP virsniekam Arnim Indriksonam tika celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 318. panta otrās daļas par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un pēc 320. panta otrās daļas par kukuļņemšanu. Apsūdzība uzskatīja, ka viņš ir pārdevis Lemberga oponentu mobilo tālruņu noslodzes datus jeb, kā saka tautā, izdrukas.

– Vai tad Indriksonu apsūdzēja tikai par Lemberga oponentu mobilo tālruņu izdrukām?

– Ne tikai. Patiesībā apsūdzībā bija vinegrets jeb juceklis. Tur figurēja dažādas personas. Tomēr apsūdzība apgalvoja, ka viss, ko darījis Indriksons, darīts Lemberga interesēs. Kā redzams no lietas iztiesāšanas rezultāta, pirmās instances tiesas spriedumā un apelācijas instances tiesas lēmumā šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu.

– Vai tiesas procesā prokuratūra šos apgalvojumus pamatoja ar pierādījumiem?

– Tiesa uzskata, ka nē, jo citādi jau Indriksons nebūtu attaisnots. Arī es uzskatu, ka prokuratūrai nebija pierādījumu. Lai arī lietas materiāli ir apjomīgi, faktiski vienīgais un galvenais pierādījums, ko prokuratūra cēla galdā, bija Jāzepa Meikšāna* liecības. Es joprojām uzskatu, ka šīs liecības vērtējamas visnotaļ kritiski. Arī tiesa bija līdzīgās domās. Apelācijas instances lēmumā šis jautājums tika izsmeļoši analizēts, bet, kā jau teicu, tiesas motīvi nav izpaužami. Es no savas puses varu piebilst vien to, ka, ja viena cilvēka liecībām piedod tik nepamatoti lielu ticamību, tad šis viens cilvēks varētu šodien liecināt par Indriksona saistību ar Lembergu, rīt – par Indriksona saistību ar vēl kādu. Protams, normāli tas nebūtu.

– Ja jau prokuratūra apgalvo, ka viss, ko darījis Indriksons, bijis Lemberga interesēs, tad tikpat labi varēja apgalvot, ka tādējādi darbojies organizēts noziedzīgs grupējums. Vai tas nebūtu loģiski?

– Man šķiet, ka šajā kriminālprocesā daudz loģikas vispār nebija. Es nezinu, kas notiek krimināllietās pret Lembergu, taču noprotu, ka šis Indriksona process tika izmantots, lai nopamatotu nepieciešamību turēt Lembergu apcietinājumā. Lai viņam varētu piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu. Šajā krimināllietā citas loģikas nebija.

– Tātad augsts DP virsnieks tika pazemots tikai tādēļ, lai Lembergu varētu ielikt cietumā?

– Jā, vairāk vai mazāk. Visticamāk, mēs visu patiesību nekad neuzzināsim vai arī vēl ļoti ilgi neuzzināsim. Tomēr uzskatu, ka šai krimināllietai bija arī citas intereses. To mēs arī procesā centāmies noskaidrot un pierādīt.

– Vai par šīm citām interesēm varam runāt nedaudz konkrētāk?

– Patlaban vēl ne. Es atturēšos minēt konkrētas personas, jo pierādījumi netika savākti tādā līmenī, lai izvirzītu apsūdzības. Versijas var būt daudz un dažādas. Iedomājieties – cik ienaidnieku var sev sarūpēt DP virsnieks, kurš efektīvi strādā savā amatā un apkaro to noziedzības daļu, kas apdraud valstiski svarīgas ekonomiskās intereses!

– Presē bija publikācijas par prokurora Anda Mežsarga saistību ar čečenu tautības uzņēmējiem. Vai šī epizode parādījās arī Indriksona krimināllietā?

– Varēja manīt, ka Indriksona lietas sakarā šos jautājumus prokuratūra bija pētījusi, taču apsūdzībā tas netika iekļauts.

– Tātad šī sadaļa tika nodalīta atsevišķi?

– Jā. Tas ir cits process, kurā es nepiedalos, tāpēc par to man vairāk nekas nav zināms.

