Kalendārs

Atkal izgāžas prokuratūras centieni diskreditēt drošībniekus (NRA, 17.03.2008)

Prokuratūra arī otrajā instancē zaudējusi tiesas prāvu pret bijušo Drošības policijas (DP) Pirmās pārvaldes vadītāju Arni Indriksonu, kurš tika vainots nelikumīgā informācijas vākšanā Ventspils mēra Aivara Lemberga interesēs.

Gan pirmās, gan otrās instances tiesas sēdes bija slēgtas, jo tajās tika skatīti operatīvā ceļā iegūtie materiāli. Tomēr spriežot pēc aģentūras LETA rakstītā un tiesas koridoros dzirdētā, prokuratūra, balstoties uz bijušā premjera Einara Repšes padomnieka drošības jautājumos Jāzepa Meikšāna liecībām, uzstājusi, ka A. Indriksons A. Lemberga vajadzībām esot “organizējis virkni Ventspils tranzītbiznesa uzņēmēju un ar viņiem saistītu personu mobilo tālruņu zvanu izdruku pieprasīšanu no sakaru operatoriem”. Iespējams, prokuratūras izvirzītās apsūdzības mērķis bija ne tikai panākt notiesājošu spriedumu A. Indriksonam, bet arī parādīt, kāpēc A. Lembergam nepieciešams stingrs drošības līdzeklis, kā arī diskreditēt DP vadību.

Jāatgādina, ka pēc apsūdzības izgāšanās pirmajā instancē šā gada janvāra vidū Latvijas Radio raidījumā Krustpunkti ģenerālprokurors Jānis Maizītis apsolīja, ka prokuratūra pārsūdzēs Rīgas Centra rajona tiesas spriedumu, ar kuru A. Indriksons tika attaisnots. Ģenerālprokurora reakcija bija neparasti asa, jo viņš pat pēc zaudētās tiesas paziņoja, ka A. Indriksona rīcība “ir ļoti bīstama un zināma atbildība par šādiem noziegumiem būtu jāuzņemas DP vadībai”, raksta LETA.

Pēc aģentūras LETA sniegtās informācijas, apsūdzība apgalvojusi, ka likumīgu pamatu izdruku pieprasīšanai no SIA Latvijas Mobilais telefons (LMT) Indriksons radījis, operatīvās pārbaudes lietas Kurmis gaitā noformējot fiktīvu tikšanos ar kādu avotu, kas it kā sniedzis informāciju par to, ka ar dīzeļdegvielas zādzībām no Polockas–Ventspils naftas vada saistīti vairāki Ventspils uzņēmēji un viņiem pietuvinātas personas. A. Indriksona padotie, izpildot viņa norādījumus, to esot noformējuši kā operatīvo informāciju, tātad varējuši no LMT pieprasīt izdrukas.

Turpretī A. Indriksons presē ir uzsvēris, ka par dīzeļdegvielas zādzībām tika ierosināta nevis fiktīva, bet gan pavisam reāla lieta, kurai turklāt bija būtiski panākumi zādzību apkarošanā. Dīzeļdegvielas zādzību apkarošanai tobrīd tika pievērsta visaugstāko amatpersonu liela uzmanība, un drošības iestādēm tika uzdots sadarboties, lai šīs zādzības novērstu. Presē vairākkārt ir aprakstīta arī vienīgā liecinieka – J. Meikšāna – divdomīgā loma A. Indriksona lietā. Proti, laikā, kad A. Indriksons viņam it kā nodevis izdrukas, J. Meikšāns bija E. Repšes padomnieks; turpretī vēlāk J. Meikšāns liecinājis, ka kalpojis A. Lembergam. Savukārt A. Lembergs presē paudis viedokli, ka A. Indriksona lieta safabricēta ar nolūku, lai novērstu uzmanību no reālas cilvēku izspiegošanas lietas, proti, no KNAB atklātās nelikumīgās telefona sarunu noklausīšanās lietas, kurā aizdomas

krīt uz A. Lemberga oponentiem.

Prokurors pieprasījis A. Indriksonam piemērot reālu brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem ar mantas konfiskāciju un piecu gadu aizliegumu ieņemt amatus valsts un pašvaldību iestādēs.

A. Indriksona advokāts Dmitrijs Skačkovs sarunā ar Neatkarīgo pauda pārliecību, ka prokuratūra, neraugoties uz smagu sakāvi divās instancēs, spriedumu pārsūdzēs arī Augstākās tiesas Senātā. “Prokuratūra ar šo nevajadzīgo procesu patiesībā traucē darbu citās operatīvajās lietās. Šā procesa mērķis nebija panākt tikai mana klienta notiesāšanu. Zināmā mērā šī lieta tika radīta ar mērķi iebiedēt Drošības policiju, un var būt, ka tas arī izdevās. Bet, protams, ka šī lieta bija saistīta ar Lembergu. Ar šo procesu prokuratūra centās pamatot savu rīcību pret Lembergu, gan prasot piemērot viņam drošības līdzekli, gan arī citos pret Lembergu vērstos jautājumos.”

Vaicāts, vai ir pamats uzskatīt, ka tādējādi A. Indriksons izmantots par “eksperimentālo trusīti”, lai radītu pamatu A. Lemberga lietas tālākai virzīšanai, D. Skačkovs teica: “Vairāk vai mazāk tā bija. Kā eksperiments tas varētu atstāt iespaidu ne tikai uz Lemberga procesu. Ja amatpersonu varētu notiesāt, pamatojoties tikai uz vienu ļoti apšaubāmu liecību, tad amatpersonām Latvijā vairs nebūtu iespējams normāli strādāt, jo Latvijā vienmēr varētu atrast kādu, kurš sniegs liecības pret konkrētu amatpersonu.”

Vaicāts, vai viņa klients izvērtē iespējas nākotnē vērsties ar prasību Civiltiesā vai Cilvēktiesību tiesā par nodarītajiem morālajiem un materiālajiem zaudējumiem saistībā ar šo prokuratūras apsūdzību, advokāts teica: “Mēs apsveram šādas iespējas. Pirms vēlreiz pārsūdzēt spriedumu, es prokuratūrai ieteiktu desmit reizes visu pārdomāt.

Raksts pārpublicēts no laikraksta „Neatkarīgā Rīta avīze” 2008.gada 17.marta publikācijas

Autors: Ritums Rozenbergs, Uldis DREIBLATS, speciāli Neatkarīgajai

Publicēts lapā: 17.03.2008