– Centra rajona tiesas tiesnesis Andis Celms apmierināja prokuratūras lūgumu piemērot Lembergam apcietinājumu, taču pēc tam attaisnoja Indriksonu, uz kura lietas bāzējās pieņēmums, ka Lembergs var organizēt cilvēku izspiegošanu. Vai tiesneša lēmumos nav saredzama pretruna?

– Šeit nav pretrunas. Visticamāk, lemjot par drošības līdzekļa piemērošanu Lembergam, tiesnesis prokuratūras savāktos materiālus vērtēja kā patiesus. Taču vēlāk, vērtējot pēc būtības šos prokuratūras materiālus, kuri tika iesniegti Indriksona lietā, tiesnesis jau nonāca pie cita slēdziena. Tas ir loģiski un apsveicami, ka tiesnesis atkārtoti spēj izvērtēt iesniegtos materiālus un rūpīgi iedziļināties to būtībā, ka nekautrējas nonākt pie cita slēdziena nekā sākumā. Tā, manuprāt, ir viena no profesionālisma izpausmēm.

– Kā raksta LETA, pēc pirmās instances sprieduma Indriksona lietā ģenerālprokurors Jānis Maizītis skarbu frāzi veltījis DP vadītājam, aicinot viņu uzņemties atbildību. Uz kāda pamata ģenerālprokurors aicināja Jāni Reiniku uzņemties atbildību par lietu, ko prokuratūra zaudēja?

– Tobrīd prokuratūrai bija juridiski pamatotas tiesības uzskatīt, ka šī lieta vēl nav zaudēta. Arī pašlaik tiesas lēmums vēl nav stājies likumīgā spēkā. Tātad teorētiski prokuratūra var teikt, ka lieta nav beigusies un tā turpina uzskatīt apsūdzību par pamatotu. Cits jautājums – vai no kāda var prasīt atbildību, pirms personas vaina ir pierādīta un persona ir notiesāta? Ģenerālprokuroram varēja būt taisnība citādā aspektā – DP vadītājam bija jāuzņemas atbildība un jāizrāda stingrāka nostāja situācijās, kad pret viņa darbiniekam vēršas ar tik smagiem līdzekļiem un uz tik apšaubāmiem pamatiem. Ja Jānis Reiniks kaut ko vairāk darītu, lai šādās situācijās nenonāktu citi viņa darbinieki, tas būtu tikai apsveicami. Taču vienlaikus vēlos uzsvērt, ka šajā procesā DP amatpersonas sevi parādīja ne no tās sliktākās puses.

– Apkopojot mums zināmos faktus par Indriksona krimināllietu, varam izdarīt visai drošu secinājumu, ka tā ir politiska lieta, tāpēc prokuratūra to ne tikai pārsūdzēs, bet iespējams arī spiediens uz tiesu. Vai kaut kas tamlīdzīgs jau nav manīts?

– Es domāju, ka no prokuratūras puses tas nav noticis. Tiešā veidā spiest uz tiesnesi ir pietiekami bīstami, un šajā situācijā ikvienam, kas to mēģinās darīt, tas var slikti beigties. Šajā lietā gan pirmajā, gan apelācijas instancē bija tāds tiesas sastāvs, uz kuru būtu ļoti grūti izdarīt spiedienu. Tomēr nākas atzīt, ka spiediens uz tiesu pastarpināti caur medijiem tika izdarīts. Mani pārsteidza publikācija laikrakstā Diena 14. janvārī, pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas dienā. Tajā tika izdarīti tālejoši secinājumi par to, kāpēc varētu tikt attaisnots Arnis Indriksons un kāpēc šāda attaisnošana nav vēlama. Rodas jautājums – uz kādas informācijas bāzes žurnālists ir izdarījis savus secinājumus? Manuprāt, ir nekorekti izdarīt secinājumus par spriedumu, kurš nav pasludināts. Šādā veidā spiediens uz tiesu bija, un man ir prieks, ka tiesa šim spiedienam nepakļāvās.

– Prokuratūra uzskata, ka operatīvā izstrāde Kurmis bijusi fiktīva. Pretargumenti šim apgalvojumam ir tādi, ka šī operatīvā izstrāde bija efektīva, tā palīdzēja atgūt materiālās vērtības un atklāt dīzeļdegvielas zādzību saknes. Vai tiesa vērtēja operācijas Kurmis likumību?

– Bija nedaudz savādāk. Prokuratūra uzskatīja, ka konkrēto Ventspils amatpersonu saistība ar šo izstrādi ir fikcija. Visai neloģiskais prokuratūras apgalvojums bija tāds, ka Indriksons jau iepriekš zinājis, ka personām, kuru mobilo tālruņu noslodzes dati tika pieprasīti, nav nekāda sakara ar dīzeļdegvielas zādzībām. Tas arī ir redzams no jau publicētā apsūdzības teksta. Tā kā Indriksona lietā nebija apsūdzētas šīs personas un lieta nebija arī par šīm zādzībām, tiesa šo jautājumu padziļināti nevērtēja. Taču skaidrs ir viens – jebkura operatīvā informācija, kas nav galīgi absurda, var izrādīties kā patiesa, tā nepatiesa. Ja speciālā dienesta amatpersonai šādu informāciju sniedz ticams avots, tad šāda informācija ir jāpārbauda. To prokuratūra lieliski zina, tāpēc apgalvot ko tādu, kas neatbilst šai aksiomai, nav korekti. Es šeit saskatu mēģinājumu nomelnot DP operatīvo darbu. Jāatzīst, ka šim operatīvajam darbam bija arī visai ievērojami rezultāti.

– Vai varam pieļaut, ka viens no patiesajiem Indriksona krimināllietas mērķiem bija nomainīt DP vadību?

– Pieņemu, ka tas tā varēja būt. Pēdējos gados speciālie dienesti no dažādu politisko spēku puses ir pastiprinātas uzmanības lokā. Protams, politiskajiem spēkiem būtu interesanti panākt, lai tas vai cits speciālais dienests pārstātu būt politiski neitrāls. Ja pareizi saprotu, Reiniks ir politiski neitrāls, un pieņemu, ka dažiem viņš tāpēc ļoti nepatīk.

– Pēdējā laikā aizvien biežāk parādās šādas skaļas krimināllietas, kurās ir politiski motīvi un kuru mērķis ir cilvēku nomelnošana. Kā jūs Indriksona lietu raksturotu kopumā?

– Pirmkārt, Indriksons nekādā veidā nav saistīts ar Lembergu. To varu viennozīmīgi apgalvot. Prokuratūras centieni mākslīgi radīt kaut kādu sakaru neatbilst nedz likumam, nedz veselajam saprātam. Vērtējot pierādījumus, arī pirmās instances un apelācijas instances tiesas ir teikušas, ka pierādījumu šādam apgalvojumam nav. Otrkārt, es uzskatu, ka prokuratūrā tomēr ir pietiekami daudz godīgu profesionāļu, un tagad viņiem pienācis īstais brīdis apsvērt, vai joprojām ir nepieciešams turpināt cīnīties par nevainīga cilvēka notiesāšanu un pārsūdzēt apelācijas instances tiesas nolēmumu. Treškārt, ja valstī it kā tiek pasludināta cīņa par augstiem mērķiem, piemēram, cīņa pret korupciju un oligarhiem, bet vienlaikus notiek izrēķināšanās ar cilvēkiem ar krimināllietu palīdzību, tad tā ir viela nopietnām pārdomām – vai tiešām Latvijas Republikā prokuratūra un speciālie dienesti ir politiski neitrāli? Politiskās neitralitātes principa pārkāpšana ir bīstama, jo vienā brīdī var izveidoties situācija, ka viens speciālais dienests tiek kontrolēts no viena politiskā spēka puses, cits – no cita spēka puses. Tad sāksies šo dienestu savstarpēja cīņa.

* Jāzeps Meikšāns – naftas produktu cauruļvadu apsargājošās firmas Venta bijušais darbinieks, premjera Einara Repšes padomnieks drošības jautājumos

Raksts pārpublicēts no laikraksta „Neatkarīgā Rīta avīze” 2008.gada 18.aprīļa numura

Autors: Ritums Rozenbergs, Uldis DREIBLATS, speciāli Neatkarīgajai

Publicēts lapā: 18.04.2